Kad karš bija beidzies, un sākās "jaunā kārtība"

Aina Burija, Liepājas muzeja direktore, - "Latvijas Vēstnesim"

1945. gada 9. maijā pulksten 14 Rīgas radio paziņoja: "Padomju Latvija ir brīva!" Atjaunojās padomju okupācijas režīms. Kopā ar Sarkanās armijas daļām no evakuācijas Krievijā atgriezās kompartijas un padomju darba vadošie aktīvisti, kas tā saucamo operatīvo grupu sastāvā savās rokās pārņēma administratīvo un saimniecisko vadību. Liepājā operatīvā grupa ieradās naktī no 9. uz 10. maiju un izvietojās ēkā Kūrmājas prospektā 2/4/6. No operatīvās grupas locekļiem izveidojās kompartijas pilsētas komitejas un Izpildu komitejas vadošais sastāvs, bet "iztrūkstošos", kā atceras Izpildu komitejas ilggadējā sekretāre L.Kļava, "mums atsūtīja no brālīgajām republikām". Par LK(b)P Liepājas pilsētas komitejas pirmo sekretāru tika iecelts A.Jurēvičs, par Liepājas Izpildu komitejas priekšsēdētāju - M.Edžiņš.

Atmiņās viņš raksta: "Pirms Izpildkomitejas darba atsākšanas pirmais uzdevums bija nodibināt sakarus ar Sarkanās armijas daļām, nodrošināt apsardzi lielākajos uzņēmumos un noliktavās, sākt pilsētas atmīnēšanas darbus. Daudz mīnu bija ostā, arī Izpildkomitejas ēkā Graudu ielā 27".

Te jāpiebilst: arhīva dokumenti liecina, ka vācu pavēlniecības slepenā dokumentā 1945. gada 9. maijā ir Liepājas cietokšņa komandanta izstrādātais "Iznīcināšanas kalendārs civilā sektora plānotai objektu iznīcināšanai Liepājas cietokšņa komandanta pārvaldes iecirknī". Tajā ir ietverti 28 objekti un paredzamie iznīcināšanas līdzekļi. Tā, piemēram, Liepājas kokzāģētavu pie ezera bija paredzēts dedzināt, ādu fabriku - spridzināt, dedzināt, izlietojot 80 kg lielu spridzekli, 2 m degauklas, 25 m detonācijas auklas un 5 spridzināmās kapsulas utt.

Tā kā padomju sistēmā faktiskā vara piederēja kompartijai, tā noteica un kontrolēja svarīgākos tautsaimniecības atjaunošanas darba virzienus, bet Izpildu komiteja ar tās izveidotajām struktūrnodaļām un tām pakļautajiem trestiem un pārvaldēm vadīja pilsētas atjaunošanas praktiskos darbus.

Tāpēc ir saprotams Izpildu komitejas 1945. gada 14. maija rīkojums "Par dzīvojamo māju un apdzīvojamās platības ierādīšanu LK(b)P Liepājas pilsētas komitejai un Izpildu komitejai", kurā teikts, ka tām "nodotas dzīvojamās mājas Dzintaru ielā 3/5/7, 15, Liepu ielā 17, Peldu ielā 33/35. Personas, kas patvarīgi ieņēmušas šo dzīvojamo platību, diennakts laikā jāizliek. Pēc diennakts milicijas priekšniekam ziņot par rīkojuma izpildi".

Kompartijas Liepājas pilsētas komitejas pirmais sekretārs A.Jurēvičs vadīja speciālo komisiju vācu okupācijas režīma nodarīto ļaundarību un materiālo zaudējumu apkopošanai.

Arhīva dokumenti liecina, ka, sākot ar pirmajām Izpildu komitejas sēdēm, gandrīz katrā bijis viens jautājums - "Par ēku un telpu piešķiršanu padomju un armijas iestādēm".

Liepājā kā svarīgā militāri stratēģiskā vietā blakus Jūras kara flotes bāzei klāt nāca jaunas karaspēka daļas, un pilsētā bija nepieciešams atrast dzīvokļus un pat mājas to personālsastāva izmitināšanai.

Ar izpildu komitejas 21. maija lēmumu Nr.3 Tirdzniecības ostai nodod uz laiku 23 mājas, gvardes Krasnoseļskas jūras artilērijas brigādes štāba un personālsastāva izmitināšanai ēkas Ūliha ielā 66, Marijas ielā 7, bet kara flotes bāzes personālsastāva izmitināšanai - namus Ūliha ielā 19 un 25. Robežsargu komandantūras, kontroles un caurlaides punkta manevru grupas, maizes ceptuves un telpas virsnieku dzīvokļiem nodod pastāvīgā lietošanā bez atlīdzības jau agrāk robežsargu daļām 1940.-1941. gadā piederošās ēkas Kūrmājas prospektā 15 un 17 kopā ar divstāvu piebūvi pagalmā, kas iziet uz Elkoņu ielu 6, Kūrmājas prospektu 9, Graudu ielu 14, Sporta ielu 13/16.

Nākamajā dienā ar Izpildu komitejas lēmumu karaspēka daļas Nr.89454 štābam un virsnieku kopmītnēm nodod mājas Ūliha ielā 31/33, Kūrmājas prospektā 21, 27a, Elkoņu ielā 5, Republikas ielā 32 (1. stāvu) un namu Virves ielā 1. Namu Jukuma ielā 12/14 nodod kompartijas Liepājas apriņķa komitejai atbildīgu darbinieku vajadzībām.

Jūras kara flotes Liepājas bāzei 5. jūnijā lietošanā uz laiku tiek nodotas: Kapsētas iela 10 (8 dzīvokļi - visa māja), Teodora Breikša iela 3 un 5, Putekļu iela 3, Laivinieku iela 4, Peldu iela 26, Ūliha iela 30, Rožu iela 20 un 22, Graudu iela 24, Ūliha iela 15, 17, 27 utt. - pavisam vai daļēji 27 objekti, kuros pēc attiecīgo dokumentu nokārtošanas "nekavējoties jāveic remonts ar izpildes termiņu 1. augusts". Šajā pašā datumā kara flotes bāzei nodod māju Rožu laukumā 5/6 - bijušo Latviešu biedrības namu, kuru Liepājas pilsēta atguva tikai 1991. gadā, kad no valsts oficiāli sāka izvest padomju karaspēku. Dzīvojamās platības saņem arī NKVD t.s. spectorga Liepājas nodaļa: kantora ēkai, ēdnīcai, šuvēju un kurpnieku darbnīcai Graudu ielā 42 ar visām piebūvēm, bet personālsastāva un štāba vajadzībām Dārza ielu 10 un Marijas ielu 7 - 16 dzīvokļus ar visu tur atrodošos iekārtu un inventāru, kā arī zirgu staļļus Ganību ielā 12, 14, 17. Septembrī jūras robežsargiem uz laiku nodeva ēkas Ūliha ielā 16, 18, 22, Cietokšņa ielā 3/5, 7, 9, kā arī Roņu un Lomeijera gatves stūra māju.

Izpildu komiteja tikai vienu reizi atļāvās iebilst: 17. jūlijā tā atteicās nodot kara flotes bāzes saimniecības daļu pārvaldei 12 ēkas virsnieku un to ģimeņu izvietošanai, motivējot ar to, ka daudzas mājas jau bāzes rīcībā ir nodotas.

Izpildu komitejas sēžu protokolos nav atrodami lēmumi par dzīvokļu piešķiršanu pamatiedzīvotājiem, kaut gan karadarbības rezultātā pilsētas centrālajos rajonos tika iznīcinātas dzīvojamās mājas, saglabājās liels īpatsvars koka celtņu un dzīvokļu bez ērtībām.

Sakarā ar rūpniecības uzņēmumu atjaunošanu, vispirms tādu, kam bija militārā nozīme, pilsētā ieplūda ļoti liels skaits no Sarkanās armijas demobilizēto karavīru.

"Mans jaunākais brālis", raksta baltkrievs, kara un darba veterāns A.Osipovs, "atkal atradās tur, kur beidza karu. Iekārtojās darbā Liepājas tirdzniecības ostā, bet, kad es demobilizējos, deva man ziņu… Liepājā vienmēr varēja dabūt maizi un ne visai dārgi. Tirgū grēdām pārdeva kūpinātas mencas. Mēs apzinājāmies, ka tur, dzimtenē, dzīvo nabadzīgi, bet šeit samērā laba dzīve. Tobrīd pilsētā ieplūda aizvien vairāk un vairāk mūsu tautas brāļu. Viņi izsauca pie sevis radus… Un, kaut gan pirmajā acu uzmetienā nebija jūtamas naida izpausmes vietējo iedzīvotāju un iebraucēju starpā, katra sirdī kaut kas uzkrājās…"

Liepājas pilsētas kara komisārs kapteinis Rusakovs informē Izpildu komiteju, ka oktobrī (nenosaucot demobilizēto skaitu) izsniegti 540 orderi rūpniecības preču iegādei. Pēc demobilizēto vēlēšanās un specialitātes viņi tiek iekārtoti darbā, visi nodrošināti ar dzīvokļiem, neesot "aizķeršanās" ar pārtikas kartītēm, lai gan gadoties pārpratumi.

Liepājā atgriezās arī repatrianti. Viņu lietu kārtošanai Izpildu komitejā tika izveidota repatriācijas nodaļa. To vadīja Darba spēka uzskaites un sadales biroja vadītāja Līna Puļķis (vēlākā ilggadējā Izpildu komitejas sekretāre Līna Kļava). Līdz 7. jūlijam nodaļā bija reģistrēti 26 bijušie liepājnieki, kas ar kuģiem atgriezušies no Vācijas. Pēc medicīniskās apskates, pat bez filtrācijas viņus nosūtīja uz pastāvīgām dzīves vietām, bet 21 persona tika reģistrēta un pēc medicīniskās apskates nosūtīta uz filtrāciju un tikai tad individuāli uz pastāvīgām dzīves vietām.

Iedzīvotāju atgriešanās, daudzo ieceļotāju ienākšana prasīja papildus rūpēties par pārtikas sagādi, nodarbošanos, iedzīvotāju reģistrāciju un pasu režīma ievērošanu. Lai šo darbu aktivizētu, milicijas pasu nodaļas rīcībā jūnijā vajadzēja nosūtīt 20, bet augustā 15 "labākos, pārbaudītākos uzņēmumu un iestāžu darbiniekus, latviešu un krievu valodas pratējus".

Pilsēta kara gados bija stipri sagrauta. Faktiski nebija vairs Vītolu ielas, pilsētas centra, kara sākumā jau tika pilnīgi nopostītas 117 ēkas, 450 - daļēji (pa visu kara laiku - 830).

Pirmā lielā drupu novākšanas talka notika svētdienā, 27. maijā, bet no 24. jūlija sākās sistemātiska un plānveidīga drupu novākšana. Pilsētu sadalīja 26 iecirkņos, katram iecirknim uzticot tā saucamo vadošo uzņēmumu vai organizāciju. Visus drupu novākšanas darbus vadīja Atjaunošanas darbu koordinācijas štābs ar Izpildu komitejas priekšsēdētāju M.Edžiņu priekšgalā.

Strādnieki savās darba vietās Liepājā atgriezās, sākot ar 11. maiju. Vieni no pirmajiem darbu uzsāka rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" strādnieki. No šīs rūpnīcas uz Vāciju bija izvests ap 400 svarīgu iekārtu, kara apstākļu dēļ strādāt varēja viena no divām martena krāsnīm, elektroiekārtu izvešanas dēļ nestrādāja ķēžu nodaļa utt. Visās nodaļās bija samazinājies strādnieku skaits. Par rūpnīcas direktoru bija iecelts P.Zvaigzne (agrāk strādājis vadošā darbā Magņitogorskas metalurģijas uzņēmumos, Liepājas rūpnīcu vadīja līdz 1960. gadam). Speciālisti ieradās no Ļeņingradas, Urāliem utt. Oktobrī rūpnīca saņēma no Ukrainas čugunu, tālab jau 14. novembrī martena cehs deva pirmās 25 tonnas tērauda. Novembra beigās velmētava, bet decembra beigās stiepļu stieptuve, naglu, ķēžu un dakšu nodaļas jau deva produkciju.

Arī uz citām Liepājas rūpnīcām tika sūtīti padomju speciālisti. Linoleja rūpnīcas atjaunošanas darbu veikšanai no Odesas rūpnīcas "Boļševiks" ieradās galvenais inženieris un citi speciālisti, jo rūpnīca bija jāatjauno pēc PSRS Pārtikas rūpniecības tautas komisariāta (līdz novembrim rūpnīca bija tā pakļautībā) izstrādātā projekta, kas paredzēja tās ražošanas nodaļas izveidot pēc Odesas rūpnīcas parauga. Līdz 21. augustam tika veikts remonts, sakārtotas iekārtas Liepājas cukurfabrikā, un 15. decembrī tā uzsāka cukurbiešu pārstrādi. Arī tās direktors A.Popovs ieradās no "brālīgās padomju republikas". 5. novembrī savu pirmo produkciju deva Liepājas eļļas fabrika un gada beigās līdzās rapšu eļļai sāka ražot lineļļu un saulespuķu eļļu.

Liepājas ostā pirmie kuģu izkraušanas un iekraušanas darbi sākās jūlijā, bet līdz tam vajadzēja ostas akvatoriju iztīrīt no kara materiāliem, sakārtot izkrautņu laukumus. Pēc atmīnēšanas darbiem ekspluatācijai derīgas bija 42 piestātnes.

1954. gadā tika likvidēta Tirdzniecības osta, vislielāko teritoriju aizņēma Jūras kara flotes bāze, un Liepāja kļuva par slēgto ostu. Kad bāzes daļas tika izvestas no Latvijas 1994. gadā, Liepājas ostas rīcībā pavisam bija 93 piestātnes, remontējami bija arī lielie portālceltņi utt.

Pēckara atjaunošanā par darbaspēku tika izmantoti vācu karagūstekņi. Liepājā to nometne atradās teritorijā, ko veido Tīklu iela 11, 9, Buru iela 12, Kalpaka iela 85, 75, 73-79. To apsargāja NKVD karaspēka vienības. Karagūstekņu izmantošanas kārtību un apstākļus noteica PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta 1943. gada 6. aprīļa pavēle, pēc kuras tika izveidota īpaša Iekšlietu Tautas komisariātam pakļautā Karagūstekņu un internēto pilsoņu pārvalde, bet visus praktiskos karagūstekņu izmantošanas jautājumus kārtoja PSRS Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks L.Berija un Iekšlietu ministra vietnieks 2. ranga komisārs Černiševs. Latvijā attiecīgi - iekšlietu ministrs ģenerālmajors A.Eglītis un Latvijas Karagūstekņu un internēto pilsoņu pārvaldes priekšnieks pulkvedis N.Krastiņš, tomēr visus svarīgākos karagūstekņu izmantošanas jautājumus vajadzēja saskaņot ar L.Beriju.

Pēc Latvijas vēsturnieku pētījumiem ("Latvijas arhīvi", Nr. 2., 1995. g.) Latvijā atradās vairāk nekā 89 tūkstoši vācu karagūstekņu, taču ar PSRS Valsts aizsardzības komitejas 1945. gada 4. maija lēmumu celtniecībā un rūpniecības objektos atjaunošanas darbos Latvijā notiektais limits bija 20 200 personas. 1945. gada vasarā Liepājas ostas atjaunošanas darbos strādāja 2000 vācu karagūstekņu, ēku nojaukšanas, kapitālā remonta un kurināmā sagādē Liepājas Izpildu komitejas rīcībā ar PSRS IeTK atļauju bija nodoti 1500 karagūstekņu, ar šo atļauju 250 strādāja Cukura trestam pakļautajā Liepājas cukurfabrikā un 20 - Liepājas elektrostacijā. Nav publicētas ziņas par karagūstekņu skaitu, kas strādāja "Sarkanā metalurga" atjaunošanas darbos. NKVD Liepājas pilsētas nodaļas priekšniekam pulkvedim Rullītim vajadzēja nodrošināt apsardzi karagūstekņiem, kas strādāja celtniecībā, pilsētas tramvaja līnijas un 22. septembrī nodegušā elevatora atjaunošanā un citos darbos.

Tika izveidota speciāla komisija ielu nosaukumu pārdēvēšanai, jo padomju varai ideoloģiski nebija pieņemami Latvijas brīvvalsts laika ielu nosaukumi. Ar Izpildu komitejas 25. septembra lēmumu Nr.162 tika pārdēvētas šādas ielas:

Rožu laukums - Uzvaras laukums;

Emigrantu iela - Strēlnieku iela;

Kalpaka iela - Sarkanarmijas iela;

Pīlādžu iela - Jāņa Zara iela;

Teodora Breikša iela - Imanta Sudmaļa iela;

Teodora iela - Komjaunatnes iela;

Bāriņu iela - Andreja Upīša iela;

Bruņinieku iela - Pionieru iela;

Dārtes iela - Daktera Kosas iela;

Kūrmājas prospekts - Padomju prospekts;

Ūliha iela - Uzvaras iela;

Kungu iela - Pētera I iela;

Gulbju laukums - Miķeļa Būkas laukums.

Pārmaiņas notika visās dzīves jomās. Pilsētā noteica vienu no pirmajām aizliegtajām zonām, jo apkārtnē, vadoties pēc nolikuma "Par dzelzceļa līniju apsardzi", ar Izpildu komitejas lēmumu tika noteikta aizliegtā zona pie dzelzceļa tilta pār kanālu 250 m rādiusā, izņemot kanāla dienvidu daļu, kur ir dzīvojamās mājas, kur aizliegtā zona noteikta 30 m no kanāla. Pa tiltu aizliedza braukt autotransportam, iet gājējiem, pa ūdeni aizliedza jebkādu laivu kustību.

Dokumenti liecina, ka pilsētā notika nepārtraukta cittautiešu ieplūšana, to nodrošināšana ar dzīvokļiem, darbavietām. Iestāžu un uzņēmumu lietvedībā par galveno kļuva krievu valoda. Izpildu komitejas sēžu protokoli, lēmumi un rīkojumi galvenokārt rakstīti krievu valodā. Sakarā ar iebraucēju pieplūdumu radās pilsētas iedzīvotāju mehāniskais pieaugums un strauji mainījās arī iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Diemžēl muzeja rīcībā nav skaitļu par 1945. gadu, bet vēlākie gadi, kad okupācijas process turpinājās, izskatās šādi:

Iedzīvotāju skaits pilsētā:

Par šo procesu liecināja arī 1945. gadā saņemtais rīkojums no Maskavas, ko parakstījis PSRS TKP priekšsēdētāja vietnieks V.Molotovs (Nr.3231, 31.12.45.) kurā teikts: "…lai nodrošinātu ostas ar darbaspēku un pastāvīgiem kadriem, … Liepājas pilsētas Izpildu komitejai mēneša laikā Jūras flotes Tautas komisariāta vajadzībām ierādīt zemesgabalus ostas tuvumā, lai uzceltu tipveida mājas ostas strādniekiem un krāvējiem…"