PŪRS

Par zemkopību un zemniecību

300 gadu amplitūdā

Turpinot sarunu par ievērojamo

Latvijas un Krievijas agrārzinātnieku

Aleksandru Ņikonovu (Sarunas sākums:

“Latvijas Vēstnesis”, 15.10.1996., nr.173)

Dziļās pēdas Maskavā un Krievijā

Mārtiņš Belickis,

Zemkopības ministrijas Izglītības un zinātnes departamenta zinātnes nodaļas vadītājas vietnieks, —

speciāli “Latvijas Vēstnesim”, pēc akadēmiķim Aleksandram Ņikonovam veltītās konference

— Kā un kur jūs iepazināties ar Aleksandru Ņikonovu?

— Tas notika 1986. gadā, kad mani iecēla par Latvijas Agrorūpnieciskā kompleksa priekšsēdētāja vietnieku zinātniskā nodrošinājuma jautājumos. Tāda pati struktūra bija arī Maskavas Agrorūpnieciskajā kompleksā, un Ņikonovs kā PSRS Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidents bija arī šīs stuktūrvienības vadītājs. Man daudzkārt nācās ar viņu tikties, saskaņot priekšlikumus. Tikāmies dažādās konferencēs Krievijā, Lietuvā, Ukrainā, Moldāvijā un citās PSRS republikās. Biju arī viņa 70 gadu jubilejā, sveicām viņu kopā ar akadēmiķi Arni Kalniņu 1988. gadā. Pēdējo reizi biju Maskavā un tikos ar Aleksandru Ņikonovu 1989. gadā.

Pēc daudzu gadu pārtraukuma tikko kā biju Maskavā. Piedalījos konferencē “Agrārā politika un turpmākās attīstības perspektīvas”, kuru akadēmiķa Aleksandra Ņikonova piemiņai 15. un 16 oktobrī rīkoja Krievijas Agrāro zinātņu institūts. Tajā bija sabraukuši ļoti daudz zinātnieku no visas Krievijas, arī no Kazahstānas, Ukrainas un Baltkrievijas. No Baltijas vienīgā uz konferenci uzaicinātā valsts bija Latvija. Es runāju arī plenārsēdē un Latvijas vārdā izteicu atzinību par šāda plaša pasākuma organizēšanu Ņikonova piemiņai. Konferences organizētāju — Agrāro zinātņu institūtu — pirms diviem gadiem, kad beidza pastāvēt Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmija, nodibināja mūsu novadnieks Aleksandrs Ņikonovs. Viņš bija šī institūta direktors. Tagad institūts ir apvienojies ar kādreizējo Vissavienības kibernētikas institūtu, un tajā strādā daudz jaunu, spējīgu cilvēku. Esmu pārliecināts, ka mēs par viņiem kādreiz dzirdēsim sakām labus vārdus.

— Kā noritēja šī īpašā konference?

— Pirmā diena bija veltīta Aleksandra Ņikonova piemiņai, otrajā dienā runājām par lauksaimniecības politiku, zemes reformu un citām šobrīd aktuālajām agrārās jomas problēmām.

Konferences ievadvārdus teica Agrāro zinātņu institūta direktors, habilitētais ekonomisko zinātņu doktors Petrikova kungs. Viņš ir bijis Ņikonova audzēknis, tad — palīgs un tagad — institūta direktors. Savā ievadrunā Petrikova kungs izjusti pavēstīja, kā zinātnieki nolēmuši iemūžināt aizsaulē pāragri aizgājušā Aleksandra Ņikonova piemiņu.

Viens pasākums Aleksandra Ņikonova piemiņas godināšanas virknē ir viņa pēdējās uzrakstītās grāmatas “Gadsimtu drāmas spirāle: Krievijas agrārā zinātne un politika (XVIII — XXgs.)” prezentācija. Tā notika 1996. gada sākumā Centrālajā lauksaimniecības bibliotēkā. Mūs interesēja, kāds ir Ņikonova plašās bibliotēkas liktenis — tajā bija vairāk nekā 4000 nosaukumu. Šīs grāmatas un dokumenti ir nodoti Centrālajam arhīvam, tie visi tiks saglabāti un būs pieejami interesentiem.

Savu ieguldījumu devusi Krievijas Zinātņu akadēmija — šogad ir nodibināta Aleksandra Čajanova prēmija un pēc nāves tā piešķirta Aleksandram Ņikonovam. Savulaik akadēmiķis Ņikonovs piedalījās Čajanova reabilitācijā.

Šāgada aprīlī Krievijas Zinātņu akadēmija nolēmusi piešķirt Aleksandra Ņikonova vārdu Stavropoles institūtam. Arī šā institūta dibinātājs un pirmais direktors ir bijušais Latvijas lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs. Institūta darbinieki šā vārda piešķiršanu uzskata par lielu pagodinājumu.

Maskavas mērija ir nolēmusi pie Agrāro zinātņu institūta pielikt akadēmiķim veltītu goda plāksni un izdot viņa kopotos rakstus.

Īpašu pasākumu nolēmuši veikt Amerikas zinātnieki. Amerikas Savienotajās Valstīs, Aiovas štata Santantonio pilsētā notiek gadskārtējās Amerikas agrārekonomikas konferences. Šogad agrārekonomikas simpozija laikā, 30. jūlijā, nolēma Aleksandra Ņikonova grāmatu “Gadsimtu drāmas spirāle: Krievijas agrārā zinātne un politika (XVIII — XX gs.)” izdot angļu valodā. Ne katrai grāmatai ir tāds liktenis.

Šogad akadēmiķa dzimšanas dienā, 19. augustā, Novodevičjes kapsētā, kur atdusas Aleksandrs Ņikonovs, uzstādīja kapu pieminekli. Mēs aizgājām pie Aleksandra Ņikonova kapa, nolikām ziedus no Latvijas zinātniekiem un godinājām aizsaulē aizgājušā akadēmiķa piemiņu. Piemineklis mūsu novadniekam izskatās skaisti un, varētu pat teikt, iespaidīgi starp pārējiem Novodevičjes kapsētas pieminekļiem, kuriem pārsvarā izmantots pelēkas un melnas krāsas marmors. Akmens šim piemineklim ir atvests no Somijas — ļoti skaists, pusotru metru augsts, brūngani sārts četrstūrainas formas granīts. Tā vienā pusē izveidots Aleksandra Ņikonova bareljefs. Otrajā pieminekļa pusē uzrakstīti šādi Aleksandra Ņikonova vārdi:”Sabiedrība būs plaukstoša tikai tad, ja cilvēks būs brīvs, ja valdīs skaidrais saprāts, taisnīgums un saskaņa ar dabu.” Domāju, ka šie vārdi ir ļoti nozīmīgi arī šodien. Virs akmens ir stilizēts krusts, kas nav nevienam citam kapu piemineklim, un gar malām ir izkaltas kviešu vārpas. Līdzās Aleksandram Ņikonovam apglabāti slavenie aktieri Sergejs Bondarčuks, Innokentijs Smoktunovskis, Jevgēņijs Ļeonovs, Arkādijs Raikins.

Pitalovas, bijušās Abrenes, administrācija ir nolēmusi pilsētas centrālo laukumu nosaukt akadēmiķa Ņikonova vārdā un izveidot memoriālo istabu. Skolēniem, kuri vidusskolu beigs ar zelta medaļu, piešķirs Ņikonova prēmijas.

Visi konferences dalībnieki, kuri uzstājās ar referātiem vairāk vai mazāk pieminēja Aleksandra Ņikonova ieguldījumu lauksaimniecības ekonomikā un politikā.

— Kādas bija galvenās tēzes, par ko runāja otrajā, ar Aleksandra Ņikonova piemiņu nesaistītajā, konferences daļā?

— Galvenokārt analizēja pašreizējo lauksaimniecības attīstības periodu un situāciju. Plenārsēdē ar referātu uzstājās arī LLU rektors Voldemārs Strīķis, kurš pastāstīja par Latvijā notikušo agrāro reformu, pašreizējo stāvokli un perspektīvām. Šis referāts izraisīja ārkārtīgi dzīvu interesi. Visi materiāli, ko bijām paņēmuši līdzi, lai izdalītu konferences dalībniekiem — ap 50 eksemplāru — pazuda vēja ātrumā. Acīmredzot tādēļ, ka Latvijā agrārā un zemes reforma ir tikusi daudz tālāk nekā Krievijā un citās NVS valstīs. Krievijā tikai kādus piecus procentus lauksaimniecības produkcijas ražo individuālās jeb fermeru saimniecības. Apmēram divas trešdaļas lauksaimniecības ražošanas un pārstrādes uzņēmumu ir pārtapušas akciju vai kooperatīvajās sabiedrībās. Individuāla rakstura privāto saimniecību praktiski nav. Vēsturiski atskatoties, var teikt, ka Krievijā, tāpat kā Latvijā, lauksaimniecība un zemniecība ir bijusi un joprojām ir nācijas pamats. Un tā visvairāk ir cietusi un vienmēr cieš dažādu politisku pavērsienu brīžos, sākot jau no Stolipina reformas laikiem.

Patīkami bija dzirdēt, ka agrārzinātnieki saskata izeju un ceļus, pa kādiem vajadzētu attīstīties lauksaimniecībai. Krievijā, nenoliedzami, problēmu ir ārkārtīgi daudz. Latvijā mēs lielu daļu pārveidošanas ceļa esam veikuši un redzam jau pirmos rezultātus. Tos tagad nepieciešams nostabilizēt.

— Paldies par stāstījumu!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

s

Ņikitas Hruščova fenomens

Fragments no grāmatas “Gadsimtu drāmas spirāle:

Krievijas agrārā zinātne un politika (XVIII — XX gs.)”

Ņikita Hruščovs neatlaidīgi kritizēja V. Viljamsa izstrādāto zemkopības zāllauku sistēmu. Viņš to darīja enerģiski, pat agresīvi, pievēršoties šim tematam gandrīz visās runās. Tas notika PSKP CK plēnumos, republiku un zonālajās apspriedēs, arī mazāka apjoma tikšanās reizēs un sarunās. Zināms, V. Viljamss tam pats bija devis pietiekami daudz pamata, pārvērtēdams tās nozīmi auglības saglabāšanā un palielināšanā. Tā nebija pārbaudīta, piemēram, sausajās stepēs, kur šī sistēma bija pilnīgi neefektīva. Šis ir tas gadījums, kad viena galējība izraisa nākamo. Būtu tikai pusbēda, ja šī diskusija aprobežotos vienīgi ar zinātniskas diskusijas ietvariem, tomēr šāda diskusija Krievijā nebija kļuvusi par normu. Atgādināsim, ka N. Tulaikovs par šīs sistēmas korektu kritiku Staļina laikā samaksāja ar dzīvību. Zāllauku sistēmas piekritēji Hruščova laikā zaudēja vadītāju krēslus un kabinetus, labākajā gadījumā dabūja dzirdēt neglaimojošus epitetus.

Zāllauku sistēmas kritika Hruščova laikā diemžēl bija saistīta ar tikpat enerģisku un vispārēju rušināmaugu zemkopības sistēmas ieviešanu. Zāllauku sistēmas kritika noveda pie zālāju noliegšanas, auzas tika pasludinātas par neizdevīgu kultūru, to platības samazināja līdz minimumam. Neizdevīgumu pamatoja ar auzu zemajām ražām. Tomēr katrs zemnieks zina, ka auzas sējas apritē, augu sekā ieņem pēdējo vietu. Tās aug tik sliktās augsnēs, kur miežus, kviešus vai kukurūzu parasti nesēj. Turklāt no auzām iegūst diētiskus pārtikas produktus. Bet Ņ. Hruščovs 1962. gada janvārī apspriedē Minskā vērsās pret Lietuvas Zemkopības institūta zinātniekiem, kas izteicās par zāles izmantošanu liellopu barošanai. Un tikai tas, ka zinātniekus aizstāvēja Lietuvas KP CK pirmais sekretārs Antans Sniečkus (1902—1974), kas pats bija izaudzis zemnieku ģimenē un labi orientējās republikas ekonomikā, paglāba šos cilvēkus no lielām nepatikšanām.

Analoģiska situācija 1964. gada vasarā radās Vissavienības graudkopības institūtā, kur Ņ. Hruščovs vērsās pret A. Barajevu. Visai mīklains ir jautājums par Ņ. Hruščova bezgalīgo uzticēšanos Trofimam Lisenko. Kā zināms, Lisenko virtuozi prata melot, izdāļāt solījumus, pielīst un pūst miglu acīs. Esmu jau rakstījis, ka viņš eleganti prata mētāties ar vārdiem, tādējādi ietekmēt Staļinu, kas viņam piemītošajā aizdomīgumā Trofimam bezgalīgi ticēja.

Taču pragmātiķis Hruščovs, pēc dabas būdams zemnieciski viltīgs un gudrs, — vai patiesi viņš neatšifrēja klaju falsifikatoru? Kā varam secināt, šis pats pragmātisms iegāza ģenerālsekretāru un premjerministru. Lisenko stiprā puse nebūt nebija teorija un metodika. Viņš mēdza parādīt tīrumus ar lieliskiem sējumiem un visu izskaidroja tieši ar savām agrotehnikas metodēm. Valsts vadītājus interesēja rezultāti, un te nu tie bija! Ņ. Hruščovs nemēdza teikt klasiski zinātniskas runas un pat atturējās no tamlīdzīgiem izteikumiem. Arī Lisenko atdarināja vienkāršu kolhoznieku, allaž uzsvērdams, ka viņš varbūt ne vienmēr ir solīds, toties “nāk no tautas”. Tomēr vajadzēja pienākt reizei, kad akadēmiķa D. Prjaņišņikova (1865—1948) krietnajam audzēknim un līdzgaitniekam, vēlākajam akadēmiķim Jānim Peivem (1906—1976), agroķīmiķim, savulaik Vissavienības Linkopības institūta direktoram, vēlāk Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam, bet mūža noslēgumā — PSRS Zinātņu akadēmijas galvenajam zinātniskajam sekretāram, pietika drosmes uzdot vairākus tiešus jautājumus Trofimam Lisenko par viņa demonstrēto tīrumu ar izcilu ražu, kad “tautas akadēmiķis” sāka nervozēt un klātesošo interese par turpmāko sarunu izgaisa.

Ņ. Hruščovs mēdza ielūgt bezpartejisko Lisenko uz PSKP CK plēnumiem, kur deva viņam vārdu, labprāt ņēma līdzi braucienos uz plašām reģionālajām apspriedēm, kopā brauca uz saimniecībām, pastāvīgi atsaucās uz viņu, rādīdams par paraugu citiem zinātniekiem.

Ņ. Hruščova personība Krievijas vēsturē nešaubīgi ir ļoti ievērojama, lai gan tajā pašā laikā arī ārkārtīgi pretrunīga. Viņš paspēja izdarīt daudz progresīva, konstruktīva, humāna, patiesi revolucionāra. Viņš pirmais pateica patiesību par Staļina ļaundarībām tajā laikā, kad pie valsts vadības stūres kopā ar viņu vēl bija Staļina galvenie līdzgaitnieki, kad vēl bija saglabājusies staļinisma sistēma. Tas bija vīrišķīgs solis. Viņš atvēra cietumus un ieslodzīto nometnes, izlaida brīvībā un atdeva labo vārdu neskaitāmiem staļinisma upuriem. Viņš pirmais sāka lauzt baismīgo mašīnu, kas dzemdēja bailes un izsekoja cilvēkus visā milzīgajā valstī, kurā bija miljoniem tās pilsoņu. Viņš sāka veidot principiāli jaunu, veselīgu psiholoģisko klimatu sabiedrībā. Viņš nosodīja represijas. Un tomēr tieši viņa valdība pieļāva strādnieku apšaušanu Novočerkaskā 1962. gadā.

Viņš īpaši pievērsās laukiem. Viņš atzina, ka ir nepieciešams ievērot cilvēku materiālo ieinteresētību. Viņš apturēja lauku izputināšanu. Viņš bija pirmais, kas centās atļaut zemniekiem pašiem plānot ražošanu, tomēr šis biklais mēģinājums drīz vien tika nogremdēts tiklab no “vaļībām” pārbaidītās birokrātijas puses, kā arī ar paša ģenerālsekretāra nekompetentajiem norādījumiem visai valstij faktiski visos ekonomikas un pat tehnoloģijas jautājumos.

Ņ. Hruščovs daudz darīja, lai tiktu apgūti valsts austrumu rajoni. Tādējādi viņš turpināja senseno Krievijas tradīciju virzīties uz austrumiem. Bet arī šī visnotaļ pozitīvā akcija tika veikta triecientempos, dažkārt nepārdomāti, plaši izvēršot kārtējo kampaņu. Tas tālāk noveda pie augsnes slāņa izpostīšanas lielās platībās, izraisīja smilšu vētru plosīšanos. Ekonomiski nepamatotie personiskie lēmumi par ciematu sašaurināšanu, iedzīvotāju personisko palīgsaimniecību samazināšanu, tīro papuvju likvidāciju, cīņu pret zāllauku sistēmu, vispārēju tieksmi pievērsties rušināmaugu zemkopības sistēmai visos valsts reģionos, iejaukšanās tehnoloģiskajos paņēmienos un procesos faktiski izraisīja vispārēju ražošanas dezorganizāciju.

Ņ. Hruščovu bija audzinājusi boļševiku partija, un viņš ilgu laiku bija tās augstākās hierarhijas vidū. Viņā bija iemiesotas visas boļševisma pozitīvās un negatīvās īpašības. Viņš bieži bija nesavaldīgs, pārsteidzīgs, viņam patika administrēt un iejaukties visās sabiedriskās darbības sfērās, ieskaitot zinātni un mākslu, kur viņam nebija vajadzīgās kompetences. Tomēr visu to diktēja vislabākie nodomi, vēlēšanās nodrošināt cilvēkus ar dzīvokļiem, pārtiku un apģērbu. Viņš žvadzināja arī ieročus, tādējādi vēlēdamies pasargāt valsti no ārējām briesmām. Tomēr tas kopumā sekmēja aukstā kara pastiprināšanos. Reizē ar to viņa tēze par iespēju iztikt bez kariem, par divu sistēmu mierīgas līdzāspastāvēšanas nepieciešamību kļuva tikai par tukšiem vārdiem.

Tomēr Ņ. Hruščova darbības posms ir vesels laikmets mūsu vēsturē. Ar visiem kāpumiem un kritumiem. Ar mūsu labklājības ilūziju. Ar visām pretrunām. Ar vēlēšanos apsteigt bagāto kaimiņu, kas brauc ar automobili, kamēr pašam ir tikai vecs kleperis. Ar centieniem izveidot spēcīgu ekonomiku un panākt lauksaimniecības uzplaukumu, tikai komandējot no augšas, nerēķinoties ar miljoniem ieinteresētu cilvēku, kam varētu būt sava iniciatīva. Viņš godīgi un patiesi centās, kaut gan šī centība bija neprasmīga, lai izmisīgi atrastu izeju no staļinisma bezgalīgajiem strupceļiem.

Laika posmu pēc Ņ. Hruščova atstādināšanas līdz pat pārbūves sākumam visnotaļ pieņemts dēvēt par stagnāciju. Pilnīgi un viennozīmīgi tam piekrist negribētos. Ja aplūkojam investīciju apjomu, ražošanas dinamiku un dažus citus rādītājus, ir jāatzīst, ka atsevišķos laika posmos, it īpaši pēc PSKP CK 1965. gada marta plēnuma, bija visai respektējami ražošanas pieauguma tempi. Tālaika ideoloģija to dēvēja par “nobriedušu” vai “attīstītu” sociālismu. Tomēr veikali kļuva aizvien tukšāki, rindas tajos — aizvien garākas, pārtikas preču importa apjomi palielinājās, ekonomika kopumā buksēja. Valstī kopumā pastiprinājās tās noplicināšana, pamazām apstājās destaļinizācija. To visu vajadzētu analizēt plašāk. Patlaban tikai atzīmēsim, ka septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados izveidojās tāds ekonomiskais un sociālais mehānisms, kas apturēja sabiedrības nemitīgu attīstību.

Pie valsts vadības stūres pēc tam 18 gadu laikā nepārtraukti bija Leonīds Brežņevs (1906—1982). Nekādas ievērojamas iniciatīvas, kam būtu pārlaicīga nozīme, viņš nespēja dot. Populārais vēsturnieks Rojs Medvedevs (1925) L. Brežņevu raksturo tā: “Viņš pelnījis dažas rindas vai pat dažas lappuses vēstures mācību grāmatā, tomēr viņš bija tik viduvēja personība un tik nevarīgs politiķis, ka viņam būtu grūti rēķināties ar pārāk ilgu politisko dzīvi...” Vienā ziņā viņš acīmredzot pārspēja visus pasaules valstsvīrus un karavadoņus, jo viņam tika piešķirti vairāk nekā divi simti ordeņu un medaļu. Būdams tik pelēcīga personība, viņš tīkoja pēc reformatora goda. Viss risinājās ļoti vienkārši: viņš izkārtoja nomenklatūru, stabili iedibināja savu sistēmu.

Praktiskās lietas Vecajā laukumā šajos gados izkārtoja Mihails Suslovs (1902—1982), ko dēvēja par “pelēko kardinālu”. Viņš lietišķi un visiem spēkiem rūpējās par marksistiskās ideoloģijas tīrību. Pie kauna staba nokļuva tie, kas bija paskatījušies pa kreisi vai pa labi, kas bija atļāvušies kaut ko aplam pateikt vai uzrakstīt. Šādus cilvēkus vispirms “apstrādāja”, pēc tam atcēla no amatiem, dažkārt izraidīja no valsts, anulēja padomju pasi. Uz šo laiku attiecas reformācijas kustības varmācīga apspiešana Čehoslovakijā, Varšavas līguma valstu bruņoto spēku iesaistīšana Aleksandra Dubčeka (1921—1993) “Prāgas pavasara” apturēšanā, PSRS apkaunojošais karš Afganistānā.

Šajos gados tika sasniegta visaugstākā naftas ieguve, bija vislielākais enerģijas nesēju eksports un — visprāvākais labības imports. Ekonomikai piemita ne tikai deficīta raksturs, tā kļuva par neienesīgu un ekstensīvu. Uz visu to gribētos paraudzīties arī no otras puses: kurp šajā laikā gāja pasaule un uz kurieni devāmies mēs? Turpmāk izmantosim oficiālus avotus — PSRS Centrālās statistikas pārvaldes datus.

Graudaugu un pākšaugu ražība

PSRS un dažās citās valstīs

(centneros no 1 hektāra)

1970 1985 Pieaugums

cnt %

PSRS 13,6 14,9 1,3 9,6

Ķīna 20,5 37,3 16,8 81,9

Ungārija 24,9 50,4 25,5 102,4

ASV 31,4 47,4 16,0 50,9

Lielbritānija 35,3 55,0 19,7 55,8

Francija 33,7 57,1 23,4 69,4

VFR 33,4 52,9 19,5 58,4

Somija 23,9 29,1 5,2 21,8

Argentīna 17,8 24,1 6,3 35,4

Brazīlija 12,7 15,3 2,6 20,5

Dati pirmajā tabulā liecina, ka 15 gadu laikā visa milzīgā valsts faktiski mīņājās uz vietas labības ieguves ziņā, kaut gan šajos gados šim mērķim tika paredzēts visai prāvs naudas līdzekļu daudzums. Būtisks ir arī rādītājs, kas tikai minimāli atkarīgs no laika apstākļiem: piena izslaukums no vienas govs. Lai būtu pietiekams salīdzinājums, otrajā tabulā aplūkotas valstis no dažādiem kontinentiem. Rādītāji runā paši par sevi. Bet tabulā nav minēta valsts, kas ir rekordiste piena ieguves ziņā. Tā ir Izraēla. Te no visa ganāmpulka, kurā ir 80 tūkstoši govju, vidēji izslauc 9400 kilogramus piena no govs. Bet šī zeme nav vienīgā rekordiste...

Piena izslaukums

no vienas govs, kilogramos

1970 1985 Pieaugums

kg %

PSRS 2110 2330 220 10,4

Ungārija 2252 4531 2279 101,2

Čehoslovakija 2565 3756 1191 46,4

ASV 4423 5894 1471 33,3

Lielbritānija 3929 4844 915 23,3

Dānija 3940 5622 1682 42,7

Somija 3723 4966 1243 33,4

Zviedrija 4070 5691 1621 31,8

Jaunzēlande 2566 3544 978 38,1

Mongolija 292 351 59 20,2

Vēl sliktāka bija situācija ar darba ražīguma pieaugumu, ar kapitālieguldījumu atmaksāšanos. Kopumā atraušanās no attīstītajām valstīm un pat no jaunattīstības zemēm nevis samazinājās, bet gan palielinājās.

Agrārajā sfērā laika posmā no 1970. līdz 1980. gadam aizvien vairāk iezīmējās krīzes situācija. Patiesība ir tāda, ka krīze saistās ar to, ka tā ir daudz dziļāka nekā to vai citu resursu trūkums, investīciju nepietiekamība vai klimata pasliktināšanās, kas izpaudās atsevišķu rajonu pārlieka sausuma izpausmēs. Visai konsekventā valsts norobežošanās no lauksaimniecības attīstības noveda pie tā, ka tika pārsvītroti visi faktiskie pasākumi, kas principā bija vērsti uz tās attīstīšanu. Diemžēl netika apturēts bojāejas process, lai būtiski iegrožotu lauku apvidu fizisko iznīcināšanu. Valsts agrārā politika kopumā neatlaidīgi ignorēja visbūtiskāko šīs zemes galveno vērtību ražotāju — zemnieku, kas galu galā noveda pie ražošanas neefektivitātes. Lauku novadu bojāejas, to fiziskās iznīcināšanas process netika apturēts. Bet acīmredzamais fakts, ka agrārajā sfērā nepieciešamas radikālas reformas, vēl nevarēja kļūt par tādas sistēmas optimālu kursu, jo tā nemitīgi tika pasludināta par aizvien “stiprāku un attīstības ziņā augšupejošu”. Daļēju, galvenokārt organizatorisku, uzdevumu risināšana nespēja izkārtot kopīgās situācijas uzlabojumu, jo nemitīgi tika sludināta “aizvien spēcīgākā un augšupejošā” sociālisma ideja. Daļēju, galvenokārt organizatorisku, uzdevumu risināšana, nespēja grozīt vai ietekmēt vispārējo situāciju laukos.

Pēc Ņ. Hruščova atcelšanas no vadošajiem amatiem tika labotas dažas nepārprotamas kļūdas, atcēla dažus odiozus lēmumus. Tādējādi tika likvidēta arī pārvaldes iestāžu sadalīšana lauksaimniecības un rūpniecības jomā vienā teritorijā. No Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas vadības tika atstādināts Trofims Lisenko. Ar lielu darbu un ar attiecīgu pretestību tika atzīta attiecīga tehnoloģija, lai varētu normāli strādāt valsts sausajos rajonos, kā arī ieviest normālu zāllauku sistēmu citos apvidos. Tomēr situācija lauku apvidos joprojām bija ļoti sarežģīta, pat kritiska.