Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsniece Elza Radziņa

Par sevi — pati

Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas pēdējā klasē 1936.gadā

Es šai pasaulē pieteicos skarbā laikā. Piedzimu 1917. gada 10. februārī Harkovā, kur mani vecāki Lība un Jānis Podnieki kopā ar māsiņu Annu bija nonākuši bēgļu gaitās. Nākamajā gadā atgriezāmies Rīgā, bet Petrogradas kapsētā bija palikuši abi mani kara ceļos mirušie brālīši. 1921. gadā pienāca vēsts, ka Harkovas kara hospitālī miris tēvs. Pārcēlāmies uz Jelgavu pie radiem. Māte sāka strādāt par apkopēju Hercoga Pētera ģimnāzijā. Aiz staltās skolas ēkas atradās mūsu pieticīgais mājoklis, un turpat pagalmā arī pagāja mana bērnība.

Pirmie rakstīšanas mēģinājumi, sākot mācīties savā Jelgavā

Mātes darbs ļāva bez maksas mācīties ģimnāzijā. Tur man bija brīnišķīgs literatūras skolotājs Pēteris Bušs. Iestudējām ludziņas, rīkojām deklamāciju vakarus. Jelgava jau bija pilsēta, kur teātra mīlestību jaunieši ieelpoja līdz ar gaisu. Skolas gados mācījos arī ritmoplastikas studijā un dziedāju Latviešu biedrības korī. Visvairāk tomēr vilināja teātris.

Pēc ģimnāzijas beigšanas strādāju grāmatnīcā un vēlāk bibliotēkā. Te man dzeja kļuva vēl tuvāka. Esmu pārliecināta, ka bez dzejas mana dzīve nebūtu izveidojusies tik bagāta un krāsaina.

Kad biju sākusi pati pelnīt, uzdrīkstējos tuvoties teātrim, kas uz atsevišķām izrādēm pieņēma volontierus bez skatuves izglītības. 1936. gadā notika mana pirmā līdzdalība izrādē “Skroderdienas Silmačos”. Biju starp mājas ļaudīm. Kopš tā laika jūtos piederīga Silmaču saimei un savā 60. darba gaitu sezonā atkal dejoju kā Vanagu saimniece Silmaču pagalmā Līgo vakarā. Bet pa vidu Nacionālajā teātrī esmu spēlējusi gan Elīnu, gan Antoniju, gan Tomuļu māti.

Kā Jelgavas teātra aktrise piedzīvoju pilsētas degšanu Otrā pasaules kara beigu cēlienā, vēlāko darba atsākšanu Rīgā un pēc tam — apvienošanos ar Valmieras teātri. Bija daudz skaistu lomu. Spēlēju tās visos Latvijas novados — kā jau “teātrī uz riteņiem”. Kopš 1954. gada esmu Nacionālā teātra aktrise. Te esmu saņēmusi ceļamaizi no Antas Klints, Mirdzas Šmithenes, Lilijas Ērikas, Emmas Ezeriņas, Žaņa Katlapa un Alfrēda Amtmaņa–Briedīša, te strādāju kopā ar Kārli Sebri, Jāni Kubili, Alfrēdu Jaunušanu — visus jau nenosaukt.

Negaidītu pavērsienu savā dzīvē piedzīvoju 1962. gada 8. septembrī, kad pēc “Mīļā meļa” izrādes manā ģērbtuvē ienāca Grigorija Kozinceva asistente un sacīja: “Esiet sveicināta, Ģertrūde!”. Jekaterina Višņevska bija pārliecināta, ka viņa beidzot atradusi karalienes lomas tēlotāju. Pēc tam filmējos arī “Karalī Līrā” un vairākās latviešu filmās. Mana kinopieredze līdz tam bija tikai nelielā Raiņa māsas Doras lomā filmā “Rainis”. Jāapgūst bija ne vien kinovaloda, bet arī krievu valoda, jo skolā biju mācījusies tikai angļu, vācu un latīņu valodu. Mana izruna bija šausmīga! “Hamleta” ekranizējuma lielie panākumi arī man atvēra pasauli. Ar mīlestību tiku uzņemta Anglijā, Somijā, Pakistānā un daudzās citās valstīs, iepazinos ar daudziem izciliem māksliniekiem.

Kopā ar mammīti. Bērnībā un vēl ilgi, ilgi...

Visvairāk par visu labo, ko esmu piedzīvojusi, esmu pateicīga savai mātei. Jo tālāk aiziet tas laiks bez viņas, jo tuvāka, mīļāka un dārgāka man šķiet mammīte. Un jo vairāk apzinos, kādu bagātu pūru viņa mums ar māsu devusi līdzi dzīvē, arī savā šaurajā rocībā spēdama uz katriem Ziemassvētkiem un Lieldienām uzšūt mums jaunu kleitiņu un mūsu tīri sakoptajā istabiņā radīt svētku noskaņu. Nenokārt degunu, lai cik grūti klātos, nevienam nesūdzēties un pašai tikt ar visu galā. Kā šīs ar mātes pienu iezīstās dzīves mācības man noderējušas, gan jaunībā uz lomām gaidot, gan vēlāk daudzas lomas spēlējot un kinomākslā laužoties, gan ar savām daudzajām slimībām kaujoties! “Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama” — tas ir mantojums no manas tautas un pavisam tieši — no manas mammītes.

Par viņu —

Ne mīļi žūžināt, bet spēku dot!

“Viņas piere jebkurus laurus padara nacionālus” — tā Edvarts Virza savā laikā rakstīja par lielisko aktrisi Jūliju Skaidrīti. Tikpat trāpīgi tas varētu raksturot Elzu Radziņu. Par zvaigžņu zvaigzni — Stella Stellarum — viņu saucis ne vien Kārļa Sebra Bernards Šovs “Mīļajā melī”, bet arī teātra un kino kritiķi un skatītāji visā pasaulē. Bet aktrise ar savu vienkāršību un dabiskumu, cēlo stāju un starojošo vitalitāti allaž atgādinājusi, ka viņa ir zvaigzne no Latvijas debesīm.

“Senā daina, kļūsti spīva!” — tā Elza Radziņa nosauca kopā ar dzīvesbiedru Oļģertu Šalkoni veidoto tautasdziesmu kompozīciju, ar kuru viņa izgāja tautā jau astoņdesmito gadu sākumā.

Velc, Dieviņi, zelta jostu

Apkārt manu tēvuzemi —

Lai mirdz mana tēvuzeme

Kā actiņa gredzenā.

Krišjāņa Barona 150 gadu jubilejas svētkos 1985. gadā māksliniece uzstājās lielajos sarīkojumos Rīgā un Maskavā, bet pirms tam kopā ar Māras Skrides vadīto vīru ansambli bija jau koncertējusi visā Latvijā. Cilvēki saviļņojumā slaucīja asaras, cēlās kājās. Tika iedegtas tautas vērtības apziņas un cerību liesmiņas, kas tuvināja Trešo atmodu.

Elzai Radziņai gan tautasdziesmu, gan dzejas sarīkojumi ir ļoti dārgi un, atskatoties uz skatuves gaitām sešdesmit gadu garumā, tieši šī dzīvā saikne ar cilvēkiem šķiet pati lielākā vērtība.

— Teātris ir mans darbs. Mēs visi teātrī strādājam, viens spēlēdams lielākas, otrs varbūt mazākas lomas. Bet šajos dzejas vakaros es esmu viena ar klausītājiem, man vienai jāspēj piepildīt zāli. Kā cilvēki ir tvēruši katru vārdu! Cik daudz vēstuļu esmu saņēmusi! “Paldies par spēku, ko jūs mums devāt!” — tie ir vārdi, kuru dēļ ir vērts braukt kaut vai uz pasaules malu.

Tautasdziesma, kaut varbūt pats stiprākais, tomēr nav vienīgais spēka avots, no kura Elza Radziņa smēlusies pati un devusi veldzi mums. Kopš 1957. gada, kad, pazīstamā Rabindranata Tagores atdzejotāja Kārļa Egles aicināta, māksliniece pirmo reizi runāja dižā bengālieša dzeju, viņa šīs pērles riekšavām kaisījusi gan galvaspilsētas zālēs, gan visā Latvijā. No daudzajiem izbraukumiem atmiņā palicis vakars attālā lauku tautas namā. Pēc priekšnesuma kāds jauneklis degošām acīm, viss vēl dzejas varā, viņai kā elektrizēts jautājis: “Kur to var izlasīt”? Es tādu dzejnieku nebiju dzirdējis.” Komunisti Tagores darbus bija izņēmuši no apgrozības, bet cilvēki bija kā izslāpuši pēc cilvēcības un dvēseles harmonijas.

Svētīga bijusi daudzus gadus ilgā kavēšanās Ārijas Elksnes dzejas dārzos.

Es neticu, ka var bez cilvēkiem,

Es vienmēr esmu degusi pēc tiem.

No viņiem visas mana mūža bēdas,

No viņiem nedzēšamas gaismas pēdas.

Elzas Radziņas priekšnesumā Ārijas Elksnes dzeja atmirdz pašas saules krāsainībā un spēkā.

— Man nepatīk tāda mīļa žūžināšana, saldināšana. Mūsu Raiņa tēlotā Baiba jau arī nav nekāda Baibiņa, bet Barba. Un Turaides Roze nav nekāda Maijiņa, bet Maija. Tāda Maijiņa vis nebūtu mīlestības vārdā galvu likusi zem zobena. Un mūsu tauta nebūtu izdzīvojusi, ja tā savās dziesmās būtu tikai saldi vīterojusi vai žēlabās ļēļojusi. Mūsu daina ir gana spīva, tā var celt tautu augšā un darīt to atkal stipru un drošu.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

1994.gada martā Elza Radziņa no Kembridžas Starptautiskā biogrāfiju centra saņēma oficiālu apstiprinājumu, ka viņa par izciliem nopelniem savā profesijā iekļauta Pasaules ievēroja-māko sieviešu biogrāfiskajā izdevumā.

Latvijas Nacionālās operas nama atdzimšanas svētkos 1995.gada 29.septembrī. No labās: skatuves mākslinieki Oļģerts Šalkonis, Elza Radziņa, Kārlis Sebris un Irma Graudiņa ar dzīvesbiedru arhitektu Kārli Klinklāvu

Ar tēlnieci Evi Upenieci, kas veidojusi aktrises skulpturālo portretu

Ar Indijas vēstnieku un pianistu Valdi Janci pēc Rabindranata Tagores dzejas vakara

Izrādē “Dullais barons Bunduls” — Auriķu lielmātes lomā

Žorža Sanda izrādē “Vasara Noānā” priecēja skatītājus vairākas sezonas