PĒC CEĻA

Pa saujai

Indijas saules un domu

Jānis Ūdris, “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors,—

pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē

“Es ticu demokrātijai, ticu Indijas un Latvijas demokrātijai”

Doktors M.S.Gils, Indijas Republikas vēlēšanu komisārs,

— “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums — `LV” nr.179

— Un tomēr, es pieņemu, ka jūsu darbā ir arī problēmas. Kuras ir pašas būtiskākās?

— Tādēļ jau mūsu vēlēšanu komisijas uzdevums ir jo atbildīgāks. Padomājiet, kas notiktu, ja kādas vēlēšanas nenoritētu godīgi! Ja kāda partija censtos iespaidot vēlēšanu gaitu vai falsificētu to rezultātus — un ja mēs to atstātu neievērotu? Īpaši, ja cilvēki redzētu, ka mēs tādējādi palīdzam valdošajai pašreizējā premjerministra partijai? Ja tā notiktu, cilvēki ļoti ātri zaudētu ticību demokrātijas sistēmai. Mūsu milzīgajā valstī tas būtu sevišķi traģiski. Tādēļ mums ir momentāni jāiejaucas, tiklīdz saskatām kaut mazāko likumības pārkāpumu vēlēšanu norisē. Mums jābūt vidū starp visiem politiskajiem spēkiem.

Mūsu vēlēšanu komisija neredz nekādu starpību starp premjerministra partiju un opozīcijas partijām. Mēs pret visiem esam vienlīdz neitrāli un objektīvi, principiāli savās prasībās. Piemēram, vakar mēs izteicām nosodījumu pašreizējā premjerministra partijai par iejaukšanos vēlēšanu gaitā — šodien tas ir lasāms Indijas laikrakstos. Mēs nosodījām premjerministru par to, ka viņš apmeklēja vēlēšanu vietu savā premjerministra lidmašīnā. Liekas, Indijā neviens nešaubās par to, ka vēlēšanām jābūt godīgām. Problēma sākas brīdī, kad daļa cilvēku vai kāda politiskā partija nav apmierināta ar vēlēšanu norisi. Pasaulē ir ļoti daudz šādu piemēru. Nesen lasījām par cilvēku neapmierinātību ar vēlēšanu rezultātiem Bosnijā. Tāpēc mums par visu vairāk jābūt pārliecinātiem, ka vēlēšanas norit mierīgi — bez vardarbības, bez iebaidīšanas. Nesen runāju ar vēlēšanu komisijas augstāko ierēdni Utaras štatā un vēlreiz piekodināju: mēs sekojam no šejienes, no Deli, bet jums jābūt modriem štatā uz vietas, lai vēlēšanas patiešām būtu godīgas un objektīvas. Un trešais aspekts, jau citā līmenī, taču arī ļoti nozīmīgs: visas partijas, kas piedalās vēlēšanās, jāuzskata par vienlīdzīgām. Neraugoties uz to, vai tā ir premjerministra, labējā spārna opozīcijas vai, teiksim, komunistu vai marksistu partija. Lūk, šos principus cenšamies iedzīvināt vēlēšanu norisē un sekojam to nelokāmai ievērošanai. Un, ja mēs šo misiju īstenojam sekmīgi, tad Indijas problēmu skaits samazinās. Taču ir, protams, arī citas, objektīvas problēmas. Indijas Republikas parlamentu vēl 600 miljoni vēlētāju! Tā tas bija beidzamajās vēlēšanās pirms četriem mēnešiem. Mums visā valstī bija apmēram 850 tūkstoši vēlēšanu iecirkņu. Man vēlēšanu procesā bija jāiesaista 4,5 miljoni sabiedrisko ierēdņu. Bet ikvienā vēlēšanu iecirknī ir tikai pieci algoti ierēdņi. Tātad vajadzēja 1,5 miljonus policistu. Un man bija nepieciešams visu šo milzīgo cilvēku skaitu organizēt, lai vēlēšanu dienā nenotiktu jebkādi vardarbības ekscesi vai kļūmes nevienā pašā vēlēšanu iecirknī. Vai varat to iedomāties? Taču mums tas izdevās! Vispirms jau tāpēc, ka mums ir gandrīz piecdesmit gadu ilga demokrātiskās sistēmas pieredze.

Un vēl kāds ļoti būtisks aspekts: mums visu procesu vajadzēja novadīt cik vien iespējams lētāk. Citādi izmaksas būtu tik augstas, ka nabadzīga valsts to nevarētu atļauties.

— Atvainojiet, bet vai šādas gigantiska apjoma vēlēšanas iespējams noorganizēt lēti?

— Jā! Tas ir iespējams. Mēs par to esam pārliecinājušies. Domāju, ka jums par to derētu padomāt arī Rietumos. Esmu bijis agrākajā Padomju Savienībā un esmu patiesi priecīgs, ka tagad jūsu valstis ir atkal brīvas. Ka tagad jūs savas valstis varat brīvi attīstīt demokrātijas apstākļos. Bet es gribētu dot vienu padomu: neskatieties uz Rietumu vēlēšanu organizēšanas modeļiem. Rietumvalstis vēlēšanu procesā lieto pārāk sarežģītas tehnoloģijas, pārāk dārgu tehnisko iekārtu. Indijā jūs varat redzēt ārkārtīgi vienkāršus iecirkņus, bez dārga aprīkojuma. Jūs tajos varat redzēt pavisam vienkāršas vēlēšanu urnas, pavisam vienkāršus balsošanas biļetenus. Mūsu vēlēšanu tehnoloģija ir ļoti vienkārša un līdz ar to lēta. Mums ir arī īpaši likumi, kas neļauj kandidātiem izlietot pārāk daudz naudas priekšvēlēšanu aģitācijai. Šī summa ir ierobežota ar likumu, un mēs sekojam, lai šis likums tiktu ievērots. Pretējā gadījumā attiecīgo kandidātu sodām — viņš tiek izslēgts no vēlēšanu procesa.

— Cik liela ir pieļaujamā summa, ko kandidāts var izlietot priekšvēlēšanu aģitācijai?

— Parlamenta vēlēšanās tā ir 450 tūkstoši rupiju (apmēram Ls 6900 — J.Ū. ), kas, kā redzat, nav diez cik liela summa.

Un atcerieties, ka katrs parlamenta loceklis tiek ievēlēts vidēji no pusotra miljona iedzīvotāju, iespējams, ka drīz šis skaitlis pieaugs līdz 2 miljoniem. Taču šo likumu ir noteicis parlaments, mūsu komisija tikai seko tā ievērošanai. Gribu uzsvērt šī aspekta nozīmīgumu. Mūsu valstī ir daudz ārkārtīgi bagātu cilvēku. Starp viņiem ir arī tādi, kuri gūst nelegālus ienākumus. Bez modras kontroles šādi cilvēki varētu viegli izlietot naudu savas ietekmes pastiprināšanai un vienlaikus sagrautu pašus svētākos mūsu valsts demokrātijas pamatus. Tāpēc mēs tik skrupulozi sekojam vēlēšanu norisei, un šķiet, ka darām to sekmīgi.

Mūsu valstī nav tādas vēlēšanu sistēmas, kad viens kandidāts varētu uzvarēt ar, teiksim, 99,9 procentiem balsu, kā tas savā laikā ir bijis dažās citās valstīs. Kā savā laikā Padomju Savienībā tika “ievēlēts” Brežņevs. Pie mums nekas tāds nav iespējams. Sekmīgākā partija pie mums vēlēšanās var iegūt varbūt 60 procentus, kas demokrātijas apstākļos ir ārkārtīgi augsts rādītājs. Ārkārtīgi augsts! Jo jāņem vērā vēl viens aspekts. Palūkojieties teiksim uz ASV vēlēšanām un mūsu vēlēšanām: ASV vēlētāji tiek reģistrēti pēc brīvprātības principa. Tā par Džesiju Džeksonu savā laikā balsoja galvenokārt melnādainie amerikāņi. Savukārt par republikāņu kandidātu iet balsot galvenokārt republikāņi. Rezultātā vēlēšanām reģistrējas tikai daļa no balsstiesīgajiem amerikāņiem.

– Taču tā ir viņu izvēle. Atceros, ka pie mums Padomju Savienības okupācijas laikā tā sauktie “aģitatori” pie cilvēkiem nāca mājās, un neierašanās vēlēšanu iecirknī tika uzskatīta par politiskas nelojalitātes izpausmi. Bija arī vēlēšanu biļetenu viltojumi – no šejienes arī Brežņevs un citi Maskavas funkcionāri “savāca” šos 99,9 procentus.

– Jā, protams. Taču es gribu teikt, lūk, ko: Amerikā kandidāts savāc attiecīgu procentu balsu tikai no reģistrētajiem vēlētājiem. Turpretī Indijā vēlētāju sarakstos iekļauti visi valsts iedzīvotāji, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. Mūsu pārstāvji regulāri, ik pēc diviem gadiem, apstaigā visu Indiju. Tagad, novembrī, mēs atkal uzsāksim šo procedūru, un tā ilgs septiņus mēnešus. Mūsu pārstāvji iegriežas burtiski katrā ielā, katrā mājā un tiekas burtiski ar katru ģimeni, lai precizētu, cik attiecīgajā vietā ir 18 gadus sasniegušu cilvēku. Tādējādi tiek pārbaudīti visi 900 miljoni iedzīvotāju. Tieši tā tika precizēts, ka šobrīd mūsu valstī ir 600 miljoni vēlētāju. Neviens nav aizmirsts vai izslēgts no šī procesa. Taču mēs paši joprojām neesam apmierināti. Mēs gribam šo procesu uzlabot. Tāpēc mēs tagad ieviešam īpašas vēlētāju identifikācijas kartes. Un, ja visā valstī vai kādā štatā kāds politiķis vai partija ir savākuši, teiksim, 60 procentus balsu, tad tas ir no reālā vēlētāju kopskaita, nevis tikai no tiem, kas izlēmuši reģistrēties vēlēšanām. Tā beidzamajās parlamenta vēlēšanās Indijā piedalījās vidēji 58 procenti no potenciālajiem vēlētājiem. Vidēji valstī šis skaitlis svārstījās no 70 līdz 50 procentiem.

– Latvijā pēdējās parlamenta vēlēšanās ļoti aktuāls izrādījās jautājums, kas drīkst vēlēšanām kandidēt. Lielas diskusijas izraisījās ap dažu kandidātu biogrāfijām. Kā tas ir Indijā? Vai jūs sekojat arī tam?

– Jā, protams. Agrāk mums balsoja no 21 gada vecuma. Premjerministrs Radživs Gandijs vecuma cenzu pazemināja līdz 18 gadiem. Taču par kandidātu parlamentā drīkst kļūt cilvēks, kas sasniedzis 21 gadu un 25 gadu vecumu Augstākajai palātai jeb Senātam. Kas var kandidēt vēlēšanām? Mūsu valstī nepastāv ierobežojumi pēc izglītības kvalifikācijas principa. Jebkurš Indijas pilsonis, kurš ir pie skaidra saprāta un nav bijis notiesāts par kriminālnoziegumiem, var būt kandidāts. Ja vēlaties kandidēt parlamenta vēlēšanās, jums jāiemaksā 10 tūkstoši rupiju depozīts (apmēram Ls 150 – J.Ū.). Agrāk šī summa bija 5 tūkstoši rupiju, nupat to palielinājām līdz 10 tūkstošiem – jo šie 5 tūkstoši rupiju bija noteikti gandrīz pirms 50 gadiem, kad rupijai bija cita vērtība. Šodien arī 10 tūkstoši rupiju patiešām ir maza summa politiskajos procesos, un tā nevienam nevar būt par šķērsli. (Modernā Indijas rūpnīcā strādnieks šo summu nopelna pusotrā mēnesī – J.Ū.). No šī viedokļa jebkurš Indijas pilsonis var kandidēt vēlēšanās.

— Atļaujiet jums uzdot arī jautājumu pavisam citā aspektā: kā jūs iztēlojaties savas lielās valsts nākotni? Indijai jau uzkrāta 50 neatkarības gadu pieredze. Manuprāt, tas ir ļoti vērtīgs morālais kapitāls.

— Arī jums Latvijā ir uzkrāta bagāta demokrātijas pieredze. Esmu pārliecināts, ka nākotnē Indijas valdības sistēmai jātiek pastāvīgi mainītai un uzlabotai. Nesen parlaments izdeva jaunu likumu, kas būtiski papildina mūsu vēlēšanu sistēmu. Taču arī turpmāk šajā jomā daudz kas jāmaina. Laikam ritot, nāk klāt jauna pieredze un jaunas atziņas. Tā kā Indija ir federāla valsts, mums jāseko procesiem visā valstī — Indijai jābūt perfekti funkcionējošai federācijai. Mūsu valsts nedrīkst būt ne pārmērīgi centralizēta, ne arī pārmērīgi decentralizēta. Un, par visu vairāk, — mums jādod saviem cilvēkiem iespējas. Jo demokrātiskā valstī valdība nevar nodrošināt savas ekonomikas strauju attīstību bez maizes, sviesta un pajumtes nodrošināšanas katram iedzīvotājam. Vienīgi tad, ja uzplauks indiešu ģimenes, ja cilvēkiem būs darbs, tad šī sistēma tiks pieņemta kopumā. Tas ir galvenais mūsu rūpju virzniens. Tāpēc pirms dažiem gadiem būtiski padziļinājām liberalizācijas politiku. Savā laikā es biju valsts sekretārs rūpniecības un lauksaimniecības jomā un aktīvi piedalījos šajā pārmaiņu procesā. Mēs liberalizējam savu ekonomiku, jo mums jānodrošina tās straujāka attīstība. Mums taču jāņem vērā mūsu iedzīvotāju skaita straujais pieaugums. Šī problēma mūs patiešām uztrauc. Jā, zināmā mērā mēs varam būt apmierināti ar paveikto un saniegto. Taču mēs apzināmies, ka varējām paveikt arī vairāk. Nākamajos piecdesmit gados mums Indija jāpaceļ kvalitatīvi jaunā, augstākā pakāpē. Viena no svarīgākajām problēmām, lai to sasniegtu, ir dzimstības pieauguma kontrole. Iedzīvotāju skaita pieaugums ir jāsamazina līdz pieņemamam līmenim. Citādi progresu nonivelēs straujais iedzīvotāju skaita pieaugums.

1947. gadā, kad nodibinājām neatkarīgu Indijas valsti, mums bija apmēram 300 miljoni iedzīvotāju. Tagad Indijas iedzīvotāju skaits jau pārsniedzis 900 miljonus. Arī tā bijusi 50 gadu attīstība — kam nevajadzēja notikt. Smaga problēma ir analfabētisms. Šodien Indijā tikai mazāk par 60 procentiem iedzīvotāju prot lasīt un rakstīt. Dažos štatos situācija ir ļoti slikta. Bet, piemēram, mazajā Keralas štatā nav analfabētu. Nākamajos 50 gados mums Indijā jāpanāk, ka it visi iedzīvotāji prastu lasīt un rakstīt. Domāju, ka mums tas japanāk vēl ātrāk — jau nākamajos 20 vai pat 10 gados. Īsts ekonomikas progress taču nav iespējams, ja gandrīz puse iedzīvotāju ir analfabēti. Šādā situācijā pat grūti darboties demokrātijas principiem. Ja visi Indijas cilvēki būs izglītoti, viņu attieksme pret valsti būtiski mainīsies. Šie ir patiešām lieli un grūti uzdevumi, taču ceru, ka mēs ar tiem tiksim galā.

— Kāds ir jūsu viedoklis par abu mūsu valstu attiecībām un sadarbības potencēm?

— Jāteic, jau ilgāku laiku ar dziļām simpātijām esmu sekojis jūsu valsts, tāpat pārējo Baltijas valstu attīstībai. Es visai labi pārzinu jūsu vēsturi. Īpaši jūsu tautas drāmu Otrā pasaules kara laikā. Ja neticat, varat man pavaicāt jebkuru jautājumu par šo periodu — domāju, ka spēšu jums atbildēt.

— ?!?

— Jā, jā, es patiešām varētu atbildēt! Es patiešām priecājos, ka visas trīs Baltijas valstis, kas gadsimtiem ilgi bijušas ļoti sarežģītos apstākļos — tās okupēja viena, pēc tam otra lielvalsts, — tagad atkal ir brīvas. Latvija ir maza valsts. Indija liela valsts — nē, es gan neatzīstu šādu dalījumu. Mēs Indijā mūsu valstis uzskatām par vienlīdzīgām Apvienoto Nāciju Organizācijas loceklēm. Lielāka teritorija un iedzīvotāju daudzums pats par sevi vēl nedod kādai valstij īpašas privilēģijas, jo šis kvantitatīvais pārākums izveidojies vēsturisku apstākļu rezultātā. Es labi pārzināju bijušās PSRS ekonomisko potenciālu.

Savā laikā biju valsts sekretārs, kura kompetencē bija naftas un naftas produktu ķīmijas attīstība. Līdz ar to es biju cieši saistīts ar PSRS ekonomiku un labi zinu arī par jūsu reģiona iespējām. Domāju, ka Indijai ar Latviju var izveidoties patiešām plaša abpusēja sadarbība. Mums noteikti jāattīsta savstarpējā tirdzniecība, it īpaši tehnoloģijas jomā. Domāju, ka indieši kopā ar latviešiem var sekmīgi veidot kopuzņēmumus. Ar pārliecību gribu apgalvot, ka jums derētu attīstīt farmaceitisko rūpniecību. Indija pašlaik konkurē Rietumus, dinamiski attīstot savu farmaceitisko rūpniecību. Kā jūs domājat, uz kurām valstīm mēs tagad eksportējam savus medikamentus? Uz Šveici, ASV, Vāciju — uz visām attīstītākajām Rietumvalstīm. Un šajā procesā mēs varētu sekmīgi sadarboties. Tāpat daudzās citās jomās. Mēs strauji attīstām savu tehnoloģiju. Vispār Indija pašlaik atrodas attīstībā. Zinu, arī Latvijā notiek tas pats. Abas mūsu valstis pagaidām nav bagātas, tāpēc mums ir jo vairāk kopīgu interešu un jomu, kurās varētu sadarboties. Es patiešām ceru pieredzēt strauju mūsu tirdzniecības un kopuzņēmumu attīstību. Tāpēc es priecājos arī par jūsu apmeklējumu un gribētu, lai Indiju vairāk apmeklē Latvijas tirdzniecības delegācijas. Arī jūsu valdības pārstāvji. Mums jāpadziļina sava draudzība, lai kopīgi izmantotu aizvien plašākās iespējas, ko paver šis laikmets. Nevis lai izmantotu viens otru, bet lai būtu vienlīdzīgi draugi un sadarbības partneri.

— Paldies jums par šo tikšanos!

— Arī jums! Gribu jums nodot Indijas Republikas vēlēšanu nolikuma sējumus — ceru, ka tie varētu noderēt Latvijas politiķiem abu valstu pieredzes salīdzināšanai.

— Paldies! Domāju, ka šis vērtīgais dāvinājums atradīs vietu Saeimas — Latvijas Republikas parlamenta — bibliotēkā.

Iespaidu un informācijas

turpinājums —

nākamajos numuros