Par mūžīgo tēmu —

par mākslinieku un laiku

Jau trešo nedēļu Dailes teātrī ar sakāpinātu interesi rit izrāde — Gotfrīda Gravstrēma “Zāra Leandere”. Muzikāla dramatiska spēle, ko inscenējis nesenais jubilārs Jānis Streičs. Vispirms publika iepazina Mirdzas Martinsones (attēlā pa labi) tēloto Zāru Leanderi. Tagad titullomā redzama arī Olga Dreģe (attēlā pa kreisi). Abas aktrises ir sagatavojušas spilgtus, daudzveidīgus un ļoti atšķirīgus suverēnus slavenās zviedru kinozvaigznes tēla interpretējumus.

Zāra Leandere dzimusi 1907.gada 15.martā Zviedrijā tirgoņa Hedberga ģimenē. 1924.gadā viņa ieradās Rīgā, lai kavētu laiku mātes draudzenei zviedru diplomāta kundzei Rutai. Rīga, salīdzinot ar dzimto nelielo Karlstadi, jaunavas acīs bija pasaules pilsēta ar mutuļojošu mākslas dzīvi, un tā aizrāva abas tautietes. Te uzstājās slavenības, un arī pati pilsēta pārsteidza ar īsti profesionālu mākslu. Jāatzīmē, ka Zāra, ne vārda nesaprazdama latviski, aizrautīgi skatījās vairākus Smiļģa inscenējumus Dailes teātrī, apmeklēja izrādes Nacionālajā operā. Tieši Latvijas galvaspilsētā Leandere apjauta savu talantu, un te notika viņas pirmās publiskās uzstāšanās. Rīgā dzima sapnis un apņemšanās kļūt par zvaigzni, un līdz ar to mūsu galvaspilsēta uz visu mūžu kļuva par vienu no Zāras iecienītākajām pilsētām, uz kuru vēlāk viņa tomēr tā arī netika.

Trīsdesmito gadu otrajā pusē Z.Leandere sāka filmēties Vācijā — kinostudijā UFA. Unikālais dziedātājas (plaša diapazona kontralts) un aktrises talants ļāva viņai kļūt par pasaules mēroga kinozvaigzni. Z.Leandere ir piedalījusies 26 filmās, un par viņas karjeras vainagojumu kritika un publika vienprātīgi atzīst lenti “Karalienes sirds” (“Ceļš uz ešafotu”). Šai filmā ar cildenu patosu un emocionālu apgarotību aktrise spēlēja Mariju Stjuarti. Būdama slavas zenītā, Leandere savā Berlīnes villā allaž laipni uzņēma latviešu žurnālistus, sniedza viņiem plašas intervijas. 1940.gadā kinozvaigzne plānoja vieskoncertus Latvijā rudens pusē. Bet... kā zināms, jau 1940.gada vasarā Latviju okupēja PSRS.

Kad 1943.gadā Leandere pēkšņi lauza savu līgumu ar UFA, viņa, gan Trešā Reiha, gan mietpilsonisko tautiešu nolādēta, dzīvoja kā trimdā pati savā Lēnes muižā uz salas. Pie šīs salas vēlāk, kad Latviju atkārtoti “atbrīvoja” Sarkanā armija, iemaldījās bēgļu laivas no Latvijas. Zāra mīļi uzņēma latviešus, guldīja tos tīros palagos savas pils 30 guļamistabās, deva ceļam pārtiku un piedāvāja darbu savā muižā.

Kad Leandere augšāmcēlās jaunai talanta uzvarai, tās Eiropas, kura dievināja Zāru, vairs nebija. Daļai atmiņa bija liegta ar varu, daži paši sev to aizliedza, lai aizmirstu par savu gļēvulību kara gados. Tie, kuri garā palika brīvi, uzņēma Zāru ar sajūsmu. Arī Latvijā visus garos okupācijas gadus filmas un ieraksti ar Leanderes sievišķīgo valdzinājumu un neatkārtojamo balsi dzīvoja tikai cilvēku atmiņās. Tikai pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas Z.Leandere sāka atgriezties mūsu kultūras dzīves apritē. Pirms dažiem gadiem dziedātāja Margarita Vilcāne iestudēja soloprogrammu, kurā dziedāja dziesmas no Zāras repertuāra. Pagājušā gada rudenī Rīgā plašu (un publikas ārkārtīgi atzinīgi uzņemtu) filmu retrospekcijas skati sarīkoja Vācijas un Zviedrijas vēstniecības. Šā gada 29.septembrī Zāra Leandere atgriezās Dailes teātrī. Bet Zviedrijā — Stokholmā Z.Leandere mira 1981.gada Jāņu vakarā.

Jānis Streičs par savu iestudējumu saka tā: “Pateicos teātrim, kas deva iespēju šo jubileju atzīmēt darbā un ar darbu. Pieci gadi pēc “Cilvēka bērna” ir izčibējuši veltos pūliņos tikt pie filmas. Taču cerības nav zudušas, un teātrī, savā jaunības sapņu zemē, esmu tikai uz mirkli iegriezies, lai pateicībā Dievam par nodzīvotajiem gadiem un tautai, kura manus darbus ir sirsnīgi pieņēmusi, es vēlreiz nospēlētu kādu līdzību par mums pašiem, un lai šī līdzība jūs kaut uz mirkli stiprinātu garā. Šīs līdzības vārds ir “Zāra Leandere”. Vilsies tie, kas, nosaukuma vilināti, cerēs mūsu izrādē ieraudzīt galvenās varones līdzību slavenajai filmu zvaigznei. Tāds brīnums pa spēkam tikai Dievam, bet nav viņam pa prātam, jo katrs cilvēks ir radīts kā vienreizējs zemes pārbaudījums garam.

Nē! Mēs spēlēsim līdzību par tēmu — mākslinieks un laiks, jo esam turpat, kur Zāra bija pirms pusgadsimta, kad Eiropā beidzās pasaules karš, jo mums tas ir beidzies pirms pieciem gadiem.”

Viesturs Avots,

“LV” nozares redaktors

Foto: Jānis Deinats