Pŗoblēma — pagātne, tagadne

Par totalitārās pagātnes izvērtēšanu

Rīgā, Reiterna namā, šā gada 30.oktobrī notika konference par tēmu: “Padomju kundzības seku Latvijā izvērtēšanas mērķi un iespējas”. Šo konferenci bija rīkojis Hansa Zeidela fonda Baltijas valstu birojs. Konferencē piedalījās Vācijas federālais pilnvarotais bijušās VDR Valsts drošības dienesta dokumentu izvērtēšanai Joahims Gauks (Joachim Gauck), tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, Saeimas deputāts, bijušais valsts ministrs Juris Sinka, Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Uldis Strēlis, Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa, vairāki Saeimas deputāti, augsta ranga amatpersonas, zinātnieki, sabiedriski darbinieki, kā arī Vācijas vēstniecības pārstāvji.

Konferenci atklāja Hansa Zeidela fonda Baltijas valstu biroja vadītājs doktors Tomass Lēbs (Thomas Leeb).

Joahims Gauks sanāksmes dalībniekiem pastāstīja par bijušās VDR Valsts drošības dienesta mantojuma izvērtēšanas iespējām un robežām. Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, sabrūkot sociālistiskajam režīmam VDR, tās pilsoņiem radās unikāla iespēja pārņemt drošības dienesta dokumentus un arhīvus. VDR Valsts drošības dienests bija milzīga organizācija, kas visā valstī radīja visas dzīves norises aptverošu spiegošanas tīklu. To veidoja ārkārtīgi liels skaits VDR drošības dienesta štata un ārštata darbinieku (informatori, uzticības personas utt.). Tādēļ arī VDR drošības dienesta atstātais mantojums ir milzīgs: aģentu kartotēkas, ziņojumi, ierosinātās lietas, drošības dienesta darbības pārskati, datoru disketes, izsekoto cilvēku sarunu audioieraksti. Viss šis milzīgais un bēdīgais mantojums tiek apzināts, sakārtots un pētīts. Vācijas likumdošana paredz visplašākās iespējas dokumentu pētīšanai un izmantošanai. Piemēram, katram Vācijas pilsonim ir tiesības pēc attiecīga iesnieguma uzrakstīšanas, iepazīties ar tiem materiāliem, kas par viņu atrodami VDR drošības dienesta dokumentos. Šos dokumentus izmanto arī tiesas procesos pret tām personām, kas nošāva no VDR uz VFR bēgošos cilvēkus un izdarīja citus noziegumus pret cilvēcību. Tomēr viens no galvenajiem VDR drošības dienesta mantojuma izvērtēšanas mērķiem ir atklāt cilvēku ciešanu pieredzi totalitārā režīma apstākļos, iepazīstināt cilvēkus, it īpaši jaunatni, ar totalitārisma antihumāno būtību. Sniegt iespēju saprast demokrātiskās valsts iekārtas priekšrocības.

Konferences turpinājumā referātus par totalitārās pagātnes (un ar to saistīto dokumentu) izvērtēšanas veidiem, mērķiem un izpētes iespējām Latvijā nolasīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs I.Zālīte un Saeimas deputāts J.Sinka (skat. zemāk).

Referāti mijās, un sanāksme beidzās ar spraigām diskusijām, kurās piedalījās vairums konferences dalībnieku. Viņi vienojās atziņā, ka arī Latvijā ir jāturpina padomju režīma dokumentārā mantojuma izvērtēšana un izpēte (nereti tā ir apgrūtināta finansu līdzekļu trūkuma dēļ), nepamatoti represēto personu reabilitācija. Tas jādara tādēļ, lai drausmīgā pagātne neatkārtotos, lai arī nākamās paaudzes uzzinātu par mūsu tautas un citu Latvijas iedzīvotāju moku ceļiem.

Viesturs Avots, “LV” nozares redaktors

Juris Sinka, 6.Saeimas deputāts:

Latvijas totalitārās pagātnes pārvarēšanas veidi un mērķi

Tā kā mūsu vidū šodien ir Vācijas Federatīvās Republikas pilnvarotais kādreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas Valsts drošības dienesta dokumentu izmeklēšanas lietās Joahims Gauka kungs, vispirms gribu salīdzināt Vācijas un Latvijas problemātiku totalitārisma jautājumā. Es gribētu uzsvērt, ka skatos primāri ar politiķa acīm, atceroties Latvijas un latviešu tautas vēstures gaitas un paturot prātā un sirdī tādus morāles aspektus kā patiesība un taisnība. Es varu tikai iedomāties, ka bez rūpīgas uzmanības un precizitātes, ar kādu Gauka kungs sakārto un izvērtē totalitārā režīma drošības dienesta atstāto mantojumu, viņš vadās arī no principiem, kādi dominē viņa kristīgās draudzes teologa darbā. Un tomēr taisnai tiesai, manuprāt, ir kas sakāms šajā sarežģītajā lietā, kad kādas velnišķas ideoloģijas vārdā valsts aparāts brutāli ielaužas pilsoņu fiziskajā un garīgajā dzīvē, mīdot kājām visus morālos un cilvēka tiesību principus un šajā kauna pilnajā spaidu un izspiedzes darbā iesaistot šos pašus pilsoņus, viņu kolēgas, paziņas, draugus un pat radus.

Atšķirībā no Vācijas visa Latvijas teritorija, visi tās iedzīvotāji tika vispirms pakļauti komunistiskajai diktatūrai, pie tam to atnesa svešzemes okupētāja vara. Vācijā vispirms valdīja pašu mājas nacionālsociālisma diktatūra, kuru nomainīja svešzemes uzspiests komunisms, taču tikai daļai valsts un tautas. Tātad, lielākajai vācu tautas daļai komunisma diktatūra bija vai nu nezināma, vai daļēji iepazīta caur radiem un lieciniekiem Austrumvācijā vai bijušajiem kara gūstekņiem, kuri atgriezās no Krievijas. Tā kā nacionālsociālismu varēja arī vainot traģēdijā, kādai bija pakļauta daļa Vācijas 45 gadus, tad kopumā pagātnes pārvarēšanas darbība Vācijā bija vērsta pret nacionālsociālismu un tā sekām. Pagātnes pārvarēšana attiecībā uz komunismu nāca vēlāk, tai pievērsa it kā sekundāru uzmanību, lai gan tas varētu būt tikai šķietami, jo, galu galā, Gauka kunga darbs ir pierādījums tam, ka komunisma diktatūras ļaunā darbība un šīs darbības sekas nav palikušas neievērotas. Latvijai un tās pilsoņiem, ieskaitot visas etniskās grupas – latviešus, krievus, ebrejus, vāciešus un citas tautības, kas dzīvoja Latvijā, pirmais padomju okupācijas gads no 1940. līdz 1941.gadam bija lielu ciešanu laiks, tas iegāja Latvijas vēsturē ar vārdu “baigais gads”, kad deportācijas uz Sibīriju, apcietināšanas un masu slepkavības skāra pāri par 30000 cilvēku. Salīdzinājumā ar padomju okupācijas komunistu režīma 47 gadiem, kad, ieskaitot kara darbības upurus un bēgļus, Latvija zaudēja trešdaļu savu pilsoņu, galvenokārt latviešu tautības, trīs ar pus vācu okupācijas gadi šķita vieglāka nasta. Taču to laikā tika iznīcināts liels skaits ebreju un čigānu, un karā krita ap 80000 latviešu karavīru. Pēc kara ap 30000 nacionālo partizānu turpināja cīņu pret padomju okupācijas režīmu kādus 10 gadus, dažās vietās līdz pat 1958.gadam, tātad 13 gadus! Masu deportācijas 1949.gadā sagādāja milzīgus zaudējumus mūsu zemniecībai un kopā ar piespiedu kolektivizāciju lielā mērā iznīcināja Latvijas tradicionālo lauksaimniecību.

Jautājums, kas, šķiet, ir nevajadzīgs, jo atbilde liktos skaidra, ir sekojošs: Kas ir atbildīgs par Latvijai un tās pilsoņiem nodarītajiem zaudējumiem, par genocīdu, kad Latvijas pamatnācijas – latviešu – īpatsvars samazinājās no 77 procentiem līdz 52 procentiem? Protams, Padomju Savienība, Hitlera Vācijas un Molotova–Ribentropa pakta iedrošināta. Padomju Savienības komunistu partijas diktatūras mašīna Staļina, Berijas un citu padomju līderu un drošības dienesta vadībā. “Baigajā gadā” zilcepurainie NKVD karavīri un virsnieki meklēja, arestēja, mocīja un šāva Latvijas pilsoņus, ielauzās Latvijas pilsoņu mājās un dzīvokļos nakts vidū, iedzina smagajās mašīnās, veda viņus uz dzelzceļa stacijām, piespieda tos kāpt preču un lopu vagonos un uzmanīja tos garajos etapos uz Sibīrijas izsūtījuma un soda nometņu vietām. Jā, arī lika viņiem badoties un slāpt, apšāva tos, kas uzdrošinājās protestēt par šo necilvēcību vai mēģināja bēgt. Ilgie gadi izsūtījumā, masu kapi, nežēlība – viss tas turpinājās pēc tam, kad Latvijā bija atgriezusies “uzvarošā” Sarkanā armija Otrā pasaules kara beigās. Okupācijas mašīna raidīja savas “iznīcinātāju” vienības pret nacionālajiem partizāniem, kuri cīnījās par Latvijas brīvību un mēģināja aizkavēt okupantu vardarbības un spaidus. Tomēr augšminēto atbildi, diemžēl, nāksies papildināt. 1994.gada 15.martā apcietināja Alfonu Noviku, bijušo NKVD “Tautas komisāru” un ilggadējo VDK priekšsēdi, kurš “baigajā gadā”un pēc kara līdz 1953.gadam bija atbildīgs par desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu, mocīšanu un noslepkavošanu. Noviku apvainoja genocīdā, pēc izmeklēšanas viņu 1995.gada 13.decembrī notiesāja uz mūža ieslodzījumu. Viņš mira cietumā 1996.gadā. Savā aizstāvībā Noviks taisnojās, ka izpildījis tā laika PSRS un Latvijas PSR likumus un sodījis padomju režīma pretiniekus. Cietumsodu par valsts apvērsuma mēģinājumu, vērstu pret Latvijas neatkarību un suverenitāti, izcieš pēdējais Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks. Pret Latviju, tās pilsoņiem, pret latviešu tautu noziegušos saraksts šķiet ļoti īss, taču tas varētu būt garāks, un ne visu ir saīsinājis laiks. Lieta tā, ka, tāpat kā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, arī Latvijā bija kolaboranti, drošības dienesta darbinieki, aģenti, ziņotāji, pakalpiņi. Iemesli bija dažādi. Taču tūlīt teikšu, ka to, kas palīdzēja okupantiem aiz tīri ideoloģiskiem iemesliem, bija ļoti maz. Visi latviešu komunistu entuziasti bija jau lielā mērā likvidēti Staļina tīrīšanās Krievijā un citās Padomju Savienības daļās trīsdesmitajos gados. Tie, kuri palika dzīvi un ieradās Latvijā līdz ar Sarkanās armijas tankiem īstenot komunismu savā tēvzemē, bija pašlabuma meklētāji, noziedznieki vai tautas nodevēji. Kad nu okupācija ievilkās, radās arī cita tipa līdzskrējēji, kuru darbības motīvi bieži vien bija vēlēšanās izdzīvot, uzlabot sev un savai ģimenei dzīves apstākļus, iegūt labāku vietu, atalgojumu, izpelnīties iespēju apciemot Rietumus vai vismaz tā saucamās “sociālisma zemes”. Krietni mazāk bija to, kas rīkojās aiz tīras varas kāres vai sadisma. Tomēr tādi bija, un tie stiprināja okupācijas režīmu un sagādāja ciešanas citiem.

Varētu argumentēt, ka, tāpat kā nacionālsociālisms netieši darāms atbildīgs par padomju armijas atbalstītā komunisma režīma nostiprināšanos Austrumvācijā, arī pie kolaborācijas visos tās veidos Latvijā vainojami Padomju Savienība un komunisms. Un tomēr tas nenoņem galīgo atbildību un vainu no to cilvēku pleciem, kuri sadarbojās ar okupācijas varu un tās orgāniem – komunistu partiju, NKVD, VDK jeb KGB un citām struktūrām – un kuru darbībai bija negatīvs iespaids uz citiem iedzīvotājiem Latvijā, padarot viņu jau tā grūto dzīvi vēl grūtāku. Ir arī skaidrs, ka dažu kolaborantu darbība bija ne tikvien nemorāla, bet arī noziedzīga un kā tāda ir pelnījusi taisnu tiesu un sodu. Līdz šim Latvijas parlamentā – Saeimā – pieņemtie likumi neierobežo padomju laika nomenklatūras pārstāvjiem veikt politisko darbību, darboties saimnieciskajās struktūrās neatkarīgajā valstī. Latvijas Komunistisko partiju un tās darbību aizliedza ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu 1991.gada 23.augustā. Ar šo pašu lēmumu tika uzdots Latvijas Republikas Prokuratūrai ierosināt krimināllietas par noziegumiem, ko izdarījušas Latvijas Komunistiskās partijas amatpersonas. Un tā, kā jau iepriekš minēju, pēdējo LKP pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku 1995.gada 1.jūlijā notiesāja ar 8 gadiem cietumā pēc Latvijas Kriminālkodeksa 59.panta par “darbību, kas vērsta uz valsts varas gāšanu”. Kas pēc tam? Šim jautājumam tiešām ir jāliek sevišķi liela jautājuma zīme! Pēc pašreizējiem likumiem ierobežojumi darboties politikā attiecas uz bijušajiem LPSR VDK darbiniekiem un personām, kuras sadarbojušās ar VDK, kā arī uz personām, kuras darbojušās Latvijai naidīgās aizliegtās organizācijās pēc šo organizāciju aizliegšanas. Ierobežojumi attiektos arī uz personām, kuras darbojušās LKP pēc tās aizliegšanas. Ierobežojumi skar darbu civildienestā, prokuratūras un tiesu sistēmās. Katrā ziņā šādu personu darbība ir jāpierāda tiesā, ja pati persona nav šo faktu atzinusi. Ierobežojumi tika samazināti 6. Saeimas vēlēšanu likumā. Saskaņā ar šo likumu pasīvās vēlēšanu tiesības ir liegtas tikai ārvalstu specdienestu, ieskaitot PSRS un LPSR VDK, štata darbiniekiem, bet personām, kuras bijušas šo dienestu ārštata darbinieki vai sadarbojušās ar tiem aģenta, rezidenta vai konspiratīvā dzīvokļa turētāja statusā, šis sadarbības fakts ir jānorāda deputāta kandidāta deklarācijā. Ja kandidāts sadarbības faktu būtu apzināti slēpis, viņam nāktos atbildēt tiesas priekšā. Labējā spārna deputātu frakcijas 5. un 6. Saeimā vairākkārt mēģināja noteikt ierobežojumus bijušajai komunistu partijas nomenklatūrai, bet neguva vairākuma atbalstu parlamentā.

Mana referāta virsraksts neizbēgami uzstāda jautājumus, kuri būtu jāatbild. Vai totalitārās pagātnes pārvarēšanas darbs Latvijā kaut kur parādās ārpus izmeklēšanas darba, ko veic Induļa Zālīša vadītais Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs un varbūt Prokuratūra? Un, ja tas parādās, tad kādā veidā vai veidos? Vai pagātnes pārvarēšanas process nav lielā mērā iestrēdzis cilvēku zemapziņā un paliek neredzams? Vai cilvēka griba tikt galā ar pagātni, kas vēl daudziem smagi guļ uz sirdsapziņas, ir pārāk vāja jeb varbūt tās izpausmi aizkavē ikdienas rūpes par materiālo iztiku? Jeb varbūt tās ir bailes? Bailes atklāties, bailes atzīties un izteikties par to, par ko mēs jūtam atbildību, bet cenšamies to nobīdīt pie malas, jo tas varētu ievainot mūsu pašreizējo dzīvi, darbu, karjeru. Varbūt tās ir bailes no bērnu vai mazbērnu sprieduma un varbūt nosodījuma? Man šķiet, ka pāri visam šajā pagātnes pārvarēšanas procesā mums vajadzīgs atklātums un patiesība. Ne puspatiesības, ar kurām vēl ir, piemēram, izraibinātas mūsu skolu vēstures grāmatas. Mūsu bērniem, mūsu jaunatnei jāzina patiesība par okupāciju, par šausmām, kuras piedzīvoja mūsu tauta, par Latvijas cīņu par brīvību, par Latvijas brīvvalsts laiku starp abiem pasaules kariem. Par daudz latviešu tauta, Latvijas pilsoņi ir baroti ar meliem, beidzot ir jānāk patiesībai. Skolotājiem, skolu vadītājiem, augstskolu mācību spēkiem un grāmatu sastādītājiem ir jāseko patiesības zvaigznei, bet nevis jānodarbojas ar pagātnes paslaucīšanu zem grīdsegas. Pēc kara Austrumvācijā, tāpat kā Latvijā, vēstures grāmatas skolās bija piesātinātas ar meliem, Rietumvācijā skolu grāmatu lappusēs ar Rietumu sabiedroto varasvīru rīkojumu parādījās tukši laukumi, jo ātrumos nezināja, ko lai vācu bērniem stāsta par neseno pagātni. Tagad Latvijas pamatskolām domātā vēstures grāmatā lasām, ka pēc Otrā pasaules kara beigām okupētajā Latvijā ir plosījies pilsoņu karš, lai gan patiesība ir, ka padomju okupācijas vara ar tās palīgiem Latvijā mēģināja iznīcināt nacionālos partizānus un to atbalstītājus – latviešu zemniekus. Tas nebija pilsoņu karš, tā bija izrēķināšanās ar Latvijas tautu, kura pretojās svešzemes okupācijas spēkiem. Un tad – sveša vara okupē Latviju, darbojas pret Latvijas Satversmi, Latvijas un starptautiskajiem likumiem, patvaļīgi, bez tiesas, arestē un izsūta Latvijas pilsoņus, bet šajā grāmatā lasām: “Lielākā daļa uz Sibīriju izvesto cilvēku bija nevainīgi.” Tātad – daļa tomēr bijusi vainīga! Nodaļā par Latvijas brīvvalsts laiku, aprakstot “cīņu par demokrātiju”, šī grāmata piemin tikai sociāldemokrātus un komunistus, ne vārda par citām demokrātiskām partijām, kuru Latvijā bija liels skaits. Atkal puspatiesība! Vēl viens totalitārās pagātnes pārvarēšanas veids ir reformēt mūsu augstskolu struktūru un darbu, ļaut brīviem vējiem izvēdināt piesmakušos kabinetus un gaiteņus! Būs grūti pārvarēt pagātni, ja Latvijas studējošajai jaunatnei neļaus saredzēt patiesības un taisnības gaismu. Vēsture, jurisprudence, politoloģija, filozofija, tautsaimniecība – svarīgas zinātnes jomas, kuras ir obligāti jāatbrīvo no pagātnes sārņiem, pirms mēs zināšanas dodam mūsu jaunajai paaudzei. Par daudz še vēl ir totalitārisma palieku. Latvijas brīvvalsts laika akadēmiskais mantojums var mums palīdzēt. Ņemsim kaut vai Latvijas Civillikumu, kas dienas gaismu ieraudzīja 1937.gadā, bet kurā bija ieguldīts milzīgs darbs kopš divdesmito gadu sākuma, tas bija mūsu juristu lepnums. Latvijas Prokuratūrai un tiesām ir kārtīgi jāvēdinās, pirms tās sāk pagātnes pārvarēšanas darbu. Un, visubeidzot, mēs, politiķi, parlamentārieši vairumā nodarbojamies ar padomju okupācijas laika noslēpšanu, ne atklāšanu, kas būtu labi mūsu pašu dvēselēm. Mums pagāja ilgs laiks, līdz Saeima pieņēma Deklarāciju par okupāciju. Pārāk bieži mūsu parlamentā izsmēja nopietnus mēģinājumus skatīties pagātnei atklāti acīs. Man šķiet, ka dažu labu reizi aiz izsmiekla slēpās bailes par personīgo stāvokli sabiedrībā. Dažu labu likumprojektu, kam bija jākalpo patiesībai un taisnībai, uzskatīja par apdraudējumu. Bet likumdevējam ir jāpārvar bailes, nepārvarot bailes, nepārvarēsim nepatīkamo pagātni.

Rīgā 1996.gada 30.oktobrī

INDULIS ZĀLĪTE, Totalitārisma seku

dokumentēšanas centra vadītājs:

LPSR VDK dokumenti un mēs

Šajā nelielajā referātā es mēģināšu izvērtēt sekojošus momentus:

1. kā bijušās Latvijas PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) atstātie dokumenti un cita informācija ietekmējusi mūsu zināšanas par padomju režīmu;

2. kā minētās informācijas kontekstā šodien izskatāmies mēs paši;

3. skats uz nākotni.

VDK un Komunistiskās

partijas dokumenti Latvijā

Visi Latvija komunistiskās partijas un LPSR Valsts drošības komitejas dokumenti ir kvalificēti kā Latvijas nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa, un tie tiek izmantoti saskaņā ar likumiem par arhīviem1, par VDK dokumentu izmantošanu2 un uz pēdējā likuma pamata izstrādātiem Ministru kabineta noteikumiem3. Tā kā Latvijā ir palikusi tikai neliela daļa VDK dokumentu un nozīmīga to daļa patlaban atrodas Krievijas Federācijā, Dokumentēšanas centrs savā darbā pagātnes ainas pilnīgākai izpratnei plaši izmanto Latvijas kompartijas dokumentus.

Jautājums par Krievijā atrodošos dokumentu atgriešanu Latvijā pagaidām ir atklāts, un tā risināšana iespējama tikai starpvalstu sarunās.

Pēc LPSR VDK darbības pārtraukšanas 1991.gada 23.augustā saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbību izbeigšanu Latvijas Republikā” VDK arhīvu pārņēma vairākas institūcijas: Iekšlietu ministrija, Policijas akadēmija, Prokuratūra un Latvijas Valsts arhīvs (LVA). Visi šie VDK dokumenti pakāpeniski koncentrējas LVA un TSDC (Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs). LVA rīcība nonākušas filtrācijas lietas (ap 58 000 lietu) un to kartotēka, pēckara NKVD iznīcinātāju bataljonu kaujinieku personu lietas, kartotēka par nacionālajiem partizāniem (VDK terminoloģijā — bandītiem) un to atbalstītājiem (apmēram 30 000 kartiņas), VDK krimināllieta (ap 30 000 lietu apmēram 70 000 sējumos), administratīvi izsūtīto ģimeņu lietas (5166 lietas par 1941.gada izsūtītajām un 13 286 lietas par 1949.gadā izsūtītajām ģimenēm).

1992.gadā Latvijā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu izveidoja Totalitārisma seku dokumentēšanas centru (TSDC), un 1993.gada 16.martā Latvijas Republikas Augstākā padome nolēma, ka VDK dokumentus turpmāk inventarizēs un dokumentēs Centrs4. TSDC rīcībā nonāca materiāli, kas bija saistīti ar VDK operatīvo darbību — operatīvās lietas un to reģistrācijas dokumenti, aģentūras uzskaites materiāli, elektroniskie informācijas nesēji. Šī dokumentu kopuma izmantošanu reglamentē likums par VDK dokumentiem2 un Ministru kabineta noteikumi3, kuros noteikts ka:

1. TSDC rīcībā esošie VDK materiāli ir izmantojami bez ierobežojumiem, ja tajos nav informācijas par konkrētām personām;

2. jebkurai personai ir tiesības saņemt TSDC rīcībā esošo informāciju par sevi, ievērojot trešās personas tiesības uz informācijas neizpaušanu;

3. ja VDK darbinieka vai informatora darbība atzīta par noziedzīgu, informācija par viņiem publicējama pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās;

4. ja VDK darbinieka vai informatora darbība nav atzīta par noziedzīgu, informāciju par viņiem Centrs sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc dokumentu oriģināla uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc tās personas nāves, par kuru ir attiecīgā informācija;

5. VDK aģentūras kartotēkas dokumentus Centrs sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem 20 gadus pēc VDK likvidēšanas.

TSDC arhīva materiāli zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem pagaidām izmantoti maz, izņemot pašu Centra darbinieku veiktos pētījumus (par nacionālajiem partizāniem un čekas operācijām pret tiem, par kontroles mehānismiem LPSR augstskolās un zinātniskajās iestādēs, par VDK darbības atspoguļojumu tās operatīvajos materiālos, par ideoloģiskās kontroles mehānismiem LPSR, par PSRS izlūkdienestu darbību Latvijā divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, par baznīcas un padomju varas attiecībām).

Vislielākie informācijas pieprasītāji Dokumentēšanas centrā ir valsts civildienestam pakļautās iestādes un tiesībsargājošās iestādes sakarā ar ierēdņu kandidātu, tiesnešu kandidātu, pilsoinības pretendentu, deputātu kandidātu sniegtās informācijas pārbaudei, kā arī valsts drošības iestādes.

Daudzi cilvēki vēlas uzzināt, kāda rakstura informācija par viņiem bijusi savākta VDK. Šos pieprasījumus ir iespējams veikt tikai uz VDK Informācijas analīzes daļas elektroniskās informācijas pamata, jo pašas operatīvās lietas ir vai nu iznīcinātas, vai izvestas uz Krievijas Federāciju. Jāatzīmē, ka palikušie VDK elektroniskie informācijas nesēji (disku paketes) bija bojāti, informācija uz tiem bija dzēsta, un tikai daļa no tās ir restaurēta skrupuloza darba rezultātā; uz šodienu izmantojama ir unikāla informācija apmēram 50 Mb apjomā par apmēram 60 000 personām.

Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, Latvijā ir saglabājusies VDK aģentūras aparāta kartotēka. Pašas aģentu, rezidentu, satikšanās un konspiratīvo dzīvokļu saimnieku personas lietas un darba lietas 1989.—1990.g. aizvestas uz Krieviju.

Latvijas kompartijas dokumenti glabājas Latvijas Valsts arhīva Sociālpolitisko dokumentu nodaļā un ir brīvi pieejami zinātniskiem, publicistiskiem mērķiem tik tālu, cik tie nepārkāpj trešās personas tiesības uz informācijas neizplatīšanu par viņu (piem., nomenklatūras personu lietas). Brīvi netiek izsniegti arī neapstrādātie dokumenti, pie kuru sakārtošanas strādā arhīva darbinieki. Pēc LKP likvidēšanas Latvijas Valsts arhīvs (LVA) saņēma apmēram 900 maisus dokumentu no LKP reģionālajām stuktūrām, un daļa no šiem dokumentiem tiek apstrādāta vēl joprojām. Pilnībā sakārtots un pieejams ir LKP Centrālkomitejas dokumentu fonds.

Tālākajā referāta gaitā mēģināšu ieskicēt dažus VDK dokumentos atrodamos informācijas pamatblokus, kurus TSDC darbinieki ir apzinājuši un izmantojuši savos pētījumos.

Ar pētniecības darbu Dokumentēšanas centrā patlaban nodarbojas 3—4 cilvēki, un informācija pētījumiem tiek iegūta kā no VDK dokumentiem, tā arī no LKP arhīva, Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentiem; no laikmeta lieciniekiem un personām, kuras var sniegt informāciju par dokumentiem, kas kādreiz atradušies Latvijā un izvesti uz Krieviju, vai par dokumentiem, ar kuriem viņi iepazinušies agrāk padomju laikā VDK centrālajos arhīvos Krievijā.

PSRS specdienestu ietekme uz Latvijas valsts iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām norisēm divdesmitajos un trīsdesmitajos gados un uz Latvijas iedzīvotāju likteņiem padomju okupācija periodā ir bijusi nozīmīga. Kremļa slepeno dienestu intereses Latvijā pirmskara periodā galvenokārt bija nosacītas ar PSRS—Krievijas tieksmēm atgūt ietekmi Baltijas jūrā un likvidēt Latvijas valstisko neatkarību, to iekļaujot atkal Krievijas impērijas sastāvā. Pēckara periodā VDK pamatuzdevumi bija salauzt un iznīcināt nacionālo pretošanās kustību un pēc tam dzēst no latviešu apziņas nacionālās identitātes pazīmes.

Tālāk apstāšos pie dažām no minētajām tēzēm.

Padomju specdienesti Latvijā

un Latvijas okupācijas

sagatavošana pirms

Otrā pasaules kara

Latvijas arhīvu dokumenti apliecina, ka PSRS izlūkdienestu — OGPU un Sarkanās strādnieku zemnieku armijas Izlūkpārvaldes aktivitātes Latvijā bijušas nozīmīgas, sākot jau no divdesmitajiem gadiem. Latvijā darbojušies vairāki paralēli padomju specdienesta aģentūras tīkli. Daži no tiem tika vadīti no rezidentūrām diplomātiskajās pārstāvniecībās, citi darbojās piesegorganizāciju paspārnē, bet atsevišķos gadījumos tiešā Maskavas vadībā caur robežlogiem. Galvenie uzdevumi bija taktiskā izlūkošana un stratēģiskā izlūkošana, tajā skaitā arī ietekmes aģentu vervēšana valsts amatpersonu, politisko darbinieku un armijas vadības vidē, īpaši trīsdesmito gadu otrajā pusē5.

Par atsevišķu PSRS izlūkošanas kanālu Latvijā var uzskatīti 3. Kominterni un tās dalībnieci — Latvijas kompartiju. Lai organizētu savas ārzemju aģentūras darbu, divdesmito gadu sākumā Kominterne radīja slepenu Starptautisko sakaru daļu, iesaistot izlūkošanas darbā ārvalstu komunistus un to atbalstītājus, kuri drīzāk bija gatavi vākt informāciju, organizēt masu nekārtības u.tml., atsaukties uz Komunistiskās Internacionāles aicinājumu palīdzēt, nekā stāties tiešā kontaktā ar padomju izlūkdienestu. Informācija par šī spiegošanas kanāla LPSR personālijām bija atrodama Socialās nodrošināšanas ministrijas personālo pensiju nodaļas arhīvā, kas pēc tā decentralizācijas 1990.gadā ir ievērojami sarucis.

Par šo tematu TSDC atrodama bijušā Latvijas armijas augsta ranga virsnieka — ģenerāļa Roberta Kļaviņa vervēšanas lieta. Kļaviņš 1939.gadā stājies sakarā ar NKVD 5.(ārzemju) daļas Rīgas rezidentūru, viņam ticis dots segvārds “Drošais” (Smelij). Lietā atrodas Kļaviņa sniegtā informācija par politisko sāvokli Latvijā, kurā viņš piedavājis arī Latvijas okupācijas plānu, kurš apbrīnojami precīzi tika realizēts 1940.gadā, kā arī informācija par noskaņojumu Latvijas armijā un par tās komandējošo sastāvu.

TSDC rīcībā ir informācija par vairākiem citiem PSRS aģentiem, kuri darbojušies PSRS interesēs Latvijas aneksijas un okupācijas sagatavošanā. Okupācijas sagatavošanas darbs īpaši ticis aktivizēts 1936. un 1939.gadā; tajā laikā notikusi arī PSRS izlūkdienestu rezidentu nomaiņa Latvijā.

Neskatoties uz to, ka Latvijā atrodas ļoti maz dokumentu par PSRS izlūkdienestu darbību Latvijā, uz esošās informācijas pamata var izdarīt secinājumu, ka PSRS jau no Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajiem gadiem savu slepeno darbību ir veidojusi tā, lai šo “kļūdu” — Latvijas neatkarību likvidētu un to pakļautu atkal savā jurisdikcijā. Vienošanās starp divām Impērijām — Vāciju un PSRS — 1939.gadā padomēm deva iespēju šīs tieksmes īstenot legālākā veidā. Par aneksijas un okupācijas perfekto sagatavotību liecināja fakts, ka tā notika bez jebkādas Baltijas valstu militāro stuktūru un valstisko struktūru pretošanās.

Unikāls informācijas avots par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret okupantiem 1940.gadā un otrādi ir VDK krimināllietu fonds (1986.fonds), kas atrodas Latvijas Valsts arhīvā. Šī dokumentu grupa patlaban tiek izmantota galvenokārt represēto personu reabilitācijas lietu un atsavinātās mantas restitūcijas kārtošanā. Interesi par VDK krimināllietām izrāda arī vēsturnieki.

IeTK/VDM/VDK loma

nacionālās pretestības

kustības iznīcināšanā

pēckara gados

Patiesā čekas loma pretestības kustības apspiešanā Latvijā un tāpat Igaunijā un Lietuvā atklājās tikai pēc tam, kad kļuva pieejami materiāli, kuri līdz 1990.gadam bija slepeni,— VDK krimināllietas, Valsts drošības ministrijas (VDM) dokumenti par pretošanās kustības apspiešanu un likvidēšanu, VDK aģentūras kartotēka, kā arī Partijas arhīva dokumenti — VDK atskaites Centrālkomitejai.

Īpatnējs apstāklis Latvijas, tāpat arī Lietuvas un Igaunijas pretestības kustībā bija tas, ka bruņotās pretestības kustības vide (mežabrāļi jeb zaļie partizāni un to atbalstītāji) tika izmantota PSRS, Anglijas, ASV un citu valstu specdienestu operatīvajām spēlēm.

Pretestības vidē tika iefiltrēti speciāli apmācīti aģenti kaujinieki, kuru uzdevums bija izpētīt pretestības grupu dislokācijas vietas, lokalizēt ieroču un munīcijas noliktavas, apzināt atbalstītāju loku un grupas iznīcināšanas operācijās neitralizēt partizānu grupu vadību.

Pēckara periodā cīņā pret partizāniem VDM izmantoja tādas metodes kā viltus partizānu grupu radīšana. Šo viltus grupu uzdevumi bija dažādi:

• iefiltrēšanās pretestības grupās saskaņā ar čekas izplānotajiem operāciju plāniem un to iznīcināšana; operāciju noslēguma stadijā parasti tika iesaistīti VDM un Iekšlietu sistēmas bruņotie formējumi;

• tēlot pretestības grupas, lai izmantotu potenciālos partizānu sakarus ar ārzemju (Anglijas, ASV u.c.) specdienestiem un uzsāktu operatīvās spēles ar tiem;

• uzdoties par nacionāliem partizāniem, terorizēt Latvijas iedzīvotājus, tādā veidā noskaņojot cilvēkus pret partizāniem un atņemot mežabrāļiem tautas atbalstu.

Tāpat bija sastopamas atsevišķas krimināla rakstura grupas, kuras, piesedzoties ar nacionālo partizānu vārdu, aplaupīja un terorizēja iedzīvotājus.

Situācija pretestības kustībā izmainījās pēc 1949.gada masu deportācijām, kad turīgākie lauku iezīvotāji, galvenie pretestības atbalstītāji, tika izvesti uz Sibīriju, bet palikušie iedzīti kolhozos ar visu mantu un iebaidīti ar represijām. Šajā pat laikā deportācijai tika pakļauti arī bijušie partizāni, kuri bija legalizējušies — brīvprātīgi pieteikušies padomju iestādēs. Tādā veidā padomju vara lauza savu agrāk doto solījumu padošanās gadījumā pret viņiem nepiemērot represijas. 1950.gada 12.janvārī PSRS tika atjaunots nāvessods un partizāniem faktiski nebija iespējas atteikties no aktīvas pretestības un legalizējoties saglabāt dzīvību.

Šādos apstākļos piecdesmito gadu sākumā vairākas mazas partizānu grupas palika bez iztikas līdzekļiem. Lai iegūtu izdzīvošanai nepieciešamos līdzekļus, šīs grupas bija spiestas aplaupīt padomju iestādes, veikalus, uzņēmumus.

Bruņota pretošanās padomju okupācijai turpinājās apmēram 10 gadus, un tajā kopā ar atbalstītājiem bija iesaistīti apmēram 30 000 cilvēku. Informācija par tiem iegūta no VDK sastādītās Nacionālo partizānu un to atbalstītāju kartotēkas un čekas krimināllietu materiāliem, kas atrodas Latvijas Valsts arhīvā, un pētījumu gaitā tā tiks precizēta.

Vēl 8 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, 1953.gada 24.janvārī, PSRS Valsts drošības ministrija izdeva pavēli Nr.0062 “Par pasākumiem nacionālistiskās pagrīdes un tās bruņoto bandu likvidācijā Ukrainas un Baltkrievijas PSR rietumu apgabalos, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR”.6 Līdz ar to visaugstākajos padomju varas ešelonos tika atzīta nacionālās pretošanās kustības pastāvēšana. Šos faktus padomju laikā rūpīgi slēpa, un partizāni tika dēvēti par bandītiem.

Pēc tam, kad čeka bruņoto kustību bija salauzusi, tautas pretestība pieņēma citas formas, galvenokārt nevardarbīgas. Šodien var teikt, ka Latvijā padomju varas laikā plaši bija izplatītas individuālās un kolektīvās nevardarbīgās pretošanās metodes (lapiņas, protesta akcijas, dažādi piemiņas pasākumi, PSRS karogu noraušanas, nacionālās simbolikas izmantošana u.tml.), kas skrupulozi, bet bez īpašiem panākumiem tika apkarotas. Katru gadu VDK likvidēja 5—12 jaunatnes pretošanās grupas. Kā šķietams līdzsvars šajā situācijā tika panākts stāvoklis, kad liela valsts drošības orgānu uzmanība tika veltīta tam, lai apkarotu informācijas izplatīšanos par pretestības izpausmēm.

Kritiska literatūra spēcīgās cenzūras apstākļos izplatījās tikai rokrakstu vai t.s. “samizdatu” veidā. Izplatīti tika galvenokārt Krievijas disidentu darbi, arī latviešu rakstnieku darbi. Pastāvēja disidentu kustība, bet tā nebija tik populāra un spilgta kā Krievijā. To var izskaidrot ar lielajiem cilvēku zaudējumiem divu totalitāro režīmu genocīda rezultātā. 1940.—1949.gados Latvija zaudēja apmēram 540 000 (27%), bet, ieskaitot 63 175 vācu repatriantus, — 30% iedzīvotāju; jaunākajos pētījumos iedzīvotāju zaudējums Latvijā, ieskaitot emigrantus, rēķina uz 720 000 (36%).7

VDK kontroles līmenis

dažādās sabiedrības grupās

septiņdesmitajos,

astoņdesmitajos gados LPSR

Pēc padomju varai nevēlamo personu deportēšanas, likvidēšanas vai neitralizēšanas pēckara gados VDK galvenais uzdevums ideoloģiskās pretizlūkošanas jomā bija nepieļaut organizētas pretpadomju kustības izveidošanos un atklātas individuālas nacionālisma izpausmes. Īpaša uzmanība tika veltīta jaunatnes noskaņojuma izzināšanai augstskolās, kas bija padomju varas jauno kadru kalve. Faktiski VDK realizēja partijas pasludināto kadru politiku, saskaņā ar kuru valsts vadībā, tautsaimniecības vadībā, izglītības sistēmas vadībā tika akceptētas personas pēc to uzticības komunistiskajai ideoloģijai, kompartijai, nevis pēc lietišķajām īpašībām. 1967.gadā ideoloģijas kontroles un ietekmes uzdevumi tika pasludināti par PSRS VDK darba prioritātēm un tika izveidota 5.pārvalde cīņai ar ideoloģisko diversiju. Pārvaldes izveidošanas pamatā bija tēzes:

• ka ārvalstis (ASV, VFR u.c.) realizē psiholoģisko karu jeb ideoloģisko diversiju attiecībā pret PSRS un padomju tautu, lai sagrautu PSRS;

• ka padomju cilvēka apziņā patstāvīgi nevar rasties nekādas šaubas par padomju iekārtas ideālo raksturu un dabu, jo tam nav objektīvu nosacījumu;

• ka pilnīgi pietiekami būtu neitralizēt augstākminēto ārvalstu ideoloģisko diversiju un tad gan Padomju Savienībā iestāsies komunisms.

LPSR VDK attiecīgi izveidoja daļu cīņai ar ideoloģisko diversiju. Jaunizveidotā daļa kontrolēja praktiski visas sabiedrības interešu grupas:

1.nodaļas kompetencē atradās latviešu emigrācija ārzemēs un Latvijas iedzīvotāju kontakti ar to;

2.nodaļa kontrolēja radošo inteliģenci un atmodas gados arī Latvijas Tautas fronti;

3.nodaļas uzmanības lokā atradās nacionāli noskaņotas personas vai grupas (organizācijas);

4.nodaļa kontrolēja galvenokārt Latvijas reliģisko dzīvi — gan lielākās konfesijas — katoļus, pareizticīgos un luterāņus, kā arī septītās dienas adventistus, baptistus u.c.;

5.nodaļa vairāk bija nodarbināta ar tehnisku uzdevumu izpildi — anonīmo autoru identifikāciju u.tml.;

6.nodaļas pārraudzībā bija Latvijas ebreju kopienas dzīve;

7.nodaļa izveidojās uz 2.nodaļas bāzes, un tās ziņā atradās Latvijas akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne.

1990.gadā šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu, un tās kompetencē papildus tika iekļautas republikas vadītāju apsardze un pretterorisma funkcijas.

Padomju uzņēmumu un iestāžu vadītāju, kas bija partijas nomenklatūras kadri, nerakstītos pienākumos ietilpa ideoloģiskā klimata kontrole savā kolektīvā, un vadītājs bija personīgi atbildīgs par to. Saskaņā ar PSRS VDK nolikumu par VDK aģentūru partijas nomenklatūras kadrus bija aizliegts vervēt par aģentiem, jo nomenklatūra atradās augstākā kastā, salīdzinot ar VDK, un VDK nedrīkstēja kontrolēt savus saimniekus. Bet faktiski šie vadītāji bija VDK uzticības personas. Šis bija pirmais kontroles līmenis.

Bez tam, visu minēto sabiedrības grupu kontroli veica ar VDK aģentūras palīdzību. Personas, par kurām tika saņemta negatīva informācija, tika profilaktētas — t.i., tās tika izsauktas uz pārrunām ar VDK darbiniekiem un brīdinātas. Atsevišķos gadījumos negatīva informācija varēja kļūt par iemeslu studenta izslēgšanai no augstskolas; par šķērsli profesionālajai karjerai; grāmatas izdošanai; dzīvokļa saņemšanau u.tml. Padomju vara sev nevēlamās personas izolēja no aktīvas sabiedriskās dzīves un nostādīja ārpus sabiedrības. Padomju vara VDK bija devusi pietiekamas pilnvaras un iespējas ne tikai vākt informāciju, bet arī to realizēt un pat veikt izmeklēšanas darbības.

No 1953.gada līdz 1991.gadam LPSR VDK reģistrēti apmēram 25 000 aģentu.

1991.gadā LPSR VDK aktīvā aģentūrā bija apmēram 4500 cilvēku, no kuriem apmēram 570 aģentu uzraudzīja Latvijas ideoloģisko klimatu. Bez aģentiem VDK darbinieku informācijas avoti bija tā saucamās uzticības personas, kuru skaitu pēc dažādām aplēsēm var vērtēt kā trīskāršu pret aģentu skaitu. Atšķirībā no aģenta, uzticības persona varēja kalpot tikai kā VDK darbinieka informācijas avots, bet tai nevarēja dot izpildīt VDK uzdevumus. Uzticības personas netika īpaši reģistrētas un no tām netika ņemti paraksti par sadarbības fakta un doto uzdevumu neizpaušanu. Tādā kārtā sabiedrības apziņas slepeno uzraugu skaits vēl 1991.gadā sasniedza apmēram 2200 cilvēku, kas teorētiski sastāda gandrīz 0,1% no republikas iedzīvotāju skaita.

Veiktie statistiskie pētījumi rāda, ka ideoloģiskās frontes aģentūra koncentrējās tajās sabiedrības grupās, no kuru puses padomju vara sev saskatīja kaut kādas briesmas, piemēram, pretpadomju organizācijās, vai arī tādos punktos, caur kuriem tika realizēta padomju ideoloģijas izplatīšana tautai — masu saziņas līdzekļos, radošās apvienībās, muzejos u.tml., kā arī augstskolu sistēmā.

No augstskolām visvairāk VDK ideoloģiskajai kontrolei pakļauta bija Latvijas Valsts universitāte. Pēc VDK aktīvās aģentūras kartotēkas materiāliem uz 1991.gadu tajā bija 62 VDK aģenti, no kuriem 9 bija pasniedzēji un 53 studenti. Rīgas Politehniskais institūts varēja lepoties ar otro vietu — 26 aģentiem (7+19). Rīgas Medicīnas institūtā šis skaits bija 24 (6+18), bet Valsts Mākslas akadēmijā — 5 (2+3). Lai kontroles līmenis būtu precīzāks, jāmin, arī augstskolās tika izmantotas VDK uzticības personas, kuru skaits, kā jau minēju, bija apmēram trīskāršs, salīdzinot ar aģentu skaitu.

Atgādināšu, ka šie skaitļi attiecas tikai uz ideoloģiskās pretizlūkošanas aģentūru.

Minētajās sabiedrības grupās tika izdalītas atsevišķas personu kategorijas, kuras tika klasificētas pēc to uzticības jeb drīzāk — neuzticības padomju režīmam, sevišķu uzmanību pievēršot organizētai nacionālai vai pretpadomju darbībai. Šādas personas VDK tika reģistrētas, un atkarībā no viņu bīstamības pakāpes padomju režīmam tika realizēts viņu kontroles līmenis. Pēc TSDC pētījumiem, starp LPSR iedzīvotājiem, antisociālistiski orientētu grupu vai organizāciju dalībniekiem, VDK ziņotājs bija katrs piecpadsmitais. Starp pretpadomju grupējumu dalībniekiem, kuru darbība saskaņā ar VDK terminoloģiju bija vērsta uz pastāvošās valsts un sabiedriskās iekārtas varmācīgu gāšanu vai izmaiņu, VDK aģents bija katrs piektais sestais. Šī skumjā statistika, kā arī mums pieejamie dokumenti liecina par to, ka VDK bija pieejama pietiekami pilnīga un niansēta informācija par stāvokli Latvijā, bet ne VDK, ne padomju vara kopumā nespēja šo informāciju realizēt pat sevis pašsaglabāšanās nolūkos.

Šajā sakarā rodas jautājums, kāpēc padomes pieļāva tādu situāciju jeb kur raudzījās kompartija un čeka?

Latvijā Gorbačova perestriokas laikā, kad nozīmīga sabiedrības daļa izteicās par pilnīgu Latvijas valstiskuma atjaunošanu, LKP biedru vidū aktuāls kļuva jautājums — kādu pozīciju ieņemt jaunajos apstākļos un kurā barjeras pusē nostāties. 1990.gada 6.—7.aprīlī LKP XXV kongresā noformējās faktiskā kompartijas šķelšanās. Ortodoksālie komunisti uz PSKP platformas ar tās 1.sekretāru A.Rubiku priekšgalā LKP veidā turpināja pastāvēt līdz pat 1991.gada augusta apvērsumam, un tās dalība 1991.gada janvāra un augusta asiņainajos notikumos ir konstatēta tiesā. Pēc LKP aizliegšanas uz tās ortodoksālā spārna bāzes izveidojās Latvijas Komunistu savienība (LKS), kurai reģistrācija Latvijā atteikta ar tiesas nolēmumu, un tā faktiski darbojās nelegāli pagrīdē ar eksteritoriālu vadības centru Maskavā.

Tie komunisti — ortodoksāļi, kas vēlējās darboties legālā ceļā, 1994.gada 24.janvārī izveidoja Latvijas Sociālistisko partiju, kura ir reģistrēta Tieslietu ministrijā. Sociālisti 6.Saeimas vēlēšanās ieguva 5,58 % vēlētāju balsu un ar 5 balsīm ir pārstāvēti parlamentā. Iekšēju konfliktu dēļ sociālisti nav izveidojuši savu frakciju. LSP programma ir atšķirīga no komunistu programmas, tai nav sava preses orgāna.

Gorbačova reformu atbalstītāji, galvenokārt nacionālkomunisti, 1990.gada 14.aprīlī izveidoja Latvijas Neatkarīgo Komunistisko partiju (LNKP) ar LKP bijušo ideoloģisko sekretāru Ivaru Ķezberu priekšgalā. Visa materiālā bāze palika platformiešu pārvaldījumā, un tās apsardzei Rubiks pieaicināja OMON kaujiniekus un LPSR Iekšlietu karaspēka vienības. Lai programmatiski norobežotos no komunisma idejām, LNKP 1990.gada 15.septembrī mainīja nosaukumu un pasludināja sevi par Latvijas Demokrātisko Darba partiju (LDDP), par kuras priekšsēdētāju kļuva LTF aktīvists, starptautisko attiecību speciālists Juris Bojārs. Tā par savu galveno mērķi izvirzīja “demokrātisku un sociāli taisnīgu sabiedrību brīvā, neatkarīgā un tiesiskā Latvijas valstī”.8

1990.gada 18.martā Latvijā notika galvenās padomju likumdošanas institūcijas — Augstākās padomes — vēlēšanas, kuru iznākums mainīja spēku samēru Latvijas politiskajā elitē. Vēlēšanās uzvaru guva Latvijas Tautas frontes (LTF) atbalstītie liberālie perestroikas aizstāvji, bet komunisti — impēristi cieta perfektu sakāvi. Rezultātā izveidojās situācija, kad politisko varu pārņēma reformisti, bet, kā parādīja 1991.gada notikumu attīstība, valsts represīvo aparātu (Iekšlietu ministriju, VDK, Prokuratūru), masu saziņas līdzekļus un lielos uzņēmumus, kas faktiski bija PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa sastāvdaļa, tie nespēja kontrolēt. Nenoliedzmai, ka liela nozīme tajā laikā bija PSRS bruņoto spēku klātbūtnei Latvijā. Šo apstākli nekavējās izmantot LKP uz PSKP platformas.

Jauns posms Latvijas politiskajā situācijā sākās ar 1991.gada augusta apvērsuma izgāšanos un Latvijas pilnas neatkarības pasludināšanu, kas iezīmējās ar paātrinātu politiskā spektra veidošanos. Latvijas Republikas Augstākās padomes LTF frakcija sāka dalīties sīkākās politisko un ekonomisko interešu grupās. Iezīmējās atšķirīgu partiju finansētāju slēptas lobēšanas tendences parlamentā.

LKP nacionālkomunistu spārna aktīvākie pārstāvji šobrīd izvietojušies vairākās partijās ar kreisu noslieci (LDDP, Demokrātiskā partija “Saimnieks” — DPS, LSDSP, Vienības partijā, TSP u.c.), kuras savos programmatiskajos dokumentos no LKP pagātnes mantojuma norobežojušās. Bijušie LKP biedri šobrīd ir sastopami visās parlamenta frakcijās.

Tas liecina par to, ka LKP jau savos ziedu laikos nav bijusi monolīta, ideju vienota partija. Acīmredzot daudzi LKP biedri par iestāšanos kompartijā izšķīrās tīri merkantilu iemeslu vai karjeras dēļ.

Uz Latvijas komjaunatnes (LĻKJS — Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības) bāzes jau 1990.gada jūnijā izveidojās Latvijas Jaunatnes progresa savienība (LJPS) ar apmēram 4000 biedriem, kuru skaits līdz 1996.gadam bija sarucis līdz 323 biedriem, no kuriem, cita starpā, 81 nebija Latvijas pilsonis. Paralēli tai līdz 1991.gada augusta pučam turpināja darboties arī impēriski orientētā LĻKJS. LJPS izteica pilnīgu atbalstu M.Gorbačova politiskajam kursam un Latvijas pilnīgai neatkarībai. LJPS programmā no komjaunatnes laikiem palikuši izplūduši formulējumi par “tādu sabiedrību Latvijā, kurā katra cilvēka brīva attīstība ir visas sabiedrības attīstības priekšnosacījums”, ka tā “atbalsta privātu iniciatīvu Latvijas saimnieciskās dzīves pārveidošanā”. LJPS programmā uzsvērta saskaņas nepieciešamība dažādu tautību un dažādu politisko uzskatu atbalstītāju jauniešu starpā. 1993. gada Saeimas vēlēšanās LJPS iekļāvās priekšvēlēšanu blokā “Saskaņa Latvijai, atdzimšana tautsaimniecībai”, kurā galvenokārt bija pārstāvēti vecie LKP kadri.

Tāpat kā bijusī partijas nomenklatūra, kādreizējie komjaunatnes, kā arī LJPS aktīvisti ir plaši pārstāvēti Latvijas biznesa un finansu aprindās. Var teikt, ka Latvijas elites personālijas pēdējos 8 gados būtiski nav mainījušās.

Zināma šķelšanās bija novērojama arī VDK darbinieku rindās, kuras pamatā sākotnēji sešdesmitajos gados bija nesaskaņas līdzekļu izvēlē pareizā sociālisma celtniecībai. Astoņdesmitajos gados tās noformējās kā nesaskaņas starp ortodoksālajiem impēristiem un perestroikas piekritējiem. Bet pieteikami daudzos gadījumos šīs nesaskaņas pašā LPSR VDK, kā arī LPSR VDK attiecībās ar PSRS VDK bija pārstāvētas pēc nacionālajām pazīmēm. Šis temats būtu analizējams un pētāms rūpīgāk.

Situācija šodien

1991. gada 23. augustā, ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā” tika likvidēta Latvijas PSR Valsts drošības komiteja, un jebkura sadarbība ar PSRS valsts drošības iestādēm pēc šī datuma pretēji Latvijas Republikas interesēm tika kvalificētas kā nodevība pret republiku.

Latvijas likumos nav noteikti nekādi pasākumi, kas ierobežotu padomju laika nomenklatūras pārstāvjus veikt politisko darbību, darboties ekonomikā un biznesa struktūrās valsts neatkarības apstākļos, izņemot gadījumus, kad kāda persona būtu darbojusies, piemēram, LKP pēc tās aizliegšanas (skat. zemāk par liegumiem attiecībā pret VDK darbiniekiem). Vairākkārtēji 5. un 6. Saeimas nacionālā spārna deputātu frakciju mēģinājumi noteikt ierobežojumus partijas nomenklatūrai nav guvuši atbalstu parlamenta balsojumos. Līdz ar to nozīmīga bijušās nomenklatūras daļa ir atrodama politiskās skatuves vairāk vai mazāk kreiso kulīšu pusē, darbojas parlamentā un pašvaldību struktūrās, kā arī lielā skaitā ir pārstāvēta Latvijas komercbanku, uzņēmumu, pašvaldību struktūru vadībā. Praktiski nav mainījies kadru sastāvs tajās Latvijas augstskolās, kuras pastāvēja padomju laikā.

Attiecībā pret bjušajiem LPSR VDK darbiniekiem un personām, kas sadarbojušās ar VDK, kā arī pret personām, kuras darbojušās Latvijai naidīgās aizliegtās organizācijās pēc to aizliegšanas, pastāv virkne liegumu darboties politikā9, 10, 11 (ierobežotas pasīvās vēlēšanu tiesības), valsts civildienestā12, prokuratūras13 un tiesas sistēmās14, saņemt Latvijas pilsonību (pavalstniecību)15, kā arī iegūt politrepresētās personas statusu, ja šis fakts ir konstatēts tiesas ceļā vai pati persona to atzinusi. Minētie liegumi attiecas arī uz darbu Latvijas valsts drošības iestādēs, kurās nodarbināti lielākoties valsts civildienesta ierēdņu kandidāti. Gandrīz visos minētajos likumos liegumi attiecināti uz bijušās PSRS, LPSR VDK vai kādas citas ārvalsts specdienestu štata un ārštata darbiniekiem, aģentiem, rezidentiem, satikšanās un konspiratīvo dzīvokļu saimniekiem. Izņēmums ir 6. Saeimas vēlēšanu likums. Saskaņā ar šo likumu pasīvās vēlēšanu tiesības liegtas tikai ārvalstu specdienestu (t.sk. PSRS un LPSR VDK) štata darbiniekiem, bet personām, kuras bijušas minēto dienestu ārštata darbinieki vai sadarbojušās ar tiem aģenta, rezidenta vai konspiratīvā dzīvokļa saimnieka statusā, šis sadarbības fakts bija jānorāda deputāta kandidāta deklarācijā un Centrālā vēlēšanu komisija to darītu zināmu vēlētājiem. Gadījumā, ja deputāta kandidāts sadarbības faktu būtu apzināti slēpis, viņam nāktos atbildēt tiesas priekšā par nepatiesu ziņu sniegšanu.

Sadarbības ar VDK fakta konstatācijas kārtība noteikta likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

1993. gadā Latvijas Republikas Ģenerāprokuratūrā tika izveidota Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa, kura, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 15. marta lēmumu “Par konvenciālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci” veic komunistiskā un nacionālsociālistiskā režīma noziegumu izmeklēšanu. 1994. gada 15. martā tika apcietināts ilggadējais VDK priekšsēdētājs pēckara gados līdz 1953. gadam Alfons Noviks. Pēc izmeklēšanas 1995. gada 13. decembrī viņš tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68.1. panta “Noziegumi pret cilvēci, genocīds”. Novikam tika inkriminēts genocīds pret Latvijas iedzīvotājiem, kas izpaudies nevainīgu cilvēku masveida slepkavībās, apcietināšanās, deportācijās, terorizēšanā un citās ļaundarībās. A.Noviks mira cietumā 1996. gadā. Prokuratūra turpina strādāt arī pie citu totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas.

Staļina terora laikā nepamatoti represēto personu reabilitācija tika uzsākta jau PSRS pastāvēšanas laikā 1988. un 1989. gadā16,17, kad reabilitācija tika piemērota tikai attiecībā pret administratīvā kārtā no Latvijas izsūtītām personām (ģimenēm). 1990. gadā Latvijā tika pieņemts likums par visu nepamatoti represēto personu reabilitāciju18, bet 1992. gada 13. maijā pieņemts likums par politiski represētās personas statusa noteikšanu19, kurš tika pārstrādāts un 1996. gada 26. aprīlī izsludināts jaunā redakcijā20. Līdz ar jaunā likuma pieņemšanu tika uzsākta nepamatoti represēto personu apliecību pārreģistrācija un nomaiņa ar jauna parauga apliecībām. Politiski represētajām personām likumā paredzēti vairāki atvieglojumi medicīniskajā aprūpē, sociālo problēmu risināšanā, pensijas piešķiršanā, sabiedriskā transporta izmantošanā, nodokļu un nodevu maksāšanā. Laiku, kuru nepamatoti politiski represētie pavadījuši izsūtījumā un apcietinājumā, ieskaita darba stāža trīskāršā apmērā21, bet no 1996. gada 1. janvāra galējos Ziemeļos un tiem pielīdzinātajos apgabalos pavadīto laiku — pieckārtīgā apmērā22.

Līdz 1996. gada septembrim Latvijā reabilitētas apmēram 88 000 politiski represētās personas. No tām Iekšlietu ministrija reabilitējusi apmēram četrdesmit četrus tūkstošus 1949. gadā, četrpadsmit tūkstošus 1941. gadā un ap diviem tūkstošiem citos gados administratīvā kārtā deportēto personu. Patlaban dzīvi no izsūtītajiem cilvēkiem ir apmēram viena puse līdz vienai trešdaļai. LR Augstākā tiesa reabilitējusi ap 17 500 nepamatoti represēto personu un atteikušas reabilitāciju apmēram 1500 personām. LR Prokuratūra reabilitējusi ap 11 000 personu. Jāatzīmē, ka no 1988. gada reabilitāciju veica LPSR VDK un LPSR Prokuratūra, bet šīs iestādes deva slēdzienus par to, ka persona represēta nepamatoti, bet neizsniedza reabilitācijas apliecības. Reabilitācijas apliecību paraugus izstrādāja LR Ministru kabinets, kas noteica arī to izsniegšanas un izmantošanas kārtību.23

Nelikumīgi atsavinātās mantas restitūciju administratīvi izsūtītajām personām regulē Ministru kabineta 1996. gada 23. aprīļa noteikumi24, kas stājās 1989. gada LPSR Ministru Padomes lēmuma25 ar turpmākiem tā grozījumiem vietā. Tie nosaka arī kompensāciju maksimālos apmērus gadījumos, ja mantu šodien nav iespējams atdot natūrā. Restitūcijas jautājumu izlemšana notiek pašvaldību līmenī. Kompensācijas process šobrīd ir apgrūtināts ierobežoto pašvaldības budžeta iespēju dēļ.

1996. gada 10.maijā Latvijā ar likumu tika noteikts nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss26. Likums paredz izsniegt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka apliecības un krūšu nozīmes, kā arī uzdod pašvaldībām to budžeta ietvaros nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem piešķirt atvieglojumus atsevišķu nodokļu un nodevu maksāšanā vai pakalpojumu saņemšanā. Tiesībās nacionālās pretošanās kustības dalībnieki ar šo likumu pielīdzināti politiski represētajām personām.

Ar nepamatoti represēto problēmām Latvijā nodarbojas vairākas valsts institūcijas, bet to finansiālās iespējas patlaban nav pietiekamas kompleksai ar komunistiskā un nacionālsociālistiskā režīmu represijām saistīto personu problēmu risināšanai. Tāpēc šīs iestādes — Latvijas Valsts arhīvs, Prokuratūra, Augstākā tiesa, TSDC nolēmušas dibināt sabiedrisku fondu “Politiski represēto personu piemiņas un atbalsta fonds”, kas ļautu piesaistīt privātuzņēmumu, citu fondu līdzekļus.

Skats nākotnē

Nopietni zinātniski pētījumi jaunāko laiku vēsturē, t.sk. par okupācijas periodu Latvijā, netiek plaši veikti un atbalstīti. Vēstures literatūra par šo laika posmu skolu vajadzībām tikai top, arī augstskolu mācību spēku liela daļa nepilnīgi pārzina šo periodu, un viņu lekcijas ir stipri virspusējas, to skaits ir nepietiekams.

Tautā aktuāla ir komunisma upuru piemiņas iedzīvināšana. Pēdējos gados atklātas vairākas piemiņas vietas nogalinātajiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Pagātnes izvērtēšanas problēmai Latvijas parlamentā nav atsaucības, un tā nereti tiek kariķēta. Šādu attieksmi acīmredzot nosaka apstāklis, ka pārejas periodu no impērijas uz pastāvīgu valsti sagatavoja un lielā mērā īstenoja nacionālā nomenklatūra, kurai tajā brīdī piederēja nozīmīga daļa reālās varas. Pateicoties tam, pārejas posms notika miermīlīgi, bet rezultātā nomenklatūra saglabāja savu noteicošo vietu politikā un ekonomikā. Arī tautā nav pieprasīta tuvās pagātnes izvērtēšana, ko varētu izskaidrot ar lielajām ekonomiskajām grūtībām plašos iedzīvotāju slāņos.

Par kolaborācijas, par tautas uzvedības modeļa izpēti padomju okupācijas laikā diskusijas nenotiek vispār, kaut gan tā būtu pamatīgs stimuls atklātas sabiedrības veidošanā, nacionālajam izlīgumam. Arī no zinātniskā viedokļa Latvijas modelis varētu būt interesants un unikāls, jo tā, atrazdamās lielvalstu ceļā izejai uz Baltijas jūru, pārdzīvojusi vairākas pasaules pārdales situācijas, spējusi noformēties kā valsts un pēc neatkarības zaudēšanas to atkal atguvusi. Šajos apstākļos kolaborācija būtu aplūkojama plašā spektrā — no kolaborācijas kā tautas izdzīvošanas nosacījuma līdz patiesai kalpošanai okupantu varai un pat tuvākā nodevībai.

Var cerēt, ka par pavērsienu šajā jomā kļūs 1996. gada 22. augustā 6. Saeimas pieņemtā “Deklarācija par Latvijas okupāciju”27. Tajā dota īsa Latvijas valsts vēstures analīze, konstatēta Latvijas okupācija 1940. gada 17. jūnijā un nelikumīga pievienošana (aneksija) PSRS, kā arī okupācijas atjaunošanas fakts pēc Otrā pasaules kara beigām. Iezīmēts padomju okupācijas laikā pret latviešu tautu vērstais genocīds, kā rezultātā latviešu kā pamatnācijas īpatsvars bija samazinājies no 77 procentiem līdz 52 procentiem. Deklarācijā atzīts, ka padomju varas laikā ir pastāvējusi nacionālā pretošanās kustība.

Šobrīd var paust neapmierinātību, ka tā pieņemta par vēlu, ka tai nav adresāta turpmākai rīcībai. Lai šīs deklarācijas pieņemšanas termiņi paliek vēsturnieku izpētes zonā, tāpat jāapzinās, ka šis dokuments nekad nebūs kā pieclatnieks, kas patīk visiem. Skaidrs ir viens, ka beidzot ir pavilkta svītra zem okupācijas posma Latvijas parlamenta apziņā, ka tas ir pateikts precīzi, korekti un tieši.

1996. gada 30. oktobrī

1 LR likums “Par arhīviem” (izsludināts 1991.gada 26.martā)

2 LR likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (izsludināts 1994.gada 2.jūnijā)

3 LR MK noteikumi Nr.151 “Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību” (apstiprināti 1995.gada 13.jūnijā)

4 LR AP lēmums “Par VDK un PSKP (LKP) materiālu dokumentēšanu” (izsludināts 1993.gada 16.martā)

5 TSDC informācija.

6 Istorija sovetskih organov gossudarstvennoj bezopasnosti. /Padomju valsts drošības orgānu vēsture/ (Krievu valodā). Mācību grāmata./ Maskava. BKŠ KGB pie PSRS MP, 1977., 462.lpp.

7 H.Strods. “Septītā pļauja” (1940—1949). “Lauku Avīze”, 1989.g.20.janvāris, 8.lpp.

8 LDDP programma, pieņemta LDDP 5.kongresā 1994.g. 12.martā./ Rīga, 1994., 32.lpp.

9 LR likums “Par 5. Saeimas vēlēšanām”/21.pants ar 16.03.93.g. labojumiem/ (izsludināts 1992. gada 20. oktobrī)

10 LR likms “Saeimas vēlēšanu likums”/5.panta 8.punkts;11.panta 4g punkts (izsludināts 1995. gada 6. jūnijā)

11 LR likums “Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likums”/9.panta 4. punkts/ (izsludināts 1994. gada 25. janvārī)

12 LR likums “Par valsts civildienestu” /6.panta 8.,9.punkts/ (izsludināts 1994. gada 3. maijā)

13 LR “Prokuratūras likums” /37.pants/ (izsludināts 1994. gada 19. maijā)

14 Grozījumi likumā “Par tiesu varu”” /55.panta 5.,6.punkts/ (izsludināti 1994. gada 15.jūnijā)

15 LR “Pilsonības likums” /11.panta 1.,2.,6.,8.punkts/ (izsludināts 1994. gada 11. augustā)

16 LPSR Ministru padomes 1988. gada 2. novembra lēmums Nr. 350 “Par pilsoņu nepamatotu administratīvu izsūtīšanu no Latvijas PSR 1949. gadā”.

17 LPSR APP 1989. gada 8.jūnija dekrēts “Par četrdesmitajos un piecdesmitajos gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto personu reabilitāciju”.

18 LR likums “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju” (izsludināts 1990. gada 3. augustā)

19 LR likums “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu” (izsludināts 1992. gada 13. maijā)

20 LR likums “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” (izsludināts 1995. gada 26. aprīlī)

21 LR likums “Par valsts pensijām” (darbojas pirms 1996.g., jāprecizē)

22 LR likums “Par valsts pensijām” (izsludināts no 1996. gada 1. janvāra)

23 LR MP 1992. gada 28. augusta lēmums Nr.365 “Par politiski represētā apliecību”.

24 LR MK noteikumi nr.148 “Kārtība, kādā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība personām, kuru administratīvā izsūtīšana atzīta par nepamatotu” (izsludināts 1996. gada 23. aprīlī)

25 MP 1989. gada 29. augusta lēmums Nr.191 “Par kārtību, kādā atdodama manta vai atlīdzināma tās vērtība pilsoņiem, kuru administratīvā izsūtīšana no Latvijas PSR atzīta par nepamatotu”.

26 LR likums “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” (izsludināts 1996. gada 10. maijā)

27 “Deklarācija par Latvijas okupāciju”. Pieņemta LR Saeimā 1996.gada 22. augustā.

No vācu “Stasi” pieredzes

Vakar, 31. oktobrī, ārkārtas plenārsēdes pārtraukumā Saeimā nodibinātās Latvijas un Vācijas parlamentu sadarbības grupas deputāti tikās ar VFR valdības un parlamenta pilnvaroto jautājumos, kas saistīti ar bijušās VDR drošības dienesta (“Stāzi”) dokumentu izmantošanu, — Joahimu Gauka kungu. Viesis pastāstīja, kā Vācijas varas iestādes rīkojušās, iegūstot apjomīgo un neapšaubāmi precīzo informāciju pēc Austrumvācijas komunistiskā režīma sabrukuma 1989.gada nogalē. J.Gaukam pakļautajā dokumentu izvērtēšanas un izmantošanas iestādē patlaban strādā apmēram 3 tūkstoši darbinieku. Kādreizējo specdienestu materiāli tiek izmantoti pagātnes politiskā, vēsturiskā un juridiskā izvērtējuma nolūkā. Tagad Vācijā ikvienam esot iespējams iepazīties ar ziņām par sevi saistībā ar “Stāzi”, tāpat vajadzīgās ziņas tiek sniegtas pēc dažādu civildienestu pieprasījuma.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktors