projekti, koncepcijas

Top Latvijas teātru attīstības koncepcija

Vakar, 16.oktobrī, Kultūras ministrijā notika preses konference par teātru attīstības koncepciju. Kā uzsvēra kultūras ministrs Rihards Pīks, šis koncepcijas projekts uzskatāms par mēģinājumu apzināties, kādā sistēmā, kādās koordinātās atrodas Latvijas teātri. Tas ir arī mēģinājums skatīt tos globālās koordinātās, pasaules kontekstā. Koncepciju nevar radīt uz 50 vai 100 gadiem, to var veidot uz četriem vai pieciem gadiem. Taču tās pieņemšana dotu stingrāku pamatu teātru dzīvei un attīstībai. Koncepcijas projekts ir atklāts apspriešanai, diskusijām, tajā iespējamas korekcijas. Sniedzam Kultūras ministrijas sagatavoto Teātra attīstības koncepcijas projektu un pārskatu par Latvijas teātru darbību šā gada pirmajā pusē. Aina Rozeniece,

“LV” sabiedrisko lietu redaktore

Projekts

Teātra attīstības koncepcija

Latvijā darbojas 9 valsts uzturēti profesionāli teātri. Tradicionāli izveidojies šāds sadalījums:

Rīgas pilsētā Reģionos

Nacionālais Operas teātris, Daugavpils teātris,

Nacionālais teātris, Valsts Liepājas teātris,

Dailes teātris, Valmieras drāmas teātris.

Krievu drāmas teātris,

Jaunais Rīgas teātris,

Valsts Leļļu teātris.

Teātru juridiskās bāzes nesakārtotība un finansēšanas neatbilstība sociālekonomiskajai realitātei nopietni apdraud teātru struktūru tālāku pastāvēšanu, jo valsts dotācija sakarā ar inflācijas pieaugumu ir būtiski samazinājusies.

Eiropas prakse

Starp valsti un municipalitātēm tiek sadalīta atbildība un infrastruktūras uzturēšana, piemēram:

2–3 — valsts nozīmes teātri ar 100% valsts finansējumu,

x — valsts un municipalitātes finansējums (50%—50%),

y — valsts un reģionālas pašvaldības (valsts ne vairak kā 50%),

z — pilsētas municipalitātes finansējums,

q — valsts un pilsētas municipalitātes (50%—50%).

Teātra darbības organizatoriskie pamati un finansiālā kārtība tiek noteikta ar likumu.

Latvijas teātriem piemērojamie juridiskā statusa modeļi

1. Valsts bezpeļņas akciju sabiedrība — L atvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais teātris (valsts daļa 100%).

2. Bezpeļņas akciju sabiedrība vai bezpeļņas SIA — Dailes teātris, Krievu drāmas teātris, Valsts Leļļu teātris, Daugavpils teātris, Valsts Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris (valsts daļa ne mazāka kā 25%).

3. Bezpeļņas SIA — Jaunais Rīgas teātris, studijteātris “Skatuve”.

4. Privātais teātris — neatkarīgie teātri, alternatīvie teātri, kuru uzņēmējdarbības formas un juridiskais statuss ir to īpašnieku pārziņā.

Ieņēmumu veidi

1. Valsts pasūtījums.

2. Projektu finansējums konkursa kārtībā.

3. Saimnieciskā darbība.

4. Ieņēmumi no biļetēm.

5. Atbalsta fondi.

6. Juridisko un fizisko personu ziedojumi.

1997.gada dotācijas mehānisms

Valsts dotē nodokļu maksātāju — skatītāju, t.i., dotācijas lielumu nosaka teātra biļešu vidējā pašizmaksa un biļešu reālās pirktspējas starpība pie nosacījuma, ja zāles piepildījums ir x%.

Pārejas periods

1. KM jāveido likums par teātri (darbības organizatoriskie pamati un finansēšanas kārtība, stingri nosakot pašvaldību lomu tās pārziņā vai īpašumā esošo teātru darbības nodrošināšanā). Likuma ieviešanu varētu kavēt nepabeigtā reģionālās attīstības reforma.

2. Ministru kabinets maina teātru juridisko statusu, pārveidojot tos par uzņēmējsabiedrībām un reģistrējot tos Uzņēmumu reģistrā.

3. Valsts budžeta pieprasījums teātriem 1998.gadam veidojams pēc teātru likumā noteiktās kārtības.

4. Kultūrkapitāla likuma realizēšanā jāparedz Teātra padome, kura izvērtē radošos projektus un piešķir finansējumu atvēlētās summas ietvaros (projekts).

Par koncepciju

Teātra mākslai Latvijas kultūrnozaru kopainā allaž bijusi nozīmīga vieta. To noteikusi gan tradīcija, gan arī teātra mākslas īpašais iedarbīgums uz skatītāju, demokrātisms, loma cilvēka vērtībpasaules humanizēšanā.

Šīs struktūras pamatā ir Nacionālā opera, Nacionālais teātris, Dailes teātris, Krievu drāmas teātris, Jaunais Rīgas teātris, Leļļu teātris, Latvijas novados — Daugavpils teātris, Liepājas un Valmieras drāmas teātris.

Līdzās šiem tradicionāli valsts uzturētiem profesionāliem teātriem pēdējos gados veidojas jauni neatkarīgi, profesionāli teātri, trupas, kas darbojas galvenokārt kā bezpeļņas organizācijas uz SIA juridiskā statusa pamata (neatkarīgais teātris “Kabata”, studijteātris “Skatuve”, Jaunatnes teātris u.c.).

Ir bijuši mēģinājumi atjaunot arī t.s. “pie publikas ejošo” teātru tradīciju (Zemnieku teātris).

Tomēr šādas pamatos optimālas teātru struktūras tālāku pastāvēšanu nopietni apdraud teātru juridiskās bāzes nesakārtotība un finansēšanas neatbilstība jaunajai politiskajai un sociālekonomiskajai realitātei. Valsts teātru finansēšanas politika vēl arvien balstās uz padomijas laikos iedibinātiem dotēšanas principiem, dotācijas lielumu nepadarot atkarīgu no teātra radošā procesa, mākslinieciskās kvalitātes, skatītāju apmeklējuma u.c. profesionalitātes un efektivitātes rādītājiem, neņemot vērā inflācijas pieaugumu, kas pie līdzšinējās dotācijas lieluma faktiski nozīmē tās samazinājumu, piemēram, inflācijas pieaugums par 12% nozīmē dotācijas samazinājumu par 500 000 latu.

Valsts finansiālās iespējas aizvien mazāk spēj nodrošināt esošo teātru radošās darbības eksistenci.

Eiropas prakse

Atbildība par teātru infrastruktūras uzturēšanu tiek ar likumu sadalīta starp valsti un municipalitātēm. Valsts piešķirtā dotācija ir tiešā saistībā ar katra teātra darbības kvalitāti, efektivitāti un sabiedrisko nozīmību.

Ar valsts finansējumu tiek nodrošināti 2-3 nacionālas nozīmes teātri (Zviedrijā, Dānijā).

Ir arī dalītais finansējums — valsts un municipalitātes (Zviedrijā, piemēram, valsts daļa sastāda 30%; Dānijā valsts daļa nedrīkst pārsniegt 50% no kopējās dotācijas). Reģionālie un pilsētu teātri, kuru finansējuma dalījums ir starp valsti un reģionālo pašvaldību (valsts dotācija nedrīkst pārsniegt 50%), valsti un pilsētas pašvaldību.

Eksperimentālos, studiju teātrus valsts atbalsta ar 1, 2, 3 un 4 gadu grantiem vai pabalstiem iestudējumiem konkursa kārtībā. Valsts parasti nepiedalās to privāto un komerciālo teātru finansēšanā, kuri balstās tikai uz peļņu nesošu darbību (šovi, rēvijas utt.).

Ziemeļvalstīs plaši izplatītas ir ceļojošo jeb pie publikas ejošo teātru grupas, kas īpaši orientējas uz bērnu auditoriju. Šo teātru darbības nodrošinājumā pašvaldības dalās ar valsti (Dānijā — valsts finansējums 50% un 50% pašvaldības).

Parasti teātru darbības organizācijas pamati un finansēšanas kārtība tiek noteikta ar likumu. Arī Latvijā tāds būtu veidojams kā atsevišķs likums vai sadaļa kultūras “jumta” likumā.

Latvijas teātru juridiskā statusa modeļi, pamatojums

1. Valsts bezpeļņas akciju sabiedrība.

2. Bezpeļņas akciju sabiedrība.

3. Bezpeļņas SIA.

4. Privātie teātri – uzņēmējdarbības formas un to juridiskais statuss ir to īpašnieku pārziņā.

Bezpeļņas a/s vai bezpeļņas SIA modelis veicina saimniekot patstāvīgāk, ekonomiskāk, sekot līdzi līdzekļu kustībai, veikt uzņēmējdarbību, būt līdzatbildīgiem, pārdomāta repertuāra izvēle, juridisko un fizisko personu līdzekļu piesaiste, atbalsta fondu veidošana, augstāks darba atalgojums.

Valsts un reģionālās pašvaldības, pilsētu pašvaldības patur īpašumā atrodošās akcijas. Atbildības un finansēšanas dalījums nosakāms stingri noteiktā likuma kārtībā, procentuālā sadalījumā vienojoties katrā konkrētajā gadījumā.

Ienākumu veidi

1. Valsts pasūtījums.

2. Ienākumi, kas iegūti no biļešu pārdošanas.

3. Ienākumi, kas rodas no saimnieciskās darbības.

4. Projektu finansējums konkursa kārtībā.

5. Atbalsta fonda līdzekļi.

6. Juridisko un fizisko personu ziedojumi.

Teātru iedalījums

1. Nacionālās nozīmes teātri

Juridiskais statuss – valsts bezpeļņas akciju sabiedrība.

Pilns valsts finansējums.

Teātru uzdevums reprezentēt nacionālo mākslu.

Valsts pasūtījums – augstvērtīgi pasaules un nacionālās klasikas dramaturģijas iestudējumi, oriģināldramaturģijas iestudējumi.

Valsts prasība – augsti profesionāls mākslinieciskais līmenis.

Mākslinieciski augstvērtīgs darbs – augsts darba atalgojums.

Iespējas – viesrežisoru un viesmākslinieku piesaiste, radoša konkurence.

Uz šādu modeli varētu pretendēt Latvijas Nacionālā Opera un Latvijas Nacionālais teātris.

2. Pašvaldību (reģionālie) teātri

Reģionālie teātri

Juridiskais statuss – bezpeļņas a/s vai bezpeļņas SIA.

Bezpeļņas a/s vai bezpeļņas SIA pamatkapitālu veido pašvaldību (t.i., attiecīgās pilsētas plus reģiona pagastu un pilsētu) un valsts daļa (valsts daļa ne lielāka par 49%).

Starp teātri, pašvaldību un valsti tiek slēgts līgums, savstarpēji vienojoties par katras puses ieguldījumu.

Šajā kategorijā iederētos Valmieras teātris, Liepājas teātris un Daugavpils teātris.

3. Pilsētu (rajonu) teātri

Bezpeļņas akciju sabiedrības vai bezpeļņas SIA, kurās pamatkapitāla lielāko daļu veido pašvaldību ieguldījums. Atkarībā no teātra specifikas un pamatuzdevumiem atšķirīgi veidojas valsts un pašvaldību līdzdalība šīs grupas teātru dotēšanā.

Piemēram, Leļļu teātrim kā bērnu teātrim valsts ieguldītā daļa varētu būt lielāka.

Šajā grupā ietilpst Dailes teātris, Rīgas Krievu drāmas teātris, Valsts Leļļu teātris.

Kā bezpeļņas SIA jau darbojas Jaunais Rīgas teātris, studijteātris “Skatuve”.

4. Privātie (neatkarīgie, alternatīvie) teātri

Šie teātri līdz šim praktiski nav saņēmuši valsts atbalstu, taču tāds būtu jāparedz konkursa kārtībā, pretendējot uz finansiālu palīdzību atsevišķu nozīmīgu projektu realizēšanā.

Šajā grupā uz šo brīdi ir “Kabata”, Jaunatnes teātris, “Mūris”.

Pielikums. Nopietna problēma ir profesionālo režisoru maiņa profesionālos teātros.

Ikvienam Kultūras akadēmijas beidzējam (režisoram) būtu nepieciešama profesionāla mācību prakse pirms patstāvīgā darba profesionālā teātrī. Šodien mācību bāzes funkciju daļēji veic studijteātris “Skatuve”, taču tam ir nepieciešama finansiāla palīdzība 1 2 gadīgu grantu veidā vai % atskaitījumus no specbudžeta, kas garantētu regulāru darbību.

Finansējuma piešķiršanas principi

1997.gadā, paredzot katra teātra pārejas posmu ceļā uz jaunā modeļa organizatorisku un juridisku izveidi, valsts budžetā dotācija iepriekšējā kārtībā tiek saglabāta, t.i., dotāciju saņem visi līdz šim dotētie valsts teātri, dotācijas lielumu nosakot, ņemt vērā teātra finansiālo darbību, iekrātos parādus un biznesa plānu 1997.gadam.

1997.gadā paredzēts izmainīt speciālā budžeta, kas veidojas no azartspēļu un loteriju nodokļa, sadales mehānismu, galveno vērību pievēršot radošā procesa atbalstam (saskaņā ar valsts pamatnostādnēs formulēto perspektīvu).

Valsts dotāciju teātriem iedala, ņemot vērā skatītāju apmeklējumu teātrī un principu, ka valsts dotācija sedz starpību starp biļetes pašizmaksas vērtību, kura tiek aprēķināta, un skatītāja reālo pirktspējas vērtību, pie nosacījuma, ka skatītāju vietas zālē tiek aizpildītas par x%.

Šāda pieeja liek teātriem veidot elastīgu biļešu cenas politiku, pārdomāt repertuāra izvēli, piesaistīt skatītāju utt., un valsts ar šādu dotācijas mehānismu atdod daļu līdzekļu reālajam nodokļu maksātājam–skatītājam, dotāciju nopelna tas teātris, kurš vairāk strādā.

Valsts var veikt arī pasūtījumus teātriem — nacionālai kultūrai nozīmīgus iestudējumus, piešķirot tiem dotējumu.

Piešķiramās valsts dotācijas sadales kārtība tiek apstiprināta ar kultūras ministra rīkojumu.

Pārejas mehānisms 1997.gadam

1. Kultūras ministrija izstrādā likumprojektu par teātri, kurā ir noteikti teātru darbības organizācijas pamati un finansēšanas kārtība. Likuma ieviešanu varētu kavēt nepabeigtā reģionālās attīstības reforma.

2. Ministru kabinets maina teātru juridisko statusu, pārveidojot tos par uzņēmējsabiedrībām un reģistrējot tos Uzņēmumu reģistrā.

3. Valsts budžeta pieprasījums teātriem 1998.gadam veidojams pēc teātru likumā noteiktās kārtības.

4. Kultūrkapitāla likuma realizēšanā jāparedz Teātra padome, kura izskata radošos projektus un piešķir mērķdotācijas atvēlētās summas ietvaros (projekts).