Valsts un pašvaldības

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrs Anatolijs Gorbunovs:

Godātie Inteliģences apvienības biedri, konferences delegāti, viesi, dāmas un kungi!

Runājot par varu, parasti izdala četras varas — likumdevēju, izpildvaru, tiesu varu un ceturto — masu saziņas līdzekļus. Savukārt izpildvaru realizē gan centrālā valdība, gan vietējās valdības, likumā sauktas par pilsētu domēm un pagastu padomēm.

Atceros, ka pagasti savulaik iebilda, kad viņu varu likumā apzīmēja ar “padomju laika” terminu “padome”. Tagad tādu iebildumu vairs nav, jo šodien vārds “padome” varas jēdzienu ir paplašinājis un padziļinājis, un to vairs neuztver tikai kā vietējās varas atribūtu. Šis vārds ir ieguvis jaunu dzīvotspēju, un tā pielietojums ir gājis plašumā. Kurš vairs šodien apšaubīs, piemēram, “Ventspils naftas” padomes nozīmīgumu?

Bieži tiek diskutēts, vai esam tiesiska, demokrātiska valsts. No starptautiskā viedokļa nenoliedzami jā. Mūsu valsts demokrātiskums un tiesiskums ir akceptēts visaugstākā līmenī.

Un tomēr mēs labi apzināmies, ka mūsu likumdošana nebūt nav stabilizējusies un nebūt nav sakārtota. Šajā ziņā Eiropas standarti, uz kuriem tiecamies un kuriem cenšamies pielāgoties, ir labs orientieris. Un tomēr, ja gribam runāt par to, kas ir nesakārtots šodienas konferencē aplūkojamā sfērā, tad pirmais, par ko parasti diskutē, ir vēlēšanu likums, ar kuru sabiedrības viena daļa nav mierā, un otrs — pašvaldību sadaļa valsts pamatlikumā, Satversmē, par kuru iestājas vispirms jau pašvaldību vadītāji un deputāti. Abas šīs lietas ir saistītas ar ļoti būtiskiem labojumiem un papildinājumiem Satversmē.

Atskatoties uz šiem pieciem gadiem, jāsecina, ka taisnība bijusi tiem, tai skaitā maniem politiskiem oponentiem un pat nesamierināmiem pretiniekiem, ka būtiski grozīt vai pat mainīt Satversmi šajā laikā nedrīkstēja. Galvenais bija — nodrošināt valstisko juridisko pēctecību un ne mazāk svarīgs bija arī tas fakts, ka mūsu prāti jaunajos apstākļos un pieredzes trūkuma dēļ nebija šādām izmaiņām nobrieduši.

Vai tagad esam prātīgāki? Protams, jūs atbildēsit kā nu kurš. Pastāv viedokļu dažādība, un to uztveram kā normālu parādību demokrātiskā sabiedrībā.

Vai jāmaina Saeimas vēlēšanu likums un vai tas jādara tagad? Par to ir jādiskutē. Katrā ziņā jau pati diskusija kā tāda dotu sabiedrības aktivitātei jaunus impulsus. Nenoliedzami, ka pārejas periodā vēlēšanas pēc partiju listēm sekmēja partiju attīstību un bez tā nevarēja iztikt. Bet tālāk turēšanās pie proporcionālās sistēmas var kļūt arī par bremzējošu faktoru demokrātijas attīstībai. Katrā ziņā 6. Saeimai būs jārēķinās ar tās sabiedrības daļas spiedienu, kura vēlas balsot pēc tā sauktās jauktās sistēmas —proti, gan par partiju listēm, gan par konkrētu deputātu savā apgabalā. Francijas Nacionālās asamblejas deputāti, piemēram, ņemot vērā Francijas pieredzi, ļoti iesaka mums to darīt, jo saikne starp partiju un vēlētāju caur konkrētu deputātu apgabalā kļuvusi daudz tiešāka un ciešāka. Savukārt Skandināvijas valstis turas pie tās pašas vēlēšanu sistēmas, kāda ir Latvijā. Lietuva turpretī jau otro reizi vēlē pēc jauktās sistēmas. Un mēs taču nevaram teikt, ka Lietuvā tāpēc nav attīstījušās partijas. Varbūt ka divu Saeimas vēlēšanu pieredze ir pietiekama, lai vēlētāji varētu paši noteikt sev piemērotāko vēlēšanu sistēmu.

Arī pašvaldībām kā neatņemamai varas satāvdaļai jābūt Satversmē. Varas dalīšana būs mūžīgs jautājums, un līdz galam, man liekas, tas nekad netiks izsmelts. Viena lieta ir varu un atbildību sadalīt starp partijām atbilstoši vēlēšanu rezultātiem, t.i., praktiski sadalīt ministru portfeļus vai, ja kādam tā patīk labāk, krēslus. Otra lieta — sadalīt funkciju apjomu un finansējumu starp centrālo valdību un vietējām valdībām. Par pēdējo, manuprāt, mūsu izpratne un pieredze nav izkristalizējusies tādā mērā, lai to tūlīt pat ierakstītu Satversmē. Ja rajona pašvaldība būtu šodien šādā veidā ierakstīta Satversmē, vai mums šī problēma atkristu kā tāda? Domāju, ka nē. Problēma sākas ar to, ka, pieaugot pilsētu un pagastu domju un padomju lomai un funkcijām, rajona funkcijas ir ievērojami samazinājušās. Bet atsevišķu ministriju un valsts iestāžu darbs rajona līmenī netiek pietiekami koordinēts atbilstoši iedzīvotāju interesēm.

Un tad kā vienmēr dzīvē mums dabiski parādās radikāli priekšlikumi. Vieni saka — likvidēt vēlētas rajona padomes un to vietā — valdības ieceltu rajona priekšnieku ar pārvaldi, citi saka, līdzās tam vajadzētu rajona pagastu un pilsētu deleģētu padomi. Trešie — tikai deleģētu padomi, jo tā vislabāk lemtu starppagastu lietas un ieceltu valdi ar izpilddirektoru lēmumu izpildei.

Diemžēl valdību veidojošām Saeimas frakcijām vienota viedokļa nav, līdz ar to nav vienota viedokļa arī valdībā. Arī pašvaldībās nav vienota viedokļa, piemēram, pagastu padomju priekšsēdētāju sapulcē vienprātīgi atzina, ka vēlētu rajona padomi aizstāt ar valdības ieceltu rajona priekšnieku nevar. Bet, ko vēlēt un kā vēlēt rajonā, šis jautājums tā arī palika atklāts. Vai šajā situācijā varam cerēt, ka labojumi, ko iestrādāsim Satversmē, būs īstie?

Reģioni mūsdienu izpratnē šodien tikai vēl veidojas, turklāt šis process notiek nevis no augšas, bet gan no apakšas. Jau šodien rajoni sadarbojas, piemēram, medicīnas aprūpē, izglītībā, sabiedriskā transporta jomā un citās. Un šis process, protams, ir jāstimulē.

Latvija gan ģeogrāfiski, gan pateicoties integrācijas procesam, ir Eiropas sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka mēs esam saistīti ar tiem procesiem, kas ir notikuši vai notiek Eiropā.

Pašvaldību reforma faktiski ir visas Eiropas problēma. Tā tiek risināta divējādi.

Skandināvijas valstis šai reformai ir piegājušas racionāli, konstatējot, ka pagājušajā gadsimtā iedibinātās pašvaldību teritorijas nespēj nodrošināt šodienas vajadzības. Pašvaldības tika apvienotas, tādējādi palielinot vienas pašvaldības teritoriju un ietverot tajā lielāku iedzīvotāju skaitu. Savukārt Šveicē un Austrijā tos jautājumus, kas sniedzas pāri vienas pašvaldības robežām, risina pašvaldību apvienības (valdes). Šāda pieeja ir arī Somijā. Tātad tas ir viena līmeņa pašvaldību princips. Kurš no variantiem labāks? Vienota uzskata nav. Katrai valstij ir sava pieredze. Latvijai jāizšķiras pašai — vai ejams kāds no iepriekš minētiem ceļiem, vai jāizvēlas savs ceļš.

Skaidrs ir viens — administratīvā kārtā, no augšas, ar varu reforma īstenota netiks, un vēl jo vairāk — līdz tuvākajām pašvaldību vēlēšanām martā. Taču agri vai vēlu reformai būs jānotiek. Latvija nav tik bagāta, lai iedotu pietiekami daudz naudas lielam skaitam mazu pagastu. Tādēļ zināma racionalizācija jeb zināma lieluma optimizēšana ir vajadzīga. Protams, rodas jautājums, vai tā vajadzīga visās pašvaldībās.

Kādi varētu būt pašvaldību robežu precizēšanas un to apvienošanas ieguvumi?

Pieaugs līdzekļu koncentrācija, un līdz ar to palielināsies arī finansu manevru iespējas. Es vēlētos uzsvērt, ka resursu koncentrācija ir nepieciešama, lai varētu vairāk un mērķtiecīgāk investēt naudu, piemēram, infrastruktūrā, kas dažkārt kopēja divām vai pat vairāk pašvaldībām. Īpaši svarīgi tas ir šodienas apstākļos, kad gan pašvaldībām, gan reģioniem jācīnās par investīciju piesaistīšanu un jaunu darba vietu radīšanu savā teritorijā. Pašvaldībām jābūt gatavām iesaistīties pārrobežu sadarbībā un starpvalstu reģionālajā sadarbībā.

Kādi varētu būt trūkumi?

Tādi varētu būt, ja rīkojamies sasteigti un nepārdomāti. Pašvaldība var kļūt tīri psiholoģiski un emocionāli grūti pārskatāma. Pašvaldība var patiešām tīri fiziski “aiziet”, attālināties no cilvēkiem. Lai to novērstu, ar likumu jānosaka, ka arī ārpus pašvaldības centra ir vietas, kur iedzīvotāji noteiktā laikā var regulāri sastapties ar pašvaldību darbiniekiem, kur cilvēki var griezties pēc palīdzības savu problēmu risināšanā.

Zviedrijā un Dānijā šī problēma atrisināta, ar likumu atsevišķas funkcijas decentralizējot. Tas ir, uzdodot pašvaldībai izveidot dažādas valdes un komitejas, kurās plaši iesaistīti iedzīvotāji, piemēram, vecāku komitejas bērnudārzos, skolās, pensionāru valdes pie sociālās palīdzības iestādēm un citas.

Tāpat nekādā gadījumā nav pieļaujams, ka pašvaldību apvienošanās rezultātā tiek slēgtas lauku skolas vai kultūras nami. Protams, ir jāizstrādā ekonomiski pamatoti normatīvi, taču dzīve ir daudz sarežģītāka par vidējiem statistiskiem rādītājiem. Ir mazi pagasti, kuri attīstās un lieliski tiek galā ar saviem pienākumiem, un ir lielas pašvaldības, kurās valda pilnīga bezpalīdzība. Tāpēc katrs konkrēts gadījums ir jāizskata atsevišķi. Protams, tas neizslēdz gadījumus, kad pašvaldības un to iedzīvotāji savā ikdienas personiskajā pieredzē pārliecinājušies par apvienošanās nepieciešamību, kā tas nesen notika ar Kandavas pilsētu, Kandavas pagastu un Cēres pagastu.

Un tagad par vienu ne mazāk svarīgu lietu un sarežģītu lietu — pašvaldību finansēm.

Pašvaldības ir un paliek vistuvākā vara iedzīvotājiem ar ļoti konkrētu veicamo funkciju apjomu un objektīvu informāciju par to, kas notiek katras pašvaldības teritorijā. Tādēļ, sadalot kompetenci pakalpojumu sniegšanā iedzīvotājiem starp centrālo valdību un pašvaldībām, svarīgi ir pašvaldībām uzdoto funkciju izpildi nodrošināt ar atbilstošu finansu segumu, lai pašvaldības būtu ieinteresētas efektīvi saimniekot savā teritorijā un lai neciestu šo funkciju izpildes kvalitāte.

Lai nebūtu neauglīgas diskusijas par dažādām ieņēmumu un to sadales prognozēm, Saeimai būtu vēlams ar likumu fiksēt pašvaldību budžeta daļu kopējā valsts budžetā, un šai daļai jāpalielinās vai jāsamazinās tādās pašās proporcijās kā valsts budžeta daļai. Pašlaik Latvijā nav noteikti pašvaldību nodokļi, bet ir valsts nodokļu veidi (iedzīvotāju ienākumu nodoklis, zemes un īpašuma nodoklis), kuru ieņēmumi ieskaitāmi pašvaldību budžetos. Nākotnē jāizlemj, vai nav efektīvāk noteikt tieši pašvaldību nodokļus, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli, atbilstoši palielinot pašvaldību lomu šo nodokļu ieņēmumu bāzes sakārtošanā un administrēšanā. Šai ziņā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli mums ir gan pozitīva Rīgas un Ventspils pieredze, gan negatīva pieredze ar Rēzekni vai Daugavpili. Taču, pirms izdarām secinājumus, būtu jāizvērtē, vai šīs pašvaldības pašas pieļāvušas kļūdas, vai ienākumu prognozes bijušas kļūdainas un nu pašvaldības no tā cieš.

Sabiedrībā izskanējušas pamatotas bažas par to, vai, nododot skolotāju algu finansējumu pašvaldībām, tam tiks garantēti līdzekļi pašvaldību budžetā. Apspriežot Saeimā budžetu pirmajā lasījumā, savu satraukumu ir izteikuši arī deputāti. Valdībā ir izveidota darba grupa, kas izstrādā normatīvus izglītības finansēšanai kopumā. Es nedomāju, ka Saeimā tiks akceptēts 1997. gada budžets, ja finansējums skolotāju algām netiks iezīmēts un tas būs mazāks nekā 1996. gadā.

Latvijas reģioni šodien diemžēl attīstās nevienmērīgi. Vēl vairāk — ne mazums Latvijā ir tādu vietu, kur attīstība ir apstājusies. Ko valdība un konkrēti ministrija reāli dara, lai veicinātu attīstību? Vispirms būtu jāmin bezdeficīta budžets 1997. gadam un no tā izrietošā kredītu procentu samazināšanās. Lai atceramies, ka valdība ir mazāk aizņēmusies naudu un ka banku procenti pēdējā gada laikā ir kritušies no 30% līdz 15% un pat mazāk. Ja tā turpināsies, tad varam runāt par normāliem kredītiem uzņēmējdarbības attīstībai.

Kopīgi ar Ekonomikas ministriju ir sagatavota iesniegšanai valdībā gan koncepcija, gan likumprojekts par attīstības rajoniem, kur paredzētas nodokļu atlaides uzņēmējdarbībai attīstības rajonos, kā arī kritēriji šo rajonu noteikšanai.

Tāpat ir izstrādāti normatīvie akti par reģionālās attīstības fondu, cerams, arī tas nākamgad varēs sākt savu darbību.

Pēc apjukuma perioda, kad ar vārdu “plāns” saistījās tikai plānveida ekonomika, ir mainījusies attieksme pret plānošanu, vispirms jau pret saskaņotu un koordinētu rīcību reģionu attīstībai. Ir piešķirta mērķdotācija pašvaldību teritoriālplānošanai, bez kuras realizēšanas zemes tirgus un mērķtiecīga teritorijas attīstība nav iedomājama. Top pieredzes projekti atsevišķiem rajoniem (svešvārdā tos sauc par pilotprojektiem). To uzdevums ir sniegt visnepieciešamāko informāciju un vispirms jau uzņēmējdarbībai.

Un visbeidzot gribu teikt, ka apsveicama ir tā plašā diskusija, ar kuru sabiedrībā tiek vērtēta vara. Bieži cilvēki nekonkretizē sīkāk, bet jebkuru varu apzīmē ar vārdu “valdība”. Un viņiem lielākoties ir taisnība. Varbūt tas ir arī tādēļ, ka ģimenes posmā taču, kā nolemj, tā arī dara. Un bieži tikpat secīgu rīcību sagaida arī no cita līmeņa lēmējas un izpildvaras. Bet tas, ka valdība tiek pelnīti vai nepelnīti kritizēta vai slavēta, nav lielākais ļaunums. Sliktāk ir tad, ja rodas neticība, atsvešinātība vai pat depresija.

Neticība valstij vai atsvešinātība no tās ir tikpat neauglīga kā pārlieka paļāvība uz to. Tādēļ tikai tad, ja būs meklējumi un reformas, kuros ar savu aktivitāti iesaistīsies arī paši pilsoņi, varēsim runāt par konkrētiem rezultātiem!

Latvijas Pašvaldību savienības

priekšsēdis Andris Jaunsleinis:

Pilsoniskā sabiedrībā lielu sadaļu veido pašvaldības. Atmodas sākumā, kad centrālā vara bija ļoti vāja, mēs kā pašu par sevi saprotamu uztvērām situāciju, kad vara ir decentralizēta un to, ka valsts varu veido pašvaldības. Taču, turpinoties jaunās valsts attīstībai, mēs nonācām situācijā, kad pašvaldību vara metodiski tika samazināta. Mēs secinājām, ka cēlonis šādam stāvoklim meklējams mūsu valsts konstitūcijā. Tāpēc jau vairākus gadus tiek runāts par to, ka Satversmē ir vajadzīga sadaļa par pašvaldībām. Ne tāpēc, ka pašas pašvaldības bez tās nevarētu iztikt. Šī sadaļa ir vajadzīga pilsoniskajai sabiedrībai, lai nenotiktu tā, ka, kādu rītu pamostoties, Latvijā 81.panta kārtībā ir jau pasludināts likums par pašvaldību varas likvidēšanu valstī.

Es gribu runāt par to, ka pilsonis ietekmē vietējo varu. Ja valsts pārvaldes sistēma un politisko partiju sistēma būs izveidota tā, ka cilvēki vispirms iegūstot pirmo politiskās darbības pieredzi zemākā līmenī, un tikai pēc tam, virzoties tālāk pa partijas karjeras kāpnēm, viņi nonāk parlamentā, mēs izvairītos no daudziem aplami pieņemtiem lēmumiem. To, kas vērojams parlamentā patlaban, rada nepareizi izveidotā sistēma, kuras dēļ deputāti ir cilvēki bez politiskā darba pieredzes.

Otrs, par ko nopietni jādomā, ir cilvēka pienākumi un tiesības. Dzīvojot iepriekšējā sistēmā, labi zinājām, uz ko mums ir tiesības. Arī tagad zinām, ko varam sev pieprasīt un kas mums pienākas. Taču maz domājam par to, ka mums ir tiesības piedalīties pašvaldību darbā, tiesības vēlēt pašvaldības un arī pašam kļūt par vietējo politiķi, lai lemtu par sava pagasta, rajona vai pilsētas attīstību. Tāpat mums ir tiesības vēlēt parlamentu un piedalīties dažādos sabiedriskos procesos.

Kas notiek tajās valstīs, kur jau ilgāku laiku pastāv demokrātija un cilvēki dzīvo pārticībā? Piemēram, Francijā pat tie fermeri, kas sasnieguši augstu dzīves līmeni, nekautrējas piedalīties dažādās protesta akcijās, ja tiek pieņemti lēmumi, kas aizskar viņu intereses. Jo tādas ir viņu tiesības, un tās viņi izmanto. Taču es domāju, ka mūsu valdība varētu daudz vairāk panākt un atrisināt, ja tā, pirms pieņem kādu lēmumu, vairāk uzklausītu sabiedrības viedokli. Pēdējā laikā tieši ar nekompetentiem lēmumiem politiskās partijas sevi ir kompromitējušas. Vai tādā gadījumā jābrīnās, ka zūd vēlētāju interese par šo partiju darbu un vēlēšanās samazinās cilvēku aktivitāte. Turklāt bieži vien – īpaši tagad – tautai nākas uzklausīt dažādu līderu pārmetumus, ka cilvēki paši ir vainīgi, ka ievēl tādus deputātus, ka valsts attīstība notiek lēni. Ja veidojam demokrātisku valsti un gribam veidot daudzpartiju sistēmu, tad vajadzētu to izskaidrot un popularizēt tautā, parādīt, kā tā var strādāt cilvēku labā.

Un trešais. Masu informācijas līdzekļi ir tie, kas garantē sabiedrībai informācijas pieejamību. Taču neatkarīgi, patstāvīgi informācijas avoti var pastāvēt tikai tad, ja tiem ir neatkarīga materiālā bāze, ja mēs – visa sabiedrība – spējam tos uzturēt. Ja šodien pensionārs nav spējīgs nopirkt avīzi, ja vairāki cilvēki kooperējas, lai varētu izlasīt kādu avīzi, tad ir skaidrs, ka šiem masu informācijas avotiem nav neatkarīga materiālā bāze. Ja sabiedrība neveido informācijas līdzekļiem materiālo bāzi, tad to nodrošina kāds cits, un masu mediji vairs neatspoguļo savos izdevumos sabiedrības patieso stāvokli. Šajā sakarā gribu pieminēt arī reģionālo presi un televīziju. Tai Latvijā ir milzīga nozīme, taču tagad aktuāls jautājums ir tās turpmākā pastāvēšana. Ir jāatrisina jautājums par šo masu informācijas līdzekļu pastāvēšanas un neatkarības garantēšanu, jo iedzīvotāju lielāka daļa informāciju iegūst tieši no reģionālajiem informācijas avotiem. Aizvien plašāk tiek runāts par to, ka monarhija izmaksā lēti, bet parlamentārā pārvalde ir dārga. Izplatās morāle: viens es strādāju, viens par visu atbildu, es viens visu māku. Tie ir monarhijas veida pārvaldes principi. Jā, varbūt tā iznāk lētāk. Taču ne visu var apsvērt, vadoties tikai no tīrās ekonomijas principa. Pirms dažiem gadiem, piemēram, no valsts investīciju projekta tika izsvītrotas visas skolas, jo Ekonomikas ministrijas ierēdņi uzskatīja, ka investīciju piešķiršana skolām nav ekonomiski pamatojama. Tik tiešām skolas tiešu atdevi nedod, jo skola jau nav uzņēmums. Taču, ja šādu pieeju attiecinātu arī uz valsts pārvaldes modeli, tad patiešām mēs varētu secināt, ka vislētāk iznāk, ja valsti pārvalda viens cilvēks. Bet ko mēs ar tādu pieeju iegūsim? Kas tā būs par sabiedrību? Vai Latvijai kaut kas tāds ir vajadzīgs?

Par teritoriālo reformu. Ar šīs reformas projektu sabiedrība jau ir iepazīstināta. Esam par to saņēmuši daudz atsauksmju. Ja reformas sagatavotāji un projekta iesniedzēji nespēj atbildēt uz jautājumu, ko sabiedrība un cilvēks iegūs šādas reformas rezultātā, tad šāda reforma ir nolemta neveiksmei. Tagad sakarā ar projektu par rajonu pašpārvaldes likvidēšanu tiek izvirzīts centralizētas pārvaldes modelis. Tas nozīmē, ka pirmām kārtām tiek likvidēta vēlētā rajona līmeņa pārvalde un cilvēkiem reģionālā līmenī zūd visas iespējas kaut kādā veidā ar vēlēšanu starpniecību ietekmēt sava reģiona attīstību. Otrs — šī paša iemesla dēļ arī ministrijām zūd iespēja ietekmēt reģionu attīstību, jo ministriju struktūru darbība reģionā ir pakļauta Ministru kabineta ieceltajam pārvaldniekam, kas savukārt tieši pakļauts premjerministram. Tad ir jājautā, kas tad tā ir par pārvaldes struktūru? Un kam tad galu galā reģionā piederēs vara? Vai tāda valsts vairs var būt demokrātiska?

Un tālāk es gribu runāt par naudas sadali. Katra pašvaldība pelna zināmu summu naudas, bet valdība — vai nu ar mūsu ziņu, vai bez tās — to atņem. Šī nauda galvenokārt tiek izmantota diviem lieliem mērķiem — valsts pārvaldei un pakalpojumiem, ko sniedz pašvaldības. Pēdējo gadu statistika liecina, ka šī pakalpojumiem nepieciešamā nauda, kas valsts kopbudžetā agrāk sastādīja 24 procentus, 1997. gada budžeta projektā jau ir sadilusi līdz 16 procentiem.

Ko esam ieguvuši aizvadītajos gados? 1994. gadā mēs organizējām lielu starptautisku konferenci un brīdinājām, ka Latvija virzās uz varas centralizāciju un ka pašvaldību līdzekļu samazināšana novedīs pie tā, ka valdība likvidēs vēlētās rajonu pašvaldības. Šodien mēs varam pamatoti teikt, ka toreiz esam pilnīgi precīzi prognozējuši notikumu attīstību valstī. Jau ir sagatavots likumprojekts, kas paredz likvidēt vidējo reģionālo vēlēto līmeni. Ja ieskatāmies mūsu valsts vēsturē, tad redzam, ka 1934. gadā arī bija izstrādāti līdzīgi likumprojekti. Tātad kā nākamo varam sagaidīt arī vietējo vēlēto pašvaldību likvidēšanu. Un tad, protams, sāks darboties tā varas struktūra, par kuru jau runāju.

Šīs norises turpmākā attīstība ir atkarīga no mums. Lai pašvaldības varētu patstāvīgi strādāt, tām jābūt ekonomiski suverēnām. Ja valsts decentralizē tikai pienākumus, bet centralizē finansu līdzekļus, tādā veidā pretstatot vienu otram dažādus sabiedrības slāņus, tiek panākts tas, ka arī pašvaldības tiek nostādītas pret iedzīvotājiem. Šā nedabīgā procesa rezultātus mēs baudīsim pašvaldību vēlēšanās, kas ir jau pavisam tuvu. Apzināti vai neapzināti, bet mēs paši savā valstī sākam likvidēt vietējo demokrātiju.

Un vēl par to, cik efektīvi darbojas sabiedrības kontroles institūcijas, cik lielā mērā tās kontrolē materiālo vērtību izlietojumu. Jau pirms ilgāka laika, kad izstrādāja otro pašvaldību likumu, tika runāts par to, ka ir nepieciešams neatkarīgs audits, kas veic šīs pārbaudes. Toreiz likumā šis noteikums netika iestrādāts. Un tāpēc tagad jāsecina, ka viens no lielākajiem trūkumiem ir tieši tas, ka likumā netika iestrādāts noteikums par neatkarīgas revīzijas jeb audita ieviešanu pašvaldību darbā. Ir jābūt gan neatkarīgam, profesionālam auditam, gan neatkarīgiem masu informācijas līdzekļiem, lai sabiedrība varētu kontrolēt norises abos valsts pārvaldes līmeņos — gan pašvaldību, gan valdības līmenī.

Nobeigumā gribu vienīgi atgādināt slavenā Šveika teicienu, ka tā valdība, kas paceļ cenu alum, ilgi pie varas nenoturas. Bet, tā kā pie mums gatavojas ieviest akcīzes nodokli alum, tad es atturēšos no pareģojumiem...

Paldies par uzmanību!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Runas Inteliģences apvienības rīkotajā konferencē par pilsonisko sabiedrību

Rīgas Latviešu biedrībā 1996. gada 26. oktobrī