Saeima ir pieņēmusi

un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Par valsts noslēpumu

1.pants. Likuma mērķis

(1) Likuma mērķis ir formulēt valsts noslēpuma jēdzienu, noteikt valsts noslēpuma glabāšanas un izmantošanas kārtību un tā aizsardzību.

(2) Šā likuma noteikumi neattiecas uz informāciju, kura nav atzīta par valsts noslēpumu, bet kurai citos likumos vai Ministru kabineta noteikumos paredzēta īpaša izmantošanas kārtība un izplatīšanas liegums.

2.pants. Valsts noslēpuma jēdziens

(1) Valsts noslēpums ir tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm.

(2) Valsts noslēpuma subjekti ir valsts institūcijas, to amatpersonas un darbinieki, kā arī citas personas, kuras sakarā ar amata (dienesta) vai darba pienākumu veikšanu rada, iegūst, uzglabā vai izmanto valsts noslēpuma objektus.

(3) Valsts noslēpuma objekts ir informācija (ziņa, ziņu kopums) jebkurā tehniski iespējamā tās fiksēšanas veidā, kura saskaņā ar šo likumu ir atzīta vai var tikt atzīta par valsts noslēpumu, kā arī materiāls objekts, priekšmets, viela vai elektromagnētiskais lauks, kas ietver, uzglabā, uzkrāj vai atspoguļo informāciju, kura likumā noteiktajā kārtībā atzīta par valsts noslēpumu.

3.pants. Valsts noslēpuma slepenības pakāpes

(1) Informāciju, kas ir valsts noslēpums, pēc svarīguma klasificē sevišķi slepenā, slepenā un konfidenciālā informācijā.

(2) Par sevišķi slepenu atzīstama tāda informācija, kura attiecas uz valsts militāro, politisko, ekonomisko, zinātnisko, tehnisko, izlūkošanas (pretizlūkošanas) un operatīvo darbību un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var izraisīt:

1) bruņotu agresiju pret Latvijas Republiku vai tās sabiedrotajiem vai šādas agresijas draudus, valstiskās suverenitātes reālu apdraudējumu;

2) diplomātisko attiecību pārtraukšanu vai Latvijas Republikas izslēgšanu no starptautiskajām vai starpvalstu organizācijām;

3) iekšpolitiskās situācijas destabilizāciju, kas noved pie masu nekārtībām, grautiņiem, terora aktiem, diversijām, kaitniecības vai rada nepieciešamību izsludināt izņēmuma stāvokli vai civilās aizsardzības sistēmas ārkārtējo gatavību;

4) valsts aizsardzības plānu vai sarežģītu šifrēšanas un izlūkošanas sakaru sistēmu atklāšanu;

5) svarīgu operatīvās izstrādes plānu atklāšanu;

6) valstiski nozīmīgu zinātnisku vai tehnoloģisku atklājumu izpaušanu.

(3) Par slepenu atzīstama tāda informācija, kura attiecas uz valsts militāro, politisko, ekonomisko, zinātnisko, tehnisko, izlūkošanas (pretizlūkošanas) un operatīvo darbību un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var izraisīt:

1) starptautisko attiecību saasināšanos;

2) starpvalstu attiecību saasināšanos, kuras rezultātā tiek pārtraukti ekonomiskie sakari vai tiek piemērotas ekonomiskās sankcijas pret Latvijas Republiku;

3) svarīgu militāro plānu vai izlūkošanas (pretizlūkošanas) pasākumu atklāšanu;

4) operatīvās darbības subjektu darba organizācijas, metožu, taktikas vai operatīvās uzskaites satura atklāšanu;

5) svarīgu operatīvās darbības pasākumu plānu vai šajā darbībā iesaistīto personu identitātes atklāšanu;

6) ar valsts aizsardzību un drošību vai noteiktas tautsaimniecības nozares attīstību saistīto zinātnisko vai tehnoloģisko atklājumu izpaušanu.

(4) Par konfidenciālu atzīstama tāda informācija, kura attiecas uz militāro, politisko, ekonomisko, zinātnisko, tehnisko, izlūkošanas (pretizlūkošanas) un operatīvo darbību un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var apdraudēt valsts intereses, nodarot kaitējumu konkrētai valsts institūcijai.

4.pants. Informācijas atzīšana par valsts noslēpumu

(1) Informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstu, to apjomu un saturu, kā arī slepenības saglabāšanas termiņus nosaka Ministru kabinets, ievērojot šajā likumā noteiktos principus un informācijas klasifikācijas noteikumus, kā arī Nacionālās drošības padomes un Satversmes aizsardzības biroja priekšlikumus. Ministru kabineta apstiprinātais informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu saraksts, kā arī turpmākie grozījumi tajā ir uzskatāmi par atklātiem dokumentiem.

(2) Par valsts noslēpumu var atzīt informāciju:

1) par valsts militāro potenciālu, aizsardzības stratēģiju un taktiku, aizsardzības un mobilizācijas plāniem;

2) par valsts drošības un aizsardzības iestāžu bruņojuma, sakaru un informācijas sistēmām, materiāltehnisko nodrošinājumu un tā iegādi;

3) par valsts drošībai un aizsardzībai nozīmīgu būvju, iekārtu, ražotņu un citu objektu plānojumu, aizsardzības un evakuācijas plāniem;

4) par valsts drošības un aizsardzības vajadzībām ražotās produkcijas veidiem un daudzumu, kā arī ražotņu potenciālu;

5) par šifriem (kodiem), šifrēšanas sistēmām un aparatūru;

6) par operatīvās darbības, izlūkošanas un pretizlūkošanas organizāciju, saturu, taktiku un metodēm, kā arī par personām, kas iesaistītas operatīvās darbības pasākumu veikšanā;

7) par valsts drošības iestāžu struktūru un atsevišķu struktūrvienību dislokāciju;

8) par Iekšlietu ministrijas struktūrvienību, valsts drošības un aizsardzības iestāžu rīcības un darbības plāniem izņēmuma stāvokļa, masu nekārtību gadījumā vai par speciālajām operācijām cīņā pret organizēto noziedzību;

9) par valsts materiālo rezervju apjomu, izvietojumu un to turētājiem (glabātājiem);

10) par valsts valūtas un dārgmetālu rezervju glabāšanu un transportēšanu;

11) par svarīgu valsts amatpersonu apsardzes un drošības pasākumu organizāciju un pielietotajiem tehniskajiem līdzekļiem;

12) par zinātniski pētniecisko darbību, atklājumiem, izgudrojumu pielietošanu, ja tie veikti ar valsts atbalstu;

13) par atsevišķiem valsts ārpolitiskās darbības virzieniem un stratēģiski nozīmīgiem ārējiem ekonomiskajiem sakariem;

14) par valsts noslēpuma aizsardzības līdzekļiem un paņēmieniem.

(3) Ja publiski pieejamas informācijas, objektu un projektu izstrādāšanas un darbības nodrošināšanai nepieciešams izmantot par valsts noslēpumu atzīto informāciju un objektus, tad publiskai izmantošanai tos sagatavo vispārēju statistisku datu veidā vai citā netiešā formā un izsniedz tikai atļautajā apjomā un izmanto tikai tādiem mērķiem, kuru dēļ atļauta to izsniegšana.

(4) Ir aizliegta informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstā iekļautās slepenās informācijas un objektu statusa un apjoma patvaļīga paplašināšana un attiecināšana uz informāciju un objektiem, kas ir bijuši un ir publiski izmantojami un pieejami.

5.pants. Ziņas, kuras nevar būt valsts noslēpums

Aizliegts piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai:

1) par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām un to sekām;

2) par vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli, kā arī demogrāfisko situāciju;

3) par cilvēktiesību pārkāpumiem;

4) par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību;

5) par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām;

6) par valsts vadītāju veselības stāvokli.

6.pants. Valsts īpašuma tiesības uz valsts noslēpuma objektiem

(1) Valstij ir ekskluzīvas īpašuma tiesības uz valsts noslēpuma objektiem, un tie ir īpašā valsts aizsardzībā.

(2) Valsts noslēpuma objekts, kas ir kādas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, valsts noslēpuma aizsardzības nolūkā var tikt atsavināts bez īpašnieka piekrišanas, izmaksājot tam atbilstošu kompensāciju. Kompensācijas apmēru nosaka, pusēm savstarpēji vienojoties, bet, ja vienošanās nav panākta, to nosaka tiesa. Prasībās par kompensācijas apmēra noteikšanu puses ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas.

(3) Valsts noslēpuma objekts var būt kādas personas valdījumā vai lietošanā tādos gadījumos un tādā kārtībā, kāda noteikta likumā vai Ministru kabineta noteikumos.

7.pants. Valsts noslēpuma aizsardzība

(1) Valsts noslēpuma aizsardzība ir kompetentu valsts institūciju un to amatpersonu tiesiska, tehniska un organizatoriska rakstura mērķtiecīga darbība, lai nodrošinātu valsts noslēpuma saglabāšanu un nepieļautu tā nelikumīgu izplatīšanu (izmantošanu).

(2) Valsts noslēpuma aizsardzību organizē Ministru kabinets. Šajā nolūkā Ministru kabinets, ievērojot likumā noteiktos principus, izdod noteikumus par valsts noslēpuma objektu klasificēšanas, deklasificēšanas, saņemšanas, reģistrēšanas, glabāšanas, izsniegšanas, izmantošanas, nosūtīšanas un iznīcināšanas (sevišķās lietvedības) kārtību, šā procesa dokumentāro noformējumu, speciālu apzīmējumu, šifru (kodu) lietošanu, kā arī veic citus tehniska un organizatoriska rakstura pasākumus.

(3) Satversmes aizsardzības birojs, Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienests, Iekšlietu ministrijas Drošības policija un Zemessardzes štāba Informācijas dienests šīm iestādēm likumā noteiktās kompetences ietvaros vada, koordinē, kontrolē un veic valsts noslēpuma aizsardzības pasākumus.

(4) Par slepenības režīma ievērošanas un valsts noslēpuma aizsardzības nodrošināšanu valsts institūcijās ir atbildīgi šo institūciju vai to attiecīgo struktūrvienību vadītāji savas kompetences ietvaros. Šīs amatpersonas ir atbildīgas par to, lai tām pakļautie darbinieki, kuru darbs (dienests) ir saistīts ar valsts noslēpumu, būtu nodrošināti ar šim darbam piemērotiem apstākļiem saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Slepenības režīma nodrošināšanai pēc attiecīgās institūcijas vadītāja lūguma var norīkot valsts drošības iestāžu darbiniekus.

(5) Šā panta ceturtās daļas noteikumi attiecas arī uz citām personām, kuru valdījumā vai lietošanā ir valsts noslēpuma objekti.

(6) Ārvalstu, starptautisko organizāciju un to institūciju klasificētās (sevišķi slepenās, slepenās vai konfidenciālās) informācijas saņemšanas, nodošanas un izmantošanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi, bet tās aprites slepenības režīmu valstī kontrolē Satversmes aizsardzības birojs. Šāda informācija tiek aizsargāta kā valsts noslēpums, un neviens bez nosūtītājas valsts vai organizācijas piekrišanas nav tiesīgs pazemināt tās slepenības pakāpi.

8.pants. Valsts noslēpuma slepenības saglabāšanas termiņi

(1) Konfidenciālai informācijai tiek noteikta slepenība uz pieciem gadiem, slepenai informācijai — uz desmit gadiem, sevišķi slepenai informācijai — uz divdesmit gadiem, bet ziņām par personām, kas iesaistītas operatīvās darbības pasākumu veikšanā, — uz septiņdesmit pieciem gadiem.

(2) Nacionālās drošības apsvērumu dēļ Ministru kabinets ir tiesīgs pagarināt noteiktas informācijas slepenības termiņu, taču šādas informācijas slepenības kopējais termiņš nedrīkst pārsniegt piecdesmit gadus.

(3) Ja izbeidzies likumā noteiktais slepenības termiņš vai ja attiecīgā informācija kā valsts noslēpums zaudējusi nozīmīgumu pirms noteiktā termiņa, šai informācijai tiek atcelta slepenība un tā kļūst pieejama sabiedrībai.

9.pants. Valsts noslēpuma pieejamība

(1) Pieeja valsts noslēpumam ir atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem vai konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību, un kuras saskaņā ar šo likumu ir saņēmušas speciālas atļaujas.

(2) Speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam (turpmāk — speciālā atļauja) var izsniegt personai, kura ir:

1) rīcībspējīga un nav jaunāka par 18 gadiem;

2) Latvijas pilsonis;

3) parakstījusi saistībrakstu, ka apņemas saglabāt un nelikumīgi neizpaust valsts noslēpumu, un piekritusi, ka kompetentas valsts drošības iestādes veiks nepieciešamos personas pārbaudes un valsts noslēpuma aizsardzības pasākumus.

(3) Pieeja valsts noslēpumam tiek liegta personai:

1) kura iesniegusi atteikumu no Latvijas pilsonības;

2) kuras rīcībspēja ir ierobežota likumā noteiktajā kārtībā;

3) kura saukta pie kriminālatbildības un bijusi sodīta par tīšu noziegumu, izņemot gadījumu, ja tā ir reabilitēta;

4) kura ir vai ir bijusi PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts drošības dienesta (izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta) štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs;

5) kura pēc 1991.gada 13.janvāra darbojusies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā vai Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā;

6) kura ir medicīnas iestāžu uzskaitē sakarā ar alkoholismu, toksikomāniju, narkomāniju vai gara slimību vai kuras personiskās un profesionālās īpašības pamatoti liek apšaubīt tās spēju ievērot slepenības režīma prasības;

7) kura ir ņemta operatīvajā uzskaitē sakarā ar operatīvās izstrādes lietu.

(4) Pamatojoties uz valsts noslēpuma subjekta priekšlikumu, Satversmes aizsardzības biroja direktors pēc pārbaudes izdarīšanas var atļaut pieeju valsts noslēpumam atsevišķām personām, kurām to ierobežo šā panta trešās daļas 4.punkta nosacījumi.

(5) Ja personai netiek izsniegta speciālā atļauja, tas ir pietiekams pamats, lai atteiktu tai pieņemšanu darbā, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai aizsardzību.

(6) Kārtību, kādā notiek klasificētās (sevišķi slepenās, slepenās vai konfidenciālās) informācijas nodošana ārvalstu pārstāvjiem Latvijas Republikas un ārvalstu sadarbības ietvaros, reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

10.pants. Personu pārbaude

(1) Ja tiek lemts jautājums par speciālo atļauju izsniegšanu konkrētām personām, likumā noteiktajā kārtībā šo personu pārbaudi veic valsts drošības iestādes, kuras noskaidro un sniedz atzinumu par to, vai nepastāv šā likuma 9.panta trešajā daļā noteiktie ierobežojumi.

(2) Šā likuma 9.panta ceturtajā daļā paredzētajos gadījumos personu pārbaudes kārtību nosaka Satversmes aizsardzības biroja direktors.

(3) Saeimā, Valsts prezidenta kancelejā, Valsts kancelejā, Valsts kontrolē, Latvijas Bankā, Ārlietu ministrijā, Finansu ministrijā, Ekonomikas ministrijā un prokuratūrā personu pārbaudi veic Satversmes aizsardzības birojs. Satversmes aizsardzības birojs veic arī slepenības režīma nodrošināšanas struktūrvienību vadītāju pārbaudi visās institūcijās.

(4) Aizsardzības ministrijā un Nacionālajos bruņotajos spēkos (izņemot Zemessardzi) personu pārbaudi veic Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienests, bet Zemessardzē — Zemessardzes štāba Informācijas dienests. Citās institūcijās personu pārbaudi veic Iekšlietu ministrijas Drošības policija.

11.pants. Speciālo atļauju izsniegšana

(1) Speciālās atļaujas izsniedz uz noteiktu termiņu, bet ne ilgāku par pieciem gadiem. Speciālās atļaujas iedala trijās kategorijās.

(2) Personas pieeja sevišķi slepenai informācijai atļauta tikai ar pirmās kategorijas speciālo atļauju, slepenai informācijai — ar otrās kategorijas speciālo atļauju, bet konfidenciālai informācijai — ar trešās kategorijas speciālo atļauju.

(3) Personai, kurai ir speciālā atļauja pieejai augstākas slepenības pakāpes informācijai, vienlaikus ir pieejama arī zemākas slepenības pakāpes informācija.

(4) Speciālo atļauju uzskaites, izsniegšanas, anulēšanas un kategoriju nomaiņas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(5) Nolēmumu par atteikšanos izsniegt speciālo atļauju vai par speciālās atļaujas kategorijas pazemināšanu var pārsūdzēt Satversmes aizsardzības biroja direktoram. Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu var pārsūdzēt ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Tas nosūtāms izpildei valsts drošības iestādei.

12.pants. Tiesības izmantot valsts noslēpumu

(1) Tiesības izmantot valsts noslēpumu katrai konkrētai personai ierobežo termiņš, uz kādu tai izsniegta speciālā atļauja, kā arī speciālās atļaujas anulēšana.

(2) Amatu sarakstu, kas saistīti ar valsts noslēpuma izmantošanu un aizsardzību, nosaka Ministru kabinets.

(3) Pieeja valsts noslēpumam un tiesības to izmantot savu amata (dienesta) pienākumu veikšanai, ja nav šā likuma 9. panta trešajā daļā noteikto ierobežojumu, pēc amata ir:

1) Valsts prezidentam;

2) Saeimas priekšsēdētājam;

3) Ministru prezidentam;

4) Saeimas deputātiem;

5) Ministru kabineta locekļiem;

6) Augstākās tiesas priekšsēdētājam;

7) ģenerālprokuroram;

8) valsts kontrolierim;

9) Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniekam un komandierim;

10) Zemessardzes komandierim;

11) Satversmes aizsardzības biroja direktoram, Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienesta priekšniekam, Zemessardzes štāba Informācijas dienesta priekšniekam, Iekšlietu ministrijas Drošības policijas priekšniekam;

12) Latvijas Bankas prezidentam.

(4) Pieeja valsts noslēpumam un tiesības to izmantot savu pienākumu veikšanai ir Saeimas ieceltajām parlamentārās izmeklēšanas komisijām.

(5) Pieeja valsts noslēpumam un tiesības to izmantot savas kompetences ietvaros ir kriminālprocesa virzītājam (izziņas izdarītājam, prokuroram, tiesnesim), veicot pirmstiesas izmeklēšanu un tiesvedību konkrētā krimināllietā, kas saistīta ar valsts noslēpumu. Personas, kuras piedalās šādas lietas izmeklēšanas un tiesvedības procesā un kurām ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem, tiek rakstveidā brīdinātas par pienākumu glabāt valsts noslēpumu un par atbildību, kas paredzēta par valsts noslēpuma nelikumīgu izpaušanu. Šāda kārtība attiecināma arī uz personām, kuras piedalās tiesvedības procesā civillietā, ja tā ir saistīta ar valsts noslēpumu.

(6) Valsts noslēpumu aizliegts nelikumīgi izpaust vai izmantot citiem mērķiem kā vienīgi savu amata (dienesta) pienākumu veikšanai vai konkrētu darba uzdevumu pildīšanai.

13.pants. Speciālo atļauju anulēšana

(1) Speciālo atļauju anulē, ja:

1) persona atbrīvota no amata vai dienesta, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību;

2) persona pārkāpusi kārtību, kāda noteikta darbam ar valsts noslēpumu, tā izmantošanu un aizsardzību;

3) ir atklājušies apstākļi, kas norādīti šā likuma 9.panta trešajā daļā;

4) ir atklājies, ka persona par sevi sniegusi apzināti nepatiesas ziņas.

(2) Ja amatpersonai vai darbiniekam, pamatojoties uz šā panta pirmās daļas 2.— 4.punktu, tiek anulēta speciālā atļauja vai arī netiek pagarināts speciālās atļaujas termiņš, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst ieņemamam amatam, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību. Šāda persona no ieņemamā amata (dienesta) ir nekavējoties atbrīvojama vai arī pārceļama darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, un turpmāk tai ir liegts saņemt speciālo atļauju.

(3) Darba (dienesta) attiecību izbeigšana ar personu, kurai sakarā ar darba pienākumu veikšanu bija pieejams valsts noslēpums, neatbrīvo šo personu no pienākuma glabāt valsts noslēpumu un no atbildības par nelikumīgu tā izpaušanu.

(4) Nolēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu persona var pārsūdzēt šā likuma 11.panta piektajā daļā paredzētajā kārtībā.

14.pants. Personas pienākumi attiecībā uz valsts noslēpumu

(1) Persona, kura ir tiesīga veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpumu vai tā aizsardzību, ir personīgi atbildīga par likumā un Ministru kabineta noteikumos paredzēto valsts noslēpuma aizsardzības prasību izpildi, noteiktā slepenības režīma un sevišķās lietvedības noteikumu ievērošanu.

(2) Ja ir radušies šā likuma 9.panta trešajā daļā minētie apstākļi, kas liedz personai pieeju valsts noslēpumam, tās pienākums ir nekavējoties ziņot par to institūcijai, kura izsniegusi speciālo atļauju.

(3) Par valsts noslēpuma objektu nozaudēšanas gadījumiem valsts noslēpuma subjekts nekavējoties ziņo attiecīgajai valsts drošības iestādei un sadarbībā ar to veic nozaudēto objektu meklēšanu, kā arī nepieciešamos pasākumus, lai novērstu vai mazinātu kaitējumu, kas var rasties sakarā ar valsts noslēpuma izpaušanu.

15.pants. Atbildība par valsts noslēpuma izmantošanas vai aizsardzības noteikumu pārkāpšanu

(1) Persona, kas ar savu darbību vai bezdarbību ir pārkāpusi valsts noslēpuma izmantošanas vai tā aizsardzības noteikumus, tiek saukta pie disciplinārās vai kriminālās atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Dienesta izmeklēšanas kārtību šādās lietās nosaka Ministru kabinets.

Pārejas noteikumi

1. Ministru kabinets līdz 1996.gada 15.decembrim izstrādā šā likuma izpildei nepieciešamos normatīvos aktus.

2. Personām, kuras pašreiz ieņem amatus, kas saistīti ar valsts noslēpuma izmantošanu un aizsardzību, triju mēnešu laikā pēc likuma spēkā stāšanās jāsaņem speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam, ievērojot šā likuma nosacījumus, vai arī tās ir pārceļamas darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu.

Likums stājas spēkā 1997.gada 1.janvārī.

Likums Saeimā pieņemts 1996.gada 17.oktobrī.

Rīgā 1996.gada 29.oktobrī Valsts prezidents G.Ulmanis