VIEDOKĻI

Baltijas jūru dalot

AMOCO/OPAB licences līgums ratificēts.

Ko tālāk?

Indulis Bērziņš, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs,— speciāli “Latvijas Vēstnesim”:

Neraugoties uz trešdien Lietuvas Republikas Seima sēdē pieņemto brīdinošo paziņojumu (skat. šodienas “LV”, Saeimas materiālu kopā, 6.lappusē, 419.lappusītē), vakar Saeima tomēr lielā vienprātībā pieņēma (skat. turpat) likumu, ar ko ir ratificēts licences līgums starp Latvijas Republiku un “AMOCO Latvia Petroleum Company”, ASV dibinātu sabiedrību, un “Oljeprospektering AB”, Zviedrijā dibinātu sabiedrību.

Otrajā lasījumā, pēc Saeimas Ārlietu komisijas priekšlikumiem, tika izdarīti tikai daži redakcionāli precizējumi. Debatēs pēc Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Induļa Bērziņa ziņojuma, līguma ratificēšanu atbalstīja deputāti J.Ādamsons, J.Dobelis, I.Ķezbers, M.Lujāns, M.Vītols, un vienīgi J.Jurkāns pret to iebilda (viņš arī nepiedalījās balsojumā). Par līguma ratificēšanu nobalsoja 68 deputāti, 5 atturoties un 1 balsojot pret.

Atbildot uz “LV” vaicājumu par iespējamo turpmāko notikumu gaitu, Indulis Bērziņš sacīja:

— Lietuvas reakciju ir ļoti grūti prognozēt. Tāpēc, ka līdz šim Lietuvas reakcija ir bijusi ne visai adekvāta. Jo, vēlreiz atgādinu, — līguma 24. pants paredz, ka naftas iegulu izpētes darbi, nemaz nerunājot par ieguvi, nesāksies, pirms būs noslēgta vienošanās par Latvijas un Lietuvas jūras robežu. Par sauszemes robežu līgums jau ir noslēgts 1993. gadā.

Optimistiskā prognoze ir šāda. Izveidojoties jaunajai Lietuvas valdībai, tā, protams, vēlētos paveikt kaut ko labu un tiekties pēc iespējami drīzākas vienošanās ar latviešiem, pieļaujot zināmu kompromisu. Mēs varētu noslēgt līgumu par robežu. Un tālāk viss norisinātos tā, kā pienākas divām kaimiņvalstīm, kurām kopumā attiecības ir ļoti labas. Citās sfērās mums jau nekādu problēmu nav.

Pesimistiskā prognoze ir tāda, ka bez trešās puses iejaukšanās vai starptautiskās tiesas mums šo problēmu divpusēji neizdosies atrisināt. Pilnīgi iespējams, ka realitāte būs kaut kur pa vidu.

Seima paziņojuma teksts ir visai dīvains — 1993. gada līgums par sauszemes robežu paredz, ka abas valstis noslēgs speciālu līgumu arī par jūras robežu. Līdz ar to, ja lietuvieši nosaka jūras robežu vienpusēji, viņi lauž šo līgumu. Un tad mēs vispār varam apstrīdēt sauszemes robežas līguma esamību.

Es vēlreiz saku — man ir ļoti grūti prognozēt, kas notiks turpmāk. Lietuviešu lielākā problēma ir tā, ka viņi izvēlējās to vēlēšanu sistēmu, ko mums cenšas uzspiest daži mūsu pašu politiķi, proti, spēlēt uz tautas jūtām. Runa ir par jaukto sistēmu — Lietuvā ir jau politisko partiju sarakstu princips, gan mažoritārais jeb vienmandāta apgabalu princips. Līdz ar to Lietuvā vēl turpinās vēlēšanas, un arī priekšvēlēšanu kampaņa. Šādā gaisotnē, protams, panākt kaut kādu reālu virzību uz priekšu praktiski nav iespējams.

— Acīmredzot Lietuvā pie varas nāks nacinālkonservatīvās Tēvzemes savienības sastādītā valdība. Vai tādā gadījumā mūsu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”, kas uzskatāma par Landsberģa partijas politisko partneri un vienlaikus ir viena no Latvijas valdību veidojošajām frakcijām, šajā sarežģītajā situācijā nevarētu sekmēt drīzāku jūras robežas līguma noslēgšanu?

— Man gan šajā ziņā nav īpaša optimisma. Jo savulaik Sinkas kungs no “Tēvzemei un Brīvībai” vadīja mūsu delegāciju, kam bija uzdots panākt jūras robežas līguma sagatavošanu, tomēr Landsberģis, turklāt būdams opozīcijā, ļoti nikni kritizēja gan savu valdību, gan Latviju. Manuprāt, tieši opozīcijas spiediens līdz šim nav ļāvis Lietuvas valdībai panākt vienošanos ar Latviju.

Taču viena lieta, kad partija atrodas opozīcijā, pavisam kas cits, kad tā ir pie varas. Tāpēc ceru, ka Landsberģa partija, nokļuvusi valdībā, būs pietiekami pragmatiska, lai spētu iet uz kompromisu. Jo cita ceļa kā sarunas mums nav.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu redaktors

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija:

Sakarā ar to, ka LR Saeima šodien ratificējusi Latvijas Republikas un AMOCO/OPAB licences līgumu, LR Ārlietu ministrija dara zināmu:

Tagad Latvija attiecībās ar naftas ieguves sabiedrībām AMOCO un OPAB ir izdarījusi visu, kas ir bijis atkarīgs tikai no Latvijas puses. Latvijas Saeimas lēmums ratificēt līgumu apliecina Latvijas apņēmību pildīt saistības ar saviem partneriem, kā arī vēlmi visādā ziņā veicināt ārvalstu ieguldījumus Latvijā un Baltijā.

Otrs priekšnosacījums, lai AMOCO/OPAB līgums stātos spēkā, ir juridiski atrisināt Latvijas un Lietuvas jūras robežas jautājumu, ko diemžēl joprojām nav izdevies panākt. Latvija vēlreiz apstiprina gatavību turpināt starpvalstu sarunas ar Lietuvu par jūras robežu, kā arī apliecina savu labo gribu un maksimālu lietišķību, lai abas valstis pēc iespējas drīzāk panāktu abpusēji pieņemamu un taisnīgu risinājumu. Latvija sarunās ar Lietuvu vienmēr balstījusies un turpinās balstīties uz vispāratzītām starptautisko tiesību normām un starptautisko praksi. Latvija vienmēr ir atzinusi, ka divu valstu robežu var noteikt, vienīgi šīm valstīm vienojoties par abpusēji pieņemamu robežas konfigurāciju, ko cita starpā paredz arī 1993. gada Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas “Līgums par valsts robežas atjaunošanu”.

Latvija nožēlo, ka Lietuvas puse nav uzklausījusi un ņēmusi vērā Latvijas argumentāciju un 23. oktobrī Lietuvas Republikas Seims pieņēmis paziņojumu, kas apšauba Latvijas un AMOCO/OPAB līguma likumību. Lai precizētu Lietuvas Seima paziņojuma juridiskos aspektus, šodien uz LR Ārlietu ministriju bija uzaicināts Lietuvas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks R.Karazija.

ĀM preses centrs

1996. gada 24. oktobrī