Informācija, problēma — demogrāfija

Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa

Turpinājums.

Sākums —

23.10.96., 24.10.96.

Latvijas Universitātes demogrāfu pētījums.

Akadēmiķa Pētera Zvidriņa virsvadībā un redakcijā

Pēc atsevišķā izdevuma

“Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa”.

“Latvijas Vēstnesī” — ar pētījuma autoru atļauju

Saturā

Redaktora priekšvārds

1. Latvijas Republikas

sociālekonomiskā attīstība

1.1. Iekšzemes kopprodukta dinamika 90. gados

1.2. Iedzīvotāju dzīves līmeņa dinamika

1.3. Iedzīvotāju nodarbinātība

1.4. Veselības aizsardzība un iedzīvotāju attīstība

2. Laulātības un ģimenes attīstība

2.1. Ģimeņu skaits un sastāvs

2.2. Laulību noslēgšana

2.3. Laulību šķiršanas raksturojums

3. Dzimstības dinamika

un diferenciācija

3.1. Dzimstības līmenis, tā evolūcija XX gadsimtā

3.2. Dzimstības diferenciācija

3.3. Dzimstības demogrāfiskie faktori

4. Iedzīvotāju veselības stāvoklis

4.1. Iedzīvotāju veselības stāvokļa

vispārinošie rādītāji

4.2. Iedzīvotāju saslimstība

4.3. Iedzīvotāju invaliditātes dinamika

5. Mirstība un mūža ilgums

5.1. Mirstības uzskaites pilnīgums un ticamība

5.2. Mirstības un mūža ilguma

vispārējās tendences

5.3. Mirstība pa vecuma grupām

un galvenajiem nāves cēloņiem

5.4. Mirstības un mūža ilguma atšķirības

pēc dzīvesvietas

5.5. Mirstības un mūža ilguma

sociāli ekonomiskās atšķirības

6. Iedzīvotāju atražošanās

un dabiskais pieaugums

3. Dzimstības dinamika un diferenciācija

3.1. Dzimstības līmenis, tā evolūcija XX gadsimtā

Jau 60.gadu beigās demogrāfi norādīja uz neatliekamu nepieciešamību stimulēt dzimstību un īstenot aktīvu demogrāfisko politiku, taču valdības līmenī šo uzdevumu toreiz politisku apsvērumu dēļ nevarēja īstenot. Tomēr demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās iespaidā zinātnieki sadarbībā ar vairāku ministriju un valsts komiteju darbiniekiem 70.gadu beigās izstrādāja pasākumu kompleksa projektu dzimstības stimulēšanai. Domu apmaiņā par demogrāfisko situāciju un demogrāfiskās politikas aktivizēšanas virzieniem piedalījās ne vien zinātnieki demogrāfi, bet arī sabiedriskie un valsts iestāžu atbildīgie darbinieki. 1980. gada maijā partijas un valdības vadība pirmo reizi pieņēma lēmumu par pasākumiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, akcentējot pasākumus dzimstības un dabiskā pieauguma veicināšanai. 1981.gada sākumā tika ieviesti atsevišķi pasākumi valsts palīdzībai ģimenēm ar bērniem PSRS mērogā.

Tādējādi 70.gadu beigās aizsāktā darbība dzimstības stimulēšanā tika papildināta ar dažiem vissavienības pasākumiem. Efektīvi izrādījās vairāki lokālie pasākumi rajonos, pilsētās, lauku saimniecībās, utml. 1983. gadā sākās darbs ar republikas komplekso programmu par iedzīvotājiem. Programmu apstiprināja 1986. gadā un to sāka īstenot kā republikas sociālās un ekonomiskās attīstības plāna sastāvdaļu. Četru apakšprogrammu vidū bija arī dzimstības palielināšanas un laulību stiprināšanas apakšprogramma.

Šo demogrāfiskās politikas pasākumu īstenošanas rezultātā dzimstības līmenis būtiski pieauga. Dzimstības koeficients pieauga no 13,8 70. gadu beigās līdz 16,1 1986. gadā. Summārais dzimstības koeficients 80. gadu vidū pārsniedza 2,0 , bet 1986.-1987. gadā pat nedaudz pārsniedza vienkāršai paaudžu nomaiņai nepieciešamo jaundzimušo bērnu skaitu (2,15). Pieauga otro un trešo bērnu dzimšanas biežums. Tika apturēta dabiskā pieauguma samazināšanās tendence, kas 1979. gadā sasniedza draudīgu robežu (1,0 %o). Turklāt atkal pozitīvs kļuva ( kopš 1986. gada ) iedzīvotāju dabiskais pieaugums latviešiem. Pozitīvas pārmaiņas notika arī dažos citos demogrāfiskajos procesos, norādot uz reālu iespēju apzināti ietekmēt to intensitāti.

Tādējādi Latvija ir unikāls piemērs tam, ka mērķtiecīga programmatiska pieeja demogrāfisko procesu regulēšanā var dot neapšaubāmu efektu. Sabiedrībai 80. gados izdevās paaugstināt dzimstības līmeni, kas pasīvas demogrāfiskās politikas apstākļos stabili turējās zem paaudžu nomaiņai nepieciešamajiem raksturojumiem.

Maksimālais dzimstības līmenis tika sasniegts 1987. gadā, kad summārais dzimstības koeficients bija 2,16 ( 1978.-1979.g. - 1,86 , 1984.-1985.g. - 2,07 , 1986.g. - 2,14 ). Taču 80. gadu beigās sākās Atmoda un cīņa par valstiskās neatkarības atgūšanu. Diemžēl pasliktinājās valsts un prāvas ģimeņu daļas ekonomiskā situācija, pieauga psiholoģiskā spriedze sabiedrībā un daudzās ģimenēs, it īpaši etniski jauktajās.

Rezultātā kopš 1988. gada ik gadus dzimušo skaits un arī speciālie dzimstību raksturojošie rādītāji kritās. Summārā dzimstības koeficienta dinamika 1988.-1995. gadā bija šāda : 2,11 , 2,05 , 2,01 , 1,86 , 1,73 , 1,51 , 1,39 , 1,25. Kā redzams, neatkarības atgūšana šo dinamiku izmainīja maz. Faktiski dzimstības samazināšanās temps 90. gados vēl pastiprinājās.

Tautskaites materiāli un speciālie aprēķini reālo paaudžu skatījumā liecina, ka nevienas sieviešu kohortas summārais dzimstības koeficients nesasniedz 2,0. 1920. gados dzimušajām sievietēm tipiskākais rādītājs ir robežās no 1,7 līdz 1,8 , 1930. un kara gados dzimušajām tas bija vēl nedaudz zemāks. Tūlīt pēc kara dzimušo paaudzes raksturojas ar nedaudz paaugstinātu dzimstību, tomēr nevienai no tām šis rādītājs nepārsniedz 1,9.

Gan summārais dzimstības koeficients, gan arī atražošanās bruto koeficients tagad Latvijā ir viens no viszemākajiem pasaulē. Eiropā vēl zemāka dzimstība 90. gadu vidū ir Austrumvācijā (bij. VDR) un pundurvalstiņā Sanmarīno, bet atsevišķās valstīs (Itālijā, Spānijā, Slovēnijā un Igaunijā) dzimstības līmenis ir tāds pats kā Latvijā vai minimāli zemāks. Tomēr visās šajās valstīs ir augstāka iedzīvotāju dzīvotspēja. Tāpēc Igaunijā paaudžu nomaiņa noris pat nedaudz labvēlīgāk nekā Latvijā. Zema dzimstība tagad ir arī Lietuvā, kur kopš 1994. gada mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu, tomēr kopējā iedzīvotāju dabiskās kustības bilance Dienvidu kaimiņzemē ir nedaudz labāka nekā Igaunijā un, it īpaši Latvijā.

Veiktais dzimstības evolūcijas apskats skaidri liecina, ka nekad Latvijas vēsturē dzimstība nav bijusi tik zemā līmenī kā tagad. Visticamāk, ka arī tuvākajos gados tā saglabāsies pašreizējā līmenī vai vēl nedaudz samazināsies. Tomēr ir sagaidāms, ka jau gadsimta (un tūkstošgades) beigās dzimstība pieaugs. Uz to norāda ekonomiskās atdzīvošanās pirmie asni. Arī iedzīvotāju aptaujas, tai skaitā 4200 reproduktīvā vecuma sieviešu un vīriešu aptauja 1995. gadā, liecina, ka joprojām divu un triju bērnu ģimene tiek uzskatīta par visvēlamāko ģimenes modeli (ideālu). Ir zināms pamats prognozēt, ka nākamās valdības enerģiskāk rīkosies, nepieļaujot tālāku tautas dzīvā spēka izsīkumu.

3.2. Dzimstības diferenciācija

Statistiskie dati liecina, ka noris dzimstības atjaunināšanās process. Aizvien lielāka daļa bērnu dzimst mātēm līdz 20 gadiem un sarūk dzimušo bērnu īpatsvars pēc 30 gadiem. Tagad katrs septītais - astotais bērns dzimst mātēm līdz 20 gadu vecumam un tikai 7- 8% - vecumā pēc 35 gadiem. Sievietēm no 20 līdz 30 gadiem dzimst 2/3 bērnu. Maksimālā dzimstība (arī lielākais dzimušo skaits) ir 21 gadu vecām mātēm (skat 3.1. attēlu). Vidējais mātes vecums, dzimstot pirmajam bērnam, svārstās no 22 līdz 23, bet visiem bērniem - ap 25 gadiem, un tie ir vieni no zemākajiem Eiropā. Šiem rādītājiem ir tendence uz samazināšanos, īpaši sakarā ar trešo un augstākas kārtas dzimušo īpatsvara samazināšanos. Puse no dzimušajiem ir pirmie bērni, otro bērnu īpatsvars ir ap 30%, bet trešo un turpmāko bērnu īpatsvars ir nepilni 20%.

3.1. attēls

Dzimstības intensitātes salīdzinājums 1950. g., 1986. g. un 1994. g.

Dzimstības atjaunināšanās process spilgti izpaužas reālo paaudžu skatījumā. Pēc LU demogrāfa A.Bērziņa aprēķiniem, 1930. gados dzimušajām līdz 20 gadu vecumam dzima mazāk par 70 bērniem uz 1000 sievietēm, 1946.-1950. gadā dzimušajām 110, 1961.-1965. gadā - 189, bet 1971.-1975.gadā - 224 bērni. Vidējais mātes vecums 1931.-1935. gada reālajai paaudzei bija 27,4 gadi, 1941.-1945. gada paaudzei 26,7 gadi, bet 1956.-1960. gada paaudzei vecumā līdz 35 gadiem tas bija 24,8 gadi un līdz reproduktatīvā vecuma beigām tas varētu pieaugt par nepilnu gadu. No 3.2. attēla redzams, ka dzimušo struktūrā sistemātiski pieaugusi jaunāka vecuma sieviešu loma un tā sarukusi vecumā pēc 25 gadiem.

3.2. attēls

Dzimstības sadalījums reālās paaudzēs pa vecuma intervāliem

(procentos no paaudzes summārā koeficienta)

Sistemātiski palielinās dzimušo īpatsvars reģistrētā laulībā nesastāvošām sievietēm. Ja 1980. gadā tas bija 12,5%, tad 1990. gadā 16,9%, 1994. gadā 26,4% un 1995.gadā 28,9%. Lauku apvidos šis īpatsvars ir vēl lielāks. Apmēram pusē no šiem gadījumiem bērnu reģistrē pēc vecāku kopīga iesnieguma, tomēr vismaz katrs desmitais jaundzimušais dzimst ārlaulībā. 1995.gada ģimenes un dzimstības apsekojuma materiāli liecina, ka, piedzimstot pirmajam bērnam, 7,4% mātes dzīvoja konsensuālā laulībā, bet 9,6% bija vientuļās mātes. Jaunākajās vecumgrupās ārlaulības dzimstība ir izplatītāka. Tā, piemēram, 18-19 gadus vecās pirmdzimto mātes 14,3% gadījumos dzīvoja konsensuālā laulībā un 28,6% gadījumos bija vientuļas, bet 20-24 gadu vecumā attiecīgi 10,6 un 16,8%.

Lielākajā daļā Eiropas valstu ārlaulības dzimstības rādītāji ir augstāki nekā Latvijā, īpaši Zviedrijā, Dānijā, Islandē, Norvēģijā, Igaunijā.

Laukos dzimstība ir būtiski augstāka nekā pilsētās, tomēr šīs atšķirības salīdzinājumā ar pirmskara periodu ir sarukušas. 30. gadu vidū laukos bija divreiz augstāks speciālais dzimstības koeficients nekā pilsētās, 1969.-1970. gadā tas laukos pārsniedza pilsētu koeficientu tikai 1,3 reizes, 1986.-1987. gadā - 1,4 reizes, turpretim 90. gados šīs atšķirības atkal pieaugušas līdz 1,6-1,7 reizēm. 1994. gadā summārais dzimstības koeficients laukos bija 1,86, bet pilsētās 1,19. Rīgā tas jau ir nokrities līdz vieniniekam jeb vairāk nekā divas reizes zemāk par vienkāršo paaudžu nomaiņas normu. Arī citās lielākajās pilsētās dzimstība ir zemāka nekā mazpilsētās un laukos.

Pastāv zonālās un reģionālās atšķirības dzimstībā. Rūpīgāk šī diferenciācija ir izpētīta par 70. gadiem, noskaidrojot, ka visaugstākā dzimstības intensitāte bija Latvijas austrumdaļā, bet viszemākā - centrālajos rajonos. Tomēr pēc standartizācijas, novēršot urbanizācijas faktora ietekmi, šīs atšķirības kļūst visai nelielas.

Joprojām zemākā dzimstība 90. gados ir valsts centrālajā daļā, it īpaši Rīgā, Jūrmalā, Jelgavā, kā arī Rīgas un Ogres rajonā. Gandrīz tikpat zema tā ir Latgalē. Daugavpils pilsētā un rajonā summārais dzimstības koeficients nokrities attiecīgi zem 1,0 un 1,4 un līdz ar Rīgu un Rīgas rajonu šeit ir minimālā dzimstība valstī. Maksimālais dzimstības līmenis tagad ir valsts rietumdaļā, it īpaši Ventspils, Talsu, Liepājas un Saldus rajonā, kā arī Gulbenes reģionā, Madonas un Limbažu rajonā. No lielākajām pilsētām augstākā dzimstība ir Ventspilī. Šeit gan jāatzīmē, ka nevienā republikas nozīmes pilsētā un rajonā dzimstības līmenis kopš 1994. gada vairs nav pietiekams kaut vai vienkāršai paaudžu nomaiņai, un visās teritoriāli administratīvajās vienībās iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs.

Pirms kara veiktie pētījumi liecināja par izteiktām dzimstības etniskām atšķirībām. Viszemākā dzimstība bija vāciešiem, latviešiem un igauņiem, bet visaugstākā - ebrejiem un slāvu tautību pārstāvjiem.

Pētījumi par 60. un 70. gadiem liecināja par izmaiņām šajā diferenciācijā. 60. gadu vidū prāva dzimstības apsekojuma rezultātā tika konstatēts, ka viszemākā dzimstība ir ebrejiem un poļiem (pilsētās), bet visaugstākā - lietuviešiem un baltkrieviem. Dzimstības līmenis latviešiem, krieviem un ukraiņiem bija līdzīgs. 1969.-1970. gadā speciālais dzimstības koeficients pilsētniecēm bija: ebrejietēm 39, krievietēm 43, latvietēm 53, ukrainietēm 55, polietēm 58, baltkrievietēm 62, lietuvietēm 71. Līdzīgu ainu mēs iegūstam, analizējot dzimstību laulībā. 1978.-1979. gadā dzimstības speciālais koeficients latvietēm bija nedaudz zemāks par republikas vidējo gan pilsētās, gan laukos, bet 1988.-1989. gadā tas bija virs vidējā līmeņa un būtiski pārsniedza attiecīgo raksturojumu krievietēm. 80. gadu beigās summārais dzimstības koeficients latvietēm bija 2,25 , bet krievietēm 1,86, pilsētās attiecīgi - 1,98 un 1,77, laukos - 2,73 un 2,63. Arī 1979. un 1989. gada tautskaites materiāli liecina, ka vidējais dzimušo bērnu skaits latvietēm bija nedaudz lielāks. Tātad dzimstība latvietēm 70. un 80. gados (izteiktāk 80. gadu otrajā pusē) bija nedaudz augstāka nekā krievietēm, īpaši pilsētās. Toties cittautiešiem kopumā, izņemot krievus un ebrejus, dzimstība bija augstāka nekā latviešiem. Acīmredzot dzimstības pieaugums latviešiem 80. gadu otrajā pusē bija būtiskāks nekā cittautiešiem, un tas saistās ar tautas atmodu un demogrāfisko propagandu latviešu presē, radio un televīzijā.

3.2. tabula

Summārais dzimstības koeficients pilsētās un rajonos 1992.-1994. g.

1992 1993 1994 Vidēji

1992-1994

Latvija 1,728 1,508 1,389 1,538

Rīga 1,302 1,084 1,045 1,144

Daugavpils 1,482 1,208 0,984 1,225

Jelgava 1,434 1,268 1,178 1,293

Jūrmala 1,494 1,296 1,175 1,322

Liepāja 1,484 1,199 1,312 1,332

Rēzekne 1,479 1,151 1,105 1,245

Ventspils 1,500 1,346 1,297 1,381

Aizkraukles 2,353 1,948 1,656 1,986

Alūksnes 2,390 2,200 2,030 2,207

Balvu 2,301 2,041 1,748 2,030

Bauskas 2,305 1,915 1,666 1,962

Cēsu 2,441 2,046 2,083 2,190

Daugavpils 1,810 1,494 1,410 1,571

Dobeles 2,292 2,005 1,821 2,039

Gulbenes 2,349 2,054 2,050 2,151

Jelgavas 2,192 1,833 1,752 1,926

Jēkabpils 2,072 1,879 1,643 1,865

Krāslavas 2,045 1,843 1,558 1,815

Kuldīgas 2,245 2,008 1,582 1,945

Liepājas 2,348 2,104 2,074 2,175

Limbažu 2,539 2,333 2,012 2,295

Ludzas 2,100 1,845 1,577 1,841

Madonas 2,962 2,447 1,930 2,446

Ogres 1,957 1,606 1,716 1,760

Preiļu 2,289 2,047 1,862 2,066

Rēzeknes 2,265 2,233 1,936 2,145

Rīgas 1,598 1,436 1,353 1,462

Saldus 2,421 2,476 2,014 2,304

Talsu 2,313 2,395 2,008 2,239

Tukuma 2,979 2,137 1,969 2,362

Valkas 2,089 1,739 1,558 1,795

Valmieras 1,907 1,873 1,479 1,753

Ventspils 2,691 2,388 2,061 2,380

Pēc 1993.-1994. gada datiem summārais dzimstības koeficients latvietēm bija 1,72, bet krievietēm 1,07 jeb par 38% zemāks. Arī cittautiešu grupā vidējais rādītājs bija zemāks nekā latvietēm. Tomēr jāpasvītro, ka visi šie raksturojumi būtiski atpaliek no vienkāršās paaudžu nomaiņas normas (ap 2,15).

Detalizētāk dzimstības diferenciācija pēc etniskās pazīmes ir pētīta, izmantojot 1995. gada ģimenes un dzimstības apsekojuma datus. Saskaņā ar tiem, vidējais bērnu skaits latviešiem bija lielāks nekā slāvu tautību pārstāvjiem. Tā, piemēram, 40-49 gadu vecumā vidējais bērnu skaits bija šāds : latviešiem - 1,91, krieviem - 1,61, baltkrieviem - 1,66, ukraiņiem - 1,65, lietuviešiem - 1,79, poļiem - 1,75, ebrejiem - 1,57. Daudz augstāki šie rādītāji bija aptaujāto vecākiem, tomēr minētās etniskās atšķirības ir līdzīgas. Visaugstākie tie bija lietuviešiem, viszemākie - ebrejiem, bet latviešiem tie ir nedaudz augstāki nekā krieviem. Neapšaubāmi šos lielumus ietekmē atšķirīgs atsevišķo tautību iedzīvotāju sadalījums pilsētās un laukos. Pēc strukturālā faktora ietekmes nivelēšanas šīs atšķirības dzimstības raksturojumos sarūk, tomēr kopumā atzīmētās likumsakarības saglabājas.

3.3. Dzimstības demogrāfiskie faktori

Viens no mūsu pētījuma uzdevumiem bija izdibināt demogrāfiskos faktorus, kuri noteica dzimstības līmeņa krišanos. Speciāli aprēķini parādīja, ka izšķirošā nozīme ir bijusi laulību auglības ( dzimstībai laulībā ) kritumam. Tā, laikposmā no 30. gadu vidus līdz 50. gadu beigām speciālais dzimstības koeficients faktiski samazinājās no 64,0 līdz 59,2 promilēm, t.i., par 4,8 promiļu punktiem, taču laulību auglības krituma dēļ tas varēja samazināties par 16,1 punktu. Tas nenotika tikai tādēļ, ka būtiski pieauga reproduktīvā vecuma laulībā sastāvošo sieviešu īpatsvars un arī ārlaulības dzimstība. Arī 60. un 70. gados laulību auglības samazināšanās bija visai būtiska, tās dēļ speciālais dzimstības koeficients varēja nokristies par 7,4 promiļu punktiem. Faktiski tas gan samazinājās par 6,0 punktiem, jo 60. gados būtiski pieauga reproduktīvā vecuma precēto sieviešu īpatsvars, bet 70. gados pozitīva loma bija sieviešu vecumsastāva atjaunināšanai. Straujāk pieauga sieviešu skaits tajos vecumos, kuros dzimstība bija augstāka.

80. gados dzimstības pieaugumu veicināja vairāki faktori, taču būtiskākā nozīme bija sieviešu vecumstruktūras un laulību auglības izmaiņām. Zināma loma bija ārpuslaulības dzimstības pieaugumam. 90. gados speciālais dzimstības koeficients samazinājies ļoti strauji. Laikposmā no 1988.-1989. gada līdz 1994. gadam tas ir samazinājies no 61,3 līdz 39,6 promilēm jeb par 35%. Nav šaubu, ka tas noticis galvenokārt sakarā ar laulību auglības un laulībā sastāvošo sieviešu īpatsvara kritumu, taču kvantitatīvu šo faktoru lomas izvērtējumu dot nav iespējams, jo periodā starp tautas skaitīšanām trūkst datu par laulībā sastāvošo sieviešu īpatsvaru katrā vecumgrupā.

3.3. tabula

Speciālā dzimstības koeficienta dinamika Latvijā

1958. - 1995. g.

Gadi Speciālais Pieaugums(+) vai samazinājums(-) sakarā ar izmaiņām

dzimstības Visu de- Tai skaitā

koeficients mogrāfisko sieviešu precēto laulību ārlaulības

faktoru vecum- sieviešu auglībā dzimstībā

ietekmē struktūrā īpatsvaros

1958-1959 59,2

-5,7 -5,8 +5,8 -3,4 -2,3

1969-1970 53,5

-0,3 +4,7 -1,2 -4,0 +0,2

1978-1979 53,2

+8,1 +3,4 +0,4 +2,8 +1,5

1988-1989 61,3

-25,5

1995 35,8

Tika veikti arī citāda rakstura aprēķini par faktoru nozīmi speciālā dzimstības koeficienta izmaiņās kopš 1979. gada. Tie parādīja, ka dzimstības līmeņa pieaugumā 80. gados un tā samazinājumā 90. gados izšķirošā nozīme bija reproduktīvām pārmaiņām pilsētās. Lauku un pilsētu iedzīvotāju skaita proporciju izmaiņas, tāpat arī vecumstruktūras pārmaiņas nenozīmīgi ietekmēja vispārējo Latvijas dzimstības ainu. Laulību auglības kritums laukos pēdējos gados ir palielinājies un līdz ar to tas ietekmē arī visas valsts dzimstības līmeni, tā kraso lejupslīdi.

Tātad praktiski mūsu rīcībā nav dzimstības koeficientu laulībā sastāvošām sievietēm. Kā tas jau bija atzīmēts 2. nodaļā, 90.gados būtiski samazinājās pirmo laulību noslēgšana, kas negatīvi ietekmēja dzimstību. Pēc pirmo laulību noslēgšanas biežuma krituma Latvija ieņem vienu no pirmajām vietām visā Eiropā.