Saeimas deputāta vēstule Saeimai

Par obligātā militārā dienesta likumu, un par dzīvi

Augsti godātais Čepāņa kungs!

Augsti godātie deputāti!

Būsim pazīstami — es esmu tas kungs, kurš neizgāja obligāto militāro dienestu, bet sāka savu militāro karjeru uzreiz kā Padomju Armijas vecākais leitnants un beidza kā Afganistānas armijas ģenerālmajors.

Daži no Jums uzņem mani ar ironisku smaidu. Atklāti sakot, tagad es arī varu pasmaidīt. Bet toreiz, deviņus gadus atpakaļ, kad atlidoju no Kabulas un lidmašīna nosēdās Taškentā, es sevi pataustīju, lai pārliecinātos, ka esmu dzīvs un viss, kas bija pārdzīvots, nav šausmu sapņi.

Esmu pārliecināts: ja Jūs būtu bijuši kopā ar mani armijas hospitālī Kabulā, tad vismaz puse no jums noģībtu un zaudētu samaņu. Armijas helikopteri parasti atlidoja hospitālī pilni ar pusdzīviem sašautiem cilvēkiem. Ne vienmēr bija iespēja nogādāt ievainotos no kaujas pozīcijām uzreiz. Nereti bija jāgaida dienas, pat nedēļas, kamēr būs nodrošināts gaisa koridors. Helikoptera salona asins, strutu un sviedru smaka! Tā bija īsta “lielgabalu gaļa”. Un šī “gaļa ar kauliem” bija virzīta uz manu operācijas zāli, pārējie — citā virzienā.

Mans statuss Kabulā deva man iespēju pieņemt operatīvus lēmumus atbilstoši manām zināšanām. Praktiski komandējuma laikā es vadīju savu nozari armijas centrālajā hospitālī Kabulā. Man palīdzēja Afganistānas galvenais traumatologs profesors M.Mussa, kurš, starp citu, bija sagatavots Rīgā, Traumatoloģijas institūtā.

Kāpēc es pievēršu Jūsu uzmanību Afganistānai? Tāpēc, ka tur, Afganistānā, gāja bojā 50 karavīri no Latvijas, un simtiem bija ievainoti un sakropļoti ne tikai fiziski, bet arī psihiski. Nav noslēpums, ka lielākajai daļai kara dalībnieku bija nepieciešama psiholoģiska rehabilitācija. Upuru skaits varēja būt lielāks, ja Latvija piedalītos tajā karā proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Vēlāk es kontaktējos ar zviedru kolēģiem un lūdzu sniegt palīdzību mūsu kara invalīdiem protezēšanā.

Es pietiekami labi izjutu karu ar visām sekām, un man ļoti negribētos, lai mūsu puiši un mūsu tautas meitas, kam arī ir iespēja dienēt armijā, būtu pataisīti par “lielgabalu gaļu”, kuru būtu iespējams izmantot ne tikai mūsu teritorijā, bet arī kaut kādā Bosnijā un citos karstos punktos.

Uzskatu, ka visi, kurus skāra Otrais pasaules karš, kuri piedalījās karā Afganistānā, Bosnijā, Čečenijā vai palīdzēja likvidēt dabas katastrofu sekas, saredz pasauli caur citu prizmu. Un tieši šiem cilvēkiem ir lielākas morālas tiesības izteikt savu viedokli par militārām problēmām.

Es atbalstu M.Vītola labojumu un uzskatu, ka studentus un bakalaurus jāatbrīvo no obligātā militārā dienesta. Šis priekšlikums izraisīja asas diskusijas, bija piketi, studentu demonstrācijas, sacensības stadionā. Lai gan es tā arī nesapratu, vai dienēs M.Vītols, vai viņa vietā ies P.Tabūna kungs. Bet tas nav tik svarīgi. Galvenais, ka šajā teātrī vai šovā M.Vītols pierādīja, ka viņš nav, piedodiet, ķīselis vai kaut kāda klimpa. Viņš labi skrien, labi met granātu un noteikti neatpaliek intelektuāli. Studenti un bakalauri var būt pietiekami sagatavoti speciālos kursos.

Mans kolēģis Leopolds Ozoliņš arī neizgāja obligāto militāro dienestu, bet tas netraucēja viņam prasmīgi rīkoties un sniegt palīdzību Armēnijā, zemestrīces laikā, un Baškīrijā, lielas katastrofas laikā. Esmu pārliecināts, ka L.Ozoliņam ir līdzīgs uzskats par obligāto militāro dienestu.

Jo mēs mazāk traucēsim intelektuālā potenciāla attīstībai, jo vairāk stiprināsim savu aizsardzību.

Akadēmiķis A.Saharovs deva daudz PSRS aizsardzībai ar savu intelektu un, es domāju, viņa ieguldījums būtu daudz mazāks, ja viņš būtu cilvēks ar šauteni.

Medicīnai arī pieder liela loma kara laikā, tas ir viens no svarīgiem ķieģeļiem aizsardzības sistēmā. Bet kā mēs izturamies pret medicīnas centriem ar lielu zinātnisku potenciālu? Savā laikā Latvijas Traumatoloģijas institūtā bija izgudroti jauni ārējās fiksācijas aparāta modeļi. Aparāti bija pozitīvi novērtēti kara apstākļos. 1990.gadā, jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, es saņēmu no Maskavas dokumentu ar piezīmi “slepeni”. Šajā dokumenta bija izteikts lūgums saražot 52 000 ārējās fiksācijas aparātu Krievijai. Tas bija pasūtījums par 26 miljoniem dolāru un zināmā mērā apliecinājums, ko var dot pētnieciska struktūra aizsardzībai.

Bet toreiz valdību interesēja cita problēma — kā ātrāk likvidēt Traumatoloģijas institūtu. Priekš kam godīgi pelnīt 26 miljonus dolāru, kad var viegli sadalīt 300 miljonus no G–24 kredīta. Un tagad ārējās fiksācijas aparātu ražošana likvidēta, un aparātus savai armijai mēs pirksim no Rietumiem.

Zinātnieki un inteliģenti kaut kur līdzinās aitu baram — viņi negrib labprāt skriet uz kautuvi. Bet starp aitām un auniem vienmēr atrod indivīdu, nosauksim viņu nosacīti par Ministru, kurš labprāt skrien uz kautuvi, un tad pārējie seko viņam līdzi. Šo iniciatoru saglabā nākamajai reizei, bet no pārējiem ražo desas un konservus.

Esmu novērojis, ka zinātnē un medicīnā notiek kaut kas līdzīgs. Atrodas indivīdi, kuri ar reformas un reorganizācijas idejām aizved mūs visus uz kautuvi. Savā laikā bija likvidēts Traumatoloģijas institūts. Toreiz kautuvi, piedodiet, Ministru kabinetu, vadīja V.Birkava kungs. Tieši viņš parakstīja lēmumu par institūta likvidāciju. Vēlāk praktiski bija likvidēta Latvijas Akadēmija, kura līdzinās tagad tādam kā kafijas klubam, kurā akadēmiķi var brīvajā laikā papļāpāt. Priekšā — Latvijas Universitātes un Medicīnas akadēmijas reorganizācija. Cik liels zinātnieku skaits būs nogādāts uz kautuvi ar P.Cimdiņa kunga palīdzību, grūti prognozēt.

Tātad pašreiz tautas intelektuālo potenciālu mēs mēģinām sagraut no abiem galiem. Vienu mēs ar obligāto militāro dienestu atrausim no mācībām, bet tos, kuri agrāk bija sagatavoti,— likvidēsim. Ar tādu pieeju mēs tikai mazināsim savas militārās iespējas.

Veidojot savu armiju, mums vispirms jāapzinās, ko mēs vēlamies ar to darīt: vai karot, vai baidīt pasauli, vai paturēt savu tautu paklausībā.

Tiesa gan, mēs esam kareivīga tauta. Bet, ja mēs šodien pasludināsim “reņģu” karu vai “naftas” karu pret saviem kaimiņiem, tad rīt būs jādemisionē kā mūsu parlamentam, tā arī prezidentam. Uzbrukt mūsu austrumu kaimiņam un atbrīvot Abreni — ļoti vilinoši. Bet kā savienosies gribēšana ar varēšanu?

Nesen Dalbiņa kungs paziņoja, ka mūsu kuģīšiem pietrūka degvielas un viņi nevarēja pietuvoties krievu kuģim “Pjotrs Veļikijs”. Bet, ja būtu tā degviela, ko tad darītu mūsu kuģīši?

Ir anekdote par to, ka zilonis mežā uzkāpa skudru mītnei. Viena skudriņa uzkāpa zilonim uz kakla, un cita skudriņa kliedza tai pirmajai: “Žņaudz tam zilonim kaklu!”

Palasīsim vēlreiz to slēdzienu, ko sagatavojis J.Vidiņa kungs, pārbaudot mūsu karaspēka daļas, un padomāsim, vai mēs būsim spējīgi sažņaugt kaklu zilonim. Ja mēs gribam ar savu armiju baidīt pasauli, tad jānodarbojas ar butaforiju. Jāražo tanki, kuģi, lidmašīnas lielā daudzumā no papjēmašē. Īsto tehniku mūsu ekonomika neatļaus ne saražot, ne nopirkt. Aizsardzības ministram mēs varam piesķirt Ģeneralisimusa titulu un pašūt attiecīgu formu — tas izskatīsies ļoti iespaidīgi un atbilstoši bruņutehnikai no kartona. Runā taču tauta, ka viens no pamatnosacījumiem uzvaras sasniegšanai ir labs mundieris.

Kādu laiku atpakaļ es tikos ar Amerikas senatoru Peta kungu. Kad viņš uzzināja, cik liela tauta mēs esam, viņš pateica: “Tā ir viena trešdaļa no Čikāgas. Un jūs esat spējīgi uzturēt diplomātisko korpusu, policiju, robežsargus un savu armiju? Kā jūs varat savilkt galus?”

Runājot par stipru armiju, mēs nedrīkstam aizmirst, ka supervalsti PSRS neizglāba no sabrukuma ne ūdeņraža bumbas, ne raķetes, ne daudzmiljonu armija ar moderniem ieročiem.

Mums tāpat jāņem vērā, ka mūsu tauta ir sašķelta. Runa iet ne tikai par lielo ārpilsoņu skaitu, bet par divām daļām — bagātniekiem un nabagiem. Spriedze ir jūtama, un tā pieaug. Lielas armija uzturēšana palielinās tautas nabadzību, paaugstinās spriedzi un pataisīs mūsu valsti vājāku.

Pašreiz pirmajā plānā ir tautas izdzīvošanas problēma. Neaizmirsīsim, ka tagad vienam šūpulim blakus stāv divi zārki. Un ja Šķēles valdībai neizdosies izmainīt situāciju, tad tuvā nākotnē vienam šūpulim blakus būs četri polietilēna maisi, un zārkus nebūs no kā un kam taisīt. Mēs staigāsim vīzēs, bet ar cilindru galvā.

Kas attiecas uz plāniem ar armijas palīdzību turēt paklausībā savu tautu, tas ir veltīgi. Mūsu tautas dēli, sevišķi studenti un bakalauri, nekad nevirzīs ieročus pret savu tautu.

Bet, ja mēs gribam veidot stipru valsti, tad vispirms jāpadomā, lai būtu stipra un vienota mūsu tauta, lai tauta būtu vesela, izglītota, paēdināta, lai viņa būtu sociāli nodrošināta. Tikai tāda tauta varēs sevi pasargāt no negadījumiem.

Viens gudrinieks labi sen teica, ka mazām tautām jābūt lieliem dunčiem. Bet cits gudrinieks vēlāk pateica, ka mazām tautām jābūt lieliem draugiem. Man liekas, ka otram gudriniekam bija lielāka taisnība.

Sevi pasargāt mēs varēsim ar iekšējo stabilitāti, ar norobežošanu no jebkuriem militāriem blokiem, ieskaitot NATO, ar savu pārdomātu ārējo politiku. Manā skatījumā ārējai politikai ir milzīga nozīme, un es ceru sagaidīt to laiku, kad ārlietu ministra posteni ieņems kungs ar taisno un stingro mugurkaulu, kuram nebūs kakla osteohondrozes ar deformāciju Rietumu virzienā.

Es uzskatu, ka mums pietiktu ar minimālu profesionālas armijas vienību, kura papildinātu Zemessardzes iespējas. Bet viens no galvenajiem mūsu uzdevumiem būtu stiprināt mūsu policiju un robežsargu sistēmu.

Es neceru, ka mani argumenti veidot nelielu profesionālu armiju būs ņemti vērā, tāpēc es pašreiz aicinu balsot par M.Vītola labojumu. Bet galīgā balsošanā es, tāpat kā G.Valdmanis, balsošu pret šo likumu, un ceru, ka mēs nebūsim vieni.

Paldies,— V.Kalnbērzs