Pēc ceļaPa saujai

Indijas saules un domu

Turpinājums. Sākums

"LV" nr. 179., 180., 181.

Jānis Ūdris, “Latvijas Vēstneša” ārpolitikas redaktors,—

pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē.

Dzimis laimes krekliņā,

radis laimi, strādājot Latvijai

Sudhirs Čoudrī (Sudhir Choudhrie), Latvijas Republikas

goda ģenerālkonsuls Indijas Republikā, — "Latvijas Vēstnesim"

“Dzimis laimes krekliņā” — tā varētu teikt par Sudhiru Čoudrī (Sudhir Choudhrie), Indijas biznesmeni, kurš pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuvis arī mūsu valsts goda ģenerālkonsuls Indijā. Dzimis bagātā ģimenē, Sudhirs Čoudrī jau kopš bērnības juta atbildību par vecāku rūpēto kapitālu un, patstāvīgas dzīves gaitas sākot, sekmīgi turpināja šo kapitālu vairot — radot darba vietas tūkstošiem indiešu, attīstot savas valsts ārējos ekonomiskos sakarus. Taču Sudhira Čoudrī dzīvē ir vēl daudzi jo spilgti aspekti. Par tiem viņš pastāstīja “Latvijas Vēstnesim” — intervijā, kas tapa Latvijas goda ģenerālkonsulātā ā reprezentablā Jaundeli rajonā, ēkā, ko rotā Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs un uzraksts latviešu un angļu valodā: “Latvijas Republikas konsulāts”.

— Ko jums sekmīgam un ietekmīgam lielas valsts biznesmenim nozīmē vārds “Latvija”?

— Pirmo reizi ar Latviju un vispār ar jūsu reģionu — Baltiju — saskāros pirms divdesmit sešiem gadiem, kad jūs vēl bijāt Padomju Savienības okupācijā. Šajos divdesmit sešos gados es ne reizi vien esmu apmeklējis Latviju. Braucis esmu dažādos nolūkos. Es patiešām pazinu un izpratu situāciju, kādā jūs bijāt. Būtībā vēl pavisam nesen, tikai 1991.gadā, jūsu situācija izmainījās un jūsu valsts atguva neatkarību. Tagad varat patstāvīgi attīstīt savu tirdzniecību un citus starptautiskos kontaktus. Protams, arī pēc neatkarības atjaunošanas es esmu vairākkārt viesojies Rīgā, arī ar ģimeni, ar bērniem. Mums Rīgā ir savs birojs, un te jūtamies tikpat kā mājās. Mums ļoti patīk jūsu cilvēki un ar latviešiem ir ļoti labas attiecības. Man par mērķi un paša izvirzītu uzdevumu kļuvis sekmēt Indijas un Latvijas attiecību attīstību. Konkrēts solis bija Latvijas goda konsula posteņa iedibināšana Indijā. Šis gods tika piedāvāts man, un es to pieņēmu. Mēs saņēmam Indijas valdības atļauju, un Jaundeli atvērām goda konsulātu. Nokārtojām nepieciešamās formalitātes, saņēmām atļauju izsniegt Latvijas vīzas. Pēc pirmā darbības gada mūsu goda konsulāts tika parveidots par goda ģenerālkonsulātu. Tad paplašinājās mūsu darba lauks, tagad Indijā mēs arī izplatām informāciju par biznesa iespējām Latvijā un palīdzam Latvijas biznesmeņiem ar informāciju par biznesa iespējām Indijā. Mēs piedalīsimies arī Indijas ārlietu ministrijas sarunās un dažādos citos diplomātiskajos pasākumos. Man kā goda ģenerālkonsulam nākas risināt visdažādākos jautājumus, piemēram, par Latvijas apkalpes lidmašīnu, kas par noziedzīgu rīcību tika aizturēta Indijā. Tas ir tikai daļējs mūsu goda ģenerālkonsulāta darbu uzskaitījums.

— Kā jums šķiet, vai ir kas kopīgs starp latviešu un indiešu tautām? Mūsu tautas taču ir tik atsķirīgas kvantitatīvajos parametros. Tiesa, Indijā gan ir ļoti daudz tautu.

— Es domāju, līdzības ir daudz vairāk, nekā cilvēki to parasti iedomājas. Viena no šīm līdzībām, manuprāt, ir senās kultūras saknes. Ir zināms, ka latvieši Indijā ieradās jau pirms daudz daudz gadiem un apmetās Kalkutā. Tā Kalkutā dzīvoja cilvēku grupa, kas bija latvieši. Ir arī ļoti laba kopējā kultūras saišu izjūta starp mūsu tautām. Tagad to jo uzskatāmi apliecina kultūras vērtību apmaiņa starp mūsu zemēm — mūzikas, glezniecības un citās mākslas jomās.

— Kā jūs iztēlojaties abu mūsu valstu attiecību nākotni?

— Vispirms es domāju, ka būtiski pieaugs tirdzniecības apjoms starp Indiju un Latviju. Indijas valdība ir nolēmusi atvērt Rīgā Indijas tirdzniecības centru, ka aptvers visu Baltijas reģionu un vistiešākajā veidā sekmēs abu mūsu valstu sadarbību. Arī Latvijas valdība atbalsta kopuzņēmumu dibināšanu un citāda veida sadarbību starp Latviju un Indiju. Domāju, ka mūsu valstu sadarbībai ir visdaudzsološākā nākotne.

— “Latvijas Vēstneša” lasītājiem būs interesanti uzzināt plašāk par jums — cilvēku, kurš pārstāv Latvijas Republikas intereses tālajā Indijā. Es zinu, ka jums Indijā ir sekmīga un ietekmīga biznesmeņa reputācija. Kā jūs šādu stāvokli sasniedzāt?

— Esmu dzimis senā un ietekmīgā indiešu ģimenē. Mana māte nāk no rajona, kas tagad ietilpst Pakistānā. Es piedzimu 1948.gadā un sākumā mācījos Deli. Koledžu beidzot, ieguvu bakalaura grādu ekonomikā. 1969.gadā sāku patstāvīgi darboties biznesā. Kā jau teicu, es esmu cēlies no biznesmeņu aprindām. Manas mātes vecāki bija profesionāļi banku jomā, un viņiem piederēja Indijas lielākā banka. Arī mans tēvs un viņa vecāki bija biznesmeņi. Taču tēvs nomira, kad man bija tikai četri gadi, un mēs, divi brāļi, turpinājām viņa darbu. Mūs uzaudzināja māte. Visi bērnības iespaidi nāca no ģimenes un senās hindu kultūras. Mūs regulāri veda uz tempļiem un audzināja dziļā cieņā pret vecākiem. Ļoti liela vieta mūsu audzināšanā bija reliģijai. Vispār tā bija ļoti stingra audzināšana senās indiesu ģimenes tradīcijās. 1969.gadā es kopā ar savu brāli iesaistījos biznesā. Mūsu pirmie soļi bija tirdzniecība ar elektronikas precēm. 1974.gadā mēs sākām eksportēt lauksaimniecības produktus, kuģus un citas preces. Astoņdesmito gadu sākumā darbojāmies arī rūpniecībā. Mēs nodibinājām kopuzņēmumu ar GCI Indijas grupu, kā arī firmu “Adidas”. Mēs piedalāmies arī viesnīcu biznesā, mums pieder daļa no ekskluzīvajām “Tadž” viesnīcām Indijā, te Indijā mums pieder deviņi viesnīcu īpašumi. Mēs piedalāmies arī vairākās citās ekonomikas jomās, taču sevišķi es gribētu izdalīt veselības aizsardzību. Mēs esam izveidojuši slimnīcu un vairākus veselības aprūpes centrus. Piedalāmies vairāku projektu finansēšanā arī ārpus Indijas. Mums ir sadarbība ar partneriem daudzās pasaules valstīs, kuras centri atrodas Rīgā, Londonā, Vašingtonā, Singapūrā, Maskavā un citur.

— Uz jums gulstas arī milzu atbildība. Jūs taču dodat iespēju strādāt tūkstošiem cilvēku. Indijā tas ir ļoti svarīgi, jo milzīgais iedzīvotāju skaits rada nodarbinātības problēmu, kas ir viena no aktuālākajām un smagākajām valstī. Kā jūs spējat kontrolēt visu šo milzu mehānismu, ko pats esat izveidojis?

— Visas šīs firmas un projektus vada profesionāli izpilddirektori. Katra firma savā darbībā ir patstāvīga. Taču vadītājs, protams, atskaitās par sava darba rezultātiem, īpaši par finansēm. Plašākus pārskatus saņemam ik pēc trim četriem mēnešiem.

— Lūdzu, pastāsties arī par savu ģimeni, par savu privāto dzīvi! Arī par savu brīvo laiku — jo, manuprāt, būtu ļoti slikti, ja jūs visu laiku tikai strādātu un strādātu.

— Jā, jums ir taisnība. Es apprecējos 1976.gadā, tātad 28 gadu vecumā. Mana sieva ir diplomēta vēsturniece. Viņa nākusi no senas virsnieku ģimenes. Indijā tā allaž bijusi ļoti godājama profesija. Manai sievai tagad arī ir savs bizness. Viņa nodarbojas ar apģērba eksportu un dienā uz ārzemēm izsūta apmēram divi tūkstoši apģērba vienību. Tās ir vismodernākās preces, kas tiek sūtītas uz Franciju, arī uz pašiem slavenākajiem Francijas modes namiem. Tāpat uz Kanādu, Somiju, Dāniju un citu valstu slavenākajiem modes namiem.

Man ir divi bērni. Vienam ir 18 gadi, otram 14 gadi. Vecākais dēls ir sportists. Pašlaik viņš beidz skolu un dosies studēt universitātē ASV. Viņš aizraujas ar jāšanas sportu, spēlē polo. Ir bijis Indijas junioru čempions jāšanas sportā. Labi panākumi viņam ir arī vieglatlētikā, 100 un 400 metru sprinta distancēs. Jaunākais dēls turpretim aizrāvies ar kompjūteriem. Protams, viņš vēl mācās skolā. Taču mums visiem četriem ģimenē ir viens kopīgs hobijs — antīkās automašīnas. Mums ir apmēram 34 senas automašīnas, no kurām vecākā būvēta 1901.gadā, bet jaunākā — 1939.gadā. Mēs meklējam un pērkam šīs senās mašīnas, tad vairākus gadus tās pētām, pēc tam restaurējam — arī šis darbs vēl prasa divus trīs gadus. Kopumā vienai mašīnai no brīža, kad to nopērkam, bieži vien briesmīgā stāvoklī, līdz pilnīgas restaurācijas pabeigšanai vajag četrus piecus gadus. Taču mēs vienlaikus darbojamies ar vairākām mašīnām un vidēji gadā atjaunojam trīs četras mašīnas. Tas ir mans hobijs un tam atdotu savu brīvo laiku. Man ir unikāli “Rover”, “Bugati”, “Rols - Roisa”, “Kadilaca”, “Mercedes” un citu pasaulslavenu firmu senākie modeļi.

— Es jūtu, ka tā ir patiešām unikāla kolekcija.

— Jūs to rīt redzēsiet. Tā ir otra vai trešā lielākā antīko automašīnu kolekcija Indijā.

— Vai jūs esat bijis arī Rīgas Antīko automašīnu muzejā?

— Jā, protams. Tas ir patiešām brīnišķīgs muzejs, lieliski iekārtots. Es biju ārkārtīgi iepriecināts par iespēju redzēt to. Jums ir daudzi unikāli eksemplāri.

— Es zinu, ka šis hobijs prasa ļoti daudz laika.

— Man ir sava privātā garāža, kurā strādā apmēram četrpadsimt cilvēki. Darbus vada angļu mehāniķis, kuru es speciāli attaicināju no Anglijas. Nu jau būs desmit gadi, kopš viņš strādā pie manis un mēs kopīgi veicam visus restaurācijas darbus. Mēs paši meklējam mašīnas, paši — rezerves daļas šīm mašīnām. Par manu kolekciju jau ilgus gadus interesējas viens no Indijas slavenākajiem māksliniekiem, viņš ir uzgleznojis daudz manis restaurēto automašīnu. Redziet, šeit ir dažas no šīm gleznām.

— Tajās vēl jo uzskatāmāk parādās senā dizaina pievilcība.

— Jums taisnība. Man arī ļoti patīk šīs gleznas. Pavisam to ir kādas astoņpadsmit vai pat deviņpadsmit. Viens no interesantākajiem manas kolekcijas eksemplāriem ir “Mercedes”, ko Ādolfs Hitlers Otrā pasaules kara priekšvakarā uzdāvināja Kašmiras maharadžam, cenšoties iespaidot uz atdalīšanos no Britu impērijas.

— Kā pie jums “atnāca” šī aizraušanās?

— Tas no bērnības. Man bija kādi pieci gadi, kad sāku kolekcionēt mazās rotaļu automašīnas. Es biju ļoti aizrāvies ar šo kolekciju un man bija vairāki simti eksemplāru, varbūt četri simti. Taču iespējams, ka jau tad es sapņoju par īstajām mašīnām. Kad es mācījos koledžā, tas bija no 1966. līdz 1968.gadam, sākās mana interese par īstajām mašīnām. Taču mani aizrāva tieši antīkie eksemplāri. Es esmu arī Indijas antīko automašīnu kluba viceprezidents.

— Jūs esat patiešām laimīgs cilvēks, jo varat īstenot savu bērnu dienu sapni un aizraušanos. Antīko mašīnu kolekcionēšana, kā zināms, ir dārgs prieks.

— Ziniet, ne vienmēr tas ir tik dārgs, kā varētu domāt. Vairāk tas prasa laiku un pilnīgu atdošanos šai aizrautībai. Ir daudz jālasa, jāpētī, jāstudē. Visā pasaulē ir daudz antīko automobiļu klubu, un mēs koleģiāli apmaināmies ar informāciju. Daudzos gadījumos kolēģi cits citam vajadzīgo informāciju atsūta par brīvu, savstarpējas cieņas vārdā. Nē, šis hobijs patiešām neprasa tik daudz naudas, kā varētu domāt. Es jums pastāstīšu kādu gadījumu: mēs bijām nopirkuši senu mašīnu, kam trūka viens lukturis. Kādā krāmu tirgū, vecu autodetaļu bodē vajadzīgo lukturi atradām. Šis veikals piederēja vecam vīram, Singha kungam, viņam jau bija 80 gadu. Kad gribējām šo lukturi nopirkt, viņš teica: “Nē, es to nepārdošu, pirms nebūšu redzējis jūsu mašīnu.” Es viņu aizvedu uz savu garāžu, parādīju kolekciju, parādīju attiecīgo mašīnu, un viņš, redzot, ka mums patiesi nepieciešams tieši šis lukturis, teica: “Labi! Es jums to pārdošu par 6 rūpijām.” (6 rūpijas – apmēram 10 santīmi.) Iedomājieties, par 6 rūpijām!

— Būtībā šis vīrs vajadzīgo lietu uzdāvināja.

— Tieši tā! Sešas rūpijas patiešām nav nekāda cena — es to lukturi dabūju par brīvu, kā dāvanu. Taču šim vīram bija ļoti svarīgi, lai attiecīgā lieta nonāktu īstajā vietā.

— Pie mums Latvijā tādus cilvēkus sauc par goda vīriem. Ļoti interesants gadījums. Taču gribu jums jautāt tieši: vai esat laimīgs?

— Pilnīgi, absolūti laimīgs! Es patiešām esmu laimīgs savā dzīvē.

— Jūs jau laikam zināt, ka pie mums Lavijā daudzi cilvēki tagad ir iekrituši dziļā pesimismā un sūrojas par dzīvi.

— Es domāju, ka tā ir likumsakarīga un pārejoša parādība. Latvija pašlaik ir pārejas periodā no totalitāra režīma uz pavisam citu sistēmu. No totalitārisma apstākļiem jūs ieejat brīvā tirgus situācijā. Tad rodas negaidīti sarežģījumi, nereti arī vilšanās un depresija. Taču es esmu pārliecināts, ka cilvēki to drīz vien pārvarēs un jutīsies laimīgi. Šo laimes sajūtu katrā ziņā sekmēs arī brīvības apziņa. Laime ir brīvu cilvēku stāvoklis.

— Labi, ka jūs izprotat mūsu situāciju. Pēdējā laikā daudzi pie mums laimes un panākumu noslēpumu meklē horoskopos. Kad jūs esat dzimis un kā jūs izturaties pret horoskopiem?

— Esmu dzimis 28.septembrī. Es jums izstāstīšu kādu savu noslēpumu. Kad mācījos koledžā, mana māte ļoti aizrāvās ar indiešu astroloģiju un horoskopiem. Tā iespaidā arī es trīs gadus studēju astroloģiju. Es varu sastādīt un protu nolasīt horoskopus. Tā patiešām ir dziļa zinātne.

— Tagad horoskopus mēdz sastādīt arī ar kompjūteriem. Kā jums šķiet, vai elektronika šajā jomā spēj aizstāt cilvēka prātu?

— Tikai daļēji. Kompjūters var apkopot un sasistematizēt faktus un uz to bāzes izdarīt kādus secinājumus. Taču cilvēka prāts ir daudz daudz dziļāks par kompjūteru. Un astroloģijas jomā tas ir īpaši nozīmīgi. Nē, kompjūters cilvēku var aizstāt tikai daļēji. Taču nekādā ziņā nav iespējams cilvēka prātu aizstāt ar kompjūteru.

— Kā jūs jūtaties Latvijas Republikas goda ģenerālkonsula amatā? Kā jūs šo misiju izjūtat kā cilvēks, personība?

— Es ļoti mīlu Latviju un latviešus. Man ir darbs, kas man patīk, un šis darbs ir arī mans aicinājums. To, ka esmu jūsu valsts ģenerālkonsuls, uztveru kā aicinājumu. Es apzinos, ka varu ko konkrētu darīt Latvijas un latviešu labā. Ka varu sekmēt Indijas un Latvijas attiecības. Es pazīstu problēmas, kas palaikam rodas un kuras vajag atrisināt. Jebkuras attiecības šajā pasaulē vajag gudri vadīt. Attiecības starp vīrieti un sievieti, vīru un sievu, starp tēvu un māti, starp bērnu un tēvu... visām šīm attiecībām vajag prasmīgu vadību. Tāpat tas ir arī attiecībās starp divām valstīm. Man savā darbā nākas sastapties ne vien ar labām problēmām, bet arī ar sliktām problēmām. Taču mums jāspēj visas tās atrisināt, jāprot visos gadījumos atrast pareizo atrisinājumu. Un es esmu pārliecināts, ka mums tas izdosies visos gadījumos.

— Liels paldies jums par interviju un, protams, par to lielo darbu, ko jūs Indijā darāt Latvijas labā.

— Man ir prieks to darīt. Paldies arī jums!

Ceļojuma iespaidu turpinājums

— nākamajos numuros

Latvijas Republikas goda ģenerālkonsuls Indijas Republikā Sudhirs Čoudrī un Latvijas Republikas goda ģenerālkonsulāta darbinieks P.M.Kulkarni