referāti, runas

Par vienotu terminoloģiju valstī

un starptautiskajos sakaros

Otrdien, 15.oktobrī, Rīgā darbu beidza Latvijas Zinātņu akadēmijas un LZA Terminoloģijas komisijas piecdesmitgadei veltītā divu dienu konference, kuras ietvaros notika Lietuvas, Igaunijas un Latvijas terminologu apaļā galda diskusija par nacionālās terminoloģijas normalizāciju un starptautisko sadarbību.

Nacionālās terminoloģijas attīstība tika aplūkota vēstures, tagadnes un nākotnes perspektīvu tvērumā. Sveicot konferences dalībniekus, Latviešu valodas institūta direktors Jānis Valdmanis uzsvēra, ka šajos 50 gados Terminoloģijas komisija kļuvusi par reālu vienotas terminoloģijas izveides un koordinācijas centru. Pēc valsts valodas statusa noteikšanas latviešu valodai komisija savā darbībā ieguvusi otru elpu. Līdz ar Latvijas starptautisko sakaru paplašināšanos un gaitu uz Eiropas Savienību aizvien akūtākas kļūst terminu tulkošanas problēmas, nacionālās un internacionālās terminoloģijas saskaņošana.

Par šo komisijas darbības aspektu runāja arī Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Terminoloģijas komisijas līdzpriekšsēdētājs Juris Ekmanis. Vai no rusicisma grāvja steigsimies iebraukt anglicisma grāvī, vai varbūt tomēr veidosim latviešu valodas likumībām un latviskai gaumei atbilstošu terminoloģiju? Un kā panāksim, lai pieņemtā un apstiprinātā terminoloģija tiešām tiktu lietota? Akadēmiķis uzskata, ka vienīgā iespēja šī darba organizēšanai mūsdienīgā līmenī ir pieņemtās terminoloģijas ievadīšana datu bāzē, lai tā būtu pieejama jebkurā pasaules malā un to pastāvīgi varētu papildināt ar jaunāko informāciju.

Priekšlasījumi par pazīstamā valodnieka Rūdolfa Grabja un lauksaimniecības zinātnieka Jāņa Āboliņa devumu latviešu terminoloģijas attīstībā sasaucās ar referātiem par enerģētikas, mašīnbūves, medicīnas, bibliogrāfijas, sporta un citu nozaru terminoloģijas attīstību. Jauni latviski termini veidojušies arī citviet pasaulē, kur dzīvo latvieši. Tā, Kanādā dzimuši jaunvārdi “celsme” (celtspēja), “kravspēja” (kravnesība) un termins “ar pulksteņa gaitu” (pulksteņa rādītāja virzienā). Varbūt kāds no šādiem darinājumiem var nākotnē atrast vietu vienotajā latviešu terminoloģijas sistēmā. Šāda vienotība nepieciešama un katrā ziņā saglabājama ar likumu aizsargāta institūcija, kam piederētu pēdējais vārds kāda termina pieņemšanā vai noskaidrošanā. Terminoloģija nedrīkst būt kāda SIA kompetence, jo termini kā valsts valodas daļa ir mūsu nacionālā bagātība un arī valsts politikas daļa. To īpaši akcentēja Valsts valodas centra vadītāja Dzintra Hirša un medicīnas profesors Ilmārs Lazovskis.

Par starptautiskajām terminoloģijas programmām, terminu standartiem un terminoloģijas komisiju statusu Lietuvas, Igaunijas un Latvijas terminologi runāja apaļā galda diskusijā. Raksturojot nacionālās terminoloģijas attīstību savās valstīs, visi bija vienisprātis, ka pats galvenais ir nosargāt katras valodas savdabību. Eiropas Savienībā ir vieta visām valodām, tālab pašvalodas terminiem piešķirama prioritāte un jāveicina nacionālo terminoloģiju attīstība. Kā tiek kontrolēta terminu standartu ievērošana? Lietuvā šai nolūkā darbojas valodas inspekcija. Kā panākt stabilu finansējumu šādu standartu veidošanai? Lietuvas Valsts valodas centrā izveidots Terminu standartizācijas departaments. Naudas līdzekļus piešķir arī nozaru ministrijas. Līdzīgs stāvoklis ir arī Igaunijā. Lietuvas valodnieki ielūdza igauņu un latviešu kolēģus uz starptautisku valodas kultūras konferenci, kas nākamā gada maijā notiks Kauņā. Zinātnieki aicināti sagatavot referātus par valodas normām, funkcijām un stiliem, par zinātnes valodu un terminu standartiem. Kā atzina viesi, šī tikšanās Rīgā devusi jaunu vielu pārdomām un stimulu turpmākam darbam.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Aina Blinkena, akadēmiķe,

ZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja:

1922. gada “Zinātniskās

terminoloģijas vārdnīca

mūsdienu skatījumā

Precīza terminoloģija ir viens no zinātnes un tehnikas atīstības pamatnosacījumiem.

Kaut gan latviešu terminoloģijas aizsākumi meklējami jau pirms vairākiem gadsimtiem, par latviešu nacionālas zinātnes un kultūras veidošanu īsti varēja sākt rūpēties tikai pēc neatkarīgas Latvijas Republikas nodibināšanas, proti, pēc 1918. gada.

Tāpēc jau 1919. gada vasarā pēc Izglītības ministrijas ierosinājuma tika izveidota Terminoloģijas komisija.

Šajā komisijā darbojās Latvijas izcilākie zinātnieki, starp tiem valodnieki J.Endzelīns, P.Šmits, E.Blese un J.Dravnieks.

Jau 1922. gadā nāk klajā “Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca”, kas aptver 19 tematiskās grupas: valodniecība, filozofija, tieslietu zinātne, tautsaimniecības un finanču zinības, mūzika, glezniecība, tēlniecība un celtniecība, dabas zinātnes, mežkopība, ķīmija un ķīmiskā tehnoloģija, matemātika, ģeometrija un zīmēšana, fizika, mehanika un materiālu stiprība, mašīnas un metālu apstrādāšana, būvniecība, elektrība un elektrotehnika, militārā zinātne, jūrniecība un grāmatrūpniecība.

Kā teikts vārdnīcas priekšvārdā, “Terminoloģijas komisijai vajadzēja sākt savu darbu pilnīgi no nekā, jo šai darbā nebija pieredzes ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Bija tikai daži mēģinājumi, kurus bija izdarījuši interesentu pulciņi dažādās malās, gan Latvijā, gan ārzemēs, piemēram, Krievijā un Francijā.”

Pamatdarbu veica katras nozares speciālisti, bet valodnieki ne vien deva savas nozares terminus, bet vērtēja un ieteica lietošanai arī citu nozaru terminus: “Vēlāk darba saīsināšanas labā galvenais vārdu sijāšanas darbs tiek uzticēts valodniecības komisijai, kurā vārdi tika gramatiski pārbaudīti no mūsu labākiem valodniekiem un līdz ar to galīgi sankcionēti.”

Interesants ir veids, kā izraudzījās un radīja jaunos terminus — tas ir ļoti līdzīgs tam, kā terminu veidošanā rīkojamies vēl šodien: “Papriekš meklēja latviskus nosaukumus, kas būtu puslīdz sinonīmiski vajadzīgajam jēdzienam, un pūlējās, pārgrozot dažreiz drusku viņa gramatisko formu, pielaikot vajadzīgā jēdziena apzīmēšanai.”

Tādā veidā vārdnīcā ienākuši, piemēram, termini nodevas, nodoklis, nomnieks, nodokļu iedzīšana, kas saglabājuši līdz tam pazīstamo formu un nozīmi.

Taču daudziem jēdzieniem latviešu valodā atbilstošu terminu ne vienmēr varēja atrast. Tādā gadījumā izvēlējās citus ceļus:

1) līdz ar jauno jēdzienu pārņēma arī citā valodā lietoto vārdu, īpaši tad, ja tas bija veidots uz klasisko valodu bāzes;

2) radīja jaunu vārdu, izvēloties par pamatu latviešu valodas vārdu saknes un vārddarināšanas līdzekļus. Šo vārdu radot, varēja izmantot citvalodas vārda semantiskos elementus, respektīvi, kalkot vai arī radot pilnīgi no jauniem latviešu valodas elementiem.

Pirmais jauna termina tapšanas veids ir saistīts ar latviešu valodā arvien pastāvējušo problēmu — svešvārdu vietu mūsu literārajā valodā. Šai ziņā gan no speciālistu, gan nespeciālistu puses ir izskanējuši visdažādākie viedokļi — sākot no kategoriska nolieguma, līdz pilnai brīvībai svešo vārdu ieplūšanā. Š.Ballī atzīst, ka “aizgūšana jau vienmēr ir bijusi normāla valodas dzīves funkcija, bet īpaša loma tai ir mūsdienu valodā”.

Latviešu valodā vārdi no citām valodām ir ieplūduši arvien, un daudzus no tiem valodas lietotāji pat neuzskata par aizguvumiem.

Seni slāvu aizguvumi ir gan baznīca, grāmata, kāposti, zvans, tāpat lībiešu valodai varam pateikties par vārdiem puika, puķe, sēne, laulāt u.c., kurus lieto visi, un ir pārliecināti, ka tie ir īsti latviešu vārdi.

No svešām valodām aizgūti vārdi tautas un arī pirmo rakstu pieminekļu valodā ienāk gluži stihiski, un vēlāk daļa no tiem kļūst par stabiliem terminiem (bībele, pravietis, evaņģēlijs u.c.).

Apzināta svešvārdu vērtēšana sākas ar pirmo vārdnīcu veidošanu. Piemēram, G.Mancelis vārdnīcā “Lettus” jau dod virkni no citām valodām pārņemtu vārdu (amats, aptieka, bazūne, dis(t)ēle, lāde, melisa, meister(i)s), taču kopumā uzskata, ka latvietis nevar uztvert un izprast svešos vārdus, tāpēc viņš jaunos jēdzienus nosauc aprakstoši ar latviešu vārdu kopojumu, piemēram, gurķi nosauc par krievābolu, meloni par saldu krievābolu un ķirbi — par lielu krievābolu, turpretim pomeranci — par vācābolu.

Šai laikā vērojami arī pirmie teorētiskie apsvērumi par svešvārdu vai latvisko vārdu iederību mūsu valodā, izsakot svešus jēdzienus.

Jēkabs Lundbergs (Mag. III): “Pirms svešam vārdam latviešu valodā piešķiram pilsoņa tiesības, jāpalūkojas, vai to nevar aizstāt ar dzimtās valodas vārdu atvasinājumiem vai salikteņiem, kas atbilst latviešu valodas dabai. Grūts, taču pateicīgs uzdevums! Ja nu tā darināts vārds iznāktu vairāk aprakstošs nekā īstens nosaukums vai arī daudznozīmīgs, tad labāk jāizraugās svešais vārds, un latvietis līdz ar jauno jēdzienu iemācīsies arī svešo vārdu. Tā, saprotamāks ir kamielis, kibitka un citrons nekā meža zirgs, aizsegtas kamanas, dzeltans Vāczemes ābols.”

1922.gada “Zinātnisko terminu vārdnīcā” sastopam daudzus no klasiskām valodām aizgūtus terminus, kā adoptēšana, akreditīvs, akcija, kredīts, monopols, prēmija, revīzija, dotācija, komisija, ligatūra, limits, majorāts, paritat u.c., kā arī virkni aizguvumu no citām Eiropas valodām, piem., alonža, arbitrāža, fideikomiss, transferts, havarija, īpaši jūrniecības terminoloģija, kur atrodami azimuts, baks, barka, barduns, bodmereja, bocmanis, bramraja, brombramraja, marsraja, beija, enkurs, fokrāja u.c.

Daudzos gadījumos vārdnīcas autori blakus aizgūtajam vārdam, parasti 2. vietā, dod arī latvisko terminu, kas bieži ir jaundarinājums, piemēram, amats/ierēde; kuģa parte/kuģa dalis; memorands/ielādze; refokcija/novilkas; alonža/vekseļa pieliktnis; rescisibilitāte/atceļamība, diskontēt/salēst, nodokļa amortizācija/nodokļa dzēšana, duplikāts/divotnis, medaļa/ripnis u.c.

Jāatzīst tomēr, ka tikai retos gadījumos nostiprinājies komisijas locekļu ieteiktais latviskais variants, piem., tagad spēkā ir termini amats, ne ierēde; memorands, ne ielādze; diskonts, ne salēsums; medaļa, ne ripnis; naudas surogāts, ne naudas vietnis u.tml.

Arī ne visi vārdnīcas ieteiktie svešvārdi saglabājušies mūsdienu terminoloģijā, piemēram, fideikomiss, fiducārijs, fideikomitents, fideikomisārijs, transferts, varantstagad reti sastopami.

Dažiem no svešvārdiem mainījusies forma: — havarija — avārija, alonža — alonžs, katastrs — kadastrs, ataše — atašejs, specifikacija — specifikācija u.tml.

20.gs. 20.gadi latviešu nācijai bija ļoti nozīmīgs laiks — neatkarīgās Latvijas valsts uzdevums bija kopt ne vien nacionālo tautsaimniecību, bet arī nacionālo kultūru, valodu. Pastiprinājās pretestība pret visu svešo, no citām tautām pārņemto. Valodniecībā šīs tendences izpaudās kā pūrisms, kā vēlēšanās tīrīt, attīrīt latviešu valodu no svešām ietekmēm. Kā atzīst vācu valodnieks Gerhards Augsts, šī problēma ir svarīga lielām valodām un vēl jo nozīmīgāka ir mazajām, kur svešo valodu ietekmē ir vēl lielāka (Sprachinorm und Sprachwandel. Wiesbaden, 1977, 82-83).

Taču prakse liecina, ka valodas lietotāji nereti nepieņem valodnieku labi gribētos vārdu jaundarinājumus, īpaši tad, ja tie darināti pēc mazproduktīviem modeļiem vai izmantojot aizmirstus vecvārdus.

Arī “Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” ietverti daudzi jaunvārdi, ar kuriem mēģināts aizstāt citvalodas terminus, pat tādus, kas jau valodā bija nostiprinājušies. Tādi ir, piem., piedāvātie termini atzīmene `klade', aizbildeknis `aizbilstamais', ierēde `amats', lēneklis `bremze'dalinieku sabiedrība`akciju sabiedrība', kamstis`spraudnis', pienāksnieks`klients', pakājis`pjedestāls', sēdvadis`sēdes vadītājs', dēts`tēze', sūcene `pipete', tverklis `pincete', atstaris, sildnis`radiators', taustulis`zonde', bruņogs`ģerbonis', gāzjaucis`karburators', starpeja`koridors', kamstis`spraudnis' u.c.

Šis mēģinājums izrādījies neveiksmīgs, jo prakse saglabājusi senāk lietotos aizguvumus. Var tomēr minēt virkni latvisko terminu, kas savu vietu valodā kopš šīs vārdnīcas iznākšanas ir nostiprinājuši, piem., monētas aprievis, vāpe, pārums, nobirzums, iedirbe, izsvereu.c.

Pieminami arī daži vārdkoptermini, kas mūsu dienās vairs nav saglabājušies — tie aizstāti ar citiem terminiem vai kļuvuši par salikteņiem, piem., pērkamā spēja`pirktspēja', sīka nauda`sīknauda',darba vecums`darbspējas vecums',tirdzniecības ceļotājs `kolportieris'lietājamā māksla`lietišķā māksla'.

Vārdkopterminos daudz izmantotas nelokāmas deverbālas formas, kā pārdevu lēse, sāku kapitāls, sāku burts, nogāzu prece, nogaidu termiņš, nogaidu laiks, rodu zeme u.c.

Daži vārdi par vārdnīcas rakstību.

Tā ir spilgts apliecinājums rakstības meklējumiem, jo, lai gan ir jau pieņemta jaunās ortogrāfijas reforma, vēl ir daudz neatrisinātu ortogrāfijas jautājumu, it īpaši svešvārdu rakstībā. Svešvārdi te lietoti bez patskaņu garuma apzīmēšanas, jo nav līdz galam atrisināts svešvārdu adaptācijas princips; tāda pati rakstība ir pēc 1946.gada, kad atmet patskaņu garumu apzīmēšanu svešvārdos; kā arī citu vārdu rakstībā suma: zuma.

Nav vēl arī pilnīgas konsekvences latviešu vārdu rakstībā, īpaši piedēkļu garumu apzīmēšanā: nosūtamā zeme, ieslogamā vieta, sodamība, nekustāma ķīla, patērejama viela, pavārdu nodoklis `pavarda' u.tml.

Tātad dažu kolēģu apgalvojumi par 1922.gadā pieņemto ideālo ortogrāfiju gluži tik patiesi nav. Protams, daļu vainas var uzvelt arī korektoriem, taču nekonsekvence un arī atsevišķu principu pastāvēšana nav noliedzama.

Ko varam teikt par šo vārdnīcu kopumā? Neapšaubāmi, tā ir nozīmīgs latviešu terminoloģijas vēstures materiāls, kas rāda sava laika terminologu un sabiedrības attieksmi pret šo darbu un arī var dot vērtīgus ierosinājumus turpmākam darbam, lai neatkārtotu kļūdas, bet pārņemtu visu labo, ko iedibinājis pirmais profesionālais terminu veidotāju kolektīvs.

Referāts nolasīts Latvijas Zinātņu akadēmijas un LZA Terminoloģijas komisijas 50-gadei veltītajā konferencē “Nacionālā terminoloģija: vēture, tagadne un perspektīvas” 1996.gada 15.oktobrī

Anna Mauliņa, Nacionālās bibliotēkas

pētniecības nodaļas vadītāja:

Bibliotēku zinātnes terminoloģija\:

starptautiskā sadarbība

Datorizācijas ēras jauno jēdzienu un to apzīmējumu lavīna radījusi īstu revolūciju bibliotekāru darbā, teorijā un terminoloģijā. Pašlaik esam nonākuši pie atzinuma, ka kartotekārā terminoloģiskā darbība bez finansiālā un datornodrošinājuma, kā tas bijis līdz šim, nespēj un nekad nespēs sekot līdzi nozares teorētiskajai domai un lietiskām vajadzībām. Tā ir viena atziņa, otra atziņa: turpmāk nevarēs iztikt arī bez starptautiskās sadarbības. Terminoloģijas datorizācija un pieeja globālajiem informacionālajiem tīkliem īpaši veicina starptautisko sadarbību.

Bibliotekārā un bibliogrāfiskā apakškomisija, kas darbojas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, cenšas iesaistīties starptautiskajās terminoloģiskās sadarbības programmās.

Vissenāk izveidojusies Baltijas valstu nacionālo bibliotēku terminologu sadarbība. Saskaņā ar vienošanos vidēji ik pēc diviem gadiem vienā no Baltijas valstīm tiek organizēta starptautiska teorētiska un terminoloģiska konference. 1993.gadā tāda konference bija Latvijā, 1995. – Lietuvā, bet nākamajā gadā tiksimies Tallinā. Konferencēs līdz šim piedalījušies vidēji 15–20 valstu pārstāvji. Diemžēl vēl nevienā mūsu nozares saietā nav bijušas pārstāvētas starptautiskās terminoloģiskās organizācijas.

Otrs starptautiskās sadarbības veids ir sakaru uzturēšana ar trimdas tautiešiem, bibliotēku darba speciālistiem. Mūsu sadarbības brīvprātīgie partneri ir Latvijā pazīstamie kolēģi — Inese Auziņa–Smite no Lanboro universitātes Anglija, Kārlis Krēsliņš un Lūcija Skuja no ASV, Rūta Tetere no Anglijas, Māra Saule un Maira Bundža no ASV, Baiba Bērziņa no Austrālijas, Ritvars Bugžis no Kanādas. Šie kolēģi sniedz galvenokārt konsultatīvu palīdzību, nosakot latviešu un angļu ekvivalentus jēdzieniski un lingvistiski neskaidriem terminiem. Sazināšanās notiek lielākoties ar elektroniskā pasta starpniecību. Trimdas tautieši palīdzējuši novērst ne vienu vien kļūdu bibliotēku zinātnes angļu terminu bāzē.

Aktīva terminoloģiska sadarbība ir arī ar Vācijas Valsts bibliotēku Berlīnē – gan vācu terminoloģiskās skolas atziņu popularizēšanā Latvijā, gan, protams, latviešu ekvivalentu noteikšanā vācu terminiem. Taču šie kontakti mums dārgi maksāja un šī maksāšana vēl nav beigusies. Kā zināms, austrumvācieši ar savu iedzimto precizitāti precīzi atdarināja t.s. padomju bibliotekāro skolu. Līdz ar to pēc Berlīnes mūra sabrukuma sagāzās arī Austrumvācijas bibliotekāru terminoloģiskie bastioni. Arī mums vajadzēja atteikties no samērā daudziem vācu terminekvivalentiem, kurus bija līdzējuši noteikt Austrumvācijas terminologi.

Sadarbība ar Laviešu inženieru apvienību Kanādā, man gribas teikt, ir diezgan avantūristiska. Mēs esam apņēmušies palīdzēt sagatavot izdošanai “Latviešu tehnisko terminu vārdnīcu”, kura izdota emigrācijā. Viss terminu kopums ir ievadīts datorā, taču rediģēšanas darbi diemžēl nav uzsākti, jo vēl nav īstas skaidrības par nozarisko un valodisko

Referāts nolasīts Latvijas Zinātņu akadēmijas un LZA Terminoloģijas komisijas 50gadei veltītajā konferencē “Nacionālā terminoloģija: vēsture, tagadne un perspektīvas” 1996.gada 14.oktobrī

Kādas nozares terminoloģijas sākumu iespējams datēt dažādi, atkarā no izvēlētā kritērija. Ja par izejas punktu pieņem pirmos nozares jēdzienu fiksējumus rakstos, tad atsevišķi latviešu medicīnas termini atrodami jau pirmajās vārdnīcās; ja skaita pēc pirmā iespieddarba, tad būtiskākais notikums ir “Latviešu Ārstes” parādīšanās 1768.gadā. Nenoliedzot šādas periodizācijas iespējas, kas ļauj veiksmīgi atšķirt nozares priekšvēsturi no tās agrīnās attīstības posma, jāatzīst arī šīs pieejas trūkumi: pirmkārt, padomgrāmatu autori apzināti vairījās no svešādiem terminiem un to vietā lietoja aprakstošas vārdkopas vai pat teikumus, otrkārt, visai retās un fragmentārās publikācijas nedeva iespējas veidoties nozares tradīcijām, tāpēc katrs rakstītājs bija spiests patstāvīgi meklēt nepieciešamos vārdus, un, treškārt, pati medicīna, tāda kā to pazīstam tagad, ir izveidojusies tikai XIX.gs. otrajā pusē.

Tāpēc par apzinātas latviešu medicīnas terminoloģijas izveides sākumu iespējams uzskatīt laiku, kad latviešu ārsti publicēja pirmos populārzinātniskos rakstus par cilvēka ķermeņa uzbūvi un funkcijām, kuros paustas tā laika jaunākās zinātnes atziņas. Līdz ar to vēsturisku lomu iegūst medicīnas studenta K.Lībieša raksts “Acs” krājuma “Sēta. Daba. Pasaule” 4.burtnīcā 1873.gadā. Tajā pirmoreiz ieviestie acs anatomisko struktūru apzīmējumi palikuši bez būtiskām pārmaiņām līdz mūsu dienām.

Kopš XIXgs. 80. gadiem vairāki latviešu ārsti (K.Blaus, G.Beldavs, A.Butulis, A.Dīriķis, D.Matvejs, P.Strautzelis u.c.) regulāri publicēja gan rakstus periodikā, gan atsevišķas grāmatas par veselību un konkrētām slimībām, tādējādi veidojot puslīdz stabilu terminoloģisku tradīciju. Viņu publikācijās jau regulāri parādās internacionālie medicīnas termini ar to cilmes skaidrojumiem, bet aiz jauniem vai neierastā nozīmē lietotiem latviskas cilmes vārdiem nereti paskaidrojumam iekavās ievietoti atbilstošie vācu apzīmējumi.

Pēc Latviešu ārstu biedrības dibināšanas 1902.gadā tās sēdēs regulāri notika terminoloģiskas diskusijas K.Kasparsona vadībā. Laikā no 1903. līdz 1921.gadam tapa arī pirmā pabeigtā universālā rakstura enciklopēdija latviešu valodā – RLB Zinību komisijas konversācijas vārdnīca, kurā galvenie medicīnisko šķirkļu autori bija P.Strautzelis, G.Reinhards un D.Bīskaps; par fizioloģiju rakstīja K.Kasparsons, bet par lipīgajām slimībām un veterinārmedicīnu – E.Paukulis.

Pirmajā 1919.gadā dibinātās Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisijas sēdē par medicīnas sekcijas vadītāju iecēla A.Kirhenšteinu, tās darbā pakāpeniski iekļāvās D.Matvejs, P.Strautzelis, G.Reinhards, J.Prīmanis, H.Buduls, vēlāk arī J.Alksnis, P.Mucenieks un E.Paukulis. Atbilstoši ziņojumiem presē tika izskatīti vairāki terminu saraksti (ieskaitot kādu plašu K.Kasparsona iesniegtu materiālu), bet diemžēl tie nav ievietoti 1922.gada “Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” un, šķiet nav saglabājušies.

Zinātniskas publikācijas par medicīnu latviešu valodā kļuva iespējamas pēc “Latvijas Ārstu Žurnāla” nodibināšanas 1923.gadā (redaktori – J.Alksnis un K.Kasparsons). Kaut gan sākotnēji redaktoriem nācās gandrīz vai par jaunu pārrakstīt iesniegtos rakstus, tomēr pakāpeniski žurnāla pastāvēšanas 16 gados (līdz tā reorganizācijai 1939.gadā) būtiski uzlabojās publikāciju kvalitāte un samazinājās vācu valodā ievietoto materiālu īpatsvars. Šī žurnāla vietā no 1939.gada decembra iznāca mēnešraksts “Ārsts” (redaktors – K.Rudzītis, terminoloģijas konsultants – K.Kasparsons), kas vēl līdz šim pieskaitāms augstākajām latviešu zinātniskās periodikas virsotnēm.

Ar 1924. un 1929.gadā publicēto H.Budula grāmatu “Psihiatrija” tika likti pamati šīs nozares terminoloģijai. Nozīmīgas mācību grāmatas vēl publicēja J.Dzirne, E.Fērmanis, F.Neireiters, A.Bebre un E.Paukulis, bet J.Prīmaņa “Latviešu anatomiskā vārdnīca” (1931, 19442) uzskatāma par vienu no pirmajām kādas nozares terminu vārdnīcām latviešu grāmatniecībā. Līdz ar LU mācības grāmatu apgāda dibināšanu 1937. gadā tika nodrošināta arī šo izdevumu valodnieciskā rediģēšana. No 4 šī apgāda publikācijām visvērtīgākais ir E.Renča darbs “Farmakoloģija ar toksikoloģiju un receptūru”.

Māris Baltiņš, Dr. habil.med.:

Latviešu medicīnas

terminoloģijas veidotāji

Referāts nolasīts Latvijas Zinātņu akadēmijas un LZA Terminoloģijas komisijas 50-gadei veltītajā konferencē “Nacionālā terminoloģija\: vēsture, tagadne un perspektīvas” 1996.gada 14.oktobrīredaktoru darba samaksu, jo par velti pat bibliotekāri vairs negrib strādāt. Runājot par sadarbību ar Eiropas institūcijām, gribot negribot jāatceras, ka vēstures režīmu griežos mūsu tauta parasti skatījusies vai nu uz Austrumiem vai Rietumiem. Tagad visu acis, sākot ar respektablo prezidentu un beidzot ar nabaga bibliotekāru, atkal pievērstas Eiropai, gaidot, ka Rietumu vēji atnesīs jaunu cerību. Arī bibliotekāri sadarbībā ar Anglijas, Vācijas un Lietuvas kolēģiem 1994.gadā izstrādāja pieteikuma projektu “Daudzvalodu (angļu – vācu – krievu – lietuviešu – latviešu) terminoloģisko datu bāze bibliotēku zinātnē” pazīstamajai zinātnes programmai “Copernicus”. Projekts, protams, ieguva ES atbalstu, taču sastādot to, nonācām pie rūgtas atziņas: proti, ka ES. u.c. ārzemju institūciju finansiāla atbalsta ieguvi apdraud Latvijas valsts nodokļu politika, saskaņā ar kuru vairāk nekā puse no piešķirtās summas atskaitāma nodokļos. Mūsu projekta pēdējo finansiālo pamatojumu izstrādāja Lanboro universitātes (Anglija) finansu daļa. Universitātes finansistiem bija grūti saprast mūsu nodokļu politiku, viņiem tas likās neiespējami un nesaprotami. Viņi mums neticēja un paši konsultējās Latvijas finansu iestādēs. Šādas nodokļu politikas rezultātā Latvijas puses projektu izmaksas kļūst nepieņemami augstas un rezultātā, kā arī paredzēja angļu finansisti, – neatbalstāmas.

Manuprāt, konferencei būtu jāpieprasa Latvijas valdībai atbrīvot no nodokļiem ārvalstu finansētos nacionālās zinātnes projektus.

Taču ar “Copernicus” neveiksmīgo projektu bibliotekāru centieni sadarboties ar Eiropu nebeidzās. Pēc Eiropas Nacionālo bibliotēku direktoru padomes, (ir tāda institūcija Eiropā), aicinājuma piedalījāmies daudzvalodu bibliotekāro terminu vārdnīcas sagatavošanā, kurās terminu pamatdaļu sastādījuši angļu un vācu terminologi. Šajā sadarbības programmā atklājās, ka arī Eiropā ne viss, kas spīd ir zelts. Te pirmo reizi sastapos ar neiedomājamu terminu jēdzienisko nesaskaņotību angļu, vācu un krievu valodā. Latviešu terminelementus noteicām, taču vācu izdevniecībai “Bock + Herchen Verlag” pagājušā gadā neatradās līdzekļi šī kopdarba izdošanai. Solās izdot nākamgad. Taču nedomāju, ka šis izdevums būs īpaši vērtīgs. Trešais mēģinājums iekļauties Eiropas terminoloģiskajā apritē ir jauna kopprojekta “Concordia” izstrāde – saskaņā ar Anglijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Vācijas un Latvijas terminologu vienošanos Viļņas starptautiskajā terminologu konferencē tika nolemts izstrādāt kopprojektu elektroniskās daudzvalodu terminu bāzes “Concordia” izveidei. Latvijas puse ir šī projekta koordinatore. Šajā terminu bāzē paredzēts iekļaut apmēram 18000 bibliotēkzinātnes un saskarnozaru terminus angļu, vācu, latviešu, lietuviešu, igauņu un krievu valodā.

Runājot par terminoloģisko sadarbību, nevar nepieskarties dažādiem aicinājumiem iesaistīties starptautiskās programmās, kuri parasti tiek piedāvāti elektroniskā formā. Nupat saņēmām no Slovakijas piedāvājumu iesaistīties lielākā terminoloģiskā projektā, kurā uz franču valodas bāzes veidotiem terminiem ar terminekvivalentiem slovāku, rumāņu, čehu, itāļu un spāņu valodā būtu pievienojami arī latviešu ekvivalenti. No vienas puses – nezinu, ko mums varētu dot fakts, ka šīm valodām pievienojusies latviešu valoda. No otras puses – tā tomēr ir iziešana pasaulē. Vēl nezinu, vai šajā projektā iesaistīsimies.

Šobrīd bibliotekārus visvairāk interesē datorizācija. Tās reitingu paaugstinājis arī tas, ka Latvijas zinātniskās bibliotēkas uzvarējušas Melona fonda projektu pieteikumu konkursā un to datorizācijai piešķirti apmēram 840 tūkstoši ASV dolāru.

Nobeigumā jāsaka, ka arī terminoloģijas jomā sāk darboties mežonīgais kapitālisms. Pašlaik atklātībā parādās tikai tie terminoloģiskie izdevumi, kuru autori spēj būt arī savas tā sauktās produkcijas menedžeri. Cerība, ka līdzi jaunajam laikam nāks jauns zinātnes un arī terminoloģijas uzplaukuma vilnis, ir visai vārga. Mēs nedrīkstētu tai ļaut pavisam nomirt.