PŪRS

“Šie secinājumi kļūs par sava veida orientieri, kuri norādīs bīstamos zemūdens sēkļus un klintis,

purvus un dūksnājus un palīdzēs izvēlēties pareizāko virzienu...”

— Aleksandrs Ņikonovs (1918–1995), grāmatā “Gadsimtu drāmas spirāle: Krievijas agrārā zinātne un politika (XVIII–XXgs.)”

Par Gauru pagasta zemnieka dēlu,

ko šodien godina Maskava

Šodien, 15. oktobrī, Maskavā sāks darbu starptautiska konference “Agrārā ekonomika un politika: vēsture un mūsdienas”.

Konference veltīta arī Latvijā labi pazīstamā akadēmiķa Aleksandra Ņikonova piemiņai. Šajā sakarā publicējam materiālu kopu, kuru sarūpējis Dr. Sigizmunds Timšāns.

No Latvijas uz šo konferenci devušies Lauksaimniecības universitātes rektors, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis, ekonomikas zinātņu doktors Voldemārs Strīķis un Zemkopības ministrijas Zinātnes un izglītības departamenta zinātnes nodaļas vadītāja vietnieks, LLMZA zinātniskais sekretārs lauksaimniecības doktors Mārtiņš Belickis.

Par akadēmiķi Aleksandru Ņikonovu

un viņa saknēm Latvijā

Vairāku pasaules zinātņu akadēmiju akadēmiķis, goda akadēmiķis, profesors, doktors Aleksandrs Ņikonovs. Apbrīnojami talantīga un labestības pārpilna personība ar fenomenālu atmiņu. Taču galvenais: krievu tautas pārstāvis — apbrīnojams Latvijas patriots.

A. Ņikonovs dzimis 1918. gada 18. augustā Abrenes apriņķa Gauru pagastā trūcīga zemnieka ģimenē. Visās Krievijā publicētajās biogrāfijās un dokumentos kā dzimtā puse uzrādīta Pleskavas apgabala Pitalovas rajona Zaikovas sādža. Jau vidusskolā A. Ņikonovs vērtēts kā talantīgs skolēns. 1930. gadā uzsācis studijas LU Veterinārmedicīnas fakultātē. Ceļā uz augstskolu politiskā darbība radīja šķēršļus, par to A. Ņikonova 1985. gada 9. decembra atmiņu pierakstā var izlasīt, ka sevišķu pateicību par iekļūšanu universitātē viņš izsaka profesoram Rūdolfam Grapmanim. Viņš esot pienācis pie profesora un pateicies, uz ko R. Grapmanis atbildējis: “Uzņemt jūs nebija viegli. (..) Iznāks labs dakteris.”

Otrā pasaules kara notikumi Latvijā izmaina A. Ņikonova dzīves ceļus. 1940. un 1941. gadā darbs Abrenes apriņķa LK(b)P komitejā un apriņķa vecākā amatā. Karavīrs no 1941. līdz 1944. gadam. Partijas komitejas pirmais sekretārs Abrenes apriņķī (1944.–1945. g.), Daugavpils apriņķī (1945.–1946. g.). Latvijas KP CK sekretārs (1946.–1951. g.). Lauksaimniecības ministrs (1951.–1961. g.). No 1961. līdz 1962. gadam A. Ņikonovs slimojis un nav strādājis. Tad — vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (ekonomikā) Latvijas Zemkopības ZPI. Latvijā viņam vairs nav vietas. Trimda? Stavropoles Lauksaimniecības ZPI direktors Krievijā (no 1963. līdz 1978. g.). Tad darbs Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijā — Ekonomikas nodaļas akadēmiķis sekretārs (1978.–1982. g.), pirmais viceprezidents (1982.–1984. g.), prezidents (1984.–1992. g.). 1984. gadā ievēlēts par PSRS ZA akadēmiķi. Mūža nogalē vadījis Krievijas LZA Agrāro institūtu. Traģiski miris 1995. gada 5. oktobrī.

A. Ņikonova devums Latvijai vēl jāsistematizē un jāpārvērtē. Taču visos laikos šim sirsnīgajam, taisnīgajam, izpalīdzīgajam, stingrajam, lietišķajam un gudrajam zinātniekam lūdz palīdzību, padomu. Kad pēc kara no profesora darba atbrīvoja J. Apsīti, P. Kveldi, A. Silmali u.c., viņi rakstīja tieši A. Ņikonovam. Ne velti Stavropole, pēcāk Maskava kļuva par savdabīgu meku, uz kurieni “plūda” Latvijas zinātnieki, saimniecību vadītāji, inteliģences pārstāvji, žurnālisti, kur nereti varēja sastapt arī tā laika igauņu valstsvīrus.

Nav līdz galam uzrakstīta A. Ņikonova biogrāfija. Pustūkstotis zinātnisku un populārzinātnisku rakstu. Nezināms skaits interviju. Aizejot no mums, A. Ņikonovs atstājis zinātnisku mūža apkopojumu par Krievijas agrāro zinātni un politiku (Darbs Krievijas vēsturē? Darbs Krievijas lauksaimniecības vēsturē? Laikam viss kopā. To jau sāk izvērtēt Krievijā — un pozitīvi). Tajā viņš minējis vai iztirzājis apmēram 1000 personību — valstsvīrus, politiskos darbiniekus, pasaules un Krievijas zinātniekus, kooperāciju — vēlamo un kļūdaino, zemniecības iznīcināšanu PSRS, lauksaimniecības pagrimumu pasaules bagātākajā valstī, PSRS un Krieviju pasaules kontekstā.

“Kolektivizācija Baltijā”

Fragments no grāmatas

Kolektivizācija Krievijā un citās republikās, kas līdz 1940. gadam bija toreizējās PSRS sastāvā, tika pabeigta trīsdesmitajos gados. Samērā nelielais zemnieku slānis, kuri nevēlējās iestāties kolhozos, tika pakļauti ekonomiskajai un sociālajai diskriminācijai. Par Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas zemnieku nelaimēm tikai daži zināja patiesību tajos novados, kas nokļuva padomju ietekmes sfērā 1939. un 1940. gadā. Tie bija Lietuva, Latvija, Igaunija, Moldāvija, Rietumukraina un Rietumbaltkrievija. Tomēr minimāla informācija par kolhoziem un padomju saimniecībām nebija noslēpums, un zemnieki par to nebija sajūsmā. Kaut gan par reālo situāciju nebija precīza priekšstata, kopumā pret to bija visai piesardzīga attieksme.

Kolektivizācijas metodes un gaitu PSRS rietumu rajonos aplūkosim, izmantojot Latviju. To darīsim divu apsvērumu dēļ: pirmkārt, Latvija ir pašā Baltijas reģiona centrā, tālab daudzus secinājumus par kolektivizāciju Latvijā ir iespējams attiecināt uz pārējām republikām, kurās attiecīgie procesi noritēja sinhroni. Otrkārt, autoram ir pietiekami daudz informācijas par šo republiku, jo viņš tieši tur veica savus pētījumus, pievēršoties zinātniskajam darbam.

Vispirms gribētu pievērsties divām būtiskām piebildēm, kas attiecas uz laika posmu pirms kolektivizācijas. Pirmā ir tāda, ka te kopš XIX gadsimta sākuma un arī laikposmā pēc Pirmā pasaules kara risinājās agrārās reformas. Esmu jau atzīmējis, ka dzimtbūšana Kurzemē tika atcelta 1817. gadā, Vidzemē — 1819. gadā, bet Latgalē, tāpat kā pārējās Krievijas guberņās, — 1861. gadā. Bet 1919. gadā visu zemi toreizējās Padomju Latvijas valdība nacionalizēja. Turpretī Kārļa Ulmaņa valdība 18 gadu laikā realizēja agrāro reformu, sadalot kādreizējo baronu muižas un piešķirot zemi zemniekiem. Bet 1940. gadā tika īstenota jauna reforma. Tās nepieciešamību izraisīja fakts, ka toreizējā Latvijā lielai daļai zemnieku bija pārāk maz zemes, būtisks bija arī bezzemnieku slānis, taču, no otras puses, bija arī prāvs lielsaimnieku skaits, kuriem piederēja visai lieli zemes īpašumi. Atgādināšu, ka tādu saimniecību skaits, kurās bija vairāk nekā 30 ha, bija 17,8 procenti, taču tās apsaimniekoja 46,4 procentus lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tajā pašā laikā 33,3 procenti zemnieku aprūpēja mazāk nekā 10 ha, un viņu rīcībā bija tikai 8,6 procenti no kopīgā zemes fonda. Vācu okupācijas vara 1941. gadā atņēma zemi tiem, kas to bija ieguvuši 1940. gada reformas laikā. Tāpēc laikā no 1944. līdz 1946. gadam reforma tika īstenota vēlreiz.

Pirmās tabulas dati liecina, ka arī pēc šīm reformām Latvijas zemniekiem kopumā bija sīkzemnieku un vidējo zemes īpašnieku statuss. Šejienes baroni pazaudēja savas zemes jau 1919.—1920. gadā, bet lielsaimnieki savus īpašumus zaudēja četrdesmito gadu beigās. Toreizējā nodokļu politika bija tāda, ka lielsaimniekus izputināja. Lauku apvidos kopumā palika tikai sīkzemnieki un vidējie zemnieki.

Otra Latvijas lauksaimniecības īpatnība bija tāda, ka te daudzu gadu desmitu gaitā tika attīstīta kooperācija visos tās paveidos: ar kredītsabiedrībām, apdrošināšanas sabiedrībām, meliorācijas, piensaimniecības, tehnikas izmantošanas un citām. Līdz Otrajam pasaules karam katrā no 518 pagastiem bija sava lauksaimniecības biedrība. Un tas notika apstākļos, kad dominēja zemnieku saimniecības un valsts sekmēja lauksaimniecības attīstību visos tās virzienos.

Pirmā lauksaimniecības biedrība radās jau 1866. gada 9. septembrī toreizējās Vidzemes guberņas Valkas apriņķī. Tomēr jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados šādas lauksaimniecības biedrības masveidā radās Vidzemes un Kurzemes apriņķos. Rodas aizvien jaunas apvienības, arī piensaimniecībā un šķirnes lopu izkopšanā, kredītapvienības, kas palīdz zemniekiem uz izdevīgiem noteikumiem iegūt naudas līdzekļus. Bet 1906. gada jūlijā sanāk Vidzemes guberņas zemnieku kongress, kurā piedalās 155 saimnieki un 133 kalpi. Pēc tam jau 1907. gadā tiek izveidota Latvijas lauksaimniecības ekonomiskā biedrība. Rodas arī citas biedrības un savienības.

Trīsdesmito gadu beigās Latvijā līdztekus jau pieminētajām 518 lauksaimniecības biedrībām bija 321 kredītkooperatīvs, 295 apdrošināšanas sabiedrības, 251 piensaimniecības biedrība, 206 patērētāju biedrības, 236 tehnikas izmantošanas biedrības, 30 zvejnieku kooperatīvi un vēl daudzas citas apvienības. Tās apvienojās savienībās, tām bija prāvi kapitāli, kas ļāva izdarīt lielas aprites un iekļauties pasaules tirgus procesā. Arī valdība visādi sekmēja kooperāciju, ieguldīdama pat savus līdzekļus. Šīs apvienības dibināja savas skolas un organizēja kursus, iepirka tehniku, sēklas, mēslošanas līdzekļus un palīdzēja ne tikai sava kooperatīva biedriem, bet arī atsevišķiem zemniekiem. Kooperatīvi pakāpeniski attīstījās un būvēja savus rūpalus, spirta un alus brūžus, gaļas pārstrādes kombinātus, siernīcas. Tie sekmīgi darbojās arī iekšējā tirgū. Būtībā kooperācija aptvēra visas lauksaimniecības nozares un lauku dzīvē bija dominējošais spēks. Toreizējā Latvija lauksaimniecības attiecību ziņā bija īsta kooperatīvu republika. Pēc Otrā pasaules kara kooperācija pamazām atdzima. Tomēr valsts pakāpeniski nacionalizēja visus lielākos un mazākos uzņēmumus, visu pārstrādes rūpniecību. Pēc kolektivizācijas kooperatīvu sistēma sabruka un būtībā tika likvidēta.

Pirmais kolhozs Latvijas PSR tika izveidots 1946. gada 20. novembrī Jelgavas apriņķa Šķibes pagastā. Tajā apvienojās vienpadsmit sīkzemnieku un bezzemnieku ģimenes. Daļa no tiem bija ieguvuši zemi tikai nesenās zemes reformas gaitā. Miglainā rudens dienā šī pagasta Jaunzemju mājās pulcējās vietējie zemnieki: Teodors Liekne, Alvīna Čikste, Emīlija Freiberga, Marija Blomniece, Alberts Millers, Jānis Ozols, Arvīds Uerts, Jānis Bogdanovs, Kristīna Bernande, Olga Salme un Staņislavs Leitāns. Par priekšsēdētāju ievēlēja Staņislavu Leitānu, bijušo kara dalībnieku, šejienes kalpu, kas nesen bija kļuvis par partorgu šī paša gada septembrī “mežabrāļu” nošautās Zelmas Grīnbergas vietā.

Visai raksturīga ir Alvīnas Čikstes ģimene. To kara laikā vācieši deportēja no Baltkrievijas, kur tās vīrs bija kolhoza priekšsēdētājs un 1937. gadā tika nošauts kā “tautas ienaidnieks”. Viņu dēls Arturs, kam 1946. gadā bija tikai 16 gadu un tolaik vēl mācījās skolā, pēc neilga laika, būdams jaunā kolhoza posminieks, par augstu ražu iegūšanu savā posmā izpelnījās sociālistiskā darba varoņa nosaukumu un pēc dienesta armijā un augstākās izglītības iegūšanas vadīja kolhozu “Nākotne” vairāk nekā 20 gadus. Tā izveidošanas laikā saimniecībai bija 135 ha zemes, 15 govis, 9 zirgi, 11 aitas, 8 cūkas, 5 arkli un 6 pajūgu rati. Jau 1947. gada pavasarī kolhozā bija 35 ģimenes. Turpmāk tas vairākkārt pieauga, tajā iekļāvās apkārtējās saimniecības, tas kļuva par agrofirmu, kurā ražoja lauksaimniecības un rūpniecības produkciju, tam bija sava zinātniskās pētniecības laboratorija, to plaši pazina attīstītās sociālās infrastruktūras dēļ, tam bija ievērojami panākumi ražošanas izvēršanā.

Drīz vien tiek izveidoti vēl trīs kolhozi: “Sēlija” — Jēkabpils rajonā, “Uzvara” — Valkas rajonā un “Dzirkstele” — Daugavpils rajonā. Šie četri arteļi 1947. gadā veica pavasara sējas darbus. Jaunās kopsaimniecības apmeklēja daudzas zemnieku grupas, jo cilvēki vēlējās apmierināt savu zinātkāri. Te jāpiebilst, ka Otrā pasaules kara laikā Latvijā tika ievesti daudzi zemnieki no Baltkrievijas un tuvējiem Krievijas apgabaliem. Tūlīt pēc kara uz šejieni patstāvīgi dzīvot atbrauca desmitiem tūkstošu cilvēku no vācu okupantu izpostītajiem un izdedzinātajiem PSRS rajoniem, kā arī no sausuma un bada piemeklētajiem apvidiem 1946. gadā. Tolaik Latvijā bija daudz tukšu, pamestu viensētu. Atbraucēji par kolhoziem ne vienmēr izteicās atzinīgi. Bet vietējie zemnieki pret šo saimniekošanas veidu izturējās neviennozīmīgi un bija ļoti rezervēti. Tāpēc pirmie kolhozi izraisīja pastiprinātu interesi. Zemnieki saprata, ka unificētās saimniekošanas formas ir ne vien iespējamas, bet arī nenovēršamas.

Vienlaikus turpinājās kooperācija uz individuālo zemnieku saimniecību bāzes. Jau 1947. gadā darbojās 716 lauksaimniecības biedrības, 255 kredītsabiedrības, 242 piensaimniecības sabiedrības un 118 meliorācijas apvienības. Tajās bija iekļāvušās 42 procenti zemnieku saimniecību.

Bet 1947. gada 21. maijā VK(b)P CK pieņēma lēmumu “Par kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”. Dokumenta teksts ir šāds:

“1. Lai izvērstu kolhozu celtniecību Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR, VK(b)P CK vadās no šādiem apsvērumiem:

a) pamatojoties uz to, ka kolhozu celtniecībā nav pieļaujama nekāda steiga, šajā ziņā nav jāaizraujas ar plašiem plāniem, kolhozi jāveido uz pilnīgas brīvprātības pamata;

b) kolhozos pirmām kārtām jāuzņem trūcīgie zemnieki;

c) kolhozi jāveido uz mūsdienīgas lauksaimniecības tehnikas bāzes, tie organizējami labi apgādātu mašīnu un traktoru staciju apkaimē;

d) organizējamiem kolhoziem jākļūst par paraugsaimniecībām, kas ar savu paraugu spētu pierādīt kolektīvās saimniekošanas priekšrocības un tādējādi zemnieku masām propagandētu kolektivizācijas ideju.

2. Uzdot PSRS Lauksaimniecības ministrijai (b. Benediktovs) papildus 1947. gada plānam otrajā un trešajā ceturksnī kolhozu apkalpošanai ar MTS starpniecību nosūtīt: Lietuvas PSR — 100 traktorus, Latvijas PSR — 100 traktorus un Igaunijas PSR — 50 traktorus.

3. Ierosināt Lietuvas K(b)P CK (b. Sniečkum), Latvijas K(b)P CK (b. Kalnbērziņam) un Igaunijas K(b)P CK (b. Karotammam) līdz šī gada 1. jūlijam iesniegt VK(b)P CK savus apsvērumus par kolhozu celtniecības praktiskajiem jautājumiem (MTS un kolhozu organizēšanas plāni, kolhoznieku piemājas saimniecību zemes platība, lopu skaits kolhoznieku rīcībā, atvieglojumi un priekšrocības, kas paredzamas kolhoziem, kolhozu kadru sagatavošana utt.).”

Šis lēmums tika izprasts kā rūpīgi pārdomāts un tāds, kas neorientēja uz kolektivizācijas forsēšanu. Tika veidotas aizvien jaunas MTS. Republikas un apriņķu vadošajiem kadriem tika rīkotas mācības kolhozu celtniecības jautājumos, šajā nolūkā Rīgā notika seminārs, kurā lekcijas lasīja Maskavas augstskolu profesori. Tika organizētas ekskursijas uz pirmajiem kolhoziem. 1948. gada janvārī Latvijā bija 76 kolhozi, kas apvienoja 1560 zemnieku saimniecības, kurās bija 22 827 ha zemes. Tādējādi vidēji vienā kolhozā bija 20,5 saimniecības un 300 ha zemes. Tupmākās kolektivizācijas gaita Latvijā ir attēlota otrajā tabulā.

Otrās tabulas datu pārskats ir visai zīmīgs. Vispirms acīs duras kolektivizācijas krasais pavērsies 1949. gada pirmajā pusē. Tas skaidrojams ar to, ka 1949. gada 25. martā no Latvijas tālu aiz Urāliem uz Austrumsibīriju un Kazahiju tika aizvestas 13 504 tā saukto “kulaku” ģimenes, kurās kopumā bija 43 321 cilvēks. Daudzi tūkstoši izsūtīto nomira garajā trimdas ceļā, kā arī nometinājuma vietu skarbajos apstākļos. Un tikai pēc Staļina nāves līdz 1963. gadam Latvijā varēja atgriezties 31 596 izsūtītie.

Pēc 1949. gada 25. marta akcijas tikai desmit dienu laikā — no 26. marta līdz 6. aprīlim — tika izveidoti 1 740 kolhozi, bet līdz 1. maijam kolektivizācijas procents jau pārsniedza 50. Pavisam 1949. gada pirmajā pusē kolhozos iestājās 168 tūkstoši zemnieku ģimeņu jeb divas trešdaļas no to kopskaita. Tāds bija rezultāts iepriekš citētā lēmuma “pilnīgajai brīvprātībai” un norādījumam “bez steigas”.

Un vai vispār bija vajadzīga tik nežēlīga un necilvēciska akcija? Tā nav attaisnojama ne tikai morāli ētisku un juridisku apsvērumu dēļ, bet arī saimnieciskās lietderības ziņā. Tika aizvesti turīgi, pieredzes bagāti, kulturāli, izglītoti zemnieki, kas bija galvenie preču produkcijas piegādātāji visos Latvijas novados. Turklāt šajā laikā tie vairs nebija nekādi “kulaki”. Atbilstoši 1944.—1946. gada zemes reformai vienas saimniecības īpašumā nevarēja būt vairāk par 30 hektāriem. Finansu orgānu nodokļu sistēma, kā arī valsts obligāto piegāžu politika attiecībā uz šīm saimniecībām bija novedusi pie tā, ka daudzas saimniecības tika tiktāl noplicinātas, ka daļa saimnieku atteicās no zemes un notika “pašatkulakošanās”.

Šie cilvēki vairs nespēja sagādāt arī politisku nedrošību toreiz pastāvošajai sabiedriskajai iekārtai. Viņus nevar pielīdzināt bruņotajai “meža brāļu” kustībai, kurus toreiz sauca par bandītiem, bet tagad Baltijas valstīs — par brīvības cīnītājiem pret staļinismu. Šīs kustības augstākā virsotne saistās ar 1945. un 1946. gadu. Līdz masveida kolektivizācijas sākumam tā jau bija aprimusi vai likvidēta. Turpretī uzreiz pēc kara Latvijas mežos uzturējās aptuveni 20 tūkstoši apbruņotu cilvēku. Tie rīkoja terora aktus pret padomju darbiniekiem, dedzināja un spridzināja pagastu un ciemu izpildkomiteju ēkas, nogalināja aktīvistus, kavēja lauksaimniecības produktu sagādi. Dēvēt šo kustību tikai par šķiru cīņas izpausmi nozīmētu vienkāršot problēmas būtību. Šajos formējumos trūcīgo bija mazāk nekā pārtikušo. Manuprāt, te drīzāk dominēja nacionālais un reliģiskais faktors, pretestība nodokļu un sagādes politikai, kā arī nevēlēšanās dienēt sarkanarmijā. Mežos bija daudz dezertieru. Bruņotā cīņa pret šiem grupējumiem bija nikna, tomēr mazsekmīga. Abām pusēm tā prasīja daudz upuru, bet sniedza maz gandarījuma. Daudz rezultatīvākas bija politiskās metodes (amnestija, zemes platību iedalīšana tiem, kas iznākuši no meža, to cilvēku pārliecināšana, kuriem kāds no piederīgajiem uzturējās mežā). Varu balstīties uz man labi pazīstamā Daugavpils apriņķa pieredzi, kur uzsvars tika likts uz mierīgām darba metodēm ar “meža kontingentu”, jo tās bija visefektīvākās un divu gadu laikā ļāva radikāli uzlabot politisko situāciju, izbeigt terorismu ar minimāliem cilvēku upuriem. Tā kā “meža kontingents” sociālā sastāva ziņā bija visai atšķirīgs, vajadzēja likt lietā atšķirīgas darba metodes. Mežā bija gan nobijies dezertieris, gan zemnieks, kam nodarīts pāri, taču iepretī tiem — terorists vai slepkava. Tiek uzskatīts, ka no 20 tūkstošiem “mežabrāļu” apmēram trīs tūkstoši gājuši bojā sadursmēs ar iekšlietu karaspēka vienībām un tālaika “iznīcinātājiem”, prāva daļa sagūstīti, bet vairāk nekā desmit tūkstoši paši iznākuši no mežiem un legalizējušies. Tas ievērojamā mērā izskaidrojams ar to, ka savulaik tika piekoptas nerepresīvas metodes, lai varētu iedarboties uz šiem cilvēkiem. Miera laikā republikā, kurā ir divi miljoni iedzīvotāju, 20 tūkstoši nelegāļu ir prāvs skaits. Šāda situācija ievērojami sarežģīja visu pēckara dzīvi.

Novērtējot tikko minētos notikumus, nevar vilkt paralēles ar zemnieku karu Tambovas guberņā vai Ukrainas dienvidos. Kaut gan arī tur izpaudās neapmierinātība ar padomju varas agrāro politiku, tomēr te ne mazāka nozīme bija pretestības izpausmēm nacionālās politikas ignorēšanai de facto, kā arī neapvaldītajai politikai, kas vērsās pret baznīcu. Varbūt arī tādējādi var izskaidrot šķietamo nonsensu: vislielākais skaits apbruņoto nelegālās pretošanās kustības dalībnieku bija samērā trūcīgajā katoliski noskaņotajā Latgalē. Netrūka gadījumu, kad bijušie padomju partizāņi atkal devās atpakaļ uz mežu, lai savus ieročus vērstu pret padomju varu. Atceros faktu, ka bijušais pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs, kas bija saņēmis Sarkanā Karoga ordeni par aktīvu cīņu partizāņu kustībā pret vācu okupantiem, atkal devās uz mežu. Pēc kāda laika kaujas gaitā viņu saņēma gūstā. Savu rīcību viņš pamatoja ar dziļo vilšanos padomju varas agrārajā un nacionālajā politikā, ar lauksaimniecības produktu nesamērīgajām piegādes normām, ar nelikumībām.

Profesors Heinrihs Strods (dz. 1925. g.), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, uzskata, ka pēckara gados pret Latvijas zemniecību tika vērstas trīs varmācības izpausmes: pirmkārt, neapvaldīts ekonomisks un pat tehnoloģisks diktāts, kas pieprasīja visu darīt tāpat, kā tas notiek Krievijā, otrkārt, neapvaldīta kolektivizācija, bet, treškārt, zemnieku deportācija. Diktāts dažkārt izpaudās traģikomiskā veidā, kam bija dramatisks rezultāts. Tā, piemēram, Rīgā latviešu valodā tika izdota V. Viljamsa grāmata “Zemkopības pamati”. Šī izdevuma redaktors profesors Jānis Apsītis (1886—1952) tekstā izdarīja vairākas piezīmes, izteikdamies par to, vai ir mērķtiecīgi izmantot dažus akadēmiķa ieteiktus paņēmienus Latvijas augsnes un klimatiskajos apstākļos. Runa bija tikai par tīri tehnoloģiskiem paņēmieniem, kam nebija universālas nozīmes. Taču tikai par to, ka redaktors bija uzdrīkstējies apšaubīt toreizējā galma zinātnieka Viljamsa postulātus, viņš tika atcelts no katedras vadītāja amata, atņemot profesora titulu un padzenot no Lauksaimniecības akadēmijas. Viņu iecēla par zinātnisko līdzstrādnieku mazā izmēģinājumu stacijā, kas pievērsās smilšaino augšņu kultivēšanai. Pēc tam viņš drīz vien nomira, smagi pārdzīvodams netaisnību. Jānis Apsītis bija 1905. gada revolūcijas dalībnieks, emigrants, Nansī universitātes absolvents, kas ilgi strādāja Francijā un Šveicē. Viņš bija zinātnieks ar enciklopēdiskām zināšanām, dziļi cienīja N. Tulaikovu un A. Dojarenko, ar viņiem sarakstījās daudzus gadus, kaut gan viņus šķīra valstu robežas. Viņš bija studentu autoritāte. Tomēr tam nebija nekādas nozīmes: šajā situācijā visu vajadzēja darīt tikai atbilstoši Viljamsa, tikai Lisenko, tikai Staļina nostādnēm.

Vēl kāds zīmīgs notikums. Jau 1950. gada vasarā vairākus mēnešus Latvijas Zinātņu akadēmijas, Lauksaimniecības akadēmijas, Latvijas universitātes un speciālistu praktiķu grupa strādāja, lai izveidotu republikas lauksaimniecības attīstības programmu, ņemot vērā vietējos apstākļus, šejienes tradīcijas un lauksaimniecības produkcijas ražošanas struktūru, varētu dot vairāk lopkopības preču produkcijas. Tomēr šie priekšlikumi VK(b)P CK nodaļās tika “uzlaboti” tā, ka šī paša gada novembrī pieņemtajā lēmumā no tiem nebija palicis pāri gluži nekas. Latvijai tika ieteikts pievērsties labības audzēšanai un censties izaudzēt tādas ražas, kas bija visai tālas no realitātes. Vārdos vienmēr tika sludināta nepieciešamība ievērot republiku dabas, vēstures, demogrāfiskās, ekonomiskās un kultūras īpatnības. Tomēr patiesībā viss risinājās pēc viena parauga, kas tapa Maskavas kabinetos. Šis apstāklis vienmēr šķita darām pāri un apvainojoši tiem, kuri dzīvoja un strādāja no Maskavas apstākļiem atšķirīgā situācijā. Te nav runa par šovinismu vai nacionālismu, bet gan par toreizējās komandējošās sistēmas elementāru štampu, par sistēmas neelastīgumu. Tomēr pietika tikai iepīkstēties par nepieciešamību godīgi ievērot šīs un citas īpatnības, tad tūlīt priekšplānā izvirzījās nacionālisma rēgs. Tādējādi totālā sistēma pati ar savām rokām un darbību uzkrāja pret sevi pietiekami daudz materiāla, kas to “uzspridzināja”.

Kolektivizācija atbīdīja Latvijas lauksaimniecību daudzus gadus atpakaļ. Lejupslīde turpinājās līdz pat 1955. gadam. Tā tika apturēta tikai 1956. gadā. Bet pirmskara līmeni kopprodukcijas un piena ražošanā izdevās sasniegt tikai 1965. gadā, turpretī labības ražošanā — septiņdesmito gadu beigās.

Aptuveni pēc tādas pašas shēmas kolektivizācija notika arī Lietuvā un Igaunijā. Tomēr šīs divas valstis straujāk pārvarēja tās izraisīto sabrukumu. Agrārajā sfērā tās attīstījās ievērojami dinamiskāk. Zināmā mērā to var skaidrot ar to, ka Latvijas toreizējā vadība ekonomiskajā politikā uzņēma kursu uz rūpniecības forsētu attīstību, daudzu lielu rūpniecības uzņēmumu celtniecību, kur vajadzēja izmantot ievestās izejvielas, līdz ar to arī balstīties uz darba spēka ievešanu no citiem PSRS reģioniem. Lauki tika pamesti pabērna lomā, it īpaši tajā laikā, kad Latvijas kompartijas CK vadīja Arvīds Janovičs Pelše (1899—1983). Turklāt Latvijas kompartijas vadītājiem allaž bija raksturīgas bailes izdarīt jebkādas korekcijas agrārajā politikā, ņemot vērā konkrētās realitātes. Šīs bailes lielā mērā saistījās ar bažām, ka vadību apsūdzēs nacionālismā. Šķita, ka visur spokojas nacionālisms, kaut gan nekas tamlīdzīgs te īstenībā nebija vērojams. Šādi pārspīlējumi ļoti noderēja pavisam cita nacionālisma kultivēšanai zināmās aprindās.

“Latvijas Vēstneša” (Mintauts Ģeibaks) tulkojums. Redakcijas rīcībā ir arī grāmatas citu nodaļu tulkojumi, ko, atkarībā no iespējas, varēs piedāvāt lasītājam.

Latvijas zemnieku saimniecību sadalījums pirms un pēc zemes reformas

Saimniecību Saimniecību kopskaits Procentos Zemes platība,

zemes platība 1939. 1946. 1939. 1946. procentos

gadā gadā gadā gadā 1939. g. 1946. g.

Līdz 1 ha 9565 7000 4,2 2,8 0,1 0,1

1 — 5 ha 26394 27000 11,7 10,8 1,7 3,2

5 — 10 ha 39526 53000 17,4 21,1 6,8 11,6

10 — 15 ha 37647 81000 16,6 32,3 10,7 31,6

10 — 20 ha 37063 38000 16,4 15,1 14,7 19,9

20 — 30 ha 36161 45000 15,9 17,9 19,6 33,6

30 — 50 ha 24510 — 10,9 — 20,6 —

50 — 100 ha 14590 — 6,4 — 21,5

Vairāk nekā 100 ha 1091 — 0,5 — 3,3 —

Kopā 226277 251000 100 100 100 100

Zemnieku saimniecību kolektivizācijas gaita 40.gadu otrā pusē

Gads un mēnesis Kolhozu Apvienotās Kolektivizācijas Saimniecību

skaits saimniecības procents skaits kolhozā

1.10.1948. 617 13 814 6,8 22,4

31.12.1948. 893 23 900 12,2 26,7

1.07.1949. 3 857 192 000 76,7 49,8

31.12.1949. 4 103 202 800 85,3 49,4

1.07.1950. 4 118 214 900 90,3 52,2

31.12.1950. 1 776 226 900 96,5 127,7

Par Krievijas zemniecības trīssimtgadu drāmas ceļu

Mūsu izcilā novadnieka, vairāku zinātņu akadēmiju (Krievijas, Ungārijas, Latvijas) locekļa, profesora, habilitētā ekonomikas doktora Aleksandra Ņikonova (1918–1995) pēdējais lielais zinātniskais darbs (viņa pāri par 300 publicēto darbu sarakstā) “Gadsimtu drāmas spirāle: Krievijas agrārā zinātne un politika (XVIII–XXgs.)”1 izdota Maskavā 1995.gadā. Latvijā dažos eksemplāros grāmata nonāca jau pēc zinātnieka traģiskās nāves.

Autors, it kā paredzēdams savu likteni, grāmatas pēcvārdā raksta: “Šie secinājumi kļūs par sava veida orientieri, kuri norādīs bīstamos zemūdens sēkļus un klintis, purvus un dūksnājus un palīdzēs izvēlēties pareizāko virzienu...”

Grāmata patiesībā veltīta plašās Krievijas un viņa mazās dzimtenes Latvijas zemniekiem. Mazās dzimtenes, kur viņš dzimis un audzis, kur atdusas viņa vecāki, kur studējis un strādājis. Taču ortodoksālo komunistu izraidīts no Latvijas kā “latviešu buržuāziskais nacionālists”, kaut gan pēc tautības bija krievs. Viņa vārds nav minēts pat Latvijas Padomju enciklopēdijā 1986.gadā, neraugoties uz to, kā, viņš jau toreiz bija Vissavienības Lauksaimniecības akadēmijas prezidents (1984–1992).

Grāmatai ir trīs daļas. Pirmajā autors analizē “Krievijas agrārzinātnes veidošanos un attīstību Krievijā līdz 1917.gadam”. Autors skata agrārās zinātnes attīstību no mūsdienu Krievijas lauksaimniecības vajadzību redzesviedokļa. Par to liecina lielā uzmanība, kas veltīta dzimtbūšanas atcelšanai Krievijā 1861.gadā un P.Stolipina agrārajai reformai, kurā bija iecerēts 20 gadu laikā krievu zemnieku kopienas vietā izveidot fermeru saimniecības. Taču iesākto reformas darbu pārtrauca karš un revolūcija.

Otrajā daļā “Agrārzinātne un politika padomju periodā 1915.–1991. gadā” apskatīta piespiedu kolektivizācijas gaita (“lielā lūzuma gadu” autors liek pēdiņās), Ņ.Hruščova fenomens un atkusnis. Speciāla nodaļa veltīta Baltijas kolektivizācijai, īpašu vietu ierādot Latvijai (šīs nodaļas teksts lasāms augstāk).

Autors atklāti runā par Latvijas zemniecības agrārreformām XIX–XX gs. un agrārkooperācijas pozitīvo darbu. Viņš nosoda komunistu veikto vardarbīgo kolektivizāciju, kad Latvijā desmit dienu laikā pēc 1949.gada 25.marta tika “noorganizēti” 1740 kolhozi. Latviešu nacionālos partizānus autors sauc par “cīnītājiem par brīvību”, starp kuriem trūcīgo zemnieku, kā raksta autors, nebija mazāk kā turīgo.

Trešā daļa stāsta par “Agrārzinātni un agrārjautājumu uz tūkstošgadu robežas”. Te sniegti autora secinājumi par Krievijas zemnieku pašreizējo stāvokli un viņa ieteikumi jaunas krievu zemniecības veidošanai.

Īsā recenzijā nav iespējams pateikt pat galvenos autora secinājumus un to jauno, ko šī grāmata sniedz, taču dažus minēsim. Pirmkārt, Krievijas zemniecība, ekonomika un agrārzinātnieki ļoti ilgi bijuši politikas ķīlnieki, it sevišķi komunistu diktatūras periodā. Šī diktatūra, no vienas puses, iznīcināja visus aktīvākos zemniekus, bet, no otras puses, izsūca, cik spēja, līdzekļus no laukiem urbanizācijai un pasaules revolūcijai, pārvēršot Krievijas nemelnzemes novadus par mirušām sāžām, – raksta autors. Tās toreiz sauca par neperspektīvajiem ciematiem. No šejienes tāda iestāde kā “orgnabor” par grašiem vāca cilvēkus šoreiz par PSRS nosauktās Krievijas impērijas vēl neiznīcināto koloniju (toreiz teica – savienoto republiku) kolonizēšanai. Tā Baltijā, sevišķi pilsētās, vien nonāca ap 1,5 miljoni krievu.

A.Ņikonovs kā izcils krievu agrārzinātnieks grāmatā lielu vērību pievērsis krievu agrārzinātnieku likteņiem, kuri arī, kā minēts, bija politikas gūstekņi. Raksturīgi, ka jau pirmais krievu ekonomists Ivans Posoškovs XVIII gadsimtā bija ieslodzīts Petropavlovskas cietumā. Ivana Posoškova liktenis piemeklējis daudzus izcilus krievu agrārzinātniekus, ja tie sāka domāt ne tā, kā noteica politika, jo sevišķi par t.s. “proletāriskās diktatūras” bezjēdzīgo rīcību laukos.

Otrkārt, savā grāmatā mūsu novadnieks neidealizē arī XX gs. sabiedrību, kurai viņš pieraksta jukas, “kad sabiedrībā ņem pārsvaru politiskās ambīcijas un grupu intereses nolūkā pārdalīt īpašumu pāri patiesām rūpēm par nācijas labklājību”. “Ne labākas izrādījās XX gs. beigas,” raksta A.Ņikonovs, “kas raksturojās ar lielvalsts sabrukumu, ekonomikas un morāles atpakaļslīdi, ļoti sāpīgu pāreju uz jauno sabiedrību, ar lokālo karu savā teritorijā.”

Izeju no sabrukuma stāvokļa A.Ņikonovs redz tikai vienā gadījumā – “ja būs nodrošināta cilvēka prioritāte iepretī politikai un visās valsts un sabiedrības struktūrās ekonomika kalpos cilvēkam. Par nožēlošanu visos gadsimtos bija otrādi, cilvēks bija par “būvmateriālu” virsbūvēm, – raksta autors. Arī pēc PSRS impērijas sabrukuma kolhozu un sovhozu kampaņveidīgās reorganizācijas rezultātā tika sagrauta un izvazāta infrastruktūra un tehnika. “Pārstrādājošās rūpniecības privatizācija netika veikta zemnieku labā,” raksta A.Ņikonovs, “bet pār viņiem radīja jaunus monopolistus.” Rezultātā krievu zemnieki fermeri kā pārmērīgi uzvilkta stīga trūkst un pašlikvidējas. Kā efektīvu cīņas pasākumu pret monopoliem A.Ņikonovs ieteic ražošanas un kredītkooperatīvu organizēšanu. Te atcerēsimies, ka pie mums Latvijā tas notika jau pirms 130–140 gadiem. Par svarīgāko priekšnoteikumu A.Ņikonovs uzskata brīva cilvēka brīvu izvēli. “Tikai ieinteresēts un brīvs cilvēks”, raksta A.Ņikonovs, “bruņots ar zināšanām un tehniskajiem līdzekļiem, spējīgs bez zaudējumiem dabai attīstīt ekonomiku.”

Treškārt, A.Ņikonovs savā grāmatā asi kritizē vardarbību kā raksturīgu Krievijas vēstures sastāvdaļu jau ilgus gadsimtus – gan uz ārieni, gan valsts iekšpusē. “Vēstures mācības liecina”, A.Ņikonovs raksta, “ka vardarbība katrā formā – administratīvajā, ekonomiskajā vai citā – ir nepieņemama metode sociālo, politisko, nacionālo un citu jautājumu risināšanā.” Vardarbība vienmēr ir bijusi Krievijas agrārpolitikas dzinulis. Šajā laikā neviena uzsāktā agrārā reforma Krievijā vai nu netika pabeigta, vai apmierinoši atrisināta. Tas viss ar ērkšķiem klāja krievu zemnieku moku ceļu.

Ceturtkārt, autors sevišķi uzsver zinātnes nozīmi Krievijas nākotnes lauksaimniecībā. “Intelektuālā darba nenovērtēšana”, raksta A.Ņikonovs, “raksturīga zemu attīstītām atpalikušām valstīm, kas padziļina savu atpalicību ar nevērību pret zinātni.” Vai tas nav rakstīts arī par šodienas Latvijas zinātnes politiku?

Un tā – A.Ņikonovs arī savā pēdējā grāmatā, apelējot pie Krievijas mūsdienu vadības un zemniecības ar visspēcīgāko vēstures argumentāciju, ir tāds pats citādi domājošais kā savā laikā Latvijā, par ko viņam arī tagad komunistu diktatūrā draudētu jauna izsūtīšana. Uz kurieni?

Priecājoties par mūsu novadnieka un bijušā Latvijas reformkomunista lielā pētījuma iznākšanu un tajā iekļautajām dziļajām zinātniskajām atziņām, recenzentam jāpriecājas par līdzdalību šīs grāmatas tapšanā, – gan sniedzot konsultācijas, gan sūtot literatūru un arhīva materiālu kopijas. Tas viss, ieskaitot mūsu diskusijas Latvijā un Maskavā, darbā lietpratīgi izmantots. Taču darbā varētu būt dziļāk izmantots tāds fenomens kā krievu etnopsiholoģija, kam visos laikmetos ir bijusi un vēl arvien ir liela loma Krievijas likteņos, arī lauksaimniecībā. Darbā nav minēts A.Ņikonova brauciens uz Ķīnu un mēģinājums M.Gorbačova sociālisma “perestroiku” pavērst Ķīnas virzienā un lauksaimniecību nostādīt “starp sociālismu un kapitālismu”. Taču politbirojs šo priekšlikumu noraidīja kā bīstamu sociālismam. Bet Ķīna pa to iet jau gandrīz divdesmit gadus un pašreiz ir guvusi pasaulē lielāko gada kopprodukcijas pieaugumu (vairāk nekā 4 procentus).

Izlasot A.Ņikonova grāmatu, latviešu zemnieks daļēji atpazīs savas sāpīgās likteņgaitas pēdējos trīssimt gados, jo lielāko daļu no autora aprakstītajiem trim gadsimteņiem ar vienu vai otru nosaukumu latviešu zemnieki dzīvoja Krievijas impērijas iekarotajā kolonijā. Tāpēc atkārtoti aicinu izdevējus šo grāmatu izdot arī latviešu valodā, kaut arī mani rakstiskie priekšlikumi vismaz divos apgādos jau noraidīti.

Sit Tibi terra levis!

(Lai tev vieglas smiltis!)

Prof. Heinrihs Strods

F.F.Ybrjyjd. Cgbhfkm vyjujdtrjdjq lhfvs% fuhfhyfz yferf b gjkbnbrf Hjccbb (XVIII–XX d.@. Vjcrdf> 1955> 574.cnh.