Svētki un godadienas

Turcija — divu kontinentu valsts

Šodien, 29. oktobrī, savus nacionālos svētkus —

Proklamēšanas dienu (1923) — svin Turcijas Republika

Turcija (Tūrkiye) — savā ziņā unikāla valsts, kas atrodas vienlaikus divos kontinentos: apmēram 97 procenti Turcijas teritorijas ir Rietumāzijā, taču neliela Turcijas daļa atrodas Eiropas dienvidaustrumos. Turcijas Āzijas un Eiropas daļu atdala Marmora jūra, kā arī Dardaneļu un Bosfora jūras šaurumi. Turcijas teritorija (780 600 kvadrātkilometru) vairāk nekā desmit reizes pārsniedz Latvijas teritoriju, bet iedzīvotāju skaita ziņā Turcija Latviju pārsniedz vairāk nekā divdesmit reizes. Tagadējā Turcijas teritorija bijusi apdzīvota jau kopš senseniem laikiem. Senatnē tā ietilpa Hetu, Mēdijas, Maķedonijas Aleksandra, Senās Romas un Bizantijas impērijās un citās senajās valstīs.

XI gadsimtā šeit no Centrālās Āzijas ienāca klejotāju tjurku ciltis oguzi, kas XIV gadsimtā izveidoja Osmaņu valsti. Nākamajos divos gadsimtos šī valsts sev pakļāva visu Mazāziju un virkni Balkānu pussalas valstu. 1453. gadā tā iekaroja Konstantinopoli, pārvēršot to par Osmaņu impērijas galvaspilsētu Stambulu. 1475. gadā Osmaņu impēriju pakļāva arī Krimas hanisti. XVI gadsimtā Osmaņu impērija paplašināja savu ietekmi, pakļaujot daļu Armēnijas un Kurdistānas, tāpat Sīriju, Ēģipti, Alžīriju, daļu Ungārijas teritorijas, arī Kipru, Tunisiju un vēl virkni citu zemju. Turku jūras kara flote nostiprinājās visā Vidusjūras baseinā. Vairākus gadsimtus, cenšoties ar militāru spēku nosargāt savas milzīgās teritorijas vienotību, Osmaņu impērija pamazām novājinājās. Triecienus impērijai deva sakāves kaujā ar Krieviju 1569. gadā, jūras kaujā ar spāņu un venēciešu floti 1571. gadā, kā arī Austrijas — Turcijas kari XVI — XVIII gadsimtā un Krievijas — Turcijas kari XVII — XVIX gadsimtā. Sāpīga Turcijai bija arī Grieķijas nacionālā revolūcija 1821. — 1829. gadā, kuras rezultātā Turcija bija spiesta atzīt Grieķijas neatkarību. Īpaši sāpīgs trieciens Osmaņu impērijai bija Krievijas armijas uzvara 1877. — 1878. gada karā Balkānos. Saasinājās arī Turcijas iekšpolitiskās problēmas. 1908. gadā sākās “jaunturku revolūcija”, kas būtiski iedragāja osmanisma ilūzijas. Tās galīgi sagrāva Turcijas karš ar Itāliju 1911. — 1912. gadā un 1912. — 1913. gada Balkānu karš. Turcija piedalījās pirmā pasaules karā Vācijas pusē un līdz ar Vācijas sakāvi izbaudīja zaudētājas valsts rūgtumu. 1918. gada 30. okotbrī Turcija bija spiesta parakstīt Mudras pamieru, kas būtībā likvidēja Osmaņu impēriju. 1922. gadā Turcijā tika likvidēta sultāna vara, un 1923. gada 29. oktobrī Turcija tika pasludināta par republiku. Kopš šī gada 29. oktobris arī tiek svinēts kā Turcijas nacionālie svētki. Otrā pasaules kara laikā Turcija sākumā noslēdza savienības līgumus ar Angliju un Franciju, bet 1941. gada jūnijā noslēdza arī draudzības un neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. 1944. gada augustā Turcija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Vāciju un sāka sadarboties ar Lielbritāniju un ASV. 1945. gada februārī Turcija pieteica Vācijai un Japānai karu.

Turcija pēc Otrā pasaules kara kļuva ANO locekle, Turcija ir arī NATO locekle. Turcija ir agrāri industriāla valsts. Valsts lielākie rūpniecības uzņēmumi atrodas valsts pārziņā. Visattīstītākā Turcijā ir apstrādes rūpniecība, attīstīta ir arī vieglā, būvmateriālu un ķīmiskā rūpniecība. Kopš septiņdesmitajiem gadiem Turcijā tika plaši izvērsta enerģētiskā rūpniecība, plaša hidroelektrostaciju būve. Apmēram pusi no visiem Turcijas energoresursiem nodrošina hidroelektrostacijas. Galvenā lauksaimniecības kultūra Turcijā ir kvieši. Audzē arī dārzeņus un tehniskās kultūras. Turcija ir viena no pasaulē lielākajām tabakas audzētājām un eksportētājām valstīm.

Diplomātiskās attiecības starp Latviju un Turciju tika nodibinātas 1991. gada 22. oktobrī. Turcijas Republikas intereses mūsu valstī pārstāv ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Erkans Gezers (Erkan Gezer), kura rezidence ir Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Savu akreditācijas rakstu Viņa ekselence Erkans Gezers iesniedza Rīgā 1992. gada 14. septembrī.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors