Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavaliere Austra Eichmane

Ar Spīdolas spītu un mērķa skaidrību

Austrālijā Austru Eichmani pazīst kā latviešu valodas skolotāju un latviskās izglītības entuziasti, Latvijā ar viņas vārdu saistās korporācijas “Spīdola” dibināšana 1991.gada vasarā un Sidnejas Latviešu biedrības plašā palīdzība skolām, slimnīcām un daudzbērnu ģimenēm.

– “Spīdolu” mēs izveidojām Hamburgā, kur par spīti mūsu bēgļu dzīves grūtībām gluži tukšā vietā pilnīgi no nekā bija nodibināta Baltijas Universitāte. Mēs ne vien čakli mācījāmies, bet arī dziedājām un sportojām. Mūs laipni pieņēma kāds angļu airēšanas klubs Alstera ezera krastā, ļaujot izmantot savas laivas. Universitātē bija komandas studentiem un studentēm. Arī es paguvu piedalīties vairākās sacīkstēs. Airēšana bija mana aizraušanās jau no akadēmijas laikiem. Reizēm uz Alsteru atnācu arī viena, kad treniņu nebija. Laivu mājas pārzinis bija lāga vīrs un iedeva man vieninieku. Ar kādu baudu slidināju vieglo sacīkšu laivu gandrīz visā ezera garumā, reizē izjūtot lielās miljonu pilsētas pulsu. Tādos mirkļos aizmirsās, ka esmu cilvēks bez mājām, bez piederīgajiem un dzimtenes. Sakumā anglietes skatījās uz mums mazliet no augšas, jo bija daudz labāk situētas un trenētas. Mums laikam palīdzēja spīts. Sezonas beigās pieveicām savas lepnās pretinieces gan divniekā, gan četrniekā. Atcerējāmies arī studentu akadēmisko organizāciju tradīcijas. Tā dzima doma nodibināt korporāciju “Spīdola” ar devīzi “Mainīgā, mainies uz skaidrību!” Jau toreiz cieši apņēmāmies kādreiz izveidot spīdolu kopu Latvijā. Tāpēc bija liels prieks ar Amerikas, Kanādas un Austrālijas spīdolu atbalstu piepildīt šo ieceri.

Pirms kara Austra gatavojās kļūt par labu saimnieci tēva mājās, mācījās Lauksaimniecības akadēmijā un pamazām vāca sēklas materiālu. Aizbraucot atstāja tēvam maisiņu ar lieliem, gludiem kartupeļiem. Tie vēlāk tika sēklai visiem kaimiņiem. Vācijā iznāca strādāt kara slimnīcā, Austrālijā dzīve atkal sākās no nullespunkta. Kad piedzima meita, bija tikai viena doma – kā izaudzināt īstu latvieti šajā ļoti tālajā un ļoti svešajā zemē. Austra Eichmane pārgāja uz nakts darbu slimnīcā, lai dienas varētu atvēlēt meitai.

– Es gribēju savu bērnu audzināt latviskā garā ar latviešu valodu, paražām un visām tām izjūtām, ko nevar definēt, grūti vārdos pateikt, bet ko mēs bijām paņēmuši līdzi no Latvijas.

Palīdzēja tas, ka latvieši dažādās Austrālijas malās sāka organizēties: nodibinājās latviešu biedrības, draudzes un sestdienas skolas, atjaunojās gaidu–skautu kustība. Arvien rosīgāk tika rīkotas bērnu vasaras nometnes. Kad meita Māra piecu gavu vecumā sāka iet skolā, viņa jau prata runāt gan latviski, gan angliski. Diemžēl latviešu sestdienas skola atradās citā Sidnejas priekšpilsētā. Vadājot meitu uz nodarbībām, Austra Eichmane arī pati aizvien ciešāk iesaistījās latviskās izglītības laukā, gaidu kustībā un nometņu rīkošanā. Kad Māra pārgāja uz Latviešu biedrības vidusskolu, Austra tur sāka mācīt Latvijas ģeogrāfiju, vēlāk – arī latviešu valodu un vēsturi. Līdz 1968.gadā skolas dibinātāja Lūcija Felsberga–Bērziņa lūdza viņu pārņemt skolas vadību. Pašlaik skolā mācās ap 20 skolēnu, un viņa tai palikusi uzticīga līdz šai dienai, kaut gan jau 23. gadu strādā arī Annas Ziedares vasaras vidusskolā Austrālijas latviešu īpašumā Dzintaros. Tas atrodas Normanvillē, kādus 75 kilometrus aiz Adelaides, skaistā vietā pie jūras. Diemžēl no Austras Eichmanes mājām to šķir vismaz 1500 kilometri. Tikusi “maizes darbā” pie atvaļinājuma, viņa ar savu gaišzilo “minimori” (“visu mūžu esmu braukusi ar mazajām mašīnām, kas netērē tik daudz benzīna”) ik vasaru mēro tālo ceļu pāri kalniem, cauri pustuksnesim.

Austra Eichmane stāsta, cik veiksmīgi viņai izdevies iekārtoties slimnīcā par naktsmāsu. Tā varot izbrīvēt garākas nedēļas nogales un mazliet pastiept arī vasaras atvaļinājumu. Un katra izbrīvētā stunda un diena gadu no gada aizgājusi latviešu bērnu mācīšanai, audzināšanai, skubināšanai uz savas tēvuzemes labāku iepazīšanu, savu sakņu apzināšanu.

Austras kundzes apbrīnojami skaidrā dikcija un košā valoda ir tiešām apbrīnas vērta. Vai tā no ģimenes un bērnudienām vai skolotājas darbā izkopta?

– Spēlēties ar vārdu man iepatikās jau mazai, kad māte mājās mācījās lomas savām pašdarbības izrādēm un man lika lasīt otro personu. Kad sāku iet skolā, Viesītes bibliotēkā drīz vien biju izlasījusi visas grāmatas. Māte bažīgi jautāja, vai neesot par agru, kad es trīspadsmit–četrpadsmit gadu vecumā sāku “ņemt cauri” visu Raini, Aspaziju, Brigaderi. Bet man viņi tā arī uz visu mūžu palikuši paši mīļākie rakstnieki. Tāpat kā brāļi Kaudzītes ar saviem “Mērnieku laikiem”, kas ar gadiem neko nav zaudējuši – personāži liekas kā šodien noskatīti.

Bet bez labas dikcijas jau nemaz nedrīkst latviešu valodu mācīt. Katram taču jādzird un līdz sirdij jāizjūt, cik mūsu valoda daiļskanīga, vijīga. Pamatu pamats jau tautasdziesmas. Kad tika svinēta Latviešu pirmo vispārējo Dziesmu svētku lielā jubileja, vasaras nometnē radusies devīze: “Simt dziesmas simtgadei!”

– Un izpildījām ar uzviju. Dziedājām rītos un novakaros. Kādu nakti nodziedājām līdz rītausmai. Izskanēja 110 tautas dziesmas – un neviena neatkārtojās!

Acis darba izbijās,

Rokas darba nebijās;

Rokas darba nebijās,

Zinājās padarīt.

To Austra Eichmane sauc par savu tautasdziesmu. Nu kur vēl labāk izteikta tā senā gudrība – lai darba kalni cik lieli, latvieti tie nebaida. Jāķeras tikai klāt un vienkārši jāstrādā.

Pēdējos gadus Austra Eichmane sadarbojas ar Sidnejas Latviešu biedrības atbalsta grupu Latvijai. Kopā ar savām kolēģēm farmaceitēm gatavo palīdzības sūtījumus slimnīcām, skolām un daudzbērnu ģimenēm.

Par darbību pedagoģijā Austra Eichmane saņēmusi Pasaules brīvo latviešu apvienības un Austrālijas un Jaunzēlandes Latviešu apvienības Atzinības rakstus. Par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu viņai jau pirms oficiālā Ordeņa domes paziņojuma steigušies pavēstīt draugi. Aizmirsuši tikai laika starpību un piezvanījuši nakts vidū.

– Biju tā pārsteigta, ka noturēju to par sapni.

Ar prieku Eichmanes kundze uzņēma vēsti par nodomu veidot Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju grāmatu. Šai grāmatā būs arī viņas mātes Leonoras Olgas Dumpnieces vārds. Tālab Austra Eichmane redakcijai atsūtīja arī savas māmuļas dzīves stāstu.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Manas mātes dzīves stāsts

Mana māte Leonora Olga Dumpniece (Pāvulāne) dzim. 1882.g. 25.decembrī Daudzeses Pālēnos. Viņas tēvs bija mežsargs un mājas atradās Daudzeses mežu masīvos. Viņas māte mirusi pēc trešā bērna dzimšanas, tāpēc savā bērnībā un arī jaunības gados viņa bieži dzīvojusi pie savas vecmammas Elkšņu pag. Aizkārkļos vai mātes māsas Bīgestānos. Tur daudz jauku brīžu pavadīti dziesmās, jo kā manai mātei, tā Bīgestānu tantei bijušas labas balsis un daudz dziesmu pūrā.

Skološanās noritējusi Jaunjelgavas (Jelgaviņas) vācu meiteņu skolā, kur bijis jādzīvo internātā. Skolas brīvlaiki pavadīti pie tēva, bet biežāk pie Bīgestānu tantes vai pat pie krusttēva Krievijā, kur viņš bijis rentnieks kāda muižnieka muižā. Cik atceros no dažādiem stāstiem, tad ļoti interesants bijis skolas laiks Jaunjelgavā, kur gan bijusi ļoti stingra disciplīna, bet skolnieces spēcīgi ievirzītas literārajā laukā. Daudz mācīts par vācu un krievu dzejniekiem. Par to varēju pārliecināties vēlākajos gados, jo mana māte no galvas deklamēja itin garus Gētes un citu dzejnieku dzejoļus.

Kad māte apprecējās ar manu tēvu Krišu Dumpnieku, viņas turpmākās dzīves gaitas noritēja Eķengrāves (vēlāk Viesītes) pagasta Dumpu mājās līdz Pirmajam pasaules karam, kad no mierīgās dzīves un iekoptās saimniecības vajadzēja doties bēgļu gaitās uz Krieviju. Daži gadi aizvadīti t.s. muižnieku vasarnīcu pilsētā Simbirskā, kur mans tēvs strādājis par grāmatvedi kādā medicīnisku instrumentu fabrikā.

Tur piedzīvoti arī spēcīgie revolūcijas uzliesmojumi ar visām to sekām – grezno māju postīšana un izlaupīšana, dārgo gleznu sagraizīšana un beigās – visas mantības sadedzināšana.

Piedzīvojot dažādas grūtības un kavēkļus, Dumpnieku ģimene, ieskaitot mani kā tās jaunāko locekli, kopā ar pārējiem 20 Simbirskas latviešiem, atgriezās Latvijā.

Viss bijis stipri izpostīts, tāpēc mēs abas ar māti aizsūtītas pie viņas vecmammas, kura varējusi nodzīvot visus kara gadus savās meža mājās un tāpēc postījumi viņu nav skāruši. Māte ar mani atkal atgriezusies Dumpos, tiklīdz viss bijis kaut cik sakārtots dzīvošanai. Līdzi nākusi arī vecāsmātes dāvana – govs, kas bijis barības avots un pirmais dzīvais inventārs.

Darbi mājās bijuši gandrīz nepadarāmi un samērā daudz lietu tā arī nav atjaunotas priekškara līmenī. Neskatoties uz visu, sabiedriskā dzīve kļuvusi aizvien rosīgāka. Vispirms šaurākā lokā, beidzot visa pagasta un arī Āžu miesta vēlākajā (1928.g.) Viesītes pilsētas apmērā. Mana māte bijusi ļoti aktīva dažādu sarīkojumu rīkošanā. Varētu būt, ka teātri viņa iesākusi spēlēt jau savā jaunībā Elkšņu pagastā.

Viesītē bija nostabilizējies pavisam labs amatieru teātris, kur regulāri tika sagatavotas kādas lugas. Lielākajām izrādēm kostīmus veda no Rīgas teātriem un bieži arī režisors bija no Rīgas (Ašaks no Zemnieku teātra). Ģenerālmēģinājumi bija tāpat kā izrādes kostīmos un ar dekorācijām, tāpēc tur varēja iet visi bērni. Mana māte spēlēja līdzi gandrīz visās lugās. Mani viņa izraudzījās par palīgu, lai mācītos tekstu, kas notika pa dienvidiem, kamēr pārējie atpūtās. Kad tekstu jau zināju no galvas un man tas bija apnicis, bieži mēģināju kaut kur “nozust”, tikai māte mani vienmēr atrada un man atkal bija jālasa lugas otrā persona.

Tā bija īsta teātra mīlestība, jo mēģinājumi parasti notika vakaros. Ap pusnakti lauku aktieri nāca mājās, lai četros no rīta celtos jaunai dienai.

Skaistākās lugas un izrādes, ko mana māte vienmēr atcerējās, bija “Princese Gundega un Karalis Brusubārda” un otrā – “Dāma ar kamēlijām”. Otrs manas mātes darbības lauks sabiedriskajā dzīvē bija Viesītes aizsardžu nodaļa. Viņa bija aizsardžu pulciņa priekšniece un vēlāk rajona priekšniece. Šo amatu viņa pildīja līdz 1940.gadam. Viesītes aizsardžu un aizsargu nodaļas sadarbojās, un visi sarīkojumi bija kopīgi. Kādreiz pat bija t.s. aizsargu svētki lielāka apgabala apmērā. Visos darbos piedalījās arī mana māte ar aizsardzēm.

Reizēm mana māte brauca uz Rīgu uz aizsargu–aizsardžu lielākām sanāksmēm vai konferencēm. Atceros tikai, ka vienreiz viņa atbrauca ar Triju Zvaigžņu ordeni, gada neatceros.

Manas mātes sabiedriskā rosība apsīka 1939.gadā. Atceros reizi, kad īsā studiju pārtraukumā braucu no Jelgavas uz Viesīti. Latvijā jau bija Padomju Savienības bāzes. Māte mani sagaidīja netālu no mājām Ozola kalnā. Sasveicinoties viņa sāka raudāt un teica: “Meitiņ, ar šo brīdi ir izšķīries Latvijas liktenis”.

Tā jau arī bija. 1940.gadā Latviju okupēja Padomju Savienība. Dīvainākais bija tas, ka 1941.gadā manus vecākus neizveda. Arī 1949.gada izvešana viņus neskāra, jo tēvs jau bija slims, ar artrīša savilktiem locekļiem un mana māte viņu kopa astoņus gadus. Bieži no viņas saņēmu garas vēstules ar sīkiem un reizēm pat dzejiskiem aprakstiem. Grūti viņai bija ziemās izstaigāt divus kilometrus līdz veikaliem un kopt slimu cilvēku, bet viņa pārāk nesūdzējās. Viņa sāka sūdzēties tad, kad tēvs nomira un viņai no rokām ar to bija izņemts viņas lielais dzīves pienākums.

Dēls viņu aizveda pie sevis uz Liepāju, bet samērā ātri viņa aizgāja mana tēva ceļu. Mātes darbīgais mūžs noslēdzās 1960.gada 25.janvārī Liepājā, kur arī viņa apglabāta, jo dažādu grūtību dēļ viņa nebija pārvesta uz Dumpnieku dzimtas kapiem Viesītē.

Austra Eichmane

Austras Eichmanes arhīva foto

Pasaules brīvo latviešu apvienības vārdā Atzinības rakstu 1990.gada 18. novembrī Austrai Eichmanei pasniedz Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēdis Vidvuds Koškins.

Austra Eichmane “LV” redakcijā

Austrālijas latviešu īpašums Dzintari Normanvilles jūrmalā 75 km no Adelaides. Visas ēkas jau uzceltas, platība apstādīta kokiem. Tur katru gadu janvārī notiek Annas Ziedares vasaras vidusskolas mācības. Apaļajā aplī ir skolas bibliotēka, telpas mācībām, ambulance nevesalajiem un ēdamtelpas. Pa kreisi — Jāņa Daliņa basketbola spēļu laukums un dažādu nodarbību darbnīcas, tālāk — guļamtelpas. Pašā priekšā brīvdabas dievnams, pa labi sarīkojumu un sēžu zāle, bet pašā malā pārvaldnieka māja.

Leonora Dumpniece 1922. gadā; Leonora Dumpniece pie savas mājas 1957.gada augustā.

Pie vēsturiskajiem attēliem Leonoras Dumpnieces atziņas: () “Kam gan plašajos dzīves ceļos no atmiņas ir zudis mātes tēls?” () “Mātes mīlestība gan izsmeļ dzīvi, bet pati tā nav izsmeļama.”

Bērnu nometnē Sidnejas latviešu īpašumā Straumēnos 1973.(?) gadā. Nometnes vadītāja Austra Eichmane un skolas vecāku padomes priekšniece Inta Stupāne gatavo titullapu nometnes avīzei “Straumēnu Ziņas”. Tāda tolaik arī Austrālijā bija izdevumu pavairošanas tehnika.

Annas Ziedares vasaras vidusskolā 1996.gada janvārī Dzintaros Normanvillē pie Adelaides. Intīms attēls skolas virtuvē: pa labi pirmā — skolas vadītāja Maija Upeniece, otrā — Austra Eichmane, skolotāja un personāla pārzine, trešā — Valda Rube, drāmas iemaņu skolotāja, režisore; pa kreisi — Miķelis Dancis, skolas kasieris, kādreizējais olimpietis. Sižets: trīs dāmas vēlas no kunga dabūt naudu skolas turpmākajai attīstībai...