Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa

Latvijas Universitātes demogrāfu pētījums.

Akadēmiķa Pētera Zvidriņa virsvadībā un redakcijā Pēc atsevišķā izdevuma

“Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa”.

Ar pētījuma autoru atļauju

Saturā

Redaktora priekšvārds

1. Latvijas Republikas

sociālekonomiskā attīstība

1.1. Iekšzemes kopprodukta dinamika

90. gados

1.2. Iedzīvotāju dzīves līmeņa dinamika

1.3. Iedzīvotāju nodarbinātība

1.4. Veselības aizsardzība un iedzīvotāju

attīstība

2. Laulātības un ģimenes attīstība

2.1. Ģimeņu skaits un sastāvs

2.2. Laulību noslēgšana

2.3. Laulību šķiršanas raksturojums

3. Dzimstības dinamika

un diferenciācija

3.1. Dzimstības līmenis, tā evolūcija

XX gadsimtā

3.2. Dzimstības diferenciācija

3.3. Dzimstības demogrāfiskie faktori

4. Iedzīvotāju veselības stāvoklis

4.1. Iedzīvotāju veselības stāvokļa

vispārinošie rādītāji

4.2. Iedzīvotāju saslimstība

4.3. Iedzīvotāju invaliditātes dinamika

5. Mirstība un mūža ilgums

5.1. Mirstības uzskaites pilnīgums

un ticamība

5.2. Mirstības un mūža ilguma

vispārējās tendences

5.3. Mirstība pa vecuma grupām

un galvenajiem nāves cēloņiem

5.4. Mirstības un mūža ilguma atšķirības

pēc dzīvesvietas

5.5. Mirstības un mūža ilguma

sociāli ekonomiskās atšķirības

6. Iedzīvotāju atražošanās

un dabiskais pieaugums

Redaktora priekšvārds

Jau 1994. gadā, izstrādājot Latvijas zinātnes finansējuma projektu 1995. gadam, sevišķa vērība tika pievērsta ilglaicīgu pētījumu programmu izstrādei. Latvijas Zinātnes padome (LZP) 1995. gada 10. janvārī pēc pieņemtā valsts budžeta 1995. gadam nolēma finansēt piecas pētījumu programmas, tai skaitā programmu “Latvijas iedzīvotāji un tautas veselība”. Kopš 1995. gada otrās puses vairāki zinātniskie kolektīvi uzsāka pētījumus šīs programmas izpildē. Latvijas Universitātes demogrāfi piedalījās konkursā apakšprogrammas “Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa” izpildei un saņēma LZP atbalstu.

Šis informatīvais krājums ir pirmais izdevums, kuru nododam Jūsu vērtējumam, veicot teorētiskas izstrādnes par iedzīvotāju paaudžu nomaiņas jautājumiem. Šī izdevuma galvenais mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar paaudžu nomaiņas stāvokli Latvijā 90. gados. Lai labāk raksturotu atsevišķu procesu norisi šodien, mēs ieskatījāmies arī laulības un ģimenes, dzimstības un mirstības, kā arī iedzīvotāju atražošanās rezultējošo rādītāju attīstībā pagātnē. Divās nodaļās (1. un 4.) analizējam valsts sociālekonomiskās attīstības gaitu un tautas veselības stāvokli, kas neapšaubāmi nosaka iedzīvotāju atražošanās dinamiku.

Izdevumu sagatavoja Latvijas Universitātes zinātnieki: ekon. zin. dokt. Z.Goša (1.1., 1.2., 1.3.), ekon. zin. dokt. M.Zvidriņa (1.4.), ekon. zin. dokt. L.Ezera (2.), ekon. zin. dokt. I.Krūmiņa (4.), habil. ekon. zin. dokt. J.Krūmiņš (5.) un habil. ekon. zin. dokt., LZA akad. P.Zvidriņš (3. un 6.) .

Pateicos LU darbiniekiem Atim Bērziņam, Daigai Dārziņai, Anitai Jankovskai un Lūcijai Paeglei par ieguldījumu šī izdevuma sagatavošanā.

Ceram, ka šis pētījums būs noderīgs demogrāfiem, sociologiem, ekonomistiem, vēsturniekiem, mediķiem, ministriju un departamentu darbiniekiem, studentiem un visiem tiem, kuri interesējas par iedzīvotāju attīstību un dzīves kvalitāti.

1996. gada septembris Pēteris Zvidriņš

1. Latvijas Republikas

sociālekonomiskā attīstība

1.1. Iekšzemes kopprodukta dinamika 90. gados

Latvijas ekonomikā pašreiz notiek lielas pārmaiņas - plānveida tautsaimniecības vietā valstī tiek ieviesta tirgus ekonomika. Rezultātā sistemātiski samazinās tautsaimniecībā nodarbināto skaits un ražošanas apjomi, kas savukārt ietekmē dzīves līmeni un demogrāfiskos procesus.

Ja 80. gados iekšzemes kopprodukta apjoms (iekšzemes kopprodukts ir noteiktā laika periodā ražoto preču un pakalpojumu pievienotā vērtība naudas izteiksmē) (tālāk tekstā - IKP) uz vienu iedzīvotāju strauji palielinājās (1993. gada vidējās cenās no 783 Ls 1980. gadā līdz 1106 Ls 1990. gadā jeb 41 %), tad 90. gados vērojams straujš tā kritums (1.1. tabula).

1.1. tabula

Iekšzemes kopprodukta dinamika Latvijā (1993.gada vidējās cenās)

1990 1991 1992 1993 1994 1995

Uz vienu iedzīvotāju,

Ls: IKP 1105,7 993,6 654,8 567,3 579,6 577,8

mājsaimniecību gala

patēriņa izdevumi 742,7 551,3 315,0 296,6 310,7 327,0

Procentos pret 1990. g.:

iekšzemes kopprodukts 100 89,6 58,4 49,7 50,0 49,2

mājsaimniecību gala

patēriņa izdevumi 100 74,0 41,8 38,7 39,9 41,5

Mājsaimniecību gala patēriņa

izdevumi, % no IKP 67,2 55,5 48,1 52,3 53,6 56,6

1995.gadā ražotais IKP vidēji uz vienu iedzīvotāju bija par 26 % mazāks nekā 1980.gadā. Starptautiskie salīdzinājumi liecina, ka Latvijas IKP krituma temps ir bijis lielāks nekā vidēji citās Eiropas pārejas ekonomikas valstīs. Sevišķi strauji saruka rūpnieciskā ražošana 1992. - 1995. gadā.

1995. gadā mājsaimniecību personiskie gala patēriņa izdevumi bija par 1161 milj.Ls mazāki nekā 1990. gadā. Tikai pēdējos gados mājsaimniecību gala patēriņa izdevumi valstī palielinājās. 1994.gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu mājsaimniecību gala patēriņa izdevumi valstī palielinājās par 24,4 milj. Ls jeb 3,2 % un 1995. gadā - par 31,1 milj. Ls jeb 3,9%.

Latvijā nacionālais kopprodukts (nacionālo kopproduktu iegūst, ja iekšzemes kopproduktam pieskaita no citām valstīm saņemtos īpašuma ieņēmumus un atlīdzību nodarbinātajiem, bet atņem citu valstu saņemtos īpašuma ieņēmumus un atlīdzību nodarbinātajiem) vidēji uz vienu iedzīvotāju 1993.gadā bija 10 -18 reizes un pēc pirktspējas paritātes 3 - 6 reizes mazāks nekā Eiropas bagātākajās valstīs un ievērojami zemāks nekā daudzās bijušās sociālisma bloka valstīs (1.2. tabula).

1.2. Iedzīvotāju dzīves līmeņa dinamika

Iedzīvotāju dzīves līmeni raksturo materiālo un garīgo vajadzību apmierināšanas pakāpe. Katras ģimenes, katra cilvēka dzīves līmenis ir cieši saistīts ar naudas ieņēmumiem darba samaksas, pensiju , pabalstu un citu ieņēmumu veidā, kā arī preču un pakalpojumu cenām un tarifiem. Galvenais mājsaimniecību naudas ieņēmumu avots ir darba samaksa, bet tās nozīme pakāpeniski mazinās un arvien lielāka nozīme ir pensijām, pabalstiem, stipendijām u.tml. ieņēmumiem.

Pieaug mēneša vidējās darba samaksas atšķirības atsevišķās tautsaimniecības nozarēs. Budžeta iestādēs nodarbinātajiem mēneša vidējā darba samaksa pieaug ievērojami lēnāk nekā valstī kopumā. Viszemākā tā ir izglītības , veselības aizsardzības, sociālās aprūpes, kultūras, atpūtas, mākslas un sporta jomā nodarbinātajiem. Tātad valsts ekonomikas krīze visvairāk skar inteliģenci. Turpretim darba samaksa strauji palielinās nozarēs, kuru uzņēmumi bieži ir monopolisti Latvijā. 1995. gadā zemākās un augstākās darba samaksas attiecība pa nozarēm bija 1,0 : 3,6.

Statistika liecina par reģionālām atšķirībām iedzīvotāju darba samaksā un ienākumos. Tikai Ventspilī, Rīgā un Rīgas rajonā nodarbināto mēneša vidējā darba samaksa ir lielāka nekā vidēji valstī. Šeit arī ir augstākais labklājības līmenis. Viszemākais darba samaksas līmenis ir Latgales rajonos, īpaši Ludzas, Rēzeknes un Preiļu rajonā.

Vidējā darba samaksa sievietēm ir gandrīz par trešdaļu zemāka salīdzinājumā ar vīriešiem, tāpēc mājsaimniecības, kurās nav vīrieša - pelnītāja ir ievērojami smagākā ekonomiskā situācijā.

Budžeta iestāžu darbinieku mēneša vidējā darba samaksa ir zemāka par viena strādājošā pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību, kas nodrošina cilvēkam sabiedrībā pieņemto minimālo iztikas līmeni. Līdz ar to veidojas stāvoklis, ka daudzi budžeta iestāžu darbinieki nevar nodrošināt pilnu iztikas minimumu paši sev, taču lielai daļai no strādājošajiem ir arī apgādājami bērni, vecāki pensijas vecumā.

Krīzes iztikas minimums valstī, kurš paredz tikai pašu nepieciešamāko vajadzību apmierināšanu ekonomiskās krīzes apstākļos, ir 1,5 reizes lielāks nekā minimālā mēneša darba samaksa. Tas neveicina vēlēšanos strādāt. Par to liecina pieaugošais cilvēku skaits, kuri nekur nestrādā un nemācās (it sevišķi pusaudži un jaunieši), ubagi, u.tml., kas veicina noziegumu izplatību utt.

Skaitliski vislielākā mazaizsargātā sociālā grupa ir pensionāri. To skaits (neskaitot LR Iekšlietu ministrijas uzskaitē esošos) ir palielinājies no 609,8 tūkst. 1990. gada beigās līdz 666,0 tūkst. 1995. gada beigās jeb par 9,2% . Lielākā daļa no tiem saņem vecuma pensijas (497,0 tūkst. 1995. gada beigās) vai invaliditātes pensijas (103,4 tūkst.).

Tagad 26 - 27% no valsts iedzīvotājiem ir pensionāri un to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā pieaug (1990.gada beigās - 22,9%). Lielais pensionāru īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā ir tāpēc, ka pensijas minimālais vecums ir zems, kāda nav nevienā rietumvalstī. Tomēr relatīvi augsts ir arī Latvijas iedzīvotāju novecojuma līmenis. Turklāt pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars sistemātiski pieaug (19,9% 1980. g., 20,8% 1990. g. un 22,5% 1995.g.). Uz 1000 tautsaimniecībā nodarbinātajiem 1990. gadā bija 433 pensionāri, bet tagad jau ir vairāk nekā 562. Augstā demogrāfiskā slodze negatīvi ietekmē paaudžu nomaiņu , jo katram tautsaimniecībā nodarbinātajam , ģimenei, valstī kopumā liela daļa no mājsaimniecību gala patēriņa izdevumiem ir jāizlieto pensionāru uzturēšanai.

Pārejot uz tirgus ekonomiku, valstī strauji pieauga cenas. 1995. gadā salīdzinājumā ar 1990. gadu preču un pakalpojumu cenas bija palielinājušās 102 reizes. Visaugstākais tarifu kāpums raksturīgs maksas pakalpojumiem (410 reizes) un uztura produktiem (68 reizes). Stingrās fiskālās un monetārās politikas rezultātā inflācijas tempi ir mazinājušies, tomēr tie joprojām ir pietiekami augsti. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 1993. gadā cenas bija palielinājušās 2,1 reizi , 1994. gadā - par 35,9 % un 1995. gadā - par 25,0 procentiem. Salīdzinot mēneša vidējās darba samaksas augšanas tempus ar patēriņa cenu (inflācijas) tempiem, jāsecina, ka strādājošo pirktspēja valstī ir samazinājusies. Tā būtiski nokritās 1991. un 1992. gadā. Pēc tam tā nedaudz palielinājās 1993. un 1994. gadā , bet 1995. un 1996. gadā patēriņa preču un pakalpojumu cenas pieaug straujāk nekā mēneša vidējā darba samaksa. Iedzīvotāju pirktspēja ievērojami atpaliek no 80. gadu beigu un 1990. gada līmeņa (1.3. tabula).

1.2. tabula

Nacionālais kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 1993.gadā

Valsts Pēc Atlasa Pēc pirktspējas

metodes*, paritātes**,

ASV dolāros starptautiska-

jos dolāros

Šveice 36410 23620

Luksemburga 35850 29510

Dānija 26510 18940

Norvēģija 26340 19130

Zviedrija 24830 17560

Islande 23620 17160

Vācija 23560 20980***

Austrija 23120 18800

Francija 22360 19440

Beļģija 21210 18490

Ungārija 3330 6260

Igaunija 3040 6860

Baltkrievija 2840 6360

Čehija 2730 7700

Krievija 2350 5240

Polija 2270 5010

LATVIJA 2030 5170

Ukraina 1910 4030

Slovākija 1900 6450

Lietuva 1310 3160

*Pasaules Bankas konversijas standarta metode, lai novērstu cenu un valūtas kursu svārstību ietekmi uz nacionālo kopproduktu. To panāk , koriģējot dotā gada un divu iepriekšējo gadu valūtas kursu ar inflācijas izmaiņām konkrētajā valstī un “G - 5” valstīs (Francija, Vācija, Japāna, Lielbritānija un ASV).

**Pirktspējas paritāte ir koeficients, kas raksturo valsts naudas vienību skaitu, kas nepieciešams, lai nopirktu savā valstī to pašu preču un pakalpojumu daudzumu , ko var nopirkt par vienu dolāru ASV.

***Bez bijušās VDR.

1.3. tabula

Tautas saimniecībā nodarbināto darba samaksa

un patēriņa cenu indekss vidēji gadā

1990 1991 1992 1993 1994 1995

Mēneša vidējā darba samaksa, Ls 1,61 3,00 21,50 47,23 71,87 89.50

Procentos pret 1990.gadu:

patēriņa cenu (inflācijas) indekss 100 272 2861 5986 8135 10169

mēneša vidējā darba samaksa 100 186 1335 2934 4464 5559

strādājošo pirktspējas indekss 100 68 47 49 55 55

Procentos pret iepriekšējo gadu:

patēriņa cenu (inflācijas) indekss 100 272 1051 209 136 125

mēneša vidējā darba samaksa 100 186 717 220 152 125

strādājošo pirktspējas indekss 100 68 68 105 112 99,6

Pensionāriem pensija ir galvenais ieņēmuma avots. Ar to nepietiek pašu nepieciešamāko vajadzību apmierināšanai. Pensionāru pirktspējas indekss, ko aprēķina, attiecinot mēneša vidējās pensijas indeksu pret patēriņa cenu (inflācijas) indeksu, rāda būtisku viņu dzīves līmeņa pasliktināšanos (1.4. tabula). Tieši mūsu pensionāri veido prāvu nabadzīgo slāni, kurš veido apmēram trešdaļu no iedzīvotāju kopskaita.

1.4. tabula

Vecuma pensijas mēneša vidējā apmēra

un pensionāru pirktspējas dinamika

1990 1991 1992 1993 1994 1995

Vecuma pensija gada beigās, Ls 0,50 2,16 13,40 20,22 28,37 33,76

Vecuma pensionāru pirktspējas indekss:

procentos pret 1990.gadu 100 119 70 78 87 84

procentos pret iepriekšējo gadu 100 119 59 112 111 97

Salīdzinot inflācijas līmeni ar mēneša vidējās darba samaksas un vecuma pensijas pieauguma tempiem, jāsecina, ka iedzīvotāju pirktspēja palielinās tikai nelielai iedzīvotāju daļai. Mājsaimniecību budžetu apsekojuma dati liecina, ka vērojama iedzīvotāju mantiskā noslāņošanās, valstī strauji palielinās maznodrošināto iedzīvotāju skaits un to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā. Ja 1990. gadā naudas ieņēmumus, kas bija zemāki par pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtību, saņēma tikai 18% un 1991.gadā - 35% iedzīvotāju, tad 1992. gadā tādu bija 83% no visiem iedzīvotājiem. Bet ar naudas ieņēmumiem , kas bija zem krīzes iztikas minimuma, 1992. gadā bija spiestas eksistēt trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju. Mazturīgo mājsaimniecību ienākumi 1995. gadā veidoja tikai 48% no krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības (1993. gadā - 60%; 1994. gadā - 52%).

Materiālā stāvokļa pasliktināšanās īpaši vērojama ģimenēs ar bērniem. Neskatoties uz to, ka cenas nepārtraukti palielinās, bērnu pabalsti nebija paaugstināti kopš 1992. gada un tie veidoja tikai 2-3% no mājsaimniecību naudas ieņēmumiem. Bērnu iestāžu tīkla divkārtēja sašaurināšana ierobežo vecāku, it sevišķi mātes, darba iespējas bērnu pirmajos dzīves gados. Šiem nosacījumiem ir būtiska nozīme demogrāfisko procesu norisē, it īpaši dzimstības līmeņa kritumā.

Latvijas mājsaimniecību labklājības līmenis krasi diferencējas pēc ģimenes tipa un apgādājamo ģimenes locekļu (bērnu, bezdarbnieku, nestrādājošo u.tml.) skaita.

Mājsaimniecības ar dažādu naudas ieņēmumu līmeni vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli vai patērētāju vienību savas materiālās un garīgās vajadzības var apmierināt visai atšķirīgi:

• jo lielāks ir tautsaimniecībā nodarbināto īpatsvars mājsaimniecībās, jo lielāki ir naudas ieņēmumi vidēji uz mājsaimniecības locekli mēnesī;

• jo lielāks ir bērnu īpatsvars mājsaimniecībās, jo mazāki ir naudas ieņēmumi uz mājsaimniecības locekli mēnesī. Materiāli nodrošinātās ģimenēs tikai 11% no mājsaimniecības locekļiem ir bērni, bet mazturīgās mājsaimniecībās - 40 procenti;

• visaugstākais ienākumu līmenis vidēji uz mājsaimniecības locekli ir vieniniekiem (ieskaitot vientuļos pensionārus) un kopā dzīvojošiem diviem un trim pieaugušajiem bez bērniem. Vienīgi šīm iedzīvotāju grupām vidējie ienākumi uz mājsaimniecības locekli pārsniedz krīzes iztikas minimumu, bet vieniniekiem un kopā dzīvojošiem 2 pieaugušajiem - pat pilnu iztikas minimumu;

• vidējie ienākumi uz vienu cilvēku mājsaimniecībās ar bērniem, īpaši ar diviem un vairākiem, ir zemāki nekā jebkura cita sastāva mājsaimniecībās. Mājsaimniecībās ar bērniem līdz 18 gadu vecumam, izņemot vienbērna mājsaimniecības, vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli ir zemāki par krīzes iztikas minimumu, kas ļoti uzskatāmi raksturo šo mājsaimniecību zemo pārticības līmeni un maksātspēju. Pastāv likumsakarība: jo bērnu mājsaimniecībā vairāk, jo vidējais ienākumu līmenis uz vienu mājsaimniecības locekli ir zemāks, un starpība starp ienākumu līmeni un krīzes iztikas minimumu palielinās. Katra nākamā bērna ienākšana mājsaimniecībā tik lielā mērā pasliktina mājsaimniecības materiālo situāciju, ka apdraud pat pārējo mājsaimniecības locekļu pilnvērtīgu fizisko izdzīvošanu. Mājsaimniecību materiālais stāvoklis būtiski ietekmē bērnu skaitu mājsaimniecībā un straujo dzimstības samazināšanos. Laukos mājsaimniecībām ar bērniem līdz 18 gadu vecumam vidējais ienākumu līmenis ir par 40% zemāks nekā pilsētās un līdz ar to reālā maksātspēja par bērnu izglītību un veselības aizsardzību ir ievērojami zemāka.

Pēdējos gados ir notikušas izmaiņas mājsaimniecību izdevumu struktūrā, jo iedzīvotāju naudas ieņēmumu augšanas tempus apsteidzošais dzīves dārdzības pieaugums ir deformējis viņu patēriņa struktūru. Lai nodrošinātu mājsaimniecību iztiku, arvien lielāku naudas ieņēmumu daļu ir jānovirza pašam nepieciešamākajam - pārtikai, kā arī dzīvoklim un ar to saistītiem maksājumiem (ieskaitot kurināmo), transportam un sakariem. Šo trīs galveno grupu īpatsvars mājsaimniecību patēriņa struktūrā ir palielinājies no 49% 1990. gadā līdz 66% 1995. gadā. Pie tam mājsaimniecībās ar zemiem ieņēmumiem, tai skaitā mājsaimniecībās ar bērniem, šo izdevumu īpatsvars ir ievērojami lielāks nekā mājsaimniecībās ar augstiem ieņēmumiem. Tādējādi mājsaimniecības ar zemiem ieņēmumiem savas vajadzības pēc atpūtas , izglītības, veselības aprūpes, apģērba un apaviem nevar apmierināt vai arī var apmierināt minimāli.

Mājsaimniecību budžetu pētījumi liecina, ka gandrīz visu pārtikas produktu patēriņš 1995. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir samazinājies. Galvenokārt ir samazinājies to produktu patēriņš, kuru cenas ir turpinājušas celties un ir relatīvi dārgāki (gaļas un gaļas produktu, piena un piena produktu, maizes un labības produktu, cukura, kartupeļu, augļu un ogu patēriņš). Tajā pašā laikā ir palielinājies relatīvi lētāku un pieejamāku produktu patēriņš - augu eļļas, zivju un zivju produkcijas, margarīna un citu taukvielu patēriņš. Mazturīgās mājsaimniecībās gandrīz visu pārtikas produktu patēriņš, izņemot maizi, labības produktus un kartupeļus, ir par 29% līdz 38% mazāks nekā minimālā patēriņa grozā noteiktais līmenis. Sistemātiska nepieciešamība taupīt uz pārtikas rēķina, sliktie dzīves apstākļi ietekmē iedzīvotāju, it sevišķi bērnu, veselības stāvokli un fizisko attīstību. Pieaugot naudas ieņēmumiem vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, pieaug izdevumu īpatsvars gaļai un gaļas produktiem, augļiem un ogām, dārzeņiem, cukuram, konditorejas izstrādājumiem, medum, turpretim samazinās izdevumu īpatsvars maizei, kartupeļiem, olām.

Strauji samazinājies pārtikas kaloriju patēriņš. 1989. gadā viens iedzīvotājs dienā patērēja 2617 kilokalorijas , 1992. gadā - 2491, 1993. gadā - 2372, bet 1994. gadā tikai 2290 kilokalorijas. Ļoti strauji samazinājies dzīvnieku izcelsmes produktu (piena, gaļas, olu) patēriņš.

Daudzās mājsaimniecībās izdevumi pārsniedz ienākumus , tāpēc tiek tērēti naudas uzkrājumi, ja tādi ir , pārdotas ģimenes vērtīgākās mantas un vērtslietas, rodas parādi. Pēc mājsaimniecību dzīves apstākļu pašnovērtējuma 1996.g. I ceturksnī tikai 2,9% mājsaimniecību savu pašreizējo stāvokli vērtē kā ļoti labu vai samērā labu. Turklāt 61,0% mājsaimniecību to vērtē kā samērā sliktu vai sliktu un 36,1% mājsaimniecību kā vidēju. Laukos dzīvojošās mājsaimniecības savus dzīves apstākļus ir novērtējušas pozitīvāk nekā pilsētās dzīvojošās mājsaimniecības. Pašreizējos dzīves apstākļus kā ļoti labus vai samērā labus novērtējušas 2,3% pilsētu mājsaimniecības un 4,3% lauku mājsaimniecības, kā vidējus - attiecīgi 30,1 un 50,1% un kā samērā sliktus vai sliktus - attiecīgi 67,6 un 45,6 procenti.

1.3. Iedzīvotāju nodarbinātība

Iedzīvotāju materiālā labklājība un demogrāfisko procesu raksturs ir cieši saistīts ar iedzīvotāju nodarbinātību. Saskaņā ar pēdējās tautskaites (1989. g.) datiem, Latvijā bija nodarbināti 98% darbspējas vecuma iedzīvotāji. Relatīvi augsts īpatsvars vīriešu un sieviešu strādāja arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Sieviešu nodarbinātības līmenis bija viens no visaugstākajiem pasaulē. Sievietes veidoja pat vairāk nekā 50% no darbaspēka.

Nodarbinātības līmenis 90. gados ir samazinājies, būtiski izmainījies nodarbināto sadalījums starp valsts uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām un privātuzņēmumiem, kā arī pēc darbības veida. Būtiski paplašinājusies nodarbinātība privātajā sektorā, daļēji kompensējot darba vietu likvidēšanu valsts rūpniecības uzņēmumos un kolektīvajās lauku saimniecībās. Ja 1990. gadā 81% no visiem nodarbinātajiem strādāja valsts un pašvaldību uzņēmumos, iestādēs un organizācijās un tikai 2% privātajās saimniecībās, tad 1995. gada beigās attiecīgie lielumi bija 31 un 25% , bet visvairāk darbaspēks tika nodarbināts uzņēmējsabiedrībās - 44%. Turklāt ļoti liels iedzīvotāju īpatsvars tagad strādā pakalpojumu sektorā (apmēram 60%), kas pēdējos gados strauji attīstījies. Tajā pašā laikā nodarbinātība rūpniecībā un celtniecībā ir būtiski sarukusi.

Latvijas Republikā iedzīvotāju nodarbinātībā var saskatīt vairākas tendences, kuras pamatos ir ar negatīvu ievirzi:

• samazinās nodarbināto skaits(no 1408,7 tūkst.cilv. 1990. g. līdz 1189,0 tūkst. cilv.1995. g.);

• samazinās nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (no 53% 1990. g. līdz 47% 1995. g);

• samazinās sieviešu īpatsvars kopējā nodarbināto skaitā;

• strauji samazinājies pensijas vecumā nodarbināto skaits un to īpatsvars šī vecuma iedzīvotāju skaitā;

• samazinās nodarbināto īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā (no 99,5% 1990. g. līdz 93,2% 1995. g);

• tautsaimniecībā nodarbināto īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā republikas pilsētās ir ievērojami augstāks nekā laukos (no nepilniem 30% Daugavpils un Rēzeknes rajonos līdz 58% Rīgā, Ventspilī un Rēzeknē 1994. g ).

Kopš 1992. gada 25. februāra, kad pirmoreiz bija publicēti dati par bezdarbnieku skaitu Latvijā, tad strauji pieaugušais reģistrēto bezdarbnieku skaits 1994. un 1995. gadā svārstījās no 76 līdz 87 tūkstošiem cilvēku. Tomēr oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis (6-7% 1994. - 1995. g.) Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm nav visai augsts. Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Francijā, Polijā, Ungārijā un vairākās citās tas ir augstāks, taču Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Čehijā un atsevišķās citās valstīs - zemāks.

Bezdarba izplatība ietekmē plašu iedzīvotāju slāņu labklājību, noskaņojumu, kā arī iedzīvotāju reproduktīvo uzvedību. Bezdarba līmeņa paaugstināšanās rezultātā palielinās bezdarbnieku un to ģimeņu materiālie un morālie zaudējumi (pazeminās to dzīves līmenis, ilgstoša bezdarba gadījumā zūd kvalifikācija, nav drošības sajūtas par nākotni), zaudējumus cieš sabiedrība kopumā (sarūk saražotais iekšzemes kopprodukts, pieaug izdevumi bezdarbnieku sociālai palīdzībai). Ilgstošais bezdarbs ir viens no galvenajiem iemesliem sociālās spriedzes pieaugumam, noziegumu skaita pieaugumam. Bezdarba līmeņa paaugstināšanās periodos parasti sarūk noslēgto laulību skaits, pieaug laulību nestabilitāte, samazinās dzimstība un palielinās saslimstība un mirstība.

Iedzīvotāju dzīves līmeni negatīvi ietekmē tas, ka strauji samazinās bezdarbnieku īpatsvars, kuri saņem pabalstu, un pieaug ilgstošo bezdarbnieku (ja bezdarbnieks ir bez darba ilgāk par sešiem mēnešiem, tad to uzskata par ilgstošo bezdarbnieku) īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā. 1992. gada beigās četri no pieciem bezdarbniekiem saņēma pabalstu, bet 1995. gada beigās tikai 42% (1.5. tabula).

Pirmie ilgstošie bezdarbnieki Latvijā reģistrēti 1992. gada 1. oktobrī - 0,5 tūkst. cilvēki jeb 2,8% no visiem bezdarbniekiem. Kopš 1993. gada ilgstošo bezdarbnieku skaitam ir tendence palielināties, aizvien vairāk ir arī bezdarbnieku, kuri jau gadu nevar iekārtoties darbā. 1996. gada jūlija beigās 6 mēnešus un ilgāk darbu nevarēja atrast 45,6 tūkst. cilvēku jeb 51 % no kopējā bezdarbnieku skaita, no tiem vairāk nekā gadu bez darba bija 25 tūkst. cilvēku.

Bez oficiāli reģistrētā bezdarba Latvijā pastāv slēptais, tas ir, nereģistrētais bezdarbs. Tas izpaužas uzņēmumu piespiedu dīkstāvēs, darbinieku piespiedu dīkstāvēs, darbinieku piespiedu bezalgas atvaļinājumos un saīsināto darba nedēļu, dienu un maiņu darbā , kas radies dažādu ekonomisko un finansiālo iemeslu dēļ. Par slēptajiem bezdarbniekiem var uzskatīt tos cilvēkus, kuri vairs nesaņem pabalstu un ir pārstājuši reģistrēties Nodarbinātības valsts dienestā.

1.5. tabula

Reģistrēto bezdarbnieku skaita dinamika

(perioda beigās)

Bezdarbnieku Tai skaitā, %

skaits, sievietes bezdarbnieki, ilgstošie Bezdarba

cilvēki kuri saņem bezdarb- līmenis,

pabalstu nieki %

1992. XII 31 284 59 80 12 2,3

1993. XII 76 744 53 58 33 5,8

1994. XII 83 946 52 51 43 6,5

1995. XII 83 231 52 42 45 6,6

1996. VII 89 938 52 45 51 7,1

Pilsētu iedzīvotāju laulātības intensitāte kopumā ir augstāka nekā tā ir lauku iedzīvotājiem, toties pilsētās laulātības rādītāju samazināšanās ir izteiktāka.

Vispārinātu laulību noslēgšanas raksturojumu dod kumulatīvie un summārie koeficienti. 90. gados tie ir strauji samazinājušies. Tā, piemēram, summārais laulātības koeficients 1990. gadā 16-59 gadus veciem vīriešiem bija 1,21, bet sievietēm - 1,25. Tas nozīmē, ka ar pastāvošo laulātības intensitāti vīrieši vecumā no 16 līdz 59 gadiem vidēji stājās 1,21, bet sievietes - 1,25 laulībās. 1995. gadā attiecīgie rādītāji samazinājās līdz 0,61 (vīriešiem) un 0,64 (sievietēm). Summārais pirmo laulību noslēgšanas koeficients 16-59-gadīgiem vīriešiem ir samazinājies no 0,87 1990. gadā līdz 0,45 1994. gadā, bet sievietēm attiecīgi no 0,93 līdz 0,47, norādot uz to, ka ar pašreizējo matrimonālo uzvedību vismaz puse vīriešu un sieviešu savas dzīves laikā vispār neiestāsies reģistrētā laulībā. Atbilstošais rādītājs 16-30 gadus vecām personām minētajā laikposmā samazinājies no 0,80 līdz 0,40 vīriešiem un no 0,88 līdz 0,44 sievietēm. Pastāvot laulātības intensitātei 1995. gada līmenī, vecumā līdz 30 gadiem pirmajā laulībā stājušos vīriešu īpatsvars sasniegtu 2/5, bet sieviešu īpatsvars būtu 44%. Tāda laulātības attīstība negatīvi ietekmē dzimstību.

Latvija Eiropā izceļas ar strauju pirmo laulību skaita samazinājumu - sievietēm no 17 142 laulībām 1990. gadā līdz 7 952 laulībām 1995. gadā, bet vīriešiem atbilstoši no 16 782 līdz 7 984. No 1980. gada līdz 1995. gadam pirmo laulību īpatsvars kopīgajā noslēgto laulību skaitā sievietēm ir samazinājies no 74,9% līdz 71,8%, bet vīriešiem attiecīgi no 73,7% līdz 72,1%. 1990.-1995. gadā pirmo laulību skaita samazinājums uz 1000 sievietēm/vīriešiem vērojams visās viengadīgajās vecumgrupās. Vislielākais pirmo laulību speciālā koeficienta samazinājums 1990.-1995. gadā atzīmēts 21-23-gadīgajiem vīriešiem un 18-20-gadīgajām sievietēm (skat. 2.2. un 2.3. attēlu). Jāatzīmē, ka 21-23-gadīgajiem vīriešiem un 19-21-gadīgajām sievietēm raksturīga maksimālā laulātības intensitāte. 1994.-1995. gadā ir pieauguši pirmo laulību noslēgšanas speciālie koeficienti 25-35-gadīgiem vīriešiem, tomēr šie rādītāji nesasniedz 90. gadu sākuma līmeni.

Valstī kopumā 90. gados ir vērojama laulātības, tai skaitā pirmo laulību noslēgšanas, intensitātes samazināšanās visos vecumos. Šīs parādības cēlonis ir laulības un ģimenes attiecību transformācija jaunās ekonomiskās sistēmas ietekmē un vērtīborientācijas izmaiņas sabiedrībā (īpaši jaunās paaudzes vidū). Mūsdienās jaunieši par primāro uzskata labas izglītības (vai specialitātes) iegūšanu, kura nākotnē dotu iespēju dzīves materiālajai nodrošināšanai, bet ģimenes veidošanu plāno pēc materiālās patstāvības sasniegšanas ģimenes dzīvei būtisko ekonomisko jautājumu risināšanai - dzīvokļa iegādei vai izīrēšanai, noteikta dzīves kvalitātes līmeņa nodrošināšanai u.c.

2.2. attēls

Laulātības speciālo koeficientu samazināšanās saistīta ar oficiāli nereģistrēto kopdzīves savienību (t.s. konsensuālo laulību) skaita pieaugumu. Mūsdienās personu kopdzīve bez laulības oficiālas reģistrācijas izplatīta daudzās ekonomiski attīstītās valstīs.

2.3. attēls

Latvijā 1995. gada septembrī veiktā ģimenes un dzimstības apsekojuma (skat 3. nod.) materiāli liecina, ka 2/3 vīriešu un sieviešu (18-49 gadu vecumā) sastāvēja laulībā, no tiem 4/5 oficiāli reģistrētā, bet 1/5 - konsensuālā savienībā. No bezbērnu ģimeņu kopskaita nereģistrētu kopdzīves savienību bija 30,0 %, bet no ģimeņu, kurās bija bērni, kopskaita - tikai 8,3%.

Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Latvijā reģistrētā laulībā sastāvošo personu īpatsvars ir augsts, bet konsensuālo laulību skaits relatīvi neliels. Pēc pēdējās tautskaites datiem redzam, ka Latvijā 30-34 gadu vecu sieviešu vidū tikai 8,3% nekad nebija sastāvējušas laulībā, turpretī Ziemeļ- un Rietumeiropas valstīs atbilstošajā vecumgrupā 1/3-1/2 sieviešu nekad nebija oficiāli precējušās. Ģimenes un dzimstības apsekojuma materiāli liecina par to, ka 88,6% no visām sievietēm, kuras aptaujas laikā dzīvoja kopā ar partneri, sastāvēja reģistrētā laulībā, bet 11,4% dzīvoja nereģistrētā kopdzīves savienībā. Šie dati liecina par laulības institūta lomas samazināšanos sabiedrībā.

No visām 1995. gadā noslēgtajām laulībām tikai 2/3 bija tādas laulības, kurās gan līgava, gan līgavainis precējās pirmoreiz. 1995. gadā 81,3% laulību tika noslēgtas dzimtsarakstu nodaļās, bet 18,7% - baznīcā.

Pēdējos gados trešdaļa laulību (1995. gadā - 33,9%) tiek reģistrētas starp dažādu tautību partneriem. Etniski jaukto laulību īpatsvars latviešu vidū ir zemāks par vidējo valstī. 90. gados latviešu līgavu un līgavaiņu īpatsvars, kuri stājās laulībā ar cittautiešiem, svārstījās no 18% līdz 19%. 90. gados, tāpat kā 80. gados, ļoti augsts etniski jaukto laulību īpatsvars vērojams nelatviešu vidū. Visbiežāk etniski jauktajās laulībās stājas minoritāšu pārstāvji - ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši un poļi (4/5). Augsts jaukto laulību īpatsvars ir raksturīga multinacionālas valsts iezīme.

Jaukto laulību raksturošanai demogrāfijā tiek izmantoti speciāli laulātības indeksi, kas parāda prioritātes pakāpi atsevišķas tautības laulības partnera izvēlē salīdzinājumā ar nejaušo (varbūtējo) partnera izvēli. Šos indeksus mēdz dēvēt par simpātijas (pievilkšanās) vai antipātijas (atgrūšanās) raksturojumiem* . Latvijā vērojama etniskā pievilkšanās (simpātijas) vienas un tās pašas tautības pārstāvju starpā. Īpaši izteikta etniskā pievilkšanās raksturīga latviešu (1994.-1995. gadā +0,59), krievu (+0,42) un ebreju (+0,24) tautības pārstāvju laulībām. Minēto tautību pārstāvjiem jau kopš 30. gadiem raksturīgi salīdzinoši augsti etniskās pievilkšanās indeksi, tomēr to skaitliskā vērtība pakāpeniski samazinās. Šī parādība ir saistīta ar ideoloģisko ievirzi Latvijas inkorporācijas periodā PSRS un krievvalodīgās vides ietekmi. Jāatzīmē, ka 50. gados vislielākie pievilkšanās indeksi valstī bija atzīmēti ebreju tautības pārstāvju starpā (+0,74), bet latvieši pēc šī rādītāja ieņēma otro vietu. Tāda situācija varēja izveidoties sakarā ar ebreju tautības lielajiem zaudējumiem kara gados politisko represiju rezultātā.

Etniskās pievilkšanās rādītāju dinamika parāda, ka latviešu tautības līgavām un līgavaiņiem savstarpējās simpātijas samazinās - 1935.-1939. gadā attiecīgais indekss bija +0,80, 1959. gadā +0,68, 1976. gadā +0,61 un 1994.-1995. gadā +0,59.

Skaitliski mazajām Latvijas tautībām - ukraiņiem, baltkrieviem, poļiem un lietuviešiem 1994.-1995. gadā pievilkšanās indeksi svārstījās robežās no +0,08 līdz +0,02 (skat. 2.1. tabulu).

Dažādu etnisku grupu partneriem visbiežāk konstatēti antipātija vai atgrūšanās. Tomēr jāpiebilst, ka trīs austrumslāvu tautību pārstāvju (krievu, baltkrievu un ukraiņu) starpā pastāv etniskā pievilkšanās. Šī parādība lielā mērā saistīta ar to faktu, ka tikai 32% baltkrievu un 49% ukraiņu dzimtā valoda ir savas tautības valoda (1989. gada tautskaites dati). Tas liecina, ka liela daļa šo tautību pārstāvju pēc būtības ir pārkrievojusies.

Latviešu un pārējo sešu Latvijas skaitliski lielāko tautību pārstāvju vidū izteikta ir antipātija. Tāpat kā pirms kara, arī tagad saglabājās ļoti augsta atgrūšanās pakāpe starp latviešiem un ebrejiem (1994.-1995. gadā indekss starp latviešiem un ebrejietēm bija -0,78, bet starp latvietēm un ebrejiem -0,82), tomēr tā ir nedaudz samazinājusies. 1994.-1995. gadā indekss starp latvietēm un krieviem bija -0,63, bet starp latviešiem un krievietēm -0,62 (1935.-1939. gadā -0,84 un -0,76).

2.1. tabula

Etniskās pievilkšanās (+) un atgrūšanās (-) indeksi starp dažādu tautību laulību partneriem 1994.-1995. gadā

Līgava

Līgavainis Latviete Krieviete Baltkrieviete Ukrainiete Poliete Lietuviete Ebrejiete

Latvietis +0,59 -0,62 -0,58 -0,60 -0,47 0,01 -0,78

Krievs -0,63 +0,42 +0,10 +0,07 +0,04 -0,26 +0,01

Baltkrievs -0,56 +0,08 +0,07 +0,03 +0,03 +0,00 -0,49

Ukrainis -0,58 +0,07 +0,02 +0,08 -0,05 +0,01 0,00

Polis -0,36 +0,03 +0,01 +0,01 +0,05 +0,04 0,00

Lietuvietis -0,39 +0,02 +0,03 -0,33 +0,08 +0,02 0,00

Ebrejs -0,82 +0,05 -0,55 +0,02 0,00 -0,17 +0,24

2.3. Laulību šķiršanas raksturojums

Viena no aktuālākajām demogrāfiskajām problēmām Latvijā jau kopš 60. gadu vidus ir augstais laulību šķiršanas līmenis. Arī 90. gados laulību šķiršanas rādītāji ir augsti. Laulību šķiršanas gadījumu skaita ziņā uz 1000 iedzīvotājiem Latvijai 90. gados ir viens no augstākajiem rādītājiem Ziemeļvalstu vidū. Savukārt postsociālisma valstu vidū Latvija 1994. gadā pēc šķiršanās vispārīgā koeficienta ieņem 5. vietu - aiz Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Igaunijas. 1990.-1995. gadā šķirto laulību skaits uz 100 noslēgtajām laulībām Latvijā ir palielinājies no 45,7 līdz 70,6, norādot uz visai augstu laulību nestabilitātes pakāpi.

Kā vispārīgie, tā arī speciālie šķiršanās rādītāji liecina par laulību šķiršanas intensitātes palielināšanos laikposmā līdz 1992. gadam (skat. 2. pielikumu). Laulību šķiršanas gadījumu biežuma būtisks pieaugums 1992. gadā saistīts ar veco PSRS pasu nomaiņu ar Latvijas Republikas pasēm, t.i., ar agrākajos gados faktiski izirušu laulību oficiālu reģistrāciju. Pēc 1992. gada laulību šķiršanas intensitāte ir samazinājusies.

Pilsētās šķirto laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem 90.gados ir gandrīz 2 reizes lielāks nekā lauku teritorijās. Īpaši augsti šķiršanās rādītāji vērojami lielajās pilsētās. 1992.-1995. gadā salīdzinoši augsti šķiršanās vispārīgie koeficienti republikas lielāko pilsētu starpā atzīmēti Jūrmalā un Ventspilī. Šķirto laulību skaits uz 100 noslēgtajām laulībām 1992.-1995. gadā Jūrmalas pilsētā sasniedza 97,8, bet Ventspilī - 90. Šis rādītājs relatīvi zems ir Latgales rajonos un Talsu rajonā. (skat. 1. pielik.).

1990.-1992. gadā summārie šķiršanās koeficienti 16-69-gadīgiem vīriešiem ir palielinājušies no 0,61 līdz 0,84, bet sievietēm atbilstoši no 0,57 līdz 0,79. Savukārt pēc 1992. gada attiecīgie šķiršanās koeficienti būtiski samazinājās un 1994. gadā sastādīja 0,50 vīriešiem un 0,47 sievietēm. Tādējādi 1994. gadā šie koeficienti bija mazāki nekā 1990. gadā. Šķiršanās speciālo koeficientu samazināšanās vērojama visās piecgadīgajās dzimumvecumgrupās.

Laulību iziršanas un atraitnības rezultātā veidojas nepilnās ģimenes, kurās bērnus audzina viens no vecākiem. 1995. gadā 42,6% no šķirtajām laulībām laulātajiem bija viens kopīgs bērns, 32,4% - kopīgu bērnu nebija, bet 25,0% - bija 2 un vairāk kopīgi bērni.

Aptuveni 1/3 šķirto laulību 90. gados ir izirušas pēc 5-9 gadu kopdzīves, nedaudz mazāks par 1/3 ir to laulību īpatsvars, kuras beigušās ar šķiršanos kopdzīves pirmajos četros gados, bet aptuveni 40% laulāto pāru bija izlēmuši oficiāli noformēt laulības iziršanu pēc 10 un vairāk kopdzīvē pavadītajiem gadiem.

Mūsu rīcībā nav pietiekami plaša statistiskā materiāla, lai detalizēti izvērtētu laulību šķiršanas etniskās atšķirības. Tomēr, izpētot šķirto un noslēgto laulību attiecību, var konstatēt, ka latvieši laulību šķir retāk nekā pārējo skaitliski lielāko tautību pārstāvji (skat. 2.5. attēlu). 90. gados uz 100 noslēgtajām laulībām šķirto laulību skaits latviešiem ir mazāks par valsts vidējo rādītāju (1990.-1994. gadā 48,6 pret 60,5). Šajā laikposmā ļoti augsti šķiršanās rādītāji atzīmēti ukraiņiem (122,9 šķiršanās uz 100 noslēgtām laulībām), baltkrieviem (104,9), ebrejiem (82,8) un krieviem (76,5). Šāda parādība 90. gados lielā mērā ir saistīta ar minēto tautību pārstāvju aktīvu izbraukšanu no Latvijas un pārcelšanos uz dzīvi citās valstīs. Acīmredzot daudzos gadījumos pirms šo tautību pārstāvju izbraukšanas viņu izirušās laulības ir juridiski šķirtas.

2.4. attēls

Šķīrušos skaits 16-69 gadu vecumā 1990.-1994. gadā

(uz 1000 attiecīgā dzimuma iedzīvotājiem)

1990.-1994. gadā uz 100 noslēgtajām etniski jauktajām laulībām bija 63 reģistrēti etniski jaukto laulību šķiršanas gadījumi, etniski viendabīgajām laulībām atbilstošais rādītājs bija 59. 1990.-1994. gadā noslēgto etniski viendabīgo laulību īpatsvars kopīgajā noslēgto laulību skaitā sastādīja 65,0%, bet etniski viendabīgo laulību šķiršanas gadījumu īpatsvars šķirto laulību kopskaitā bija 63,7%. Tādējādi var izdarīt secinājumu, ka etniski jauktās laulības tiek šķirtas nedaudz biežāk nekā etniski viendabīgās laulības.

Pēc 1995. gadā veiktā ģimenes un dzimstības apsekojuma datiem Latvijas vīrieši kā galveno šķiršanās iemeslu atzīmējuši atšķirīgas garīgās vērtības un dzīves pozīcijas (43,7% no vīriešu atzīmēto šķiršanās iemeslu kopskaita). Sievietes šo šķiršanās iemeslu ierindojušas 2. vietā (21,5%), bet visbiežāk viņas min partnera alkoholismu (28,6%). Partnera neuzticību sievietes atzīmējušas 17,5% gadījumos, bet vīrieši - 20,0%, savukārt paša respondenta mīlestību pret jaunu partneri minēja 2,9% sieviešu un 7,4% vīriešu (skat. 2.6. attēlu). Laulību šķiršanas motivācija ir diferencēta atkarībā no tautības (skat. 7. pielikumu). Tā, piemēram, latvietes biežāk nekā krievietes laulības šķiršanas nepieciešamību saista ar partnera alkoholismu, neuzticību, mīlestību pret citu partneri un domstarpībām ģimenes pienākumu sadalē, bet retāk - ar pašas sievietes mīlestību pret citu partneri, atšķirīgām garīgām vērtībām un dzīves pozīcijām, dzīvesbiedra nerūpēšanos par ģimenes labklājību un seksuālo disharmoniju. Savukārt latviešu vīrieši biežāk nekā krievu tautības vīrieši laulību šķiršanu motivē ar mīlestību pret citu partneri, domstarpībām ģimenes pienākumu sadalē un seksuālo disharmoniju, bet retāk ar alkoholismu, laulības partneres mīlestību pret citu vīrieti, atšķirīgām garīgām vērtībām un dzīves pozīcijām, dzīvesbiedres nerūpēšanos par ģimenes labklājību un domstarpībām bērnu audzināšanas jautājumos.

2.5. attēls

Šķirtas laulības uz 100 noslēgtām laulībām

1993.-1994. gadā

Laulātības un šķiršanās procesu detalizētākai pētīšanai būtu vēlams pilnveidot kārtējās statistiskās uzskaites sistēmu, īpaši pievēršot uzmanību statistisko tabulu un izstrādņu sagatavošanai par laulātības un šķiršanās etniskajiem un reģionālajiem aspektiem.

2.6. attēls

Laulību šķiršanas iemesli

(pēc 1995. gada ģimenes un dzimstības apsekojuma materiāliem)

* Atgrūšanās indeksi uzrāda maksimumu (-1), ja starp divu attiecīgu tautību pārstāvjiem vispār netika noslēgtas laulības. Minimumu (0) indekss uzrāda gadījumos, kad šādu laulību faktiskais un teorētiskais biežums sakrīt. Pievilkšanās indekss svārstās no 0, gadījumos, kad sakrīt teorētiskais un empīriskais attiecīgo laulību biežums, līdz 1, kad realizējas visas attiecīgo laulību noslēgšanas iespējas.

1994. gada septembrī LR VSK sadarbībā ar Norvēģijas Lietišķo pētījumu institūtu (FAFO) veic iedzīvotāju dzīves apstākļu izlases veida apsekojumu. Reprezentatīvā apsekojuma rezultāti liecina, ka valstī nestrādāja un aktīvi darbu meklēja 17% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, no kuriem tikai ceturtā daļa bija reģistrējušies Nodarbinātības valsts dienestā. Ņemot vērā arī slēpto bezdarbu, 1996. gada sākumā valstī nestrādāja vairāk nekā 100 tūkst. cilvēku, kas veido apmēram desmito daļu no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Latvijā ir spilgti izteiktas reģionālās īpatnības bezdarba izplatībā. Bezdarbs visvairāk skāris Latgali, kur tas vairākas reizes pārsniedz vidējo bezdarba līmeni valstī. Ja Latvijā vidēji 1996. gada jūlija beigās bezdarba līmenis bija 7,1% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita , tad Latgales rajonos - vidēji ap 20% (Rēzeknes rajonā 28,7%), Daugavpilī - 8,1% un Rēzeknē - 13,3%. Tieši Latgalē ir vērojams visbūtiskākais demogrāfiskās situācijas pasliktinājums 90. gados.

1.4. Veselības aizsardzība un iedzīvotāju attīstība

Latvija ilgāku laiku izcēlās ar augstiem ārstu un vidējā medicīniskā personāla nodrošinājumu rādītājiem. 90.gados šie raksturojumi sistemātiski kritās, tomēr joprojām tie ir relatīvi augsti. Tā, piemēram, visu specialitāšu ārstu skaits 1990. gada beigās bija 12,5 tūkst., bet 1995. gada beigās 8,4 tūkst. Latvijā 1993. gadā uz 100 000 iedzīvotājiem bija 364 ārsti, bet Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā - attiecīgi 286, 306 un 362 ārsti. Līdzīgs stāvoklis vērojams arī pēc gultu skaita slimnīcās. Turklāt Latvijā to relatīvais skaits joprojām ir augstākais Baltijas un Ziemeļvalstu vidū. Tomēr tirgus ekonomikas apstākļos, ieviešot daļēju vai pilnīgu medicīnas pakalpojumu apmaksu, plaši iedzīvotāju slāņi tos nespēj apmaksāt un līdz ar to neizmanto tos. Valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļu trūkuma dēļ atsevišķas slimnīcas vispār tiek slēgtas. 1995. gada beigās to skaits (166) bija par 22 mazāks nekā 1990. gadā, bet gultu skaits slimnīcās - par 10 tūkstošiem jeb 26%. Slimnīcu un gultu skaita samazināšanās slimnīcās liecina arī par to, ka slimnīcu personāls cenšas racionāli izmantot gultu skaitu, saīsinot slimnieku uzturēšanās laiku slimnīcā.

Raksturīga 90. gadu Latvijas iezīme ir sistemātiska iedzīvotāju skaita samazināšanās. Turklāt tas noris gan laukos, gan pilsētās. 1990. gads bija pēdējais, kad tika nodrošināts iedzīvotāju pieaugums uz dabiskās kustības rēķina. Ja 1991. gadā nomira par 116 cilvēkiem vairāk nekā piedzima, tad 1995. gadā šis negatīvais saldo sasniedza 17,3 tūkstošus. Iedzīvotāju skaits sarūk arī starpvalstu migrācijas rezultātā. Pirmoreiz negatīvs migrācijas saldo bija 1990. gadā, kad no valsts izbrauca par 516 cilvēkiem vairāk nekā iebrauca. Pēc tam negatīvais migrācijas saldo strauji pieauga līdz 46,9 tūkst.cilvēku 1992. gadā, kad Latviju atstāja prāvi Krievijas armijas kontingenti. Pēdējos gados tas pakāpeniski samazinājās - līdz 10,5 tūkst.1995. gadā.

Iedzīvotāju skaits valstī 1996. gada vidū (mazāk par 2500 tūkst.) salīdzinājumā ar 1990. gadu samazinājies apmēram) par 175 tūkst.cilv. Pilsētu un lauku iedzīvotāju proporcijas (69 un 31%) šai laikā praktiski nemainījās. Rīgā joprojām dzīvo katrs trešais valsts iedzīvotājs (826 tūkst. 1996. g. sākumā).

Iedzīvotāju dabiskās kustības un migrācijas rezultātā ne tikai samazinājies iedzīvotāju kopskaits, bet ir notikušas būtiskas izmaiņas iedzīvotāju vecumsastāvā. 90. gados pastiprinājās iedzīvotāju novecošanās process, kas izpaužas bērnu īpatsvara samazinājumā un veco cilvēku daļas pieaugumā, kā arī iedzīvotāju vidējā vecuma palielinājumā.

Raksturīgākas vecumstruktūras izmaiņas bija šādas:

• ļoti strauji samazinājies bērnu un pusaudžu skaits vecumā līdz 15 gadiem (par 62,8 tūkst. cilv. jeb 10,9% laikposmā no 1990. g.sākuma līdz 1996. g sākumam) un to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (par 1,1 procentpunktiem). To būtiski ietekmēja straujā dzimstības samazināšanās, kā arī starpvalstu migrācija, jo kopējā emigrantu skaitā apmēram 20% ir bērni vecumā līdz 15 gadiem;

• strauji samazinājies darbspējas vecuma (sievietes 15 -54 gadi, vīrieši 15 - 59 gadi) iedzīvotāju skaits (par 125,7 tūkst.cilv. jeb 8,1%) un to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (par 1,0 procentpunktiem). Tas ir cieši saistīts ar iedzīvotāju starpvalstu migrāciju, jo izbraucēju vidū pārsvarā ir darbspējas vecuma iedzīvotāji (apmēram 70%), un ar mirstības pieaugumu, īpaši vīriešu, šajā vecumā;

• palielinājies iedzīvotāju skaits pensijas vecumā (par 15,4 tūkst. cilv.jeb 2,8%) un to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā (par 2,1 procentpunktiem). Līdz ar to ir strauji pieaudzis arī pensijas vecuma iedzīvotāju demogrāfiskās slodzes līmenis uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem.

Salīdzinot iedzīvotāju vecumsastāvu Latvijā ar citu Baltijas un Ziemeļvalstu attiecīgiem raksturojumiem, jākonstatē, ka iedzīvotāju novecojuma pakāpe Latvijā ir augstāka nekā Baltijas kaimiņvalstīs, taču zemāka nekā Ziemeļvalstīs. Šeit gan jāņem vērā, ka pensijas sasniegšanas minimālais vecums un vidējais mūža ilgums Baltijā ir jūtami zemāks. Sieviešu sastāvs ir daudz vecāks nekā vīriešu, ko nosaka gan augstāks zēnu īpatsvars jaundzimušo kopumā, gan visai lielās atšķirības vīriešu un sieviešu dzīvotspējā. Noris arī pensijas kontingenta novecošanās.

Vīriešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā ir 46,3% (1990. g. 46,5%). Laukos tas ir augstāks. Vecumā līdz 30 gadiem vīriešu katrā viengadīgajā vecuma grupā ir vairāk nekā sieviešu, taču pēc 40 gadiem sievietes ir izteiktā pārsvarā, un vecumā virs 70 gadiem sieviešu skaits ir gandrīz 3 reizes lielāks par vīriešu skaitu.

Iedzīvotāju dabiskās kustības, migrācijas un asimilācijas rezultātā pakāpeniski izmainās iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Aprēķini liecina, ka 90. gados sistemātiski palielinājās latviešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā un samazinājās krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu un citu tautību iedzīvotāju īpatsvars. Latviešiem ir relatīvi zemāks to skaita samazinājums paaudžu nomaiņas gaitā nekā daudzām citām Latvijā dzīvojošām tautībām. Turklāt ir atzīmēts neliels latviešu skaita pieaugums imigrācijas un asimilācijas rezultātā, turpretim cittautiešiem šie rādītāji pārsvarā bija negatīvi. Tomēr absolūtais latviešu skaits pēdējos gados sistemātiski sarūk. Prognozes rāda, ka šī tendence saglabāsies arī tuvākajos gados. Pamattautības (latviešu) īpatsvars Latvijā joprojām ir viszemākais Eiropā. Lielākajā daļā valstu pamattautības īpatsvars svārstās no 75 līdz 99,5%, bet Latvijā tikai 55% no visiem iedzīvotājiem ir latvieši, turklāt visās trīs lielākajās valsts pilsētās latviešu joprojām ir daudz mazāk nekā cittautiešu, īpaši Daugavpilī un Rīgā.

2. Laulātības un ģimenes attīstība

2.1. Ģimeņu skaits un sastāvs

Pēdējās desmitgadēs Latvijā vērojama strauja laulības un ģimenes attiecību transformācija. Tā ir saistīta ar izmaiņām sociāli ekonomisko procesu norisē un ar valsts atbalsta samazināšanu ģimenēm ar bērniem.

Pēc Latvijas Universitātes Demogrāfijas centra pētnieku aprēķiniem 1993. gadā 2232 tūkst. jeb 86% Latvijas iedzīvotāju dzīvoja ģimenēs, 130 tūkst. (5%) bija atsevišķi dzīvojošie ģimenes locekļi, bet 245 tūkst.(9%) - vieninieki.

Latvijā ir nedaudz vairāk nekā 700 tūkst. ģimeņu. 3/4 no visām ģimenēm sastāv no viena laulātā pāra ar vai bez bērniem. Apmēram 1/5 šo ģimeņu laulātais pāris dzīvo kopā ar vienu no laulāto vecākiem vai citiem radiem. Tikai 2% ģimeņu sastāvā ietilpst 2 laulāti pāri. Ģimeņu skaitam ir tendence samazināties.

80. gados pilno ģimeņu (šo ģimeņu kodolu veido laulāts pāris) skaita pieaugums bija neliels, bet to īpatsvars ģimeņu kopskaitā turpināja pazemināties (1979.-1989. gadā - par 3,3 procentpunktiem).

70.-90. gados augstais laulību šķiršanas un ārlaulības dzimstības pieauguma rezultātā pieauga nepilno ģimeņu (ģimeņu, kuru kodolu veido bērns(-i) vecumā līdz 18 gadiem ar vienu no vecākiem) skaits un īpatsvars. 1979.-1989. gadā tas palielinājās par 11 tūkst. ģimeņu vai par 2,3 procentpunktiem. Pilsētās nepilno ģimeņu īpatsvara pieaugums bija lielāks nekā laukos. Latvijas Republikas Valsts statistikas komitejas un Norvēģijas Lietišķo sociālo pētījumu institūta dzīves apstākļu pētījuma materiāli parāda, ka vientuļie vecāki ar apgādājamiem bērniem ir sociālā grupa, kas ir īpaši neaizsargāta pret ekonomiskajām grūtībām, tāpēc nepilno ģimeņu skaita pieaugums ir negatīvi vērtējams, galvenokārt no bērnu attīstības viedokļa.

1993. gadā 393 tūkst. ģimeņu (55% no visām ģimenēm) audzināja bērnus vecumā līdz 18 gadiem. Kopīgais nepilngadīgo bērnu un pusaudžu skaits valstī bija 643,0 tūkst. 80,7% no visiem nepilngadīgajiem bērniem un pusaudžiem dzīvoja pilnās ģimenēs (ieskaitot ģimenes ar patēvu vai pamāti ), bet 19,3% - ģimenēs ar vienu no vecākiem vai bez vecākiem.

Ģimeņu ar bērniem struktūra pēc nepilngadīgo skaita 1989. gadā Latvijā kopumā bija šāda: 52,5% - ar vienu, 37,4% - ar diviem, bet 10,1% - ar trīs un vairāk nepilngadīgiem bērniem. Dzimstības samazināšanās rezultātā ģimeņu, kuras audzina nepilngadīgus bērnus, un lielākoties daudzbērnu ģimeņu skaits 90. gados sistemātiski sarūk.

2.2. Laulību noslēgšana

Mājsaimniecību un ģimeņu veidošanās un to demogrāfiskie raksturojumi (lielums, sastāvs, tai skaitā nepilngadīgo bērnu bērnu skaits, u.c.) lielā mērā ir atkarīgi no tādiem procesiem kā laulātība un laulību šķiršana.

1995. gadā Latvijā tika reģistrētas 11 072 laulības, kas ir 2 reizes mazāk nekā 1990. gadā (skat. 2.1. attēlu). Vispārīgais laulātības koeficients samazinājies no 8,8 %o 1990. gadā līdz 4,4 %o 1995. gadā.

Laulību noslēgšanas vispārīgie koeficienti 90. gadu sākumā Latvijā bija augstāki nekā Ziemeļvalstīs - Dānijā, Islandē, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā. 1994. gadā noslēgto laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā salīdzinājumā ar Ziemeļvalstīm bija otrais zemākais aiz Zviedrijas.

Apskatot laulātības administratīvi teritoriālās atšķirības, var konstatēt, ka pēdējos gados laulātības vispārīgie koeficienti augstāki bijuši Balvu, Jelgavas, Ogres, Ventspils un Rēzeknes rajonā un Daugavpils un Ventspils pilsētā (skat. 1. pielik.). Pēc sistemātiskas laulātības vispārīgo koeficientu pazemināšanās 1990.-1994. gadā, 1995. gadā minētie rādītāji nedaudz palielinājušies Rīgā un Jelgavas, Liepājas, Ludzas, Madonas, Rēzeknes, Rīgas un Valmieras rajonā. Pārējās administratīvi teritoriālās vienībās 1995. gadā tie turpināja samazināties.

Laulībā stājušos vīriešu un sieviešu skaits uz 1000 attiecīgā dzimuma iedzīvotājiem 16 un vairāk gadu vecumā 1990.-1995. gadā ir samazinājies 2 reizes - sievietēm no 20,9%o 1990. gadā līdz 10,2%o 1995. gadā, bet vīriešiem - no 25,3 līdz 12,3%o. Minētā rādītāja visstraujākais samazinājums vērojams 17-18 gadus (5-6 reizes) un 21-23 gadus (2-3 reizes) veciem vīriešiem un 16-20 gadus vecām sievietēm (2-4 reizes). Laulātības koeficients ievērojami samazinājies arī abu dzimumu personām, kuras vecākas par 30 gadiem (skat. 3.-6. pielik.).

1. pielikums.

Laulātības un šķiršanās rādītāji lielākajās pilsētās un rajonos

vidēji 1992.-1995. gadā

Latvija 5,46 3,99 73,1

Pilsētas

Rīga 5,69 4,43 77,9

Daugavpils 6,95 4,97 71,6

Jelgava 6,24 4,69 75,3

Jūrmala 5,46 5,34 97,8

Liepāja 5,38 5,05 93,8

Rēzekne 6,01 4,62 76,9

Ventspils 6,42 5,77 89,9

Rajoni

Aizkraukles 5,26 3,24 61,5

Alūksnes 4,55 3,74 82,1

Balvu 5,63 3,05 54,2

Bauskas 5,08 4,08 80,4

Cēsu 4,67 3,20 68,5

Daugavpils 5,07 2,63 51,9

Dobeles 5,02 3,73 74,3

Gulbenes 4,76 3,10 65,2

Jelgavas 5,60 3,59 64,1

Jēkabpils 5,24 3,73 71,2

Krāslavas 5,47 2,85 52,2

Kuldīgas 4,34 2,74 63,1

Liepājas 4,49 3,04 67,7

Limbažu 4,58 2,88 63,0

Ludzas 5,10 3,09 60,7

Madonas 4,84 3,20 66,1

Ogres 5,58 3,96 70,8

Preiļu 5,40 3,16 58,5

Rēzeknes 5,55 2,29 41,3

Rīgas 5,40 3,66 67,8

Saldus 5,05 3,49 69,1

Talsu 4,85 2,25 46,4

Tukuma 4,82 3,38 70,2

Valkas 4,45 3,50 78,7

Valmieras 4,92 3,99 81,2

Ventpils 5,56 3,34 60,1

3. pielikums.

Laulātības tabula Latvijas sievietēm 1990. gadā

(uz 10 000 attiecīgā vecuma sievietēm)

Vecums, Laulības, kas noslēgtas Laulības, kas noslēgtas

gadi attiecīgajā vecumā līdz attiecīgajam vecumam

Visas Pirmās Atkārtotās Visas Pirmās Atkārtotās

laulības laulības laulības laulības laulības laulības

16 104 104 0 104 104 0

17 311 311 0 415 415 0

18 1343 1340 3 1758 1755 3

19 1426 1413 13 3184 3168 16

20 1436 1399 37 4620 4567 53

21 1227 1165 62 5847 5732 115

22 948 865 83 6795 6597 198

23 726 621 105 7521 7218 303

24 567 455 112 8088 7673 415

25 417 307 110 8505 7980 525

26 337 225 112 8842 8205 637

27 334 188 146 9176 8393 783

28 265 151 114 9441 8544 897

29 236 117 119 9677 8661 1016

30 214 95 119 9891 8756 1135

31 195 84 111 10086 8840 1246

32 166 58 108 10252 8898 1354

33 164 47 117 10416 8945 1471

34 152 39 113 10568 8984 1584

35 139 34 105 10707 9018 1689

36 141 35 106 10848 9053 1795

37 125 31 94 10973 9084 1889

38 105 26 79 11078 9110 1968

39 115 23 92 11193 9133 2060

40 94 17 77 11287 9150 2137

41 91 13 78 11378 9163 2215

42 105 15 90 11483 9178 2305

43 103 14 89 11586 9192 2394

44 76 11 65 11662 9203 2459

45 72 8 64 11734 9211 2523

46 76 10 66 11810 9221 2589

47 59 8 51 11869 9229 2640

48 69 12 57 11938 9241 2697

49 67 6 61 12005 9247 2758

50 80 6 74 12085 9253 2832

4. pielikums.

Laulātības tabula Latvijas vīriešiem 1990. gadā

(uz 10 000 attiecīgā vecuma vīriešiem)

Vecums, Laulības, kas noslēgtas Laulības, kas noslēgtas

gadi attiecīgajā vecumā līdz attiecīgajam vecumam

Visas Pirmās Atkārtotās Visas Pirmās Atkārtotās

laulības laulības laulības laulības laulības laulības

16 2 2 0 2 2 0

17 81 81 0 83 83 0

18 422 422 0 505 505 0

19 408 408 0 913 913 0

20 670 665 5 1583 1578 5

21 1412 1391 21 2995 2969 26

22 1463 1419 44 4458 4388 70

23 1162 1102 60 5620 5490 130

24 810 721 89 6430 6211 219

25 629 527 102 7059 6738 321

26 518 406 112 7577 7144 433

27 397 279 118 7974 7423 551

28 355 226 129 8329 7649 680

29 302 174 128 8631 7823 808

30 249 131 118 8880 7954 926

31 242 107 135 9122 8061 1061

32 217 83 134 9339 8144 1195

33 182 51 131 9521 8195 1326

34 186 57 129 9707 8252 1455

35 169 45 124 9876 8297 1579

36 149 35 114 10025 8332 1693

37 138 34 104 10163 8366 1797

38 135 28 107 10298 8394 1904

39 127 28 99 10425 8422 2003

40 122 24 98 10547 8446 2101

41 116 22 94 10663 8468 2195

42 109 24 85 10772 8492 2280

43 136 17 119 10908 8509 2399

44 100 20 80 11008 8529 2479

45 90 16 74 11098 8545 2553

46 84 14 70 11182 8559 2623

47 95 10 85 11277 8569 2708

48 99 14 85 11376 8583 2793

49 82 8 74 11458 8591 2867

50 75 10 65 11533 8601 2932

5. pielikums.

Laulātības tabula Latvijas sievietēm 1995. gadā

(uz 10 000 attiecīgā vecuma sievietēm)

Vecums, Laulības, kas noslēgtas Laulības, kas noslēgtas

gadi attiecīgajā vecumā līdz attiecīgajam vecumam

Visas Pirmās Atkārtotās Visas Pirmās Atkārtotās

laulības laulības laulības laulības laulības laulības

16 30 30 0 30 30 0

17 138 138 0 168 168 0

18 402 402 1 571 570 1

19 603 601 1 1173 1171 2

20 712 702 10 1885 1873 12

21 649 637 12 2534 2510 24

22 566 534 31 3100 3044 55

23 407 361 46 3507 3405 102

24 341 292 49 3848 3697 150

25 293 229 64 4141 3927 214

26 225 161 64 4366 4088 278

27 204 138 66 4570 4226 344

28 177 104 73 4747 4330 417

29 143 66 77 4890 4396 494

30 115 48 67 5005 4445 560

31 104 42 62 5109 4487 623

32 102 37 65 5211 4524 688

33 92 32 59 5303 4556 747

34 73 22 51 5376 4578 798

35 67 22 45 5443 4600 843

36 61 16 45 5503 4615 888

37 62 17 45 5565 4633 933

38 51 10 42 5616 4642 974

39 52 11 41 5668 4653 1015

40 49 6 43 5717 4659 1058

41 50 9 41 5767 4668 1099

42 39 5 34 5806 4673 1133

43 35 5 30 5842 4678 1164

44 34 7 27 5876 4685 1191

45 32 3 29 5908 4688 1220

46 45 4 41 5952 4692 1261

47 40 2 38 5993 4694 1299

48 44 7 37 6036 4701 1336

49 40 4 37 6077 4704 1372

50 49 3 46 6125 4707 1418

6. pielikums.

Laulātības tabula Latvijas vīriešiem 1995. gadā

(uz 10 000 attiecīgā vecuma vīriešiem)

Vecums, Laulības, kas noslēgtas Laulības, kas noslēgtas

gadi attiecīgajā vecumā līdz attiecīgajam vecumam

Visas Pirmās Atkārtotās Visas Pirmās Atkārtotās

laulības laulības laulības laulības laulības laulības

16 2 2 0 2 2 0

17 13 13 0 15 15 0

18 80 80 0 95 95 0

19 244 244 0 339 339 0

20 396 394 2 735 733 2

21 534 532 2 1269 1266 4

22 571 563 8 1840 1829 11

23 539 519 20 2379 2347 31

24 474 437 36 2853 2785 68

25 411 376 36 3264 3160 104

26 307 268 39 3571 3429 142

27 275 228 47 3847 3657 189

28 209 161 48 4056 3819 237

29 182 125 57 4238 3944 294

30 165 102 63 4403 4046 357

31 132 74 58 4535 4120 415

32 112 54 58 4647 4174 473

33 103 45 57 4749 4219 530

34 96 36 61 4846 4255 591

35 87 30 57 4933 4285 648

36 64 20 44 4997 4305 692

37 77 19 58 5074 4324 750

38 62 15 47 5136 4339 797

39 61 19 42 5197 4357 840

40 66 15 51 5263 4373 891

41 63 9 54 5327 4381 945

42 52 8 44 5378 4389 989

43 49 7 42 5427 4396 1031

44 59 13 47 5487 4409 1078

45 45 4 41 5532 4414 1118

46 44 7 37 5576 4421 1156

47 50 9 41 5626 4430 1197

48 49 4 45 5675 4433 1241

49 40 5 35 5714 4438 1276

50 52 7 45 5767 4445 1322