"Igauņu mīti par Latviju"

"Postimees"

— 2000.04.04.

"Radīt precīzu priekšstatu"

Esot jau divus gadus Igaunijā Latvijas lielākā dienas laikraksta "Diena" pastāvīgā korespondenta statusā, esmu uzmanīgi sekojusi līdzi Igaunijas attīstībai, panākumiem un arī neveiksmēm. Uzdrošinos apgalvot, ka daļēji tas ir mans nopelns, ka Latvijā cilvēki ir labi informēti par Igauniju, turklāt pozitīvi noskaņoti un varbūt pat zināmas apbrīnas pilni par veiksmīgo kaimiņzemi. Tomēr neesmu vienīgā, kas pēdējos gados veidojusi priekšstatu par Igauniju Latvijā. Divu Latvijas lielāko telekanālu korespondenti regulāri apmeklē Igauniju un gatavo materiālus par šeit redzēto, Latvijas Radio ilgāku laiku ir bijis savs korespondents Tallinā. Nozīmīgu vietu Igaunijas tēmām atvēl arī citi izdevumi. Latvijas interese par Igauniju daļēji, protams, izskaidrojama ar Igaunijas straujāku virzību uz Eiropas Savienību, taču ne tikai, jo latviešiem ir svarīgi un rūp tas, kas notiek tās kaimiņzemēs. Manam laikrakstam šobrīd ir četri korespondenti — Lietuvā, Igaunijā, Maskavā un Briselē. Diemžēl igauņu interese par kaimiņzemi Latviju nav tik liela kā Latvijā par Igauniju. Iespējams, ka tam ir savi vēsturiski un citi iemesli. Šķiet, ka vienīgais, kas pievērš igauņu mediju uzmanību Latvijai ir kārtējie skandāli. Pastāvīgu politisko, ekonomisko un kultūras procesu norises atspoguļojumu igauņu medijos grūtāk atrast.

Taču ne jau mans uzdevums ir pamācīt, cik daudz un par ko jums būtu jāinteresējas. Domāju, ka igauņu mediju darbības kritērijs ir izglītotā, domājošā un ar bagātām tradīcijām apveltītā auditorija. Manu uzmanību piesaistījuši vairāki pēdējā laikā igauņu presē minētie apgalvojumi par Latviju, ko es gribētu nosaukt par sava veida mītiem. Par mītiem tāpēc, ka, lietojot šos apzīmējumus, diemžēl netiek meklēts un analizēts to pamatojums. Minēšu tikai dažus piemērus, kas mani uzvedinājis uz šādām domām.

Igauņu preses komentāros un rakstos Latvija vairākkārt nosaukta par ārpolitiski un iekšpolitiski visvājāko un vieglāk ievainojamāko Baltijas valsti. Pamatojums tam īpaši netiek meklēts, bet daži argumenti tiek minēti. Viens no spēcīgākajiem argumentiem, ka Latvijā esot vislielākā cittautiešu kopiena. Absolūtos skaitļos tā arī ir, proporcionāli šis skaitlis ir diezgan līdzīgs kā Igaunijai. Taču, salīdzinot Krievijas pilsoņu skaitu Latvijā un Igaunijā, Igaunijas situācija diemžēl ir tāda, ka šeit ir lielākā Krievijas pilsoņu kopiena ārpus Krievijas. Vai šāds citas valsts pilsoņu daudzums nepadara arī Igauniju ievainojamu zināmās situācijās?

Otrs arguments Latvijas vājumam tiek saskatīts Latvijas ekonomikas ciešākai saistībai ar Krieviju un tās spiedienam caur Latvijas ekonomiku uz politiku. Tiek pat apgalvots, ka Krievijas spiediens uz Latvijas politiku esot jūtams un bijis dažreiz pietiekami veiksmīgs. Tad jājautā, kā šī veiksme izpaudusies. Vai tāpēc Latvija ir atteikusies no savām prioritātēm ES un NATO? Pēdējā, kā zināms, visvairāk tracina Krieviju. Vai Igaunija ar joprojām neparakstītu robežlīgumu ar Krieviju un dubultiem muitas tarifiem var lepoties ar mazāku spiedienu un labākām attiecībām ar austrumu kaimiņu?

Vēl viens igauņu radītais priekšstats, kas vairākkārt lietots presē, ir apzīmējums — tumšais zirdziņš. Ar to domājot Latvijas prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, kas ievēlēšanas brīdī bija jaunienācēja Latvijas politikā. Zināms, ka Latvijas politikā prezidentam nav centrālā loma. Viņa tiešām bija jauns cilvēks politikā, bet ne Latvijas sabiedrības apziņā. Viņa tiešām ir nezināms lielums igauņiem, bet ne jau latviešiem. Kultūras un zinātnes aprindās viņa (un arī viņas vīrs) bija labi zināma jau vismaz kopš astoņdesmito gadu vidus, galvenokārt latviešu folkloras pētniecības dēļ, bet ne tikai tāpēc. Vēlāk tagadējā prezidente kļuva zināma arī plašāk. Arī man spilgtā atmiņā palikusi kaut vai viņas uzstāšanās Kultūras akadēmijā 90.gadu sākumā, kad es klausījos to kā studente. Prātā nāk arī citas viņas uzstāšanās un darbība, kam bijusi nozīmīga loma Latvijas sabiedrībā pēdējā desmitgadē.

Dēvējot prezidenti par tumšo zirdziņu, šķiet, ka igauņu mediji nav pārāk nopūlējušies un izrādījuši interesi, lai ko vairāk par viņu uzzinātu un darītu to zināmu saviem lasītājiem. Vismaz Latvijas prezidenta kancelejā, izņemot dažus gadījumus, nav manīta liela igauņu mediju interese, atšķirībā no Latvijas žurnālistiem, kas pēc intervijas ar prezidentu Meri stāv pacietīgi rindā mēnešiem un dažs pat gadiem (arī es viņu pulkā). Tomēr atzīšos, ka vislielāko izbrīnu man radīja nesen lasītais (EP+, 18.03), kur cienījamais Hanness Vorno, runājot par reklāmām un salīdzinot latviešu un igauņu reklāmas, atzīst, ka "Latvijas reklāmas ir pilnīgi katastrofālas". To viņš saka pilnīgi bez kādiem argumentiem, dodot tikai savu vērtējumu. Pēdējos divos gados man lielāko daļu nācies būt Igaunijā un iztikt bez latviešu televīzijas, tāpēc nevaru kompetenti spriest par šo salīdzinājumu. Vienīgi varu cerēt, ka cienījamais mediju darbonis savu secinājumu izdarījis pēc pamatīgas Latvijas un Igaunijas reklāmu salīdzinošās analīzes, nevis balstoties kārtējā mītā, ka pie latviešiem viss ir sliktāks un nemaz nevar būt labāks kā igauņiem.

Tieši ar mediju starpniecību lielākā daļa Igaunijas iedzīvotāju gūst priekšstatu par Latviju un ne tikai par to vien. Žēl, ka nav vēlēšanās vairāk uzzināt par saviem dienvidu kaimiņiem, bet dominē augstprātīga vēlēšanās komentēt tur notiekošo, radot ne visai precīzu vai pat maldīgu priekšstatu. Sabiedrības apziņā, zināms, labāk paliek vispārinoši vērtējumi, nevis konkrēti fakti. Tā rodas jauni mīti.

Sanita Upleja,

"Dienas" korespondente Tallinā

 

"Vai Igaunijas–Latvijas attiecības

varētu būt siltākas?"

Ka igauņi un latvieši vieni otrus īpaši nemīlēja, es zinu jau no bērnības Valgā. Mana audzinātāja bija latviete, igauņu valodu viņa neiemācījās un sagājās tikai ar latviešiem. Igauņus viņa sauca par "kulēm", no vārda "kuule" (klausies). Taču nekā slikta arī nebija. Bija latviešu skola, un bija latviešu baznīca. Attiecības vienkārši bija pavēsas, bija un ir.

Pašreizējās attiecības acīm redzot saistās ar vēsturi. Kas attiecas uz kultūru, tad trūcīgā ziņkāre ir abpusēja. Taču pašlaik Guntars Godiņš kā svaigs spēks veic mūsu literatūras un dzejas iepazīstināšanā ļoti labu darbu.

Ita Saksa, latviešu literatūras tulkotāja

 

"Mēs savās dvēselēs"

Es domāju, ka kaimiņu attiecībās vienmēr ir nedaudz traucējošu nianšu, ko abas puses tulko dažādi. Arī mūsu vēsturē, sākot kaut vai ar Kaupo laikiem un lībiešu vēsturi. Citādi mēs šeit gan izgriežam krūtis bez īpaša iemesla. Vajadzētu būt saturīgai Baltijas valstu sadarbībai, pirmām kārtām daudz lielākai sadarbībai ar Latviju, patiesi labām kaimiņu attiecībām. Tieši tas ir jāiesaka nelielām valstīm. Cik ilgi mēs vēl savās dvēselēs plūksimies par vēsturi!

Villu Reiljans,

Rīgikogu ārlietu komisijas loceklis

"Manāmais lobija darbs"

"Dagens Industri"

— 2000.04.01.

Ārzemju lieluzņēmumi spiež uz Latvijas valdību.

Latvijas politiķi beidzot nopietni runā par valstī pastāvošo korupciju. Šādu secinājumu ir izdarījis "Ernst & Young" vadītājs Latvijā Montijs Okesons, kas vada 15 lielo uzņēmumu darbu ar mērķi uzlabot ieguldījumu klimatu Latvijā.

Korupcija un noziedzība ir vislielākie šķēršļi investīciju pieaugumam Latvijā, tas ir redzams Latvijā strādājošo ārvalstu uzņēmumu aptaujā. Korupcija turklāt bija viens no iemesliem, kādēļ 15 Rietumvalstu uzņēmumi apvienojās grupā, kas divus gadus ir sekmīgi ietekmējusi Latvijas valdību.

Montijs Okesons tagad saskata nelielu cerību, lai gan "Latvijā vēl aizvien dominē padomju kultūra".

"Valdība ir apņēmusies īstenot darbības plānu", viņš teica.

Okesons domā, ka pasaulē viskorumpētāko valstu sarakstā Latvija vairs neieņem 15. vietu. Šo vērtējumu Latvijai pirms diviem gadiem deva pretkorupcijas organizācija "Transparency International" .

15 lielo uzņēmumu organizācijas nosaukums ir "Foreign Investors Council in Latvia (Ficil)", un savā darbībā tā līdz šim ir pieredzējusi trīs dažādus ministru prezidentus. Tas nozīmē, ka par kontinuitāti Latvijā rūpējas uzņēmēji, nevis politiķi.

"Ficil" akceptē tikai tādus biedrus, kuru augstākie pārstāvji, izpilddirektors vai priekšsēdis, ir gatavi piedalīties organizācijas sanāksmēs. Dalībuzņēmumu vadītājiem Latvijā ar organizācijas jautājumiem ir jāstrādā arī laikā starp sapulcēm.

No valdības tajās piedalās cita starpā premjerministrs, ekonomikas un tieslietu ministrs.

"Ficil" ir guvis panākumus šādās jomās: profesionālās izglītības uzlabošana, nekustamā īpašuma nodokļa samazināšana, skaidrāki muitas noteikumi, labāki ceļi, cīņa pret korupciju un lielākas iespējas saņemt ilgtermiņa kredītus.

Montijs Okesons uzskata, ka noteikti ir nepieciešams pārvarēt plaisu starp šajā valstī dzīvojošajiem krievvalodīgajiem un latviski runājošiem iedzīvotājiem. Latvijas krievus nepieciešams uzskatīt par Latvijas ieguvumu, it īpaši domājot par Krievijas un Latvijas tirdzniecības attiecībām nākotnē.

"Pašlaik Krievijas īpatsvars tirdzniecībā ar Latviju ir mazāk nekā 10 procentu. Ja šī tirdzniecība nepalielināsies, tad vecās saites ar Krieviju pazudīs pavisam."

Montijs Okesons 1992. gadā sāka "Ernst & Young" darbību Latvijā un tādējādi bija viens no pašiem pirmajiem zviedru uzņēmējiem šajā valstī. Gadu gaitā daudz kas ir mainījies. Sākumā Latvijā bija maiņas ekonomika, toties tagad pastāv attīstīta ekonomika ar elektronisku maksāšanas sistēmu.

Viss ir noritējis tik strauji, ka pat šķiet, ka vairākiem attīstības posmiem ir pārlēkts pāri. Žiro sistēmu pat nepaspēja ieviest, kad banku interneta sistēmas bija gatavas pieņemt maksājumus. Okesons uzskata, ka Latvijas Patentu pārvaldes lietu izskatīšanas laiks ir desmit reižu īsāks nekā atbilstošā iestādē Zviedrijā.

Sadarbībā iesaistītie uzņēmumi:

ABB, "Alte Leipziger" (apdrošināšana, Vācija), "Coca-Cola", "Ericsson", "Ernst & Young", "Jeld-Wen" (celtniecības materiāli, ASV), "Linstow" (nekustamie īpašumi, Norvēģija), "Readymix" (betons, ASV), "Schenker-BTL", "Sociēte Gēnērale" (banka, Francija), "Statoil", "Stora Enso", "Tatko" (konglomerāts, Turcija), "Volkswagen", "Volvo Lastvagnar."

Tobiass Vīkstrēms

"Latvijas satraukums"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.03.30.

Maskavā ir politiskas aprindas, kas Latviju vēlas saglabāt par savu interešu zonu.

To Latvijas tieslietu ministrs Valdis Birkavs norādīja vakar "Svenska Dagbladet" publicētā intervijā. Tādēļ mūsu kaimiņvalsts tagad saspridzināti vēro politisko attīstību Krievijā.

Neatkarīgās Latvijas attiecības ar Krieviju nekad nav bijušas sevišķi labas. Pēdējā laikā tās ir bijušas sliktākas nekā parasti. Daudzi cer, ka tagad, kad Krievijas prezidenta vēlēšanas ir beigušās, situācija mainīsies. Putins spēlē tomēr ir džokers.

"Jeļcinam bija personīga pieredze, simpātijas un ieinteresētība mūsu liktenī. Putinam nav šādas pieredzes", Valdis Birkavs norādīja.

Latvieši tagad cenšas ātri izveidot ciešākas saites ar pārējo Eiropu. Runa ir par valsts ekonomiskās attīstības veicināšanu un integrāciju apkārtējā pasaulē, kā arī politisko un militāro drošības garantiju iegūšanu. Zviedrijas atbalsts Latvijas attīstībai ir svarīgs. Reformu darbs Latvijā ir noritējis daudz grūtāk nekā Igaunijā. Ir izrādījies, ka no pagātnes valgiem ir grūti atbrīvoties.

Nozīmīgākais ieguldījums, ko Zviedrijas valdība var sniegt, tomēr nav lielākas palīdzības piešķiršana, bet gan aktīvas intereses izrādīšana par attīstību mūsu kaimiņvalstī. Mums interesē Latvijas kā brīvas valsts nākotne, un tam vajadzētu izpausties ārpolitikā.

"Latvija sadarbosies

ar portugāļiem drošības jomā"

"Diario de Noticias"

— 2000.03.29.

Portugāle gatavo speciālistu komandu nosūtīšanai uz Latviju.

Latvija, Baltijas valsts, kas kandidē uz integrāciju Eiropas Savienībā, panāca Portugāles sadarbību drošības jomā iestāšanās ES sagatavošanās procesā. Šis bija viens no Latvijas iekšlietu ministra Mareka Segliņa un Portugāles iekšējās administrācijas ministra Fernadu Gomeša tikšanās rezultātiem Lisabonā.

Šī tikšanās, kas īstenota Portugāles ES prezidentūras kontekstā, pieļāva abu valstu kontinentālās Eiropas perifērijas pieredzes analīzi, kā arī Latvijas cerību uz sadarbību iekšējās drošības jomā.

Saskaņā ar ministra Mareka Segliņa teikto, fakts, ka Eiropas Narkotiku un narkomānijas aģentūra atrodas Portugālē, veicinās arī bilaterālās sadarbības attīstību. Tiekoties ar Fernandu Gomešu, vienojās par vienas portugāļu multidisciplinārās speciālistu komandas nosūtīšanu uz Latviju. Latvija, kas gatavojas pievienoties Šengenas saimei, ir sākusi pārveidot savu institucionālo infrastruktūru ES pievienošanās perspektīvā.

Eduardo Maškareņašs

"Ilvesa vēsts"

"Eesti Päevaleht"

— 2000.03.31.

Ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess Latvijas laikrakstam "Diena" dotajā intervijā ir nosūtījis dienvidu kaimiņiem divas skaidras vēstis.

Pirmkārt, Igaunija izsaka pēdējā laikā no Krievijas nepārtraukti pa kaklu dabūjušajai Latvijai skaidru atbalstu. Otrkārt, Igaunija paziņo dienvidu kaimiņiem, ka viņi starptautiskajā saskarsmē varētu mazāk plātīties.

Pēdējās nedēļās nav pagājusi neviena diena, kurā Krievija nebūtu izteikusi kādu kritisku piezīmi par Latviju — gan par Latvijā atdzimstošo fašismu, gan par rupju cilvēktiesību pārkāpšanu, gan Krievijas mediju interese par tā saucamo pedofilijas lietu Latvijas varas galotnēs utt. Latvija ir gandrīz vienmēr norijusi makšķeres āķi un sākusi savukārt apsūdzēt Krieviju. Un ne tikai tas vien, pietika Francijas aizsardzības ministram pieminēt, ka Igaunija ir uz NATO ejošo valstu priekšējās rindās, kā Latvijas aizsardzības ministrs tūlīt paziņoja, ka gluži tā gan neesot.

Igaunija savu ārpolitiku, salīdzinot ar dienvidu kaimiņiem, ir realizējusi daudz mierīgāk, stabilāk un — kas vissvarīgākais — daudz veiksmīgāk. Provokācijām, pie kurām noteikti pieder arī vakardienas Krievijas ārlietu ministrijas histēriskā reakcija uz Ilvesa interviju, Igaunija nav pakļāvusies. Jo ir taču skaidrs, ka savstarpēja apsūdzēšana ir nebeidzams apburtais loks, kas nekur nenoved. Un, kas attiecas uz Krieviju, tad vakardienas paziņojums nebija nekas cits kā prezidenta Vladimira Putina solītā pragmatiskā ārējā politika.

U.Kooks

"Visu krievzemiešu prezidents"

"Argumenti i fakti"

— 2000.03.29.

Kļūdams par otro prezidentu, Putins līdz ar to kļuvis arī par pirmo patieso visas tautas līderi.

Jeļcins — un viņš to nekad nav slēpis — meklēja sapratni un atbalstu galvenokārt sabiedrības nekomunistiskajā daļā. Taču Putinu atbalstīja ne vien demokrātiski noskaņotie vēlētāji, bet arī daudzi kreisi patriotiskās idejas atbalstītāji, "sarkanās joslas" iedzīvotāji. No vienas puses, tas dod viņam zināmas priekšrocības, taču, no otras, — liek aizdomāties. Kā veidot valdību, kurp virzīt ekonomiku, lai nesarūgtinātu ne labējos, ne kreisos?

Kā domā mūsu analītiķi, Putina valdībā divas trešdaļas varētu veidot jaunās paaudzes reformatori, bet trešdaļu — labi pazīstamas personas, kuras kalpotu par savdabīgu "tiltiņu" no pagātnes uz "pēcjeļcina" Krieviju. Runa ir par visspējīgākajiem kreisās opozīcijas darbiniekiem. Kā ziņo, sarunas ar komunistiem par šo tematu sākušās jau ilgi pirms vēlēšanām. Tad V.Putins esot vienojies ar V.Kupcovu, ko uzskata par Zjuganova labo roku, ka varas pārstāvji un KFKP "negremdēs" vieni otrus. Komunisti solījumu izpildīja un tagad ir tiesīgi sagaidīt "valdnieka dāvanas". Kā baumo, valdībā no viņiem var iekļūt tādas personas kā I.Meļņikovs (zinātnes un izglītības ministrs), S.Glazjevs (ekonomikas ministrs) un G.Semigins (vicepremjers). Apspriests arī jautājums, vai zjuganoviešiem neatdot arī aizsardzības ministra posteni, lai iedzīvotāju acīs kopā ar viņiem dalītu atbildību par Čečeniju. Pagaidām par visiespējamāko I.Sergejeva pēcteci uzskata A.Kvašņinu, kas apmierina kreisos. Par FDD vadītāju visdrīzāk paliks N.Patruševs. Ja runājam par premjera amatu, tad par galvenajiem kandidātiem uzskata M.Kasjanovu un A.Kudrinu. Starp citu, klīst runas par "ļoti vilinošu piedāvājumu", ko it kā saņems Habarovskas gubernators V.Išajevs.

Prezidenta administrācijas vadītājs A.Vološins pēc inaugurācijas, kura visdrīzāk notiks 5.maijā, var demisionēt. Iespējams, ka viņu nomainīs Drošības padomes sekretārs S.Ivanovs, kam, kā izteicies kāds Kremļa līdzstrādnieks, prezidents "bezgalīgi" uzticas. Taču Vološins, kā apgalvo, savai klusajai "bezskandāla" demisijai izvirzījis noteikumu iecelt viņu R.Vjahireva vai Čubaisa vietā.

Līdz ar Vološina aiziešanu daudz kas var mainīties viņa senā nedrauga J.Primakova karjerā. Stāsta, ka Jevgeņiju Maksimoviču jau vasarā iecels par prezidenta Stratēģiskās plānošanas analītiķu grupas vadītāju. Runā, ka Primakovs grib ierasties Kremlī ar savu valsts attīstības programmu un kļūt par tādu kā "Krievijas Denu Sjaopinu" un vecāko padomnieku jaunajam un dedzīgajam prezidentam. Taisnība, nav skaidrs, ko tādā gadījumā darīs B.Jeļcins.

Tā vai citādi, cīņa par tuvību prezidentam solās izvērsties ne pa jokam. Un būs interesanti vērot, kādu pārvaldes modeli veidos Putins. Atšķirībā no Jeļcina viņš nekad nav strādājis par apgabala komitejas sekretāru un nav radis būt par "caru", kam visi klanās. Putins ir tehnokrāts, kas, drošības orgānos dienēdams, pieradis pakļauties, ievērot instrukcijas, "iekšējos noteikumus", kā viņš pats mēdz izteikties. Un te pēkšņi viņam uz galvas uzkritusi Monomaha cepure. Var gadīties, ka iesākumā viņš personīgi ķersies pie visām lietām, centīsies risināt visas problēmas, neuzticēdams tās citiem. Taču tādā režīmā ilgi dzīvot nav iespējams, veselība neļaus. Pamazām viņu sāks ielenkt "pelēkie kardināli" un padomnieki. Galvenais, lai viņi nenodarbotos vienīgi ar intrigām, bet vairāk domātu par valsti.

Konstantīns Sergejevs,

Vitālijs Cepļajevs

 

"Putins Krievijā grib veikt radikālas reformas"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung" — 2000.03.31.

Svētdien ievēlētā Krievijas prezidenta Putina priekšstati par ekonomiskajām reformām, kuras jāveic, ir patiesi "radikāli". To ceturtdien Maskavā teica "Stratēģisko studiju centra vadītājs" Hermans Grefs.

Grefs stratēģiskās koncepcijas nodošanu atklātībai ceturtdien atkārtoti atlika.

Viņš paziņoja, ka līdz maija beigām iesniegs aptuveni trīssimti lappušu biezu programmu, kad pēc Putina stāšanās amatā darbu būs sākusi jaunā valdība. Jaunās ekonomikas politikas galvenajam uzdevumam vajadzētu būt nereformētā stāvoklī iesaldētās ekonomikas mainīšana tā, ka tā reaģētu uz "normālu tirgus procesu ietekmi", teica Grefs.

Šeit svarīgākais esot reformu centienus sasaistīt ar praktisko politiku. Agrākajās valdībās bijušas daudzas idejas, bet maz realizēts: tagad esot nepieciešama harmonija starp teoriju un praksi. Par izteikumiem, ka viņš ieņemšot ekonomikas ministra posteni, Grefs teica, ka neesot saņēmis uzaicinājumu.

Uz jautājumu, vai tā saukto oligarhu eksistence netraucēšot ekonomisko uzplaukumu, Grefs atbildēja, ka tas esot politiskās gribas jautājums. Putins esot spējīgs "pieņemt arī grūtus lēmumus". Nesen ietekmīgais uzņēmējs Berezovskis teica, ka Putinam arī turpmāk būs jāievēro oligarhu prasības. Pirms tam Grefs Kremlī tikās ar Putinu, kas acīmredzot arī pieprasa ātru programmas izstrādi. Nolemts izveidot darba grupu, kas centra darbu saskaņos ar valdības aktivitātēm un Kremļa pārvaldi. Līdz ar Grefu darba grupā ietilpst Kremļa pārvaldes vadītājs Vološins, valdības vadītāja vietnieks Kasjanovs un finansu ministra vietnieks Kudrins.

Grefs jau iepriekš paredzējis, ka Domei nebūs jārēķinās ar īpaši lielu komunistu opozīciju. Ieplānotā nodokļu samazināšana tikšot pieprasīta arī no kreiso puses, tāpēc viņš esot optimistiski noskaņots, ka līdz jūlijam parlaments pieņems jauno nodokļu likumu. Uzņēmumu aplikšanā ar nodokli esot svarīgi, ka tā pamatā vairs nebūs apgrozījuma, bet gan peļņas apjoms. Kā izteicies centra līdzstrādnieks Krasnovs, tad, lai reformām būtu panākumi, nepieciešama vienota varas sistēma. Gubernatoriem būtu jāapzinās, ka viņiem būs jārēķinās ar sankcijām, ja viņi pārkāps Federācijas likumus.

"Putina dienas kārtība"

"International Herald Tribune"

— 2000.03.29.

Kā Krievijas jaunajam līderim Vladimiram Putinam stāv priekšā fundamentāla un neizbēgama izvēle, kas būs vismaz tikpat liktenīga kā tā, kuru Krievija izdarīja pirms četriem gadiem, kad vēlēšanās Boriss Jeļcins guva uzvaru pār komunistu partijas līderi Genādiju Zjuganovu. Putinam būs jāizvēlas starp alternatīviem "kārtības" ieviešanas līdzekļiem un Krievijas parasto stāvokli.

Boriss Jeļcins mantojumā saņēma sagruvušu, noplicinātu, caur caurēm korumpētu un totalitāru valsti. Pēc astoņiem ar pusi gadu B. Jeļcins aiz sevis ir atstājis valsti, kas ir brīvāka, tolerantāka, kā arī pirmo reizi tās vēsturē tik liberāla un atvērta ārpasaulei, izņemot astoņus mēnešus no februāra līdz novembrim 1917. gadā. Bet tajā pašā laikā Jeļcins to nepārvērta par kvalitatīvu, nopietnu, mierīgu, taisnīgu un stabilu sistēmu. Totalitāras valsts sabrukums ir līdzīgs zemestrīcei, tas atstāj dziļas aizas un milzīgus gruvešus politiskajā un ekonomiskajā ainavā. Ja Krievija kļūtu stabila, cienījama un plaukstoša, to varētu izglābt.

Vienīgais ceļš kā to izdarīt, ir stingra un noteikta rīcība "no augšas". Krievijas vēsture ir pārpilna mēģinājumiem sasniegt "kārtību" un "kopību", iedibinot valsts kontroli pār sabiedrību un izmantojot autoritārās piespiešanas un mobilizēšanas instrumentus, kurus lielā mērā noliedza Jeļcins. Turklāt jāņem vērā gadījumos, kad nekur nav kārtības, spēcīgās nacionālās ilgas pēc gudra, enerģiska, neuzpērkama policista.

Alternatīvais ceļš nozīmē turpināt Jeļcina iesākto politiku, atbalstot sabiedrības un valsts partnerattiecības, pieļaujot aktīvu pašvaldību darbu. Tas ir ceļš, kas pirmo reizi Krievijas vēsturē vedīs uz ilgstošu stabilitāti, kas balstīsies vienprātībā un saskaņā.

Politikā šī izvēle ir starp "skrūvju piegriešanu"(preses brīvības ierobežošanu, reģionālās autonomijas samazināšanu, gubernatoru iecelšanu nevis ievēlēšanu) un vēl bērna autiņos esošās demokrātijas un federālisma tālāku attīstīšanu (no valsts cenzūras brīva prese, varas iegūšana tikai brīvās vēlēšanās, nodrošinot brīvu vēlētāju izvēli, un vietējās varas pārstāvju vēlēšanas).

Ekonomikā izvēle ir starp "oligarhu" ielikšanu cietumā, viņu atstādināšanu no biznesa, neļaujot ieņemt augstus politiskus amatus un politiskās varas nošķiršanu no ekonomiskās. Tāpat Kremlis var mēģināt apturēt kapitāla aizplūšanu no Krievijas, ierobežojot brīvu naudas plūsmu pār Krievijas robežām, vai arī nodrošinot drošu un ienesīgu naudas glabāšanu Krievijas bankās. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešama banku noteikumu pārskatīšana, konfiscējamo nodokļu atcelšana un brīva iespēja ārvalstu bankām sacensties ar Krievijas finansu institūcijām.

Ņemot vērā Putina pagātni VDK un nacionālās tradīcijas, gandrīz droši var apgalvot, ka Putins ies tā policejisma atdzimšanas virzienā, kāds bija īsajā Andropova valdības laikā. Viņam tomēr vajadzētu uzmanīties, lai viņa rīcību neiztulkotu nepareizi. Krievi, tāpat kā vēlētāji visā pasaulē, ir spējīgi aizstāvēt acīmredzami pretrunīgus uzskatus. Viņu tiekšanās pēc kārtības un stabilitātes, nostaļģija pēc laika pirms 1991. gada tomēr nav līdzīga austrumvāciešu noskaņojumam, no kuriem tikai trešā daļa pagājušajā gadā aptaujāto atzina, ka viņiem patīk dzīvot demokrātijā. Katrs septītais atzina, ka labprātāk dzīvotu Berlīnes mūra laikā.

Pagaidām aptaujās, kurās Krievijas iedzīvotājiem tiek jautāts, vai viņi būtu ar mieru ziedot savu politisko un personīgo brīvību (tiesības brīvi izteikties, ceļot, veidot opozicionāras partijas, rīkot mītiņus un demonstrācijas, kritizēt pie varas esošos), pārliecinošs vairākums atbildēja noliedzoši. Krievijas iedzīvotāji grib kārtību, bet nevēlas diktatūru vai autoritārismu.

Spēja šīs lietas atšķirt un manevrēt starp tām būs pārbaudījums Putina politiskajam instinktam un valstsvīra spējām. Pats nozīmīgākais pārbaudījums būs Krievijas civilās sabiedrības spēja pretoties politisko un ekonomisko brīvību ierobežošanai. Tuvākajā laikā būs redzams vai Jeļcina valdības brīvības un demokrātijas gadi bija tikai gaišs starplaiks vai jaunas ēras sākums Krievijas vēsturē.

Leons Arons

"Arī Putins var kļūdīties"

"Subbota"

— 2000.03.31.

Pirms astoņiem gadiem pašreizējais Krievijas prezidents ļāva 11 miljoniem dolāru aizplūst garām valsts kasei.

Tolaik Putins bija Sanktpēterburgas mēra Sobčaka vietnieks un pilsētas ārējo sakaru komitejas vadītājs. Putins atbildēja par sarežģītu barterdarījumu sistēmu, kas ļāva nodrošināt pilsētu ar pārtiku. Šīs sistēmas ietvaros krievu kompānijas saņēma izdevīgas licences naftas un reto metālu eksportam. Par iegūto naudu bija jāiepērk pārtika. Tika izteiktas bažas, ka Maskavai un Pēterburgai var draudēt bads.

Dažās nedēļās tika izdots liels skaits licenču un parakstīti līgumi, no kuriem daudzus parakstījis pats Putins. Taču pavisam drīz pilsētas padomei sāka rasties aizdomas. Lai gan mērija bija parakstījusi līgumus kopsummā par vairāk nekā 92 miljoniem dolāru, pilsēta saņēma ļoti maz pārtikas. Paklīda baumas par korupciju un izlaupīšanu.

Vairākas nedēļas grupa deputātu pētīja līgumu īpatnības un Putina lomu to sagatavošanā. Secinājumi bija atmaskojoši. Vladimiru Putinu un viņa vietnieku Aleksandru Aņikinu apvainoja "absolūtā nekompetencē, kas robežojas ar negodīgumu", kā arī "bezprecedenta nolaidībā un bezatbildībā, komisijas rīcībā nedodot nepieciešamo dokumentāciju". Komisija ieteica atbrīvot Putinu un Aņikinu no amatiem un savāktos materiālus nodot pilsētas prokuratūrai. Savāktie pierādījumi tika nogādāti uz Maskavu.

Maskavā lietu apturēja bez kādiem paskaidrojumiem. Bet dokumenti liecināja, ka Putins un viņa birojs parakstījuši vienošanās, kas ļāva kompānijām saņemt tūkstošiem tonnu izejvielas ar cenu, kura dažkārt bijusi 2000 reižu zemāka par pasaules cenām. Turklāt, kad komisija salīdzināja līgumu oriģinālus un kopijas, atklājās 11 miljonu dolāru starpība. Kur palikusi šī nauda? To nezina neviens.

Komisija nekad nav apvainojusi Putinu, ka viņš būtu guvis personisku peļņu no šiem darījumiem. Pats viņš noliedza jelkādu nelikumīgu rīcību, tāpat noraidīja sūdzības, ka kompānijas iepirkušas izejvielas par baltu velti. Vladimirs Vladimirovičs visu izskaidroja ar pasaules tirgus cenu mainīgumu. Un tomēr parlamenta komisijas locekļi vēl šobrīd ir pārliecināti par atklāto faktu nopietnumu.

"Viņš mums gatavo grūtus laikus"

"Der Standard"

— 2000.03.30.

Krievi domā, ka Putins balstīsies uz autoritārām struktūrām un liberālu ekonomisko kursu.

 

Nepārprotamas pazīmes

Tiek runāts arī par stipro vīru Vladimiru Putinu, par bijušo VDK aģentu, par karakungu; par politiķi, kuram ir labi kontakti ar ortodoksālajiem un musulmaņu garīdzniekiem. "Viņš ieviesīs stingrākus likumus," saka tēvs Boriss, "viņš galvenokārt grūtus laikus gatavo masu medijiem, arī ceļošanas noteikumi būs stingrāki. To jau tagad norāda skaidras pazīmes.

 

Slepenais dokuments

Kāds politologs, kas labprātāk grib palikt anonīms, saka: "Putins neatstāj nekādas šaubas ne tikai par saviem darbiem, bet arī par saviem vārdiem: "Es būšu stingrs vadītājs." Februārī kļuva zināms par kādu slepenu dokumentu. Tajā Putins runā par "likuma diktatūru, par patriotisma ideoloģiju". Taču Putina dialektika ļauj vismaz aizmirst proletariāta diktatūru un šķiru cīņu.

 

Kara ārprāts

"Kad Maskavā un citās Krievijas pilsētās uzspridzināja dzīvojamās mājas," saka bez darba palikušais fiziķis Anatolijs Ulanovs, "un Putins nekavējoties kā reakciju pret čečenu teroristiem, kas nav pierādīts, sāka šo kara ārprātu, es sapratu, ka šis jaunais, stiprais vīrs mums gatavo grūtus laikus."

Kāda sieviete saka: "Putina recepte ir pavisam vienkārša, bet efektīva. Viņš balstās uz autoritārām struktūrām, bet izvēlas liberālu ekonomikas kursu. Ar tādiem vārdiem kā darbs, stabilitāte un labklājība viņš valdzina cilvēkus ne tikai Krievijā, bet arī Rietumus."

Regina Štrasegere

 

"Vai Putins ir lapsa vai arī vilks?"

"Gazeta Wyborcza"

— 2000.03.30.

Cinismam tuvā Rietumu stratēģija pret Krieviju patiesībā nav nedz cinisms, nedz arī stratēģija. Tā varbūt ir neveikla vai arī pārāk viegli pieņemta atziņa par situācijas neizbēgamību. Rietumiem nav alternatīvas Putinam.

Uf! Brisele ar atvieglojumu nopūtās. Risks nebija pārāk liels, bet tomēr…. Vēl pirms tam, kad vēlēšanu iecirkņi tika aizvērti, patiesību sakot, jau pirms tam, kad tie tika atvērti, Eiropa pēc ilgas svētceļojumu sērijas, sākot ar Olbraitu un beidzot ar premjeru Blēru, kolektīvi bija pieņēmusi lēmumu nobalsot par Putinu. Eiropas līderi Lisabonā izteicās, ka vēloties ar Krieviju dibināt "patiesi stratēģiskas partnerattiecības". Viņi arī apsolīja, ka Briseles "troika" kopā ar Havjēru Solanu, atbildīgo par ES ārējās politikas koordināciju, un Krisu Patenu, ES ārējo attiecību komisāru, "tūlīt pēc vēlēšanām Krievijā" pēc iespējas ātrāk dosies uz Maskavu. Tāpat — ak, tavu laimi! — ir zināms, ka Brisele jau maijā sveiks Putinu ES un Krievijas galotņu sanāksmē.

 

Ar stingru roku …

Savienība nepārprotami steidzas. Ceļš ir brīvs. Rietumu politiskajās aprindās Putins jau ir iekarojis popularitāti. Ar Lafontēna fabulām izaugušos Rietumu politiķus šodien tikai nodarbina viens jautājums: vai Putins ir lapsa, vai arī vilks? Bet par viņa raksturu jau valda vienprātība: Putins ir viltīgs, stingrs un aukstasinīgs politiķis.

Par viltību un izveicību, nav ne mazāko šaubu. Jau tajā brīdī, kad Jeļcina "ģimene" pieņēma patiesi ģeniālo (to es saku pavisam nopietni) lēmumu nozīmēt šķietami bezcerīgo "dofinu", speciālisti saprata, ka Putins Kremlī iejās uz diviem zirgiem: balstoties uz karu Čečenijā un uz krievu ilgām pēc kaut vai kādas kārtības, disciplīnas, sabiedriskā taisnīguma un savas vērtības apziņas. Domes vēlēšanas decembrī bija šīs taktikas ģenerālmēģinājums. Mēģinājums izdevās, viss noritēja kā pēc notīm — Putina partija, kurai nav nekādas bāzes un tradīciju, ir kļuvusi par otro lielāko spēku parlamentā; komunisti, kuri tika uzpirkti, atdodot viņiem vadību Domē, ir neitralizēti. Svarīgākie konkurenti Lužkovs un galvenokārt nesenais Rietumu favorīts Primakovs viens pēc otra izgaisa politiskajā nebūtībā. Jau vismaz kopš decembra Rietumi zināja, ka tiem nāksies izdarīt savu izvēli starp VDK un Komunistisko partiju, tas ir, ka nekādas izvēles tiem patiesībā nav.

Ka Putins ir vīrs ar stingru roku? Par to Briselē ir pārliecinājies ikviens. Viņa pavēle par visas Groznijas sagraušanu, viņa aukstasinīgā cietsirdība pret Čečenijas civiliedzīvotājiem, patiesi nežēlīgā izturēšanās nevis tikai pret bruņotajiem kaujiniekiem, bet pret visu sabiedrību — tā, diemžēl, nav nekāda izlikšanās, bet gan patiesais fons Putina asiņainajām laulībām ar Krieviju. No tā izriet secinājums: svešas asinis, kas tiek izlietas bez liela riska, šo cilvēku nesatrauc.

Viņš ir arī aukstasinīgs. Šis vīrs ar neizteiksmīgo pokera spēlētāja seju, nepamirkšķinājis ne aci, izturēja visu iespējamo starptautisko cilvēktiesību aizsardzības institūciju, sākot ar Eiropas Padomi un beidzot ar EDSO, kā arī Starptautiskā valūtas fonda (kase!) koncentrētos uzbrukumus un pat draudus, izteiksmīgi neliekoties ne zinis par neredzēti vētraino svarīgāko Rietumu laikrakstu ofensīvu. Viņš turpināja darīt savu, galu galā (pats vai ar starpnieku palīdzību — pēdējais bija bijušais premjers Kirijenko, uzstājoties amerikāņu investoru priekšā Vašingtonā) pārliecinot Rietumu politiķus un finansistus, ka viņi paši savās interesēs (tiešā un pārnestā nozīmē) nedrīkst meklēt un — vēl jo vairāk — palīdzēt citam kandidātam uz Jeļcina krēslu. Jūs nedrīkstat, skaidroja Putins, būt lielāki jeļcinieši par pašu Jeļcinu.

 

… taču ar viņu ir iespējams vienoties

Un atkal viņam viss izdevās. Visi (vai gandrīz visi) Rietumos nonāca pie pārliecības, ka ar Putinu "var slēgt darījumus", kā to nesen formulēja prezidents Klintons, vai arī ar viņu ir iespējams vienoties. Līdz ar to pakāpeniski atkrita kārtējie iebildumi.

Vispirms paši krievi. Vai Rietumiem ir jābūt vairāk krieviskiem nekā paši krievi? Galu galā tās nebija nekādas vēlēšanas, bet gan plebiscīts. Krievi izsniedza Putinam blanco čeku un, pret viņu lietojot nevainīguma prezumpciju, atdeva savu likteni viņa rokās. Krievi nopietni uztvēra viņa solījumus ieviest kārtību un reformēt to sistēmu, kurā tikai 10 procentu cilvēku rokās atrodas viena trešā daļa no valsts bagātībām, bet viena trešā daļa iedzīvotāju dzīvo absolūtā nabadzībā, iztiekot ar 35 dolāriem mēnesī. Krievu tauta, kas gadsimtiem ilgi ir bijusi pakļauta carisma un komunisma tirānijai, bet pēc tam desmit gadu ir dzīvojusi viltus reformu un patiesu ļaunprātību sistēmā, patiešām gaida savu mesiju, vadītāju un vadoni (vienalga, kas tas arī nebūtu — cars, ģenseks vai prezidents), kas ar taisnīguma zobenu ieviestu kaut mazliet kārtības un atdotu kaut mazliet pašcieņas. Kā zināms, Krievijā jau ir pazīstamas vispārējās vēlēšanas, taču tajā nav ne mazāko demokrātisko tradīciju un paražu. Putins apsolīja "likumības diktatūru". Vai nu abus jēdzienus kopā, vai arī, iespējams, atsevišķi.

Un Čečenija? Ir tiesa, sirds sažņaudzas sāpēs, tur notiek briesmu lietas, noziegumi, vardarbība, iedzīvotāju masveida bēgšana — pietiek tikai ieslēgt televizoru. Taču vajag pamēģināt saprast arī mūs. Čečenija nav nedz Kosova, nedz arī Austrumtimora. Tā nav mūsu pasaules daļa. Galu galā arī paši čečeni ir līdzvainīgi. Trijos starpkaru gados viņiem bija iespēja noorganizēt kaut vai kaut kādas valstiskas struktūras, viņiem bija iespēja ieviest kaut vai minimālu kārtību un disciplīnu. Taču — un to nenoliegs neviens saprātīgs cilvēks visā pasaulē — čečeni pilnībā pievērsās terorismam, gangsterismam, cilvēku nolaupīšanām un karojošajam islāmismam. Putina lozungs par Eiropas aizstāvēšanu pret islāma teroristiem, viņa tēze par Basajeva vai Radujeva saitēm ar bin Ladenu, Savienoto Valstu ienaidnieku numur viens, Rietumos ārēji tika uztverta nopietni. Ikviens gan saprata, ka Putinam ne jau par to ir runa, taču galu galā — kas man par daļu.

Īsi sakot, Rietumu diplomātija nevar kļūt par Čečenijas jautājuma ķīlnieci, jo tā ir Krievijas iekšēja (tātad — svēta!) lieta. Rietumi regulāri pauda sašutumu, ka Krievija Čečenijā diemžēl izmanto "neadekvātus" līdzekļus, taču ne par kādu Rietumu intervenci nevarēja būt ne runas. Gan līdzekļu trūkuma (varbūt izņemot vienīgi kredītu izsniegšanas aizturēšanu), gan arī politiskās gribas trūkuma dēļ.

 

Nu un kas par to, ka no VDK

Tad vēl ir VDK. Patiešām, nav patīkami iedomāties, ka visas milzīgās Krievijas valsts priekšgalā nostāsies bijušais čekists un spiegs. Taču ne jau mēs izvēlamies Krievijas prezidentu. Krievi paši vēlas kādu vīru ar stingru roku. No šā viedokļa VDK ir laba skola. Visupirms, tas jau nav pirmais gadījums. Putina kādreizējais priekšnieks Jurijs Andropovs (Putins ir licis atkal novietot viņa krūšutēlu Lubjankā) arī bija VDK šefs, un arī, kā tiek uzskatīts, jo viņš pats to nepaguva pierādīt, reformators, jau vienreiz — Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra amatā — atradās Viskrievijas valdnieka tronī. Otrkārt, tā ir to naivuļu versija (žēl, ka viņi nav varējuši iepazīt atšķirību starp VDK un CIP paši uz savas ādas), kuri apgalvo, ka arī Savienotajās Valstīs par prezidentu kļuva bijušais slepenā dienesta šefs Bušs. Treškārt, kā uzskata daži speciālisti, šodienas VDK esot tautas elite. Varbūt tas pat esot labi — VDK šodien strādājot jauni, izglītoti un sportiski cilvēki, gluži tādi paši kā Putins (viņš taču brīvi pārvalda vācu valodu — sajūsminās šie eksperti), viņi zina patiesību par situāciju, arī to, kāds ir patiesais spēku samērs pasaulē, viņi apzinās Krievijas vājumu — šie cilvēki tagad kļūstot par stabilizējošo spēku, kas negatīvi izturas pret visu avantūristisko. Tieši VDK esot izauklējusi tās reformatoru idejas, jo tur esot bijusi zināma padomju realitāte. Saskaņā ar atsevišķu Rietumu speciālistu uzskatiem VDK esot ne vien iedvesmojusi Gorbačova perestroiku, bet "orgāni" patiesībā to esot arī koordinējuši. Un vai tad vēl pavisam nesen Jevgēņijs Primakovs, senais aģents un bijušais VDK pēctečorganizācijas šefs, nebija Rietumu favorīts sacensībā par Jeļcina mantojumu …

Taču arī aizmirstot, ka pats Putins ir Jeļcina "ģimenes" un Berezovska finansu līdzekļu radīts ("viņš dabūs tik daudz naudas, cik būs nepieciešams" — kā izteicās kāds no rūpniekiem, kuri finansēja Putina kampaņu), viņi ar atvieglojumu un pat zināmu izbrīnu piebilst, ka neviens no prezidenta cilvēkiem neesot manīts sakaros ar mafiju vai aizdomīgo oligarhu pasauli. To viņi saka tā, it kā VDK mantojumu jau varētu uzskatīt par pagātnes lietu.

Un visbeidzot — darījumu puse. Putins gūst labumu no ārkārtīgi izdevīgās saimnieciskās "atvērtības bilances". Nevienam no viņa priekšgājējiem tādu iespēju nebija. Rodas iespaids, ka arī tirgus ir vēlējies balsot par Putinu. Biržas darījumi ir atdzīvojušies un turpina augt tādā apmērā, kāds nebija bijis kopš 1998.gada krīzes. Valūtas rezerves tagad pat ir pārsniegušas pirmskrīzes līmeni — tie ir 15 miljardi dolāru, no kuriem 700 miljoni tika injicēti vienas nedēļas laikā. Tirdzniecības bilance (jēlnafta!) ir plusos par 4 miljardiem dolāru. Daži novērotāji pat apgalvo, ka arī kapitālu aizplūšana esot samazinājusies. Rūpnieciskā produkcija ir augusi par 13 procentiem vairāk nekā iepriekšējā gadā. Putins sola nodokļu reformu, kas ir atslēga vispārējai saimniecības sakārtošanai, apsola sakārtot spēles noteikumus investīciju tirgū, vēlas savaldīt korupciju, tas ir, viņš sola visu to, par ko jau izsenis ir atgādinājušas pasaules finansu institūcijas un ko gaida lielākās rūpnieciskās korporācijas, rokās turot ar dolāriem piebāztus čemodānus.

 

Kurš kuru pazemo

Tādas, pēc Rietumu domām, ir Putina starta pozīcijas. Rietumi jau zina, ka Putins Krieviju valdīs vismaz četrus gadus. Rietumi tikai vēl nezina, kurā virzienā. Šī iemesla dēļ arī bija vērojama tāda steiga. Šaubas nebija ilgas. Ļoti drīz jautājums bija izšķirts: krievi izvēlēsies starp VDK un Komunistisko partiju; vienīgi Putins var uzvarēt Zjuganovu. Praktiski kopš tā brīža Rietumi attiecībās ar Krieviju pārstāja ievērot notikumus Kaukāzā, par kuriem Putins uzņemas visu atbildību un ar to pat lepojas.

Tieši tad arī sākās svētceļojumu sērija uz Maskavu, starp kuriem daži ceļojumi bija absolūti nevajadzīgi un kļūdaini (piemēram, pilnīgi bezpalīdzīgais NATO ģenerālsekretāra lorda Robertsona brauciens). Tāpat arī Putinam tika veltīti daudzi nepārdomāti un nevajadzīgi komplimenti, ko turklāt izteica nozīmīgi politiķi, kuri viņu vispār nemaz nepazina, kurus neviens uz to nepiespieda un kuri, kas ir pats sliktākais, pilnīgi nerēķinājās ar savas daiļrunības atbalsi un sekām Krievijas sabiedriskās domas tirgū.

Rietumi nekavējoties iesaistījās ar konkrētu rīcību. Pasaules banka piešķīra pirmos simt miljonus dolāru no 800 miljonu vērtā kredīta ogļrūpniecības sektora modernizācijai. Putins šādu soļu simboliku labi saprot. Viņš nosūtīja patētisku apsveikuma vēstuli jaunajam Starptautiskā valūtas fonda vadītājam Horstam Kēleram. "Jūsu nozīmēšana šajā amatā, " vēstulē raksta Krievijas prezidents, "ir atzinības zīme par jūsu lielo autoritāti banku un starptautisko finansu jautājumos..." Putins vēl pasvītro, ka viņam neesot ne mazāko šaubu, ka savā darbībā jaunais SVF prezidents "iesaistīsies sadarbības attīstīšanā starp SVF un Krieviju." Viņu var saprast: no vairāk nekā pirms gada Krievijai iedalītajiem 4.5 miljardu kredītiem līdz šim ir saņemti tikai nieka 640 miljoni. Tā kā SVF jau ir nobalsojusi par Putinu, tad viņš tagad gaida čekus.

Putina savaldzinātie Rietumi arī ir dabūjuši zināt, ka par premjeru pie Putina kļūs līdzšinējais vicepremjers Mihails Kasjanovs. Te tiek uzsvērts, ka tas esot sens paziņa, turklāt neesot iejaukts nekādās mahinācijās. Tas bija viņš, kas nesen triumfāli atgriezās Maskavā no Frankfurtes, kur viņam, pateicoties ārkārtīgi draudzīgajam Rietumvalstu valdību atbalstam, izdevās pārstrukturēt vai, pareizāk sakot, anulēt ievērojamu daļu (kaut kādus nieka 10 miljardus dolāru) no Krievijas ārējā parāda.

"Krievus nevajag pazemot," izteicās prezidents Širaks. Dažus krievus, piemēram, Sergeju Kovaļovu, Anatoliju Pristavkinu vai Jeļenu Bonneri tā vai tā pazemot nav iespējams. Bet visumā pazemot nevajag nevienu. Starp citu, neviens arī negrasās pazemot krievus. Viņi paši pazemo sevi, jau pirmajā piegājienā izvēloties un piešķirot milzīgu varu — tādu, kādas nav nevienam prezidentam nevienā demokrātiskā valstī visā pasaulē — tādam cilvēkam, kurš nekad nav bijis nevienā vēlētā amatā, kurš ir izšķīlies VDK un Jeļcina "ģimenes" kopīgajā ligzdā un kuru vēl tikai pirms dažiem mēnešiem neviens nepazina. Līdzīgā kārtā sevi pazemo arī Rietumi, aizverot acis uz Čečenijas traģēdiju.

Triumfālā Putina ievēlēšana a priori nekļūst par demokrātijas un liberālisma triumfu. Krievijas televīzijas raidījums "Lelles" savā pesimismā ir aizgājis daudz tālāk. Raidījumā Putins tika parādīts slimnīcā, kur slimnieki sauc pēc kārtības un ārsta — te ieskrien baltā halātā tērpies Putins, kuram vienā rokā ir cirvis, bet otrajā — ugunsmetējs. Tas, protams, ir satīrisks pārspīlējums. Lai dzīvie tādēļ nezaudē cerības. Starp citu, citas izvēles taču nav. Putins, gluži tāpat kā Krievija, aizvien vēl ir mīkla, kas, pārfrāzējot Čērčilu, ir ievīstīta noslēpumainības plīvurā.

Putins var izrādīties oportūnists, kas ātri ķersies pie "likumības diktatūras" ieviešanas, bet, ja tas neizdosies, tad pie diktatūras ieviešanas bez likumības; taču var arī izrādīties, ka viņš (būdams jauns, veselīgs un nedzērājs — kas pats par sevi jau sen ir retums Krievijā) ir apdomīgs, spējīgs atrauties no savām saknēm un saviem sponsoriem, tāds vīrs, kas ir spējīgs reformēt un glābt izdemolēto Krieviju. Viņš var izaugt līdz tai milzīgajai varai, kas viņam ir piešķirta, bet ir arī iespējams, ka šī vara viņu pārņem. Viņam ir tautas piešķirts mandāts un brīvas rokas, tagad paskatīsimies, vai viņam ir arī drosme, iztēle un iekšēja inteliģence, vai viņš ir pragmatiķis, kuram ir idejas, bet kurš ir brīvs no ideoloģijas, vai arī viņš vienkārši ir tikai ciniķis. Tāpat arī būs redzams, vai viņam piemīt vēsturiska atbilstība tam postenim, kādā viņu ir ielicis liktenis.

Kā Rietumi, tā arī pati Krievija nevar vērtēt Putinu pēc viņa programmas. Viņš to nemaz vēl nav izstrādājis. Tagad viņš tiks vērtēts pēc savas rīcības un faktiem. Nav ko izlocīties — cita Putina nemaz nav. Cinismam tuvā Rietumu stratēģija pret Krieviju patiesībā nav nedz cinisms, nedz arī stratēģija. Tā ir varbūt neveikla vai arī pārāk viegli pieņemta atziņa par situācijas neizbēgamību. Rietumiem nav nekādas alternatīvas ne Putinam, ne arī tam, ko viņš varētu izdarīt ar Krieviju. Ar viņu un ar viņa Krieviju nāksies vest sarunas par stratēģisko partnerību, kā arī samazināt kodolgalviņu skaitu. Vajadzēs meklēt viņu piekrišanu amerikāņu pretraķešu sistēmas instalācijai, iesaistīt Krieviju starptautiskajā sadarbībā tā, lai, piemēram, tās potenciāls Balkānos nekalpotu vis destruktīviem mērķiem, bet gan jaunās pasaules kārtības izveidošanai.

Ļaunas mēles melš, ka Putins par modeli savai darbībai esot izvēlējies Koreju. Optimisti, kuri Putinam ir gatavi piešķirt uzticības kredītu, pieļauj, ka tā ir Dienvidkoreja. Ka tik nu viņi nekļūdītos!

Leopolds Ungers

"Putins veicinās

noziedzīgās nomenklatūras sistēmas izveidi"

"Le Monde"

— 2000.03.31.

Intervija ar Krievijas demokrātu partijas "Jabloko" vadītāju Grigoriju Javlinski.

48 gadus vecais Grigorijs Javlinskis vada Krievijas demokrātu un reformatoru partiju "Jabloko". Viņš kandidēja arī Krievijas prezidenta vēlēšanās 26.martā, kas atnesa pārliecinošu uzvaru Vladimiram Putinam. Ar 5.8% balsu Javlinskis ieņēma trešo vietu. Viņš ir vienīgais līderis, kurš ir iebildis pret karu Čečenijā, un tieši tāpat viņš iebilda pret karu arī 1994.-1996.gadā.

Jautājums: Vai jūs, tāpat kā komunisti, uzskatāt, ka Krievijas prezidenta vēlēšanas 26.martā, kuru pirmajā kārtā uzvarēja Vladimirs Putins, raksturoja plaša mēroga vēlēšanu pārkāpumi?

Atbilde: Iespējams, un mēs esam konstatējuši daudz pārkāpumu. Mūsu reālie rezultāti ievērojami atšķiras no mūsu oficiālā reitinga, to atzīst visā pasaulē. Gan 1993.gada likumdevēju, gan 1996.gada Borisa Jeļcina atkalievēlēšanā ir konstatētas manipulācijas. Diemžēl, šīm diskusijām par krāpšanām trūkst perspektīvas: mūsu sabiedrībai trūkst izmeklēšanas un pārbaudes mehānismu, turklāt pat starptautiskā sabiedrība ir atzinusi šo vēlēšanu likumību. Oficiālie rezultāti nenozīmē kādas partijas manipulācijas kopumā. Kurš gan pirmais sniedz politisko informācijas galvenajā televīzijas kanālā KST, kurš gan sagatavo vēlēšanu rezultātus, ja ne Kremlis?

J.: Jums tiek pārmests, ka jūs sistemātiski nostājaties opozīcijā, atsakoties uzņemties atbildību par valdību. Vai jums pašlaik nenākas par to maksāt?

A.: Pagaidām Krievijā nav iespējamas citādas valdības kā vien korumpētas un noziedzīgas. Es esmu atteicies sadarboties, jo tā būtu sadarbība ar mafiju, tā būtu savas sirdsapziņas nodošana. Tā veicināja 1998.gada augusta finansu krīzes sagatavošanu un valsts parāda iesaldēšanu, ko galu galā saprata arī bijušais premjerministrs Sergejs Kirijenko. Šī krīze gluži vienkārši ļāva iedzīvoties un aizsargāt krievu oligarhu naudu. Desmit gadus agrākā nomenklatūra pārvaldījusi valsti, vienojoties ar "jaunajiem reformatoriem", lai saņemtu no Rietumiem 50 miljardu dolāru; 50 miljardu dolāru, kas tika nozagti. Tādēļ man nav vajadzības sadarboties ar tādām valdībām, kas turklāt vēl organizē karu Čečenijā.

J.: Vai jūs uzskatāt Vladimiru Putinu par šīs nomenklatūras pārstāvi?

A.: Es domāju, ka Vladimirs Putins nostiprinās jeļciniešu sistēmu, kas ir noziedzīgās nomenklatūras sistēma. Sovjetisms nav tikai centralizēta plānošana un cilvēktiesību ierobežošana vai trūkums; tā ir principa "mērķis attaisno līdzekļus" piemērošana; tā ir spēja upurēt miljoniem cilvēku politiskās izdevības vārdā; tie ir centieni pārvaldīt visu ar spēka palīdzību un sabiedrības militarizācijas īstenošana.

J.: Balstoties uz jūsu iepriekš teikto, kurš atrodas vistuvāk jaunajam prezidentam – finansists Boriss Berezovskis, Anatolijs Čubaiss, FDD vadītāji?

A.: Var minēt visas šīs personas. Kurš ir dominējošais? Es neesmu psihoanalītiķis. Man vienīgi jāsecina, ka starp viņu un šīm personām nepastāv lielas atšķirības.

J.: Kāda varētu būt Rietumu reakcija uz šīm vēlēšanām?

A.: Rietumiem būs jāsadarbojas ar Vladimiru Putinu, jo kopš šī brīža viņš pārstāv Krieviju. Tomēr es secinu, ka Rietumi pašlaik izmanto visdažādākos argumentus un attaisnotu Putinu, uzskatot, ka viņš ir piemērots, skaidrojot, ka problēmas radot valsts oligarhija un ka viņš īstenošot reformas, utt. Man nešķiet, ka būtu noderīgi meklēt iespējamos attaisnojumus. Lietas jāsauc to īstajos vārdos, jo Krievijā desmit pēdējos gados nav noticis nekas vairāk kā vien pseidoreformas; iedzīvotāji ir ievēlējuši padomju specdienestu pārstāvi, kuru bija izvēlējies Boriss Jeļcins.

Valsts bija piedzīvojusi smagu pazemojumu, un tādēļ arī tika ievēlēts Putins. Mūsu politiskā elite apgalvo, ka Rietumi ir izraisījuši Krievijas pazemojumu, tomēr patiesībā to ir izdarījusi partijas nomenklatūra.

J.: Vai jūs patiesi ticat, ka Mihails Kasjanovs, kas varētu būt Putina izvēlētais premjerministrs, un viņa ekonomikas padomnieki Germans Grefs vai Aleksejs Kudrins arī ir šīs nomenklatūras pārstāvji?

A.: Nē, viņi nav tiešie mantinieki, tomēr viņi pārstāv tā saucamo reformatoru intereses, kuri agrāk ir vienojušies ar šo nomenklatūru.

J.: Vai jūsu vēlēšanu rezultāti neapgrūtinās demokrātiskas un uz reformām orientētas koalīcijas izveidi?

A.: Tas būs ārkārtīgi smags uzdevums. Mēs cenšamies Domē sadarboties ar LSS liberāļiem (šajā grupā ir iekļauti Sergejs Kirijenko, Boriss Ņemcovs, Jegors Gaidars), tomēr man jāsecina, ka šīs nelielās liberāļu partijas reāli nedarbojas un to vadītāji atbalsta karu Čečenijā. Ir grūti tos nosaukt par liberāļiem un demokrātiem.

J.: Un ja nu gadījumā Putins piedāvātu jūsu partijas pārstāvjiem ieņemt posteņus valdībā?

A.: Kādēļ gan? Lai piedalītos karā Čečenijā, veiktu militāras operācijas bērnudārzos, sniegtu politiskus paziņojumus KST un organizētu naudas pārvedumus Borisam Berezovskim? Pagaidām es nevēlos neko citu, kā vien strādāt."

"Spiegs vārdā Putins"

"Le Nouvel Observateur"

— 2000.03.31.

Pirms izvirzīšanās pie varas Krievijā Vladimiram Putinam ir bijusi ilgstoša karjera VDK. Kāda loma viņam ir bijusi padomju spiegošanā? Kā šāda karjeras attīstība ietekmē cilvēku, kurš vada pasaules lielāko valsti?

1977.gadā Vladimiram Putinam bija 25 gadi un viens vienīgs sapnis: kļūt par VDK "slepeno". Padomju specdienestu žargonā "slepenais" ir spiegs, kurš dzīvo ārvalstīs, visbiežāk Rietumos, lai tur viņš tiktu uzskatīts par vietējo. Tas ir vislielākais slepeno aģentu noslēpums. Slepenajam nākas atteikties no visa, lai spētu pildīt savu misiju: no savas valsts, savas ģimenes un draugiem. Ja viņš tiek arestēts, tad nesaņem diplomātisko aizsardzību. Slepenais savu miesu un dvēseli nodod Lubjankai. Tas, kurš iesaistījās padomju spiegošanas sistēmā, bija bargs un nelokāms cilvēks. Paraugs jaunajam Putinam, nākamajam caram.

1977.gadā viņa sapnis kļuva par īstenību. Vladimirs Putins tika uzņemts Maskavas spiegu skolā. Viņš tiecās nokļūt Austrumvācijas pirmajās līnijās — kas bija aukstā kara karstais punkts. Šajā īpaši slepenajā skolā Putins darbojās ārkārtīgi centīgi. Saistībā ar kapitālistisko Vāciju viņam bija jāzina it viss; jāizprot vēsture, tradīcijas, virtuve, humors; viņa vācu valodas izruna kļuva nevainojama; Putins spēj sarunāties vairākos dialektos; viņš iemācījās kļūt noslēpumains. Putins sīki izpētīja savu "dzīves stāstu": savu jauno vārdu, viltoto nodarbošanos, VDK sastādīto ģimenes vēsturi...Tas viņam bija jāuztver kā sava patiesā dzīve.

Tomēr visas šīs pūles izrādījās veltīgas. Pēc 12 mēnešu mācībām Putins netika izraudzīts un neiekļuva VDK vissvētākajās aprindās — S nodaļā — slepeno dienestā. Viņa sapņi sabruka.

Par spīti neveiksmei Putins sešus gadus nostrādāja VDK, līdz pat 1991.gadam, visus savus jaunības gadus. Viņš tika nosūtīts vienīgi uz RDA Drēzdenē. Gluži parasta karjera. Līdz pat Berlīnes mūra krišanai Putins neko citu nespēja iedomāties. Viņš VDK pieņēma līdzīgi tam, kā mēdz pieņemt reliģiju. Spiegošana, aģentu vervēšana, slepenība — lūk, viņa aicinājums. Šo gadu laikā Putins ir lepojies ar savu tēvzemi PSRS un Komunistisko partiju. Viņš necieš ne disidentus, ne Rietumus. Sociālistiskās valsts "lolotam un rūdītam", slepenais dienests kļuva par viņa otro ģimeni, viņa klanu. Tā tas ir vēl aizvien.

Kopš viņš ir iznācis no ēnas, Putins nemēdz daudz runāt par savu karjeru VDK. Tā tiek izmantota vienīgi, lai stimulētu sabiedrības nostaļģiju pēc dižās PSRS. Kurš spēj pateikt, kāda ir jaunā Krievijas prezidenta slepenā dzīve?

Putins ir noskatījies visas padomju laika Džeimsa Bonda filmas, un tās viņu aizrauj. Grāmatā, kuru gatavojas publicēt sabiedrisko attiecību dienests, viņš saka: "Šajās filmās viens cilvēks ir spēcīgāks par veselu armiju."

Putins ir mācījies ķīmijas licejā. Turklāt viņš veiksmīgi nodarbojas ar džudo. Viņš vēlējās kļūt par spiegu. Kādu dienu viņš atvēra durvis uz savas dzimtās Ļeņingradas VDK.

Putins nolēma iestāties St.Pēterburgas juridiskajā fakultātē. Viņš pats rakstīja, ka tajā laikā šī fakultāte esot bijusi visliberālākā un visatvērtākā visā pilsētā. Kļūda! Tā izskoloja dažus advokātus, taču visvairāk policijas komisārus. Tā patiesībā bija policistu skola.

Ar diplomu kabatā jaunais Vladimirs pievienojās Ļeņingradas VDK. Slepenais dienests ir gigantisks represiju aparāts — tajā darbojas 3000 personu un tiek izmantoti neierobežoti līdzekļi. Aģenti iefiltrējās visdažādākajās grupās, ieslodzīja disidentus psihiatriskajās slimnīcās...Putins šodien apliecina, ka viņš nekad nav piedalījies šādās lietās. Kā virsniekam viņam vienīgi nācās iejaukties nepatīkamās diskusijās ēdnīcā. Vairāk nekā, kā viņš apgalvo. Lai tā būtu.

Putina karjeras sākums bija veiksmīgs. Sešus mēnešus viņš pavadīja operatīvajā skolā. Viņš apguva savas profesijas pamatus. Pēc tam viņš pievienojās VDK pretizlūkošanas vienībai, kas atradās Ļeņingradā. Šī dienesta rezultāti bija nožēlojami. Bijušais VDK ģenerālis Oļegs Kaļugins savos memuāros raksta, ka 20 gados viņam neesot izdevies atmaskot nevienu spiegu.

26 gadu vecumā viņš tika uzņemts VDK pirmajā pamatnodaļā, kas bija īpaši prestiža un kas nodarbojās ar ārējo spiegošanu. Viņš nebija slepenais, bet gan vidēja ranga virsnieks. Izmantojot žargonu, viņš tika iesaistīts PI — politiskās izmeklēšanas nodaļā. Putins darbojās pret "galveno ienaidnieku" — NATO. Ļeņingradā viņš nodarbojās ar ārējo spiegošanu; viņš vervēja diplomātus, biznesmeņus, ārvalstu zinātniekus; vai arī viņš izvēlējās no to reto padomju pilsoņu vidus, kuriem tika atļauts doties uz Rietumiem un kuri varēja būt noderīgi slepenajiem dienestiem.

80. gadu sākumā VDK rīcības pamatā bija apsēstība: noteikt, kad NATO varētu gatavot atomuzbrukumu, jo tā ticēja, ka tas bija nenovēršams! Lai to izpētītu, VDK organizēja operāciju "Ryan", mobilizējot visus savus aģentus gan pasaulē, gan PSRS; viņu uzdevums bija ziņot par jebkādām aizdomīgām NATO aktivitātēm. Bez šaubām, Putins arī piedalījās šajās monumentālajās muļķībās.

Tad pienāca laiks Putinam doties uz ārvalstīm. Taču vispirms viņam vajadzēja atrast sievu. Tāds ir VDK noteikums; neprecējies cilvēks nav tik drošs. Putins Ludmilu esot saticis teātrī. Viņa bija stjuarte un gados ievērojami jaunāka. Sākotnēji Putins viņai stāstīja, ka esot policijas komisārs. Putins ir atzinies, ka esot vecmodīgs; viņam bija nepieciešami trīs gadi, lai pieņemtu lēmumu. Galu galā viņš apprecēja šo jauno, gaišmataino sievieti, un viņiem piedzima divas meitas — Maša un Katja, kurām pašlaik ir 15 un 14 gadu. 1983.gadā viņš devās projām no PSRS.

1985.gadā, kad Kremlī ieradās Gorbačovs, jaunais, 33 gadus vecais virsnieks tika apstiprināts amatā Drēzdenē. Viņš tur ieradās ar savu sievu, meitu Mašu; vēlāk piedzima arī Katja. Viņi dzīvoja divistabu Stasi dzīvoklī. Viņu kaimiņi bija VDK kolēģi un Stasi virsnieki. Stasi arhīvos, kurus pašlaik studē īpaši izveidota komisija, Putina vārds parādās vismaz vienu reizi. 1989.gada Drēzdenes Stasi vadītājs nosūtīja protesta vēstuli savam VDK kolēģim. Viņš sūdzējās par virsnieka Putina darba metodēm, aģentu vervēšanai izmantojot šantāžu...

1990.gada janvārī Putins atgriezās Ļeņingradā. Draugi viņu sauca par "Stasi". Putinam bija jauna nodarbošanās — viņš kļuva par universitātes rektora vietnieku ārējās attiecībās. Tiek runāts, ka viņa uzdevums esot bijis saistīts ar pirmo demokrātisko kustību izspiegošanu. Putins to ir noliedzis. Viņš esot tikai strādājis savu darbu.

Vai Putins patiesi ir atteicies no saviem kādreizējiem sakariem? Pēc kļūšanas par prezidentu viņš atbildīgos posteņos ir iecēlis daudz kādreizējo VDK virsnieku — Sergeju Ivanovu kā Drošības padomes sekretāru; Vladimiru Ivanovu — atbildīgo par Kremļa personālu; Nikolaju Patruševu kā FDD vadītāju.

Taču vēl lielāku satraukumu izraisa kas cits; kā otro personu FDD Putins ir iecēlis Viktoru Čerkasovu. Šī cilvēka karjera noritēja Ļeņingradas VDK piektajā nodaļā, kuras uzdevumi saistījās ar disidentu vajāšanu. 80. gados viņš ir licis arestēt neskaitāmus intelektuāļus. Pavisam nesen viņš arestēja arī kareivīgo ekologu Aleksandru Ņikitinu.

Kopš ierašanās Kremlī Putins ir regulāri ticies ar kādreizējo VDK vadītāju Krjučkovu, 1991.gada puča organizatoru.

Vai viņš patiesi ir sarāvis vecās saites?

Vensāns Žuvērs

"Smagās attiecības"

"Berliner Zeitung"

— 2000.03.31.

Neviens Rietumu politiķis Putinu nevēlas par savu draugu, — taču arī par ienaidnieku ne.

Līdz ar to jau ir noteikts ietvars attiecībām ar jauno "caru" Kremlī: tās var svārstīties tikai no vēsas līdz draudzīgai distancei. Vieta šajā skalā ir atkarīga vienīgi no pašu interesēm un Putina izturēšanās. Arī Vācija savu Krievijas politiku var veidot tikai pēc šiem kritērijiem. Taču vēl ir par agru šo politiku noteikt detalizēti. Vispirms Putinam ir skaidri jāiepazīstina ar pēc vēlēšanām pasludinātās "jaunās ārpolitikas" mērķiem. Turpretī Vācijas intereses ir definējamas ļoti konkrēti. Tās izriet no ilgās prūšu — vācu un vācu attiecību vēstures ar krievu kaimiņu, kopš tā laika, kad Krievija Pētera Lielā valdīšanas laikā parādījās uz Eiropas skatuves kā lielvara. Par to, ka Vācija par ienaidnieci padarīja Krieviju un vēlāk Padomju Savienību, tā šajā gadsimtā dārgi samaksāja divas reizes. Taču arī bez vācu agresijas milzu impērija austrumos vienmēr ir bijusi neomulīga kaimiņiene. Neviens to nezināja labāk par Frīdrihu II, kas baidījās no Krievijas lieluma, kas gribēja izvairīties no kara ar Sanktpēterburgu, bet nespēja aizkavēt to, ka septiņgadu karā vācieši nostājās Austrijas pusē un tādējādi gandrīz tika iznīcināta Prūsija. Par brīnišķīgo izglābšanos Frīdriham bija jāpateicas vienīgi pēkšņajai carienes Elizabetes nāvei.

Napoleona kara laikā Prūsijas izdzīvošana jau otro reizi bija atkarīga no Krievijas politikas. Bismarks vienmēr apzinājās Krievijas lielumu. Bez viņa prokrieviskās un pret poļiem vērstās politikas krievi nebūtu vis tik mierīgi uzvēruši Reiha dibināšanu.

Pavērsieniem bagātā Vācijas un Krievijas attiecību vēsture, protams, neko nav mainījusi ģeopolitiskajā situācijā. Krievija ir tur, kur tā ir bijusi vienmēr, un joprojām tā ir milzu impērija. Vācija gan ir ekonomisks milzis un Rietumu alianses dalībniece, bet citādi vidēja vara ar delikātām pozīcijām Eiropas sirdī. Intereses definējas pašas par sevi. Krievija Vācijai ir vajadzīga kā mierīgs un aprēķināms kaimiņš, kas ir spējīgs tikt galā ar savām milzīgajām ekonomiskajām un politiskajām problēmām. Tāpēc reformas un demokrātija joprojām ir svarīgi priekšnoteikumi. Kā pret to izturēsies Putins, kas Čečenijas karā ir izrādījies par cilvēktiesību pārkāpēju un agresīva nacionālisma piekritēju, pašreiz nevar pateikt neviens.

"Who lost Russia," pēdējā laikā jautā ārpolitikas analītiķi ASV. Jautājuma, kurš ir pazaudējis Krieviju, pamatā ir naivais priekšstats, ka Jeļcina reformu un demokratizācijas politiku ir iespējams atbalstīt ar pāris miljardiem dolāru. Helmūts Kols gan domāja, ka spēs palīdzēt savam "draugam" Jeļcinam. Taču kredīti tādu milzīgu impēriju, kāda ir Krievija, nespēj uzvest uz pareizā ceļa, ja tā pati sev nepalīdz.

Zaudētajiem miljardiem varētu būt veselīga ietekme. Ja Putins cer uz Rietumu palīdzību, tad viņam ir jārada priekšnoteikumi, lai valstī ieplūstu privātais kapitāls. Ja vācu industrija atkal grib investēt Krievijā, tai ir jārēķinās ar zināmu risku. Tā nevar cerēt, ka Vācijas valdība šos darījumus garantēs. Šrēders nevar Putinu atbalstīt tikpat augstsirdīgi kā Kols Jeļcinu. Tas nebūtu saprātīgi arī tad, ja būtu nauda.

Putins ir jaunais cars, cita nav. Tāpēc arī ir ar viņu jāsadarbojas. Tomēr Rietumu politiķi ir jābrīdina no sacensības par viņa labvēlību. Panākumi ir vēlami vienīgi tad, ja Putina priekšstati par Maskavas interesēm Rietumu pasaulei ir pieņemami. Te pieder arī prasība ievērot cilvēktiesības un turpināt bruņojuma kontroli. Krievija ir liela, bet vairs ne tik varena, lai tā ilgu varētu atrasties izolācijā no pārējās pasaules.

Dīters Šrēders

"Šis ir gluži pretējs cilvēkam, kurš saka "nē""

"Paris Match"

— 2000.03.31.

Finansu krīze, korupcija, bezdarbs, etniskie konflikti. Rietumiem bija radies iespaids, ka Krievija grūst.

Savukārt pēc šīm prezidenta vēlēšanām jauno realitāti nav iespējams krāsot vienīgi melnā vai baltā. Tiek izmantota daudzkrāsaina palete, vispirmām kārtām jau tādēļ, ka jaunajam Kremļa vadītājam ir dažādas sejas. Patiesībā pastāv vairāki Putini. Premjers, protams, nāk no mīklainajiem slepenajiem dienestiem, kas labi izprot ārējo pasauli. Ir arī tāds Putins, kas bija saistīts ar St.Pēterburgas mēru Anatoliju Sobčaku. Trešais ir Putins, ko Kremlis ir izvēlējies, lai garantētu un aizstāvētu Jeļcina ģimenes intereses. Ceturtais Putins ir Čečenijas kara premjerministrs. Ir iespējams sagaidīt arī piekto...

Tiek runāts arī par to, ka viņš ir pragmatisks, manevrētspējīgs un absolūts ciniķis, pat par to, ka viņš ir ieradies Kremlī, ejot pāri līķiem, un ka viņš ir manipulators.

Putina pirmais uzdevums pēc vēlēšanām ir izvēlēties valdību, jo Krievijā patiesībā pie varas atrodas neveiksmīgi izvēlēta koalīcija.

Atkal nākas saskarties ar klaniem, kas ir pazīstami ar okulto lietu tīkliem, slepenajiem dienestiem, militārajiem lobijiem, politiski finansiālo masu, kas kopumā sastāv no bijušās padomju nomenklatūras pārstāvjiem.

Tomēr situācija nav tik vienkārša. Jaunais cars līdz šim ir lieliski izlicies: nomainot veco caru, garantējot imunitāti viņa aprindām, īstenojot karu Čečenijā, tādējādi panākot divējādus mērķus — novērst sabiedrības uzmanību no neapmierinātības ar varu, noskaņojot viņus pret kaukāziešiem, un panākt uzvaru prezidenta vēlēšanās un galu galā saglabāt politiski finansiālo mafiju. Tādējādi Vladimirs Putins ir daudz izsmalcinātāks aparatčiks par Borisu Jeļcinu.

Krievu vēsture jau vairākkārt ir pierādījusi, ka neievērojams cars, ko ir ievēlējuši ietekmīgi augstmaņi, kādu dienu nolemj no viņiem atbrīvoties, lai vadītu valsti pēc sava prāta.

Pagaidām nevar noliegt Putina sistēmas iedīgļu esamību reizē ar VDK paaudzes atgriešanos pie varas: no 20 cilvēkiem, kuri ir izvirzīti augstiem valsts amatiem, 10 nāk no drošības "orgāniem".

Otrs prezidenta uzdevums saistās ar militāristiem. Krievijas komandu sistēma šķiet daudz kompetentāka nekā pēdējos 15 gados.

Čečenijas kara uzvaras gadījumā armija var kļūt par noteicošo faktoru.

Trešais uzdevums saistās ar komunistiem, kuru loma vēl arvien ir ļoti liela. Putins apzināti radīja viņiem problēmas, lai vājinātu savus pretiniekus. 40 no 89 reģionu gubernatoriem ir tikuši ievēlēti ar atklātu vai slēptu neokomunistu atbalstu. Šo partiju ir atbalstījuši arī daudzi kādreizējā militāri rūpnieciskā kompleksa rūpnieki vai komersanti. Viņi apgalvo, ka pārstāv nacionālo kapitālismu, kas iebilst pret jeļciniešu spekulatīvo kapitālismu.

Tiek pārvērtēta arī Komunistiskās partijas ideoloģija. Daudz mazākā mērā tiek uzsvērts marksisms un valsts privilēģijas. Komunistu demonstrācijās ir redzami gan Staļina, gan Nikolaja II portreti.

Nacionālā pazemojuma izjūtu krievu vidū daļēji veicina arī kareivīgo neokomunistu un nacionālistu alianse. Tās ir reālas pēcvēlēšanu briesmas.

Ceturtais Putina uzdevums skar ekonomiku, kas ir ārkārtīgi plašs pienākums.

Pastāv divas Krievijas — viena pārstāv lielpilsētas, bet otra — laukus. Pirmā, kas tiek saistīta ar valdošo slāni, pārstāv 5% visu iedzīvotāju. Otrā, kas ir vairākums, 40% cilvēku dzīvo nabadzībā, bet pārējie 55% ir pilsoņi, kuri pieder pie vidusslāņa un kuri pēc 1998.gada augusta krīzes kļūst arvien nabadzīgāki un nabadzīgāki.

Ekonomiskajā jomā pastāv efektīvas nozares un plaukstoši uzņēmumi, galvenokārt pateicoties naftas cenu paaugstinājumam.

Jeļcina laikā pilnīgi pietika ar to, lai kāds augstu stāvošs ierēdnis pieprasītu "Gazprom" privatizāciju, lai vienas dienas laikā viņš kļūtu par pasaules trešo lielāko gāzes rezervju vadītāju.

Problēmas pamatā acīm redzot ir korupcija. Ekonomisti ir aprēķinājuši, ka kopš 1990.gada Krievijas kapitāla aizplūšana ir sasniegusi 300 miljardus dolāru, kas ir vairāk par 20 miljardiem vienā gadā. Šādu sistēmu izveidoja kādreizējie sarkanie baroni, saplūstot trim būtiskiem valsts spēkiem: vecajai komunistu nomenklatūrai, jaunajiem biznesmeņiem un kriminālajām aprindām. Dzirdamas runas, ka Maskava līdzinoties 30. gadu Čikāgai; tā tomēr ir daudz drūmāka. Čikāgas mafijai bija savi noteikumi. To nevar teikt par krievu kriminālajām aprindām. Tās rada vienas no nopietnākajām briesmām Putinam. Viņam būs grūti izvērst tīrīšanas šādas sistēmas ietvaros. Putinam būs jācenšas izvairīties no vardarbības. Cīņa pret korupciju prasīs vienkāršus pasākumus, piemēram, pārtraukt šādas sistēmas darbību. Daudz kas ir atkarīgs no kara Čečenijā. Putins riskē ar divu kultūru — musulmaņu un ortodoksāļu — līdzāspastāvēšanas sagraušanu. Kaukāza reģions varētu būt uz ilgu laiku destabilizēts. Tāpat pastāv arī terora briesmas.

Putins tātad patiesībā ir kaut kas pretējs cilvēkam, kurš saka "nē".

Vladimirs Fedorovskis

"Nafta ir mūsu dzīvība"

"Argumenti i fakti"

— 2000.03.29.

28.martā naftas eksportētājvalstu organizācija OPEC nolēma palielināt naftas ieguvi. Tas nozīmē, ka "melnā zelta" tirgū būs vairāk un tā cena kritīs.

OPEC kontrolē 40 procentu pasaules naftas tirgus. Industriālās valstis augstas degvielas cenas neuztrauc. Štatiem, piemēram, jāiepērk puse saimniecībā izmantojamās naftas. Pastāvot pašreizējām cenām, inflācija ASV februārī bija gandrīz viens procents (gluži tikpat, cik mums).

Mūsu daļa pasaules naftas eksportā ir 8%. Krievija OPEC neietilpst, tādēļ mums diktēt neviens nevar. Tomēr mums jo labāk, ja naftas cena ir augstāka.

Visi prognozē, ka līdz rudenim cenas apstāsies līmenī 20—25 dolāri par barelu (šī gada pirmajos mēnešos tā bija 28 dolāri). Gada vidējo cenu OPEC plāno 15—16 dolāru līmenī par barelu, SVF — 18 dolāru. Uz 18 dolāru aprēķina balstīts arī mūsu budžets. Viena dolāra mīnuss naftas cenā nozīmē miljardu rubļu mīnusu mūsu budžetā.

Naftu visā pasaulē pārdod jau agrāk, kamēr tā vēl atrodas zemē. Līgumus slēdz pusgadu uz priekšu. Tādējādi ienākumu samazinājumu eksportētāji izjutīs tikai pēc pusgada. Kamēr šī nauda valstī atgriezīsies, kamēr no tās samaksās nodokļus... Īsāk sakot, OPEC marta lēmums pie mums atbalsosies apmēram nākamā gada martā.

No naftas Krievija dzīvo visus pēdējos 40 gadus. Taču visus šos gadus ierindas pilsoņiem nebija nekāda priekšstata par tās cenu. 70.gadu sākumā, kad arī nafta kļuva gandrīz desmitreiz dārgāka, tās eksports mums deva 2—3% IKP. Pašlaik — līdz 25%. Domājat, ka eksports tik ļoti audzis? Šobrīd uz tālajām ārzemēm mēs izvedam aptuveni tikpat daudz — 105 milj. tonnu. Vienkārši visa pārējā ražošana ir apstājusies, un bez naftas mums nekā cita nav.

Kamēr konjuktūra nav apsīkusi, valdība no naftas cenšas izspiest maksimumu. Pērn eksporta muitas nodoklis tika palielināts trīs reizes. No 1.aprīļa to atkal paceļ par trešdaļu (līdz 20 eiro par tonnu). Turklāt naftinieki maksā vēl akcīzes nodokli un citus maksājumus.

Visi nodokļi jāmaksā skaidrā naudā no eksporta ieņēmumiem. Iekšējie patērētāji (lauksaimniecība, Aizsardzības ministrija), ja arī maksā, tad, pirmkārt, daudz zemāku cenu, otrkārt, ar 3—4 mēnešu kavēšanos. Bet eksportu valdība ierobežojusi — ne vairāk kā 30—40 procentu ieguves. Šogad grasās vēl samazināt.

Naftinieki dzīvo parādos. "Sākot ar 1995.gadu,—stāsta Krievijas Naftas un gāzes ražotāju savienības prezidents Vladimirs Medvedevs,— kompānijas ņem kredītus, ieķīlādamas nākotnē iegūstamo naftu. Pašlaik puse eksportējamās naftas ir apgrūtināta ar ķīlu saistībām".

Ar kārtējām nodevām neapmierinātie — "Lukoil" un Tjumeņas naftas kompānija — pat iesūdzējuši valdību tiesā. Nodokļi samaksāti 100 procentu apmērā. Taču ražošanā "labajā" 1999.gadā tika ieguldīts pat mazāk nekā sliktajā 1998. Naudas nepietiek.

Izpētes darbiem, urbumiem un infrastruktūrai starptautiskās naftas kompānijas atvēl līdz 40 procentiem ienākumu. Krievijā — 10—20 procentu. Naftas vadi rūsē, viss kļūst nelietojams. Jaunās atradnes nekompensē kārtējo patēriņu.

"Nodokļi paši par sevi nav nekas briesmīgs,— stāsta Kurināmā un enerģētikas ministrijas ekspertu padomes priekšsēdētājs Eduards Gruševenko. — Biedējoša ir šo nodokļu neprognozējamība. Neviens nezina, kad un kādu lēmumu pieņems valdība. Pašlaik esam izstrādājuši sistēmu: kādai cenai kāds nodoklis. Ja to pieņems, tad naftas kompānijas kaut vai var aprēķināt, kas tās sagaida rītdien".

1988.gadā Krievijā tika iegūta piektā daļa pasaules naftas — 596 milj. tonnu. Pašlaik mēs gadā izsūknējam tikai 305 milj. tonnu. 300 milj. tonnu ir nacionālās drošības slieksnis. Kā aprēķinājuši kompānijas "MacKeinzy" analītiķi, ja nekas nemainīsies, tad pēc 10 gadiem Krievija pārvērtīsies no naftas eksportētājas par importētāju.

Naftas mums pietiek vēl 50 gadiem. Vairumam citu valstu — gadiem 10—12. Bet, ja kaimiņš ir no tevis atkarīgs, tas nemaz nav slikti.

Veronika Sivkova

 

"Krievija meklē kādreizējo lielumu"

"Die Welt"

— 2000.03.29.

Ar kodolraķešu izmēģināšanu Putins demonstrē Maskavas militāro spēku. Brīdinājuma signāls Vašingtonai.

"Uzvaras salūts" — ar šādu kliedzošu virsrakstu Maskavas laikraksti informēja par veiksmīgo krievu starpkontinentālo atomraķešu izmēģinājumu prezidenta vēlēšanu dienā. Abu 40 tonnu smago raķešu izmēģināšana nepārprotami demonstrēja Krievijas spēku un tās jaunās vadības gribu atkal atgūt zaudētās pozīcijas pasaulē.

Putins ar testu amerikāņiem lika saprast, ka viņu pretraķešu aizsardzības sistēma ir nevainojama un padara Krieviju par līdzvērtīgu sarunu partneri. Taču Krievijas Valsts domes Aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Aleksejs Arbatovs "Welt" teica, ka pretraķešu aizsardzības sistēma galvenokārt kalpojot tālab, lai atklātu Krievijas vājās vietas: tās robežu ievainojamību, neattīstīto ekonomiku un tās parasto bruņoto spēku vājumu.

Karš Čečenijā demonstrē armijas nožēlojamo stāvokli. Par spīti sākotnējiem ziņojumiem par panākumiem viens fakts tomēr ir: 92 000 vīru lielais korpuss jau septiņus mēnešus mēģina iekarot teritoriju Tīringas lielumā, ko apsargā desmit reižu mazākie čečenu spēki. Krievijas militārie eksperti pat apgalvo, ka Čečenijā iesaistītās armijas grupas esot vienīgās kaujām gatavās vienības. Kā raksta laikraksts "Komsomoļskaja pravda", Krievijas armija sastāv no militāristiem ar "atomu steku", kuri cieš pārtikas trūkumu. Ģenerāļiem ir jāatzīst, ka tur ar atomu stekiem neko uzsākt nevar.

Taču arī "atomu steki" nav tik efektīvi, kā Putina ģenerāļi grib pierādīt ar kodolraķešu izmēģināšanu. "Gandrīz 60% starpkontinentālo ballistisko raķešu ir pārsniegušas garantijas termiņu," tā laikraksts citē kādu Aizsardzības ministrijas dokumentu. Pašreiz Krievijas bruņojumā esot vairāki simti starpkontinentālo raķešu ar vairāk nekā 3000 kodolgalviņām. Ja Putins par tām ir sācis runāt tūlīt pēc ievēlēšanas prezidenta amatā, tad tas nozīmē, ka viņš šādi vēlas nostiprināt pozīcijas sarunās ar Vašingtonu.

ASV prasa, lai Krievija beidzot ratificētu START — II līgumu. Par tā noderīgumu ģenerāļi ir pārliecināti. Taču tas, kas viņiem liek šaubīties, ir amerikāņu vēlme revidēt ABM līgumu. Krievijā, kas nevar atļauties jaunu pretraķešu sistēmu, šādas izredzes rada aizdomas, ka varētu tikt izjaukts stratēģiskais līdzsvars. Militārais eksperts Arbatovs saka: "Mēs, diemžēl, pēc notikumiem Dienvidslāvijā esam atgriezušies pie tradicionālā aukstā kara laika domāšanas, kas deviņdesmitajos gados jau šķita aizmirsts. Visbeidzot, mēs stratēģiskās attiecības ar ASV balstām uz spēju savstarpēji iznīcināt vairākus desmitus miljonus cilvēku."

Manfrēds Kvirings

"Kēnigsbergas pilotprojekts"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung" — 2000.04.01.

Lietuva Maskavā un Briselē aizstāv krievu anklāvu.

Baltais laukums kartē, kas bija Kēnigsberga (Kaļiņingrada), tagad atkal pamazām iegūst krāsu. No Krievijas anklāva Baltijas jūras kaimiņiem Lietuva visvairāk domā par draudzīgas nokrāsas izveidi tajā. Kēnigsbergas politika jau divus gadus ir viens no svarīgākajiem Ārlietu ministrijas jautājumiem Viļņā, kur šo tēmu, gatavojoties valsts iestājai ES, neatklāja nejauši. Ja tas reiz notiks, tad anklāvam starp Poliju un Lietuvu jāpārvēršas ES anklāvā. Eiropas sadarbība ar Krieviju tad vairs ilgāk nevarēs aprobežoties ar žestiem bez saistībām, ar veltīgiem tuvināšanās mēģinājumiem un teorētiskiem darbības plāniem. Tai vajadzēs orientēties uz ikdienu. Apvidum, kura aprūpe 90% apmērā nāk no ārpuses, citādi draud izolācija ar visām no tā izrietošajām sekām, kuras jau gadiem izplatās kā Kēnigsbergas baismīgie spoki: nabadzība, AIDS, narkomānija, kontrabanda, mafija un lielie ieroču krājumi.

Arī pēc desmit gadu pārmaiņām Baltijā labklājības šķēres palielinās tieši kuršu ģeogrāfiskajā strēlē. Bijusī Austrumprūsija, salīdzinājumā ar citiem Krievijas reģioniem, varētu būt jauna ziedoša apkārtne, tomēr, salīdzinot ar Baltijas jūras kaimiņiem, tā tagad ir kā padomju grausts. Lietuva par spīti iekšpolitiskajām svārstībām pārcietusi Krievijas finansu krīzi un šajā gadā atgriezīsies ekonomiskās izaugsmes kursā, bet Kēnigsberga pagājušajos divos gados parādīja, kādas bezpalīdzības un atkarības stāvoklī tā atrodas. Vai tālab pagājušā gada beigās Lietuvas Ārlietu ministrijā varēja izjust tik krasu noskaņojuma maiņu? Vēl septembrī, kad runa bija par Kaļiņingradu, Lietuvas delegācija Maskavā tika atraidīta ar strupu " ņet ". Divus mēnešus vēlāk viss bija citādāk. Pozitīvās pārmaiņas attiecībā uz "ES Ziemeļu dimensiju" apstiprinājās Helsinku konferencē, kura gan no ES ārlietu ministru puses Čečenijā notiekošā kara dēļ tika boikotēta, bet no jaunā, spēcīgā Krievijas vīra Putina puses tika tieši tālab izmantota, lai Kēnigsbergas politiku slavētu kā Eiropas un Krievijas sadarbības "pilotprojektu".

Ar šādiem skaļiem vārdiem Lietuvā apietas piesardzīgi. Uzmanība pret anklāvu neļauj lolot pārliekas cerības. Lai Viļņas, Maskavas un Kaļiņingradas starpā izveidotu regulāras sarunu kārtas, netika apskatīti jautājumi, uz kuriem pašreiz nav iespējams atbildēt. Kāds būs Kēnigsbergas statuss? Kas notiks ar tur izvietotajiem militāristiem, Krievijas Baltijas floti? Nebūtu jāriskē uzkāpt uz šāda plāna ledus, bet soli pa solim jārisina neatliekamas problēmas. "Vai mēs Kaļiņingradu gribam redzēt kā pulvera mucu, vai gribam būt apdomīgi, vai arī gribam izmantot iespējas, kuras mums piespēlē kaimiņi?" Tā Viļņā tika raksturota vēlme sadarboties, kura bija saistīta ar aktīvu diplomātisko rosību starp Lietuvu, Maskavu un Krievijas pārvaldes apgabalu. Jaunākais iekarojums ir "Nidas iniciatīva", kas nosaukta pēc pilsētas atrašanās vietas Kuršu kāpā, kur abu valstu ārlietu ministru vietnieki Ivanovs no Krievijas un Vigauds Ušackis no Lietuvas, kas vienlaikus ir arī sarunu par iestāšanos ES vadītājs, vienojās par sazarotu turpmāko sadarbību. Tai jāaptver visas jomas, ko jau pirms vairākiem gadiem Somija nosauca par sfērām, ar kurām nodarbosies "ES Ziemeļu dimensija": ekonomika, enerģētika, transports, apkārtējās vides aizsardzība, noziedzības apkarošana, robežu nodrošināšana, kultūras sadarbība.

Ar šo iniciatīvu Lietuvas Kēnigsbergas politika panākusi lūzumu. Gan ES, gan arī Kēnigsbergā pagājušo divu gadu darbs radījis pozitīvu ietekmi, tiek ziņots Lietuvas ārlietu ministrijā. Esot radīta uzticēšanās, un Kēnigsbergas jautājums ieguvis lielāku uzmanību arī ārpus Baltijas jūras reģiona. "Kaļiņingradā un Maskavā ir sapratuši, ka starptautiska sadarbība nav kaitīga, tā tikai lietas var iekustināt." Turklāt Lietuva tagad ir krustcelēs: ja daudzajiem vārdiem, semināriem, konferencēm un paziņojumiem drīz nesekos darbi, tad uzticēšanās atkal būs zudusi. Un Viļņā cirkulē bažas, ka Rietumos ar darbiem varētu tikt saprastas lielas konferences, kurās Krievijas politiķiem būtu lūdzēju loma.

Bet būtu jārunā par piesardzīgu konstrukcijas izveidi, par ekonomiskiem kontaktiem, konkrētiem projektiem, praktisko palīdzību. "Jo mazāk projekti tiek politizēti, jo labāk," saka Viļņā.

Aicinājums sakustēties Viļņā tiek vērsts arī uz ES partneriem. Kopš 1994.gada starp Kēnigsbergu un Lietuvu spēkā ir bezvīzu režīms. Tranzīts šajos gados patstāvīgi audzis. Atgriešanās pie vīzu režīma krievu anklāvam nozīmētu atgriešanos pie salas būtības, bet Lietuvai — jūtamu kritienu atpakaļ kaimiņu attiecību uzturēšanas jomā. Tomēr vīzu ieviešanu pieprasa Šengenas valstu līgums, ko Lietuva ar iestāšanos ES pārņems un kas tai jārealizē jau sagatavošanās laikā. Izņēmuma noteikumi attiecībā uz "Baltijas Šengenu" līdz šim ES atdūrās pret kategorisku noliegumu, jo tā Kēnigsbergu uzskata par visu iespējamo pārpratumu vārtiem. Tomēr Lietuvas priekšlikumi pēdējā laikā Briselē, Londonā vai Berlīnē tiekot "ņemti vērā". Tiem pieskaitāmas idejas, par kurām pirms gadiem pat nevarēja domāt: Kēnigsbergas lidostā pēc Šengenas standarta varētu ierīkot ES kontrolposteni. Arī priekšlikums Kēnigsbergā ieviest īpašas pases gan Briselē, gan Maskavā sastapās ar lielām izbailēm.

Lietuva, lai sev rastu nākotni līdzās Kēngsbergai, karo divās frontēs. Ne tikai Maskavai jābūt pārliecinātai par ciešākas sadarbības labumu. Arī ES dalībvalstis un Eiropas Komisija noteikti nav bagāto fantāziju dalībnieki, kādus tos vēlētos redzēt pie Baltijas jūras. Ne tikai Vācijas atturība Kēnigsbergas jautājumā Viļņā tiek pavadīta ar galvas kratīšanu. Smagākais tomēr ir tas, ka Eiropas Komisija uz "ES Ziemeļu dimensiju" raugās skeptiski, pat noraidoši; pirmkārt, tāpēc, ka tā baidās, ka tas varētu kaut ko maksāt, otrkārt, ka ES ziemeļu nostiprināšana notiktu uz tās dienvidu rēķina. Jau gadiem Komisija sola izstrādāt "Ziemeļu dimensijas" darbības plānu, kurā Lietuva gribētu redzēt iekļautu arī Kēnigsbergas iniciatīvu, tomēr tas tiek aizvien novilcināts. Taču "Ziemeļu dimensija" līdz šim ir vienīgais projekts, kurā par ES un Krievijas saitēm tiek runāts vairāk, nevis iekļauti tikai skaisti vārdi .

Jaspers fon Altenbokums

"No nabagmājas uz nabagmāju"

"Der Standard"

— 2000.03.30.

Moldāvi vēlas uz Rumāniju, lai vēlāk vieglāk varētu iestāties ES.

Mazā bijusī padomju republika Moldova, kas ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, ir sākusi zaudēt savus pilsoņus. Jau vairākas nedēļas tās galvaspilsētā Kišiņevā simtiem cilvēku ir aplenkuši kādu ārvalstu vēstniecību, lai nodotu iesniegumus par otras pilsonības piešķiršanu.

Protams, ka pie rietumvalstu vēstniecībām garās rindas nav novērojamas, bet tieši pie kaimiņvalsts Rumānijas vēstniecības, pie valsts, kas ir gandrīz tikpat nabadzīga kā Moldova.

Iesniegumu straume par dubultās pilsonības piešķiršanu sākās tieši dienā, kad Rumānija oficiāli sāka sarunas par uzņemšanu ES — 15. februārī. Daudzi moldāvi cer, ka ES drīz atcels vīzu sistēmu ar Rumāniju. Turklāt klīst baumas, ka Rumānija ES spiediena rezultātā drīz vien ieviesīs vīzas Moldovas pilsoņiem.

Rumānijas Ārlietu ministrijas nepārliecinošie atspēkojumi vēl vairāk pastiprināja iesniegumu histēriju. Vairumam moldāviešu ir ļoti viegli iegūt Rumānijas pilsonību. Tas ir apstāklis, kas pamatojas uz abu valstu kopīgo vēsturi. Moldova līdz 1940. gadam piederēja pie Lielrumānijas, un tikai šajā gadā to anektēja Staļins. Divas trešdaļas no tās iedzīvotājiem runā rumāņu valodā, un tikai viena trešā daļa ukrainiski vai krieviski.

Tas viss Moldovā ir izraisījis politisku trauksmi. Prezidents Petru Lukinši iedzīvotājiem televīzijas uzrunā norādīja, ka Moldovas konstitūcija aizliedz dubulto pilsonību. Moldovas Ārlietu ministrija Rumānijai pārmet, ka tā veicina likumu pārkāpšanu.

Visvairāk Moldova baidās no no Krievijas stingrās reakcijas: Krievija pēc 1991. gada augusta neatkarīgo bijušo padomju republiku ir sodījusi par katru mēģinājumu tuvināties Rumānijai, pārsvarā ar enerģijas piegāžu ierobežošanu.

Turklāt separātiskajā, starptautiski neatzītajā Piedņestras republikā, kas ir atdalījusies no Moldovas, joprojām ir stacionētas krievu militārās vienības. Tomēr Rumānija joprojām nav atteikusies no cerības kādreiz mierīgi apvienot abas valstis, lai gan tai nav ne tam nepieciešamo ekonomisko līdzekļu, ne arī politiskās ietekmes. Ārlietu ministrija Bukarestē šādus apvienošanās plānus noliedz.

Tur izsakās tikpat neskaidri, cik daudznozīmīgi: Rumānijai, pamatojoties uz kopējo vēsturi, esot priviliģētas attiecības ar Moldovu, un tā galvenokārt gribot palīdzēt tai integrēties Rietumos.

Keno Ferzeks

 

"Eiropas jaunā tirdzniecības zona"

"Dagens Industri"

— 2000.03.30.

Zviedrijas veiktie pasākumi valstīs Baltijas jūras otrā krastā līdz šim ir ļoti maz devuši nodarbinātības palielināšanai Zviedrijā. Kā vakar informēja "Sveriges Radios Ekoredaktion" , 55 naudu saņēmušie projekti ir radījuši tikai dažus desmitus darba vietu.

Pirmais Baltijas jūras miljards (par ko tika nolemts 1996. gadā) bija paredzēts, lai atvieglotu tirdzniecību un rūpnieciskās attiecības starp valstīm, kā arī lai veicinātu ieguldījumus vidē un nodarbinātību. Liela vērība tika veltīta, lai, starptautiski sadarbojoties, likvidētu augošo ekonomisko noziedzību.

Baltijas jūras reģionam piešķirtās naudas nodarbinātības efekts Zviedrijā drīzāk ir jāuzskata par interesantu blakusparādību lielajām ambīcijām, tas ir, izveidot labu vidi tam laikam, kad tirdzniecības kartes atbilstoši visām prognozēm Ziemeļeiropā tiks radikāli pārveidotas.

Tas notiks 21. gadsimta pirmajā gadu desmitā. Baltijas jūras reģionā būs vismaz divas jaunas Eiropas Savienības dalībvalstis — Polija un Igaunija. Varbūt arī Latvija un Lietuva būs tai kvalificējušās. Jāpieņem, ka šī perioda beigās eiro būs kļuvis par kopīgu tirdzniecības valūtu.

Kur atradīsies Krievija, skatoties plašākā Eiropas perspektīvā, būs atkarīgs no tā, kā prezidents Valdimirs Putins tiks galā ar savu pirmo mandāta periodu. Te ir daudz jautājuma zīmju, piemēram, kā viņš spēs radīt īstu tirgus ekonomiku bez kapitālisma iezīmēm. Jāatceras, ka visas šīs Baltijas jūras reģiona valstis tikai pirms desmit gadiem atradās Padomju savienības sastāvā vai tās interešu sfērā.

Līdztekus Baltijas jūras reģiona attīstībai tiek atvērts jauns tilts pāri Ēresundam. Satiksme pār to sāksies pēc trim mēnešiem.

Reģionā ap šo tiltu dzīvo apmēram 3 miljoni cilvēku, un tas līdz ar to kļūs par ziemeļvalstīs lielāko norobežoto tirgu. Šī Ziemeļeiropas metropole kļūs par pievilcīgu ieguldījumu centru ar zināšanu banku universitāšu un augstskolu formā, kurās studē 120 000 studentu.

"Merita Nordbanken" ir aprēķinājusi, ka reģionālais iekšzemes kopprodukta pieaugums sasniegs apmēram 4 procentus. Tā kā šobrīd visas citas pieauguma prognozes tiek koriģētas uz augšu, tad arī Ēresunda skaitlim varam bez bažām pieskaitīt kādu procentu.

Baltijas jūras un Ēresunda reģionam ir pievērsts Eiropas skatiens. Rietumeiropas uzņēmumi parūpēsies, lai šajos jaunajos un karstajos tirgos izveidotos veselīga konkurence. Palikt par atpalicēju šajā jaunajā tirdzniecības un rūpniecības zonā būtu liela kļūda.

"Prāga: sarežģītais jautājums

par Vāclava Havela pēcteci"

"Le Monde"

— 2000.03.29.

Čehijas Republikas prezidenta Vāclava Havela otrais prezidentūras termiņš kopš Čehijas Republikas neatkarības beigsies 2003.gada martā. Konstitūcija aizliedz viņam būt par prezidentu vēl trešo termiņu pēc kārtas.

63 gadus vecais dramaturgs filozofs, "prezidents monarhs", kā viņu dēvē pretinieki, ir nobažījies par sava mantojuma atstāšanu. It īpaši tas attiecas uz viņa valsts aktīvo lomu pārējo valstu vidū.

Viņa personīgā pievilcība ir zināma visā pasaulē, bet viņa ciešās attiecības ar daudzu valstu vadītājiem, kā arī intelektuālajām un garīgajām personībām ir devušas mazajai Čehijas Republikai tādu slavu, kādu nav spējušas izpelnīties daudz tādu mazu valstu.

Havels tika apstiprināts Čehoslovākijas valsts vadītāja amatā dažas nedēļas pēc komunisma sagrāves, lai aizšķērsotu ceļu Aleksandram Dubčekam.

Pēcteču izvēlē galvenā motivācija ir noteikta prezidentūras funkciju koncepcijā, piemēram, morālā autoritāte, kas ietilpst zināmā salīdzinošajā loģikā: nepieļaut viņa sāncenša Vāclava Klausa, bijušā liberālo demokrātu premjerministra, "ienākšanu" Prāgas pilī. Tādēļ arī Havels 1998.gada rudenī pirmo reizi izteica ideju, ka Marija Korbelova, kas ir Olbraitas meitas uzvārds, varētu būt "lieliska, patiesa un izcila prezidente," vienlaikus atceroties arī citus "potenciālos" prezidentus.

Viņa "favorītu" vidū figurē kāds katoļu priesteris Tomass Haliks, Havela disidentu laika draugs Petrs Pitharts, kā arī Sociāldemokrātu partijas un parlamenta viceprezidente Petra Buzkova. Tā kā pēdējā neapšaubāmi ir pārāk jauna, lai kļūtu par prezidenti, divi pārējie vārdi ir izraisījuši plašu neapmierinātību. Abas minētās personības ir "katoliskie intelektuāļi", kas, kā izteicies kāds Rietumu novērotājs, "šādā dekristianizētā un antiklerikālā sabiedrībā nav pieņemami."

Nesen veiktā sabiedriskās domas aptauja parādīja, ka vairākums čehu atšķirībā no saviem politiskajiem pārstāvjiem atbalsta tiešu prezidenta ievēlēšanu. Tomēr šāda nevienprātība atspoguļo arī viņu neizpratni attiecībā uz iespējamo Havela pēcteci. Kad iedzīvotājiem tiek piedāvāts iespējamais kandidātu saraksts, pirmajā vietā parādās Klauss.

Havels vēlētos, lai nākamais prezidents netiktu ievēlēts "aizmuguriski" vai politiķu savstarpējās tirgošanās gaitā absolūtā vienaldzībā pret iedzīvotāju vēlmēm.

Kā izteicās "Tyden" politiskais komentētājs, valsts, kas atrodas uz demokrātiskas prezidentūras maiņas ceļa, pārdzīvo "Beneša sindromu" (nosaucot to otrā Čehoslovākijas prezidenta Edvarda Beneša vārdā). Republikas dibinātāja vājais sekotājs Tomass Masariks radīja nožēlojamu iespaidu, kad tas bez jebkādas pretestības 1938.gadā piekāpās Minhenes diktātam.

Trešās tūkstošgades sākumā lielākās briesmas nerada komunisms, bet gan nacionālisms un antieiropeisms. Kopš 10 gadiem prezidents Havels ir nosodījis savu līdzpilsoņu "provinciālismu" un "rasismu", kuri neatbalsta viņa "kosmopolītismu", ne arī viņa interesi par starptautiskajām lietām. Valsts iedzīvotājiem un viņu pārstāvjiem Havels uzņemšanu NATO un integrāciju ES ir pasniedzis kā prioritāti, kas nav tik viegli sasniedzama un pieņemama.

Gadu pēc uzņemšanas NATO ne vairāk kā 52% čehu atbalsta šo uzņemšanu, kas ir ievērojami mazāk nekā Polijā vai Ungārijā. Kāds Rietumu diplomāts uzskata: "Vāclavam Havelam ir pamatots iemesls censties panākt, lai Čehijas Republika iestātos ES 2003.gada janvārī, lai novērstu iespējamo pretestību pēc sava amata beigām."

Klausa eiroskepticisms uztrauc daudzus intelektuāļus un proeiropiešus.

Noraidot savas kandidatūras iespēju prezidenta postenim, Madlēna Olbraita ir izraisījusi vēl lielāku samulsumu savu Prāgas draugu vidū; viņiem nākas meklēt "cienīgu pēcteci" Havelam. Šis uzdevums ir ārkārtīgi grūts.

ASV valsts sekretāre ir izteikusies, ka "ir pietiekami daudz čehu vīriešu un sieviešu, kuri būtu cienīgi ieņemt šo amatu."

Martins Plihta

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors