Informācija, problēma — demogrāfija

Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa

Nobeigums.

Sākums — 23.10.96.,

24.10.96., 25.10.96.

Latvijas Universitātes demogrāfu pētījums.

Akadēmiķa Pētera Zvidriņa virsvadībā un redakcijā

Pēc atsevišķā izdevuma

“Latvijas iedzīvotāju paaudžu nomaiņa”.

“Latvijas Vēstnesī” — ar pētījuma autoru atļauju

Saturā

Redaktora priekšvārds

1. Latvijas Republikas

sociālekonomiskā attīstība

1.1. Iekšzemes kopprodukta dinamika 90. gados

1.2. Iedzīvotāju dzīves līmeņa dinamika

1.3. Iedzīvotāju nodarbinātība

1.4. Veselības aizsardzība un iedzīvotāju attīstība

2. Laulātības un ģimenes attīstība

2.1. Ģimeņu skaits un sastāvs

2.2. Laulību noslēgšana

2.3. Laulību šķiršanas raksturojums

3. Dzimstības dinamika

un diferenciācija

3.1. Dzimstības līmenis, tā evolūcija XX gadsimtā

3.2. Dzimstības diferenciācija

3.3. Dzimstības demogrāfiskie faktori

4. Iedzīvotāju veselības stāvoklis

4.1. Iedzīvotāju veselības stāvokļa

vispārinošie rādītāji

4.2. Iedzīvotāju saslimstība

4.3. Iedzīvotāju invaliditātes dinamika

5. Mirstība un mūža ilgums

5.1. Mirstības uzskaites pilnīgums un ticamība

5.2. Mirstības un mūža ilguma

vispārējās tendences

5.3. Mirstība pa vecuma grupām

un galvenajiem nāves cēloņiem

5.4. Mirstības un mūža ilguma atšķirības

pēc dzīvesvietas

5.5. Mirstības un mūža ilguma

sociāli ekonomiskās atšķirības

6. Iedzīvotāju atražošanās

un dabiskais pieaugums

Nobeigums. Sākums “LV” nr.178, nr.179., nr.180.

4. Iedzīvotāju veselības stāvoklis

4.1. Iedzīvotāju veselības stāvokļa vispārinošie rādītāji

Iedzīvotāju veselības stāvokli ietekmē gan sociāli ekonomiskie apstākļi (politiskā sistēma, tautsaimniecības stāvoklis, izglītības līmenis), gan apkārtējā vide (ūdens, gaisa un augsnes tīrība, pārtikas produktu kvalitāte), gan veselības aprūpes sistēmas efektivitāte. Turklāt izšķirošā nozīme ir sociāli ekonomiskajam stāvoklim un videi.

Iedzīvotāju veselības stāvokli vērtē pēc to saslimstības, mirstības, invaliditātes un organisma fiziskā stāvokļa. Datus, kas raksturo iedzīvotāju veselību, iegūst no valsts iestāšu (LR Valsts statistikas komitejas, LR Labklājības ministrijas Medicīnas statistikas biroja u.c.) publikācijām, kā arī speciāli organizējot vienreizējus apsekojumus. Iedzīvotāju veselības novērtējums var būt divējāds: pēc medicīnas iestāžu speciālistu atzinuma un pašu iedzīvotāju subjektīvais veselības stāvokļa pašnovērtējums.

Latvijā līdzīgi citām Baltijas un Austrumeiropas valstīm pēdējos gados novērota iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanās. Tāda situācija raksturīga pārejas perioda valstīm kopumā.

Kaut arī mirstības līmenis pēdējos gados Latvijā paaugstinājies, tomēr iedzīvotāji pēc medicīniskās palīdzības griežas arvien retāk. Laikposmā no 1990. līdz 1995. gadam relatīvais ārstu apmeklējumu skaits ir samazinājes aptuveni par 40%. Tādu attieksmi pret savu veselību galvenokārt varētu skaidrot ar to, ka cilvēkiem gluži vienkārši trūkst līdzekļu izmantot medicīnas iestāžu pakalpojumus. Saskaņā ar VSK veiktās mājsaimniecību sabiedriskās domas aptaujas datiem par sociālās un ekonomiskās situācijas izmaiņām valstī redzams, ka 57,8% mājsaimniecību tik tikko spēja sabalansēt savu budžetu, 8,9% respondentu sākuši notērēt ietaupījumus, 22,4% nonākuši parādos, tikai 6,7% - atzina, ka dzīvojot bez rūpēm, naudas pietiekot un esot pat iekrājuši, 4,2% aptaujāto mājsaimniecību nespēja viennozīmīgi novērtēt savu materiālo stāvokli. Tomēr jāatzīmē, ka prāva daļa iedzīvotāju nevērīgi izturas pret savu veselību. Saskaņā ar neatkarīgās sociologu asociācijas “Prognoze” 1995. gada aprīlī veiktā apsekojuma datiem, Latvijas iedzīvotāji veselību pēc vērtību skalas ierindo tikai trešajā vietā (pirmajā ir nauda, bet otrajā karjera). Izņēmums ir cilvēki vecumā virs 60 gadiem, kuriem veselība ieņem otro vietu, pirmajā atstājot naudu. Pēc mājsaimniecību budžetu apsekojuma datiem 1994. gadā visu ģimeņu vidējais izdevumu īpatsvars medicīnas pakalpojumiem bija 3,2% no visiem izdevumiem, bet vienai desmitai daļai iedzīvotāju ar zemākajiem ienākumiem šis rādītājs bija tikai 1,9%.

1994. gada iedzīvotāju dzīves apstākļu apsekojuma rezultāti parādīja, ka tikai 25% no visiem apsekotajiem vecumā 18 un vairāk gadu savu veselību vērtēja kā labu un ļoti labu, bet 49% kā vidēju, un 25% - kā sliktu un ļoti sliktu. Sievietes savu veselības stāvokli vērtēja zemāk nekā vīrieši. Veselības pašnovērtējuma atšķirības vīriešiem un sievietēm samazinās, palielinoties aptaujāto vecumam. Sieviešu īpatsvars medicīnas iestāžu apmeklētāju kopskaitā bija divas reizes lielāks par vīriešu īpatsvaru, netieši norādot, ka sievietes par savu veselību rūpējas nopietnāk nekā vīrieši.

Lai arī 25% aptaujāto savu veselību uzskatīja par sliktu un ļoti sliktu, tomēr tikai 17% no visiem aptaujātajiem bija griezušies pēc palīdzības un izmantojuši medicīnas iestāžu pakalpojumus. Pēc palīdzības aptaujātie bija griezušies galvenokārt tikai slimības vai traumu gadījumā.

Fiziskā aktivitāte ir viens no veidiem, kā uzlabot vai saglabāt savu veselību. Bet apsekojuma rezultāti parādīja, ka tikai 11% aptaujāto sieviešu un 19% vīriešu regulāri piedalījās fiziskajās aktivitātēs. Tādējādi jāsecina, ka fiziskā aktivitāte kā veselības uzlabošanas un saglabāšanas veids Latvijā nav izplatīts .

Nozīmīgs veselības riska faktors ir smēķēšana. 1994. gada dzīves apstākļu apsekojuma dati parādīja, ka smēķē 56% no visiem aptaujātajiem vīriešiem un attiecīgi 17% sieviešu. Salīdzinot ar šos datus ar 1990. gadā veiktā epidemioloģiskā pētījuma rezultātiem, redzam, ka vīriešu smēķētāju īpatsvars ir samazinājies, bet sieviešu - palielinājies.

Arī alkoholisko dzērienu patēriņš tiek uzskatīts par svarīgu riska faktoru veselībai. Latvijā alkohola patēriņš pēdējos gados ir būtiski palielinājies. Pēc oficiāliem datiem Latvijā absolūtā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju palielinājās no 5,3 litriem 1990.gadā līdz 8,0 litriem 1995. gadā (4.1. tab.). Alkoholiskos dzērienus inflācija ir skārusi mazāk nekā citas preces (8. piel.). Alkoholisko dzērienu salīdzinoši zemās cenas daļēji izskaidro tā patēriņa palielināšanos. Reālais alkoholisko dzērienu patēriņa apjoms ir vēl lielāks, jo oficiālā statistika neuzskaita pašdarinātā un kontrabandas ceļā valstī ievestā alkohola patēriņu. Pēc iepriekš minētā dzīves apstākļu apsekojuma datiem 14% aptaujāto vīriešu divu nedēļu laikā alkoholu bija lietojuši vairāk nekā trīs dienas, 17% - divas dienas, 69% - vienu dienu, bet sieviešu attiecīgi 3, 8 un 89%.

4.1. tabula

Alkoholisko dzērienu patēriņš uz vienu iedzīvotāju

(gadā, absolūtā alkohola litros)

1990 1991 1992 1993 1994 1995

5,3 5,3 5,2 6,4 7,8 8,0

Fiziskās aktivitātes nodarbības neprasa daudz papildus izdevumu, bet smēķēšana un alkohols izraisa papildu izdevumus mājsaimniecību budžetā. Novērtējot iedzīvotāju attieksmi pret savu veselību, jāsecina, ka Latvijas iedzīvotāju vēlme saglabāt savu veselību ir uzskatāma par zemu. Viena no iespējām, kā to izmainīt, ir paaugstināt iedzīvotāju vispārējo un sanitāro izglītības līmeni.

4.2. Iedzīvotāju saslimstība

Pēc medicīnas statistikas datiem 90. gados ir palielinājusies saslimstība ar tādām slimībām kā difterija, kašķis, tuberkuloze, asinsrites, psihiskās slimības, alkoholisma psihozes, AIDS, venēriskās slimības. Turpmāk darbā saslimstība ar atsevišķām slimībām tiek analizēta atbilstoši medicīnas statistikā pieņemtai secībai. Pētījumā iekļautas tās slimības, kuru izplatība pēdējos gados Latvijā ir palielinājusies. Darbā analizēti galvenokārt vispārīgie saslimstības rādītāji.

Visstraujāk ir palielinājusies iedzīvotāju saslimstība ar difteriju. Ja 1990. gadā saslimšanas ar difteriju gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem bija tikai 0,1, tad 1995. gadā tas palielinājās līdz 14,6 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Šai laikā palielinājās arī iedzīvotāju saslimstība ar kašķi, no 24 līdz 95 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju, t.i., gandrīz četras reizes.

Pasliktinoties iedzīvotāju dzīves apstākļiem, ievērojami pieaugusi iedzīvotāju saslimstība ar tuberkulozi. Tuberkuloze galvenokārt ir nabadzīgo iedzīvotāju slimība. Salīdzinot iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju dinamiku ar slimnieku skaitu un mirušo skaitu no tuberkulozes, redzam, ka saistība ir visai cieša (9. piel.). Laikposmā no 1990. līdz 1995. gadam reālais IKP ir samazinājies par 51%, bet tuberkulozes slimnieku skaits, kuriem diagnoze uzstādīta pirmoreiz, ir palielinājies par 74%, bet no tuberkulozes mirušo skaits - par 122%. Bet vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem minētie rādītāji bija pieauguši attiecīgi par 84% un 154%.

Pēdējos sešos gados samazinājies tuberkulozes slimnieku skaits, kuri atrodas ārstnieciski profilaktisko iestāžu uzskaitē. Tas ir skaidrojams ar slimnieku kontingentu uzskaites precizēšanu. 1990. gadā mirušo un pirmreizējo tuberkulozes slimnieku skaita attiecība bija 21 pret 100, bet 1995.gadā 26 pret 100. Tādējādi tuberkulozes slimnieku izdzīvošanas iespējas ir samazinājušās.

Kā nelabvēlīgs rādītājs jāatzīmē BK+ slimnieku (slimnieki, kuriem konstatēta tuberkulozes mikrobaktēriju izdalīšanās) skaita palielināšanās: no 28,7 uz 100 000 iedzīvotājiem 1991. gadā līdz 50,4 1995. gadā.

Saslimstība ar tuberkulozi ir visai atšķirīga dažādos Latvijas rajonos un pilsētās. Lai noteiktu saslimstības ar tuberkulozi teritoriālās diferenciācijas pakāpi, tika aprēķināti mirstības un saslimstības rādītāju variācijas koeficienti. Mirstības no tuberkulozes teritoriālās atšķirības pa rajoniem Latvijā visumā ir samazinājušās (variācijas koeficients 1991. g. - 52,2%, 1995. g. - 43,8%). Turpretī saslimstības teritoriālā diferenciācija ir palielinājusies (pēc pirmoreiz uzstādītām diagnozēm laikposmā no 1991. līdz 1995.g. - no 20,2% līdz 26,0%, bet vispārējai saslimstībai - no 17,1% līdz 23,9%). Saslimstības atšķirību palielināšanos var skaidrot ar dažādo profilaktisko apskašu organizācijas līmeni valsts rajonos, kā arī ar iedzīvotāju dzīves līmeņa atšķirībām tajos. Samazinoties iedzīvotāju ienākumiem, samazinās arī medicīnisko iestāžu pieejamības iespējas (cilvēkiem dažkārt vienkārši nav naudas, lai aizbrauktu pie ārsta).

Augstākie saslimstības no tuberkulozes rādītāji 1991.-1995. gados bija Kuldīgas, Saldus un Gulbenes rajonā, bet zemākie - Talsu, Ventspils un Krāslavas rajonā (4.1. att.). Tomēr no 4.1. attēla datiem nevar viennozīmīgi secināt, ka rajonos ar augstākiem saslimstības rādītājiem ir nelabvēlīgākā situācija. Iespējams, ka šajos rajonos ir labāk organizēts profilaktiskais darbs, lai ātrāk atklātu tuberkulozes slimniekus.

Pēdējos gados Latvijā palielinājusies arī iedzīvotāju saslimstība ar asinsrites slimībām (4.2. tab.). Slimnieku skaits, kuriem diagnoze uzstādīta pirmoreiz, ir palielinājies visās vecuma grupās, vislielākais slimnieku skaita palielinājums vērojams pusaudžiem.

Nozīmīgākais iedzīvotāju saslimstības cēlonis ir ļaundabīgie jaunveidojumi. Laikposmā no 1991. līdz 1995. gadam saslimstība ar ļaundabīgajiem jaunveidojumiem ir palielinājusies (4.2. att.). Onkoloģisko slimnieku skaits vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem, kuri atrodas ārstnieciski profilaktisko iestāžu uzskaitē, 1995. gadā salīdzinājumā ar 1990. gadu ir palielinājies par 305,7 cilvēkiem jeb par 21,6%, bet to, kuriem diagnoze uzstādīta pirmoreiz, par 37,5 cilvēkiem jeb par 13,3%. Mirušo skaits attiecīgi samazinājies par 6,6 cilvēkiem vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem jeb par 11,1%.

4.2. tabula

Saslimstība ar asinsrites sistēmas slimībām Latvijā

(uz 1000 attiecīgās vecuma grupas iedzīvotājiem)

1991 1992 1993 1994 1995

Vispārējā saslimstība

Pieaugušie 126,7 115,2 110,0 121,9 151,1

Pusaudži * 7,2 10,2 12,8

Bērni 7,1 7,4 7,1 8,0 9,8

Primārā saslimstība

Pieaugušie 16,0 15,1 15,9 19,4 27,4

Pusaudži * 2,7 4,6 7,0

Bērni 2,3 2,7 3,0 3,7 6,4

ķķķķķķķķķķķķķķķķķķķķķķķķķ

* Līdz 1993.gadam atsevišķi netika veikta uzskaite vecuma grupās pusaudžiem un bērniem.

4.2. attēls

Latvijas iedzīvotāju saslimstība un mirstība

no ļaundabīgiem jaunveidojumiem

(vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem, 1990.g.=100%)

Pēdējos gados strauji ir palielinājies onkoloģisko slimnieku skaits, kuri atrodas ārstnieciski profilaktisko iestāžu uzraudzībā, bet mirušo relatīvais skaits praktiski nav izmainījies.

Teritoriālās atšķirības saslimstībā ar ļaundabīgiem audzējiem starp rajoniem ir mazākas nekā tuberkulozes gadījumā. Augstākie saslimstības rādītāji laikposmā no 1991. līdz 1995. gadam bija Rīgā, Liepājas un Cēsu rajonā, bet zemākie attiecīgi Ventspils un Rīgas rajonā un Ventspils pilsētā (4.3. att.).

4.3. attēls

Pirmreizēji ar ļaundabīgiem audzējiem saslimušo un mirušo skaits

Latvijas pilsētās un rajonos vidēji gadā

no 1991. līdz 1995. gadam (vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem)

1995. gadā Latvijas ārstnieciski profilaktiskajās iestādēs uzskaitē bija 48,9 tūkst. slimnieku ar diagnozi psihiskās slimības. Laikposmā no 1990. līdz 1995.gadam slimnieku skaits, kuri gada laikā ņemti uzskaitē, ir palielinājies par 18 vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem jeb par 13,7%. (4.4. att.). Lielākais saslimstības no šizofrēnijas palielinājums bija 1992. gadā, kad pastāvēja arī augstākais inflācijas un emigrācijas līmenis valstī.

4.4. attēls

Latvijas iedzīvotāju saslimstība ar atsevišķām psihiskām slimībām

(vidēji uz 100 000 iedzīvotājiem, 1990.g. = 100%)

Laikposmā no 1990. līdz 1995.gadam slimnieku relatīvais skaits, kuriem pirmoreiz uzstādīta alkoholisma diagnoze, ir palielinājies par 34%, bet kuriem pirmo reizi uzstādīta narkomānijas un toksikomānijas diagnoze, palielinājies par 7% (sk. 4.3. tab.). Faktiskais jauno slimnieku skaits ir lielāks, jo iepriekš minētie dati par narkomānijas un toksikomānijas slimnieku skaitu neaptver slimniekus, kuri ārstējas anonīmajās ārstniecības iestādēs.

Pēdējos gados Latvijā ir reģistrēti pirmie mirušie no AIDS - viens 1991.gadā un divi 1994. gadā. Pavisam Latvijā 1994. gadā bija reģistrēti 25 inficējušies, no kuriem 8 slimo ar AIDS. Salīdzinājumā ar 1990. gadu to skaits ir attiecīgi palielinājies par 17 un 8 (1990. gadā nebija reģistrēts neviens AIDS slimnieks). Ar gandarījumu ir jāatzīmē, ka saslimstība ar AIDS vēl nav ieguvusi kaut cik nozīmīgus apmērus.

4.3. tabula

Iedzīvotāju saslimstība ar alkoholismu un narkomāniju

(uz 100 000 iedzīvotājiem, 1990.g. = 100%)

1991 1992 1993 1994 1995

Slimnieku skaits, kuriem diagnoze

uzstādīta pirmoreiz

Alkoholisms un alkohola psihoze 85,0 69,0 107,0 139,0 134,3

Narkomānija un toksikomānija 84,2 81,6 126,3 73,7 106,7

Slimnieku skaits, kuri atrodas ārstnieciski

profilaktisko iestāžu uzskaitē

Alkoholisms un alkohola psihoze 96,4 90,0 87,6 85,3 89,0

Narkomānija un toksikomānija 102,1 103,8 120,4 131,5 136,0

Būtiskas izmaiņas pēdējos gados novērotas saslimstībā ar venēriskām slimībām. Katru gadu vairāk nekā 5 tūkst. cilvēku pirmo reizi uzstāda šādu diagnozi. Slimnieku skaits, kuriem šī diagnoze uzstādīta pirmoreiz no 1990. līdz 1995. gadam ir palielinājies divas reizes, pie tam slimnieku relatīvais skaits ar diagnozi sifiliss ir pieaudzis gandrīz divdesmit reizes (4.4. tab.).

4.4. tabula

Iedzīvotāju saslimstība ar venēriskajām slimībām

(uz 100 000 iedzīvotājiem)

1990 1991 1992 1993 1994 1995

Slimnieku kopskaits 104 101 136 195 208 207

Tai skaitā ar diagnozi

sifiliss 4,8 8,1 10,3 31,8 59,3 91,9

gonoreja 99,3 92,4 124,5 162,0 147,0 111,2

4.3. Iedzīvotāju invaliditātes dinamika

Nozīmīgs iedzīvotāju veselības stāvokļa raksturotājs ir invaliditāte. Valstī 1995. gada beigās bija 103,4 tūkst. pensionāru, kuri saņēma invaliditātes pensijas. Laikposmā no 1990. līdz 1995. gadam invalīdu skaits palielinājās par 36,5 tūkst. cilvēku jeb 55%. Turklāt tāds pieaugums noticis iedzīvotāju kopskaita samazināšanās apstākļos. Tiesa, invalīdu skaits 1995. gadā nedaudz samazinājies. Pirmoreiz par invalīdiem 1995. gadā tika atzīti 12 tūkst. cilvēku, no kuriem 34,2% bija strādājošie, bet 65,8% nestrādājošie. No visiem strādājošajiem invalīdiem uz mūžu atzīto invalīdu skaits bija 4,8%, bet no nestrādājošajiem attiecīgi - 1,2%.

Par invalīdiem pirmoreiz atzīto strādājošo skaits 1995. gadā salīdzinājumā ar 1990. gadu samazinājies par 2477 cilvēkiem jeb par 38%. Samazinājums atzīmēts no visiem invaliditātes cēloņiem (4.5. att.). Šāds stāvoklis ir izskaidrojams ar to, ka bezdarba apstākļos riskam zaudēt darbu vairāk ir pakļauti cilvēki ar sliktu veselību.

Nozīmīgākie invaliditātes cēloņi ir sirds un asinsvadu saslimšana, ļaundabīgie jaunveidojumi, traumas.

4.5. attēls

Pirmoreiz par invalīdiem atzīto strādājošo skaits

pa invaliditātes cēloņiem 1990.-1994. g.

5. Mirstība un mūža ilgums

5.1. Mirstības uzskaites pilnīgums un ticamība

Ir notikušas vairākas pārmaiņas mirušo uzskaitē un atsevišķu mirstības rādītāju aprēķināšanā 90. gados. Tas nedaudz ir ietekmējis mirstības analīzi. Tāpēc īsumā aplūkosim šīs izmaiņas.

Iedzīvotāju mirstības uzskaites ticamība Latvijā tradicionāli ir visai augsta, kaut gan šai ziņā pastāv arī zināmas problēmas. Pēdējos gados vairāk nekā 90% visu miršanas gadījumu tiek reģistrēti viena mēneša laikā kopš nāves iestāšanās. Aptuveni viena trešdaļa miršanas gadījumu Latvijā notiek veselības aizsardzības iestādēs, bet vairāk nekā puse gadījumu - mājās. Mājās notiek ap 60% miršanas gadījumu no asinsrites sistēmas slimībām, viena puse miršanas gadījumu no jaunveidojumiem, 1/3 - no elpošanas orgānu slimībām.

Pēdējos gados 95-99% miršanas apliecību izsniedz ārsti. 30-40% mirušo tiek izdarīta sekcija. Sakarā ar to, ka 1990. gadā tika atcelta prasība izdarīt sekciju slimnīcās mirušajiem no atsevišķiem nāves cēloņiem, kā arī vēlāk stājās spēka jauni likumdošanas akti par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību, sekciju izdarīšanas īpatsvars slimnīcās mirušajiem pēdējā laikā ir ievērojami samazinājies. Ja 1985. gadā šis īpatsvars valstī bija 79% , tad 1990. gadā - 59%, bet 1994.gadā - vairs tikai 25%. Sekciju īpatsvara samazināšanās izraisījusi zināmu mirstības pieaugumu nāves cēloņu grupā “Simptomi un nenoskaidroti stāvokļi”. Ja 1990. g. uz 100 tūkst. iedzīvotājiem no šī cēloņa bija reģistrēti 41,4 mirušie, tad 1995. g. - 65,2.

Ar 1991.g. Latvijā ieviesa jaunu dzīvi dzimuša bērna definīciju, kas atbilst starptautiskajiem standartiem. Šī akcija par aptuveni 1/4 palielināja zīdaiņu mirstības koeficientus un nedaudz ietekmēja arī vispārējo mirstības koeficientu un paredzamā mūža ilguma rādītāju.

5.2. Mirstības un mūža ilguma vispārējās tendences

Vidējais mūža ilgums ir viens no svarīgākiem tautas veselības un dzīves līmeņa rādītājiem. Latvijā pirms Otrā pasaules kara tas bija augstāks nekā vairākās Austrumeiropas valstīs (Bulgārijā, Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā), Dienvideiropas valstīs un aptuveni atbilda tā līmenim Austrijā, Beļģijā, Francijā, Skotijā un Somijā.

Otrais pasaules karš, okupācija un inkorporācija PSRS atstāja negatīvu ietekmi uz tautas veselību un dzīvotspēju. Tomēr paredzamais mūža ilgums Latvijā līdz pat 60.gadu vidum turpināja palielināties, galvenokārt samazinoties bērnu mirstībai. Šai laikā paredzamais mūža ilgums Latvijā nedaudz atpalika no Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstu līmeņa un bija augstāks nekā Austrumeiropā un Dienvideiropā (5.1. tabula).

5.1. tabula

Jaundzimušo paredzamais mūža ilgums

Baltijas republikās un Eiropā 1955.-1995. g. (gadi)

1955.-1960. g. 1980.-1985. g. 1990.-1995. g.

Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes

Baltijas republikas 64,9* 71,8* 64,9 74,8 64,1 75,4

tai skaitā:

Latvija 65,2 72,4 64,4 74,2 63,3 74,9

Eiropa 65,6 70,4 70,0 76,7 68,9 77,0

tai skaitā:

Austrumeiropa 64,3 68,9 67,3 74,3 63,8 74,1

Ziemeļeiropa 68,1 73,3 71,3 77,3 72,7 78,7

Dienvideiropa 64,1 68,3 70,8 76,9 73,0 79,3

Rietumeiropa 67,1 72,5 70,9 78,2 73,0 79,7

* Aprēķināts kā vidējais lielums no vīriešu un sieviešu mūža ilguma atsevišķās Baltijas republikās 1958.-1959.g., sverot to ar iedzīvotāju skaitu.

Mūža ilguma turpmākā samazināšanās Latvijā bija rezultāts padomju stagnācijas perioda galvenajām iezīmēm: sociālās infrastruktūras progresējošai atpalicībai, veselības aizsardzības finansēšanai pēc atlikuma principa, dzīvesveida regresam, kas izpaudās ieilgušā kvalitatīvu pārtikas produktu nodrošinājuma krīzē, sabiedrības alkoholizācijā u.tml. Minētās iezīmes izpaudās arī gandrīz visās pārējās bijušās PSRS republikās un Austrumeiropas valstīs.

Īslaicīgā pretalkoholisma kampaņa, pārbūves procesu aizsākums un tautas pašapziņas un nacionālās pašnoteikšanās kustības straujš pieaugums 1985.-1988. gados izraisīja mūža ilguma pieaugumu Latvijā, galvenokārt, mirstības samazināšanās rezultātā no nedabiskās nāves cēloņiem. Sociālisma demontāža, PSRS sabrukums un tās komunistisko satelītvalstu pāreja uz tirgus saimniecību, arvien progresējošā ekonomiskā krīze un sociālās nestabilitātes pieaugums 90.gados izraisīja tajās ievērojamu sociāli ekonomiskās attīstības tempu kritumu. Tas izpaudās arī mūža ilguma vēl krasākā lejupslīdē, sevišķi vīriešiem (5.1.attēls).

5.1. attēls

Vīriešu un sieviešu paredzamā mūža ilguma dinamika Latvijā 1959.-1995. g.

Pašlaik pasaulē visaugstākie mūža ilguma rādītāji ir fiksēti Japānā: vīriešiem 76, sievietēm 82 gadi. Starp Eiropas valstīm visaugstākie rādītāji ir Islandē un Šveicē: attiecīgi 75 un 81 gads. Vīriešu vidējais mūža ilgums Latvijā - 60 gadi ir zemāks nekā pirms 30 gadiem un pēc tā lieluma Latvija ieņem vienu no pēdējām vietām Eiropā. Sievietēm Latvijā tas ir praktiski 50. gadu nogales līmenī. Vīriešu vidējā mūža ilguma ziņā Latviju apsteigušas virkne jaunattīstības valstu, piemēram, Tunisija, Ķīna, Malaizija, Libāna, Urugvaja, Čīle, Venecuēla u.c. Šai ziņā stāvoklis Latvijā jāvērtē kā krīzes situācija, kas raksturīgs arī pārējām Austrumeiropas valstīm.

Pašreizējā situācijā kā galvenais prioritārais virziens Latvijas Republikas sociālajā politikā ir uzskatāms iedzīvotāju mūža ilguma lejupslīdes apturēšana. Tikai pārvarot ekonomisko krīzi un novirzot sociālām vajadzībām un veselības aprūpei pietiekamu līdzekļu daudzumu (vismaz līdz līmenim, kādā šīm vajadzībām atvēl valstis ar augstākiem mūža ilguma rādītājiem), var sagaidīt stāvokļa uzlabošanos. Situāciju Latvijā šai ziņā ievērojami saasina augstā iedzīvotāju novecošanās pakāpe. Vecie cilvēki slimo biežāk un arī iedzīvotāju mirstība pieaug līdz ar vecuma palielināšanos. Tāpēc valstīs ar augstāku iedzīvotāju novecošanās līmeni veselības aprūpei ir jānovirza vairāk līdzekļi nekā valstīs ar demogrāfiski jaunāku iedzīvotāju sastāvu.

5.3. Mirstība pa vecuma grupām un galvenajiem nāves cēloņiem

Vidējā mūža ilguma samazināšanos Latvijā 90. gados ir izraisījis mirstības pieaugums darbaspējīgā vecumā, sevišķi pēc 35 gadu vecuma (5.2. attēls). Situācija ir īpaši nelabvēlīga vīriešiem. Mirstība palielinājusies visās galvenajās nāves cēloņu grupās, taču sevišķi no visu veidu nelaimes gadījumiem un asinsrites sistēmas slimībām (5.2. tabula). Pēc pēdējiem pieejamajiem datiem varbūtība nomirt no nelaimes gadījumiem un saindēšanās Latvijā gan vīriešiem, gan sievietēm ir viena no augstākajām Eiropā (5.3. attēls).

5.2. attēls

Vīriešu un sieviešu paredzamā mūža ilguma izmaiņas Latvijā

mirstības ietekmes rezultātā atsevišķās vecuma grupās 1991.-1994. g. (gadi)

5.3. attēls

Varbūtības nomirt visā paredzamā mūža laikā no nelaimes gadījumiem

un saindēšanās Eiropas valstīs 90. gadu vidū pēdējie publicētie dati

(rēķinot uz 1000 dzimušajiem vīriešiem un sievietēm)

5.2. tabula

Atsevišķu nāves cēloņu un vecuma grupu ietekme

jaundzimušo paredzamā mūža ilguma izmaiņās

Latvijā 1991.-1994. g. (gadi)

Kopā Tai skaitā vecumā

0-24 25-64 65+

Vīrieši

Kopā -4,35 0,18 -3,80 -0,73

tai skaitā

Ļaundabīgie jaunveidojumi 0,10 0,04 0,06 0,00

Asinsrites sistēmas slimības -2,02 -0,02 -1,48 -0,52

Elpošanas orgānu slimības -0,30 0,00 -0,27 -0,03

Gremošanas orgānu slimības -0,12 0,00 -0,12 0,00

Nelaimes gadījumi, saindēšanās, traumas -1,58 0,04 -1,54 -0,08

Pārējie nāves cēloņi -0,43 0,06 -0,45 -0,04

Sievietes

Kopā -1,90 0,02 -1,63 -0,29

tai skaitā

Ļaundabīgie jaunveidojumi 0,09 0,05 0,06 -0,02

Asinsrites sistēmas slimības -0,91 -0,02 -0,75 -0,14

Elpošanas orgānu slimības -0,06 -0,01 -0,06 0,01

Gremošanas orgānu slimības -0,07 0,00 -0,08 0,01

Nelaimes gadījumi,saindēšanās, traumas -0,55 0,05 -0,61 0,01

Pārējie nāves cēloņi -0,40 -0,05 -0,19 -0,16

Kā liecina standartizētie mirstības koeficienti, arī mirstības intensitāte no asinsrites sistēmas slimībām Latvijā 90.gados ir ievērojami augstāka nekā Rietum- un Ziemeļeiropas, kā arī Austrumeiropas valstīs. Mirstībā no ļaundabīgajiem jaunveidojumiem atšķirības nav tik būtiskas.

Īpašu uzmanību piesaista ilgstoša mirstības palielināšanās no asinsrites sistēmas slimībām, kamēr vairumā attīstīto valstu ir pilnīgi pretēja tendence - samazināšanās, sevišķi sievietēm. Saskaņā ar projektu MONICA (multinational MONItoring of trends and determinants of cardiovascular disease), kuru 26 pasaules valstu 39 pilsētās (tai skaitā arī Baltijā) realizēja Pasaules Veselības organizācija, analizējot iedzīvotāju mirstību vecuma grupā 35-64 gadi, galvenie riska faktori asinsrites sistēmas slimībām ir paaugstināts holesterīna un asinsspiediena līmenis, pārlieku liela ķermeņa masa un smēķēšana. Vairākos pētījumos, kuros ir analizētas atšķirīgās tendences mirstībā no asinsrites sistēmas slimībām Rietum un Austrumeiropas valstīs, norādīts uz atšķirībām diētas paradumos, kā arī smēķēšanā un stipro alkoholisko dzērienu pārlieku lielā patēriņā Austrumeiropas reģionā.

Mūsdienu sabiedrībā, ko raksturo augsta iedzīvotāju sastāva novecošanās pakāpe, arvien lielāku lomu veselības stāvokļa un mirstības raksturošanā iegūst hroniskas slimības un kompleksa patoloģija. Viena galvenā slimība, ko statistika fiksē kā nāves pamatcēloni, vairs nevar adekvāti raksturot iedzīvotāju mirstību un būt par pamatu stratēģijas izvēlē iedzīvotāju vidējā mūža ilguma pagarināšanai. Speciāli aprēķini liecina, ka vairākām slimību grupām, kuras parasti nav nāves pamatcēlonis, ir svarīga loma iedzīvotāju mirstībā. Galvenās no tām ir smadzeņu asinsvadu bojājumi, endokrīnās sistēmas slimības, t.sk. cukura diabēts un psihiski traucējumi.

5.4. Mirstības un mūža ilguma atšķirības pēc dzīvesvietas

Pilsētu un lauku iedzīvotājiem visumā raksturīgas līdzīgas iedzīvotāju mirstības izmaiņu tendences. Tomēr iedzīvotāju mūža ilgums laukos Latvijā visā pēckara periodā sistemātiski ir zemāks nekā pilsētās. 1991. gadā šī starpība bija divi gadi, bet 1995. gadā 1,4 gadi. 90. gados laukos iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanās ir notikusi straujāk nekā pilsētās. 1995. gadā lauku vīriešu paredzamais mūža ilgums sasniedza tikai 59 gadus, bet lauku sievietēm -73 gadus. Vīriešu mūža ilgums Latvijas laukos 1995. g. bija par 5,4 gadiem zemāks, bet pilsētās par 4,2 gadiem zemāks nekā 50. gadu beigās. Sievietēm minētajā laika periodā gan pilsētās, gan laukos tas ir palielinājies par 0,9 gadiem.

Gan vīriešiem, gan sievietēm laukos raksturīga augstāka mirstība no asinsrites sistēmas slimībām un nelaimes gadījumiem, daļēji arī no elpošanas orgānu slimībām. Turpretī, mirstība no ļaundabīgiem jaunveidojumiem augstāka ir pilsētās, kas norāda uz kancerogēno faktoru lielāku ietekmi tajās nekā laukos.

Pilsētnieku un laucinieku dzīvotspējas atšķirības izraisa galvenokārt sociāli faktori. Valstīs, kur atšķirības starp pilsētu un lauku iedzīvotāju labklājības līmeni samazinātas līdz minimumam, piemēram, Somijā mirstība un paredzamais mūža ilgums pilsētās un laukos ir praktiski izlīdzinājušies.

Kā liecina oficiālie statistiskie dati, demogrāfu un epidemiologu veiktie salīdzinošie pētījumi, mūsdienās pat ekonomiski attīstītās valstīs pastāv ievērojamas teritoriālas atšķirības iedzīvotāju mirstībā un mūža ilgumā. Tāpēc Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālā biroja dokumentā “Uzdevumi - veselību visiem” kā svarīgs mērķis līdz 2000. gadam ir minēts mirstības un mūža ilguma rādītāju atšķirību samazināšana starp iedzīvotāju sociāli ekonomiskām grupām un valstu reģioniem vismaz par 25 procentiem.

Mūsu un citu autoru pētījumi rāda, ka mirstības teritoriālās atšķirības pastāvēja un vēl joprojām pastāv arī Latvijā, tomēr tās ir mazākas nekā agrāk. Zīdaiņu mirstības diferenciācijas analīze ir ļāvusi izdarīt secinājumu, ka tās augstāks līmenis valsts rietumu un centrālajos rajonos saistāms ar ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos, kā arī ar mazāk attīstīto sociālo infrastruktūru.

Līdzīga aina teritoriālās diferenciācijas jomā paveras, ja analizējam visu iedzīvotāju mirstību. 80. gadu beigās zems paredzamais mūža ilgums bija Latvijas austrumu un daļēji arī rietumu daļā. Noturīgi labvēlīgāki mūža ilguma rādītāji ir lielākājās pilsētās. Visai lielas mūža ilguma atšķirības vērojamas starp lieliem republikas reģionu centriem un šo centru rajoniem. Piemēram, Daugavpils pilsētā un rajonā mūža ilguma starpība 1988.-1989. g. bija 2,3 gadi, Liepājas pilsētā un rajonā 2,4 , Rēzeknes pilsētā un rajonā 2,7 , Ventspils pilsētā un rajonā 3,2 gadi. Diemžēl, pietiekami detalizētu datu par iedzīvotāju mirstību teritoriālā aspektā mūsu rīcībā par 90. gadiem nav. Tomēr mirstības koeficientu netiešās standartizācijas rezultāti liecina, ka mirstības teritoriālā diferenciācija turpina pieaugt.

Mūža ilguma teritoriālās atšķirības Latvijā izraisa galvenokārt mirstība jaunākajās vecuma grupās un darbaspējīgā vecumā. Augsta mirstība darbaspējīgā vecumā ir visos valsts austrumu rajonos. Vislielākās atšķirības mirstībā teritoriālā aspektā pastāv eksogēnajiem (ārējās vides apstākļu noteiktiem) nāves cēloņiem - infekcijas un parazitārajām slimībām, elpošanas orgānu slimībām, nelaimes gadījumiem. No šiem nāves cēloņiem mirstība ir augstāka republikas austrumu daļā.

Mirstība no ļaundabīgiem jaunveidojumiem un infarkta augstāka ir lielākajās pilsētās. Turpretī mirstība no visu veidu nelaimes gadījumiem, arī no transporta nelaimes gadījumiem, pašnāvībām un slepkavībām, viszemākā ir tieši republikas nozīmes pilsētās.

Pēc vairākiem nāves cēloņiem (iedzimti attīstības traucējumi, infarkts, noslīkšana u.c.) Rīgā 90. gados ir vieni no augstākiem mirstības rādītājiem Latvijā, kas neatbilst pilsētas veselības aprūpes potenciālam un sociālās infrastruktūras nodrošinājumam.

5.5. Mirstības un mūža ilguma sociāli ekonomiskās atšķirības

Mūsu pētījumi liecina, ka pārsvarā fiziskā darbā nodarbinātajiem iedzīvotājiem mirstība ir augstāka nekā garīgajā darbā nodarbinātajiem. Vīriešiem šīs atšķirības ir vairāk izteiktas nekā sievietēm un laukos vairāk izteiktas nekā pilsētās. Fiziskā darbā nodarbināto mirstības pārsvaram pār garīgā darbā nodarbināto mirstību ir izteikta likumsakarība saistībā ar vecumu. Jaunākajās darbaspējīgā vecuma grupās tas arvien palielinās, sasniedzot maksimumu vīriešiem 35-39, sievietēm 25-29 gadu vecumā, pēc tam atkal samazinās. Šāda atšķirību likumsakarība pa vecuma grupām galvenokārt ir izskaidrojama ar fiziskā darbā nodarbināto lielāku mirstības risku no visa veida nelaimes gadījumiem. Par 90. gadiem precīzu aprēķinu nav, jo mūsu rīcībā nav nepieciešamās statistiskās informācijas.

Dati par vairākām Eiropas valstīm liecina, ka līdz ar apmācības gadu skaita palielināšanos mirstības intensitāte kļūst par arvien zemāka. Mirstības diferenciācija atkarībā no izglītības līmeņa sievietēm parasti ir izteiktāka nekā vīriešiem. Arī Latvijā mirstības varbūtības visās vecuma grupās ir jo zemākas, jo augstāks ir izglītības līmenis. Sevišķi lielas atšķirības ir jaunākajās vecuma grupās, kad cilvēki iet bojā nelaimes gadījumos un mirst pārsvarā no eksogeniem nāves cēloņiem. Piemēram, 80. gadu beigās mirstība 30-39 gadu vecumā vīriešiem ar augstāko un nepabeigtu augstāko izglītību bija piecas reizes zemāka nekā mirstība vīriešiem ar nepabeigtu vidējo un zemāku izglītības līmeni. Sievietēm šajā vecumā šīs atšķirības bija vēl nedaudz lielākas.

Līdz ar izglītības līmeņa paaugstināšanos veselība cilvēku vērtību skalā iegūst lielāku nozīmi. Augstāks izglītības līmenis liecina arī par cilvēka lielāku sociālo aktivitāti. Pēc gerontologu uzskata, cilvēki, kas ir aktīvi līdz sirmam vecumam, dzīvo ilgāk.

Mūža ilgums latviešiem kopš 50.gadu beigām visu laiku ir bijis nedaudz augstāks nekā krievu tautības iedzīvotājiem (5.3. tabula). 1995. g. standartizētie koeficienti krievu tautības iedzīvotājiem vidēji par 1/7 pārsniedza standartizētos mirstības koeficientus latviešiem.

5.3.tabula

Latviešu un krievu tautības iedzīvotāju faktiskais un standartizētais

vidējais mūža ilgums Latvijā (gadi)

Gadi Jaundzimušo paredzamais mūža ilgums

Faktiskais Standartizētais (*)

Latvieši Krievi Latvieši Krievi

1958-1959 69,5 69,8 69,5 69,4

1969-1970 70,3 70,3 70,3 69,8

1978-1979 69,3 68,6 69,6 67,9

1988-1989 71,0 70,2 71,4 69,7

*) Par standartu izraudzīts visu Latvijas iedzīvotāju iedalījums pilsētu un lauku iedzīvotājos attiecīgajā laika periodā.

Lielais iebraucēju īpatsvars no Krievijas, Baltkrievijas un citiem reģioniem (sevišķi to lauku rajoniem), kas epidemioloģiskās pārejas ziņā atpaliek no Latvijas, kā arī nepietiekamā šo iebraucēju adaptācija vietējiem apstākļiem, varētu būt par cēloni tam, ka krievu tautības iedzīvotāju mirstības modelis nosaka nedaudz zemāku mūža ilgumu Latvijā nekā pamattautības iedzīvotājiem

6. Iedzīvotāju atražošanās

un dabiskais pieaugums

Iepriekšējās nodaļās bija raksturots stāvoklis atsevišķu demogrāfisko procesu jomā. Šo procesu ievirze pamatos ir nelabvēlīga, ko spilgtāk redzam, aplūkojot iedzīvotāju atražošanās un dabiskā pieauguma raksturojumus.

Progresējošā dzimstības samazināšanās pagājušā gadsimta otrajā pusē un mūsu gadsimta sākumā stipri pazemināja paaudžu nomaiņas pakāpi. Vēl pirms Pirmā pasaules kara iedzīvotāju atražošanās neto koeficients Latvijas teritorijā kļuva zemāks par vieninieku, norādot uz nedaudz sašaurinātu paaudžu nomaiņu. Tomēr iedzīvotāju dabiskais pieaugums vēl bija pozitīvs, lai gan ar tendenci samazināties.

Visā laikposmā starp diviem pasaules kariem Latvijā pastāvēja sašaurināts iedzīvotāju atražošanās režīms, kura intensitāte nebija pietiekama paaudžu pilnīgai atjaunošanai. Atražošanās neto koeficients svārstījās no 0,86 līdz 0,93, bet 30. gadu vidū ekonomiskās krīzes ietekmē tas noslīdēja līdz 0,80 - 0,86. Visos Latvijas novados, izņemot Latgali, 30.gados dabiskais pieaugums tuvojās depopulācijas slieksnim. Pilsētās atsevišķos gados (1929., 1933. - 1935.) mirušo skaits pat pārsniedza dzimušo skaitu, taču laukos dzimstība bija vēl pietiekami augsta, nodrošinot mērenu dabisko pieaugumu valstī kopumā.

Pēc Otrā pasaules kara dzimstība nedaudz pieauga, bet mirstība - samazinājās, tāpēc bija vērojams iedzīvotāju dabiskā pieauguma palielinājums. To sekmēja arī lielais iebraucēju pieplūdums. Kaut arī paaudžu nomaiņa jau 50. gados norisa nedaudz sašaurinātā apmērā, iedzīvotāju dabiskais pieaugums bija relatīvi liels, pārsniedzot 14 000 cilvēkus 1958., 1960. un 1961. gadā. 60. gados iezīmējās jauna tendence - dabiskā pieauguma sistemātiska samazināšanās, kas turpinājās līdz 70. gadu beigām. Šī tendence veidojās dzimstības samazināšanās un mirstības palielināšanās rezultātā. Dzimstības un mirstības līmeņi mainījās nevienmērīgi.

Pēc ilgstošas dzimstības, dabiskā pieauguma un vidējā mūža ilguma pazemināšanās 80. gados notika situācijas uzlabošanās, kas bija saistīta ar 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā īstenoto demogrāfisko politiku republikas, pašvaldību un daļēji arī vissavienības līmenī. Šo uzlabojumu veicināja arī fertīlā vecuma sieviešu kopuma vecumstruktūras uzlabošanās. Paaudžu nomaiņas intensitāte pieauga, 1986. - 1988. gadā minimāli pārsniedzot vienkāršās paaudžu nomaiņas līmeni.

Iedzīvotāju dabiskā pieauguma koeficients pieauga no 1,0 1979. gadā līdz 4,1 1986. gadā. Taču 80. gadu nogalē iedzīvotāju atražošanās intensitāte un dabiskais pieaugums sāka strauji sarukt, kas vēl izteiktāk noris Latvijas neatkarības gados.

Izmantojot amerikāņu demogrāfa S.Prestona izstrādāto metodiku, iedzīvotāju dabiskā pieauguma koeficientu sadala divās sastāvdaļās: pieaugumā (samazinājumā), kas veidojas konkrētās vecumstruktūras ietekmē, un pieaugumā (samazinājumā), ko nosaka iedzīvotāju atražošanās režīms. Kā izriet no 6.1. tabulas datiem, līdz pat 1993. gadam vecumsastāvs bija relatīvi labvēlīgs iedzīvotāju dabiskā pieauguma nodrošināšanai, taču atražošanās režīms visu laiku tam nav pietiekams, izņemot īslaicīgu periodu 80. gadu otrajā pusē. No tabulas redzams, cik strauji pazeminājies dabiskais pieaugums kopumā un atražošanās intensitātes krituma dēļ 90. gados.

6.1. tabula

Iedzīvotāju dabiskā pieauguma dinamika (promilēs)

Gadi Dabiskais Tai skaitā

pieaugums vecumstruktūras atražošanas

ietekmē intensitātes ietekmē

1934 -1935 3,3 5,9 -2,6

1958 -1959 6,3 8,3 -2,0

1965 -1966 3,8 6,8 -3,0

1969 -1970 3,0 4,3 -1,3

1973 -1974 2,5 3,5 -1,0

1986 -1987 4,0 3,6 0,4

1988 3,4 3,1 0,3

1989 2,4 2,8 -0,4

1990 1,2 1,7 -0,5

1991 -0,1 1,6 -1,7

1992 -1,5 1,2 -2,7

1993 -4,9 -0,8 -4,1

1994 -6,9 -1,8 -5,1

1995 -6,9 -0,8 -6,1

Iedzīvotāju dabiskā pieauguma koeficients pieauga no 1,0 1979. gadā līdz 4,1 1986. gadā. Taču 80. gadu nogalē iedzīvotāju atražošanās intensitāte un dabiskais pieaugums sāka strauji sarukt, kas vēl izteiktāk noris Latvijas neatkarības gados.

Izmantojot amerikāņu demogrāfa S.Prestona izstrādāto metodiku, iedzīvotāju dabiskā pieauguma koeficientu sadala divās sastāvdaļās: pieaugumā (samazinājumā), kas veidojas konkrētās vecumstruktūras ietekmē, un pieaugumā (samazinājumā), ko nosaka iedzīvotāju atražošanās režīms. Kā izriet no 6.1. tabulas datiem, līdz pat 1993. gadam vecumsastāvs bija relatīvi labvēlīgs iedzīvotāju dabiskā pieauguma nodrošināšanai, taču atražošanās režīms visu laiku tam nav pietiekams, izņemot īslaicīgu periodu 80. gadu otrajā pusē. No tabulas redzams, cik strauji pazeminājies dabiskais pieaugums kopumā un atražošanās intensitātes krituma dēļ 90. gados.

Ja 1986.-1987. gadā atražošanās neto koeficients bija 1,03 un 1989.-1990. gadā 0,96, tad 1994. gadā tas nokritās līdz 0,66 un kopš 1995. gada ir zemāks par 0,60. No Eiropas Padomes publikācijām redzams, ka tikai pundurvalstiņā Sanmarīno un Austrumvācijā (bij. VDR) paaudžu nomaiņa noris vēl nelabvēlīgāk.

1993. gads bija pirmais gads, kad arī laukos dzīvojošie nespēja nodrošināt pilnīgu paaudžu nomaiņu. Pilsētās situācija ir pavisam satraucoša. Turklāt lielākajās pilsētās atražošanās neto koeficients ir pat zemāks par 0,50.

1990. gadā iedzīvotāju dabiskais pieaugums vēl pārsniedza trīs tūkstošus cilvēku (1986. gadā 10,6 tūkst.), bet 1991. gadā tas pirmo reizi kļuva negatīvs. Depopulācijas apmēri strauji progresē. 1994. un 1995. gadā mirušo skaits jau gandrīz divkārt pārsniedza jaundzimušo skaitu, un ikgadējā saldo bilance izsakās ar lielumu, kas pārsniedz mīnus 17 000. Līdzīgs stāvoklis ir arī 1996.gadā.

Administratīvi teritoriālo vienību (rajonu, pilsētu) skaits pakāpeniski saruka 90. gados, kur tika nodrošināts iedzīvotāju pieaugums. Kā redzams no 6.2. tabulas, 1992. gadā valstī bija 14 rajoni, kuros dzimušo skaits pārsniedza mirušo skaitu, 1993. gadā bija tikai 3 (Talsu, Saldus un Ventspils rajons), bet kopš 1994. gada Latvijā nav nevienas lielākas pilsētas un neviena rajona ar pozitīvu dabisko pieaugumu. Visai ātri izmirst Latgales pagasti un pilsētas.

Ņemot vērā to, ka latviešiem dzimstība ir nedaudz augstāka nekā cittautiešiem, bet mirstība zemāka, atražošanās neto koeficients latviešiem ir augstāks par valsts vidējo. Tomēr tas ir par trešo daļu zemāks par nepieciešamo līmeni vienkāršai paaudžu nomaiņai. Tagad nevienai skaitliski lielākai tautībai nav nodrošināta pilnīga paaudžu nomaiņa. No tekošās iedzīvotāju dabiskās kustības datiem izriet, ka padomju periodā negatīvs dabiskais pieaugums latviešiem bija 1973. - 1981. un 1985. gadā. Tāds tas varēja būt arī tūlīt pēc kara, taču mūsu rīcībā nav ticamu datu.

Kā redzams no 6.3. tabulas, kopš 1992. gada latviešu atražošanās atkal ir nonākusi mīnusos, turklāt tā palielinās absolūti. Tagad praktiski visu tautību iedzīvotājiem mirstības līmenis ir augstāks par dzimstības līmeni. Kā izņēmums šeit ir vienīgi čigāni.

Prognozes liecina, ka iedzīvotāju atražošanās procesu raksturs tuvākajā laikā būtiski nemainīsies. Depopulācijas situācija saglabāsies tuvākajā un vidēji tālā perspektīvā. Pēc mūsu aprēķiniem Latvijas visu iedzīvotāju un arī latviešu skaits sistemātiski saruks. Ja demogrāfisko procesu intensitāte saglabātos 1995. gada līmenī, tad Latvijas iedzīvotāju skaits no pašreizējiem 2,50 miljoniem būs nokrities līdz 2,06 miljoniem 2015. gadā. Tikai uz dabiskās kustības rēķina iedzīvotāju skaits samazinātos par apmēram 300 000 cilvēku. Pat pieņemot daudz optimistiskākas hipotēzes, nevar izvairīties no prāviem cilvēku skaita zaudējumiem laikposmā līdz gadsimtu mijai un tūlīt pēc tam. Neapšaubāms ir arī tas, ka pat gadījumā, ja izmirstības procesu izdosies noslāpēt, latviešu tautas skaitliskais apmērs būs krietni vien sarucis.

Nobeigumā jāuzsver, ka pēdējo gadu valdības pasīvi vēroja demogrāfisko attīstību, praktiski pat nemēģinot ietekmēt iedzīvotāju atražošanās gaitu. Tikai vienu reizi, un tā bija 1995. gada valdība, kas 19. jūlijā izdeva rīkojumu “Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu”, un arī tad tas palika gandrīz nepamanīts, jo paredzētie pasākumi tiešām nevar izmainīt demogrāfisko procesu raksturu.

Pēc mūsu ieskatiem valsts un valdības vadītāju nostājai šajos jautājumos, tāpat nevalstisko organizāciju rīcībai, var būt visai būtiska nozīme tālāko procesu norisē. Uz to, ka pašreizējā demogrāfiskā politika Latvijā neatbilst demogrāfiskajai situācijai un tautas vēlmēm, norāda arī ANO Vispasaules konferences par iedzīvotājiem un attīstību (Kaira, 1994. g. septembris) dokumenti. Demogrāfiskās politikas un demogrāfisko prognožu izstrāde ir īpašs uzdevums, kuru biļetena veidotāji nebija paredzējuši speciāli aplūkot.

6.2. tabula

Dabiskais pieaugums pa rajoniem 1992.-1995. gadā

1992 1993 1994 1995 vidēji

1992 -1995

Kopā -3851 -12438 -17501 -17336 -12782

Pilsētas -3309 -9282 -12685 -12151 -9357

Lauki -542 -3156 -4816 -5185 -3425 Rīga -3101 -6074 -7326 -6908 -5852

Daugavpils -75 -475 -1017 -939 -626

Jelgava -43 -281 -344 -406 -269

Jūrmala -168 -343 -454 -437 -351

Liepāja -103 -510 -633 -573 -455

Rēzekne -104 -283 -350 -327 -266

Ventspils -157 -258 -279 -248 -236

Aizkraukles 58 -150 -254 -275 -155

Alūksnes 0 -123 -155 -169 -112

Balvu -154 -315 -404 -322 -299

Bauskas 161 -69 -205 -196 -77

Cēsu 39 -194 -223 -400 -195

Daugavpils -262 -424 -508 -449 -411

Dobeles 154 -53 -101 -114 -29

Gulbenes 9 -122 -104 -204 -105

Jelgavas -3 -142 -215 -228 -147

Jēkabpils -95 -267 -365 -398 -281

Krāslavas -204 -302 -483 -477 -366

Kuldīgas 38 -35 -180 -136 -78

Liepājas 35 -198 -253 -340 -189

Limbažu 63 -81 -160 -167 -86

Ludzas -352 -495 -627 -619 -523

Madonas 84 -95 -244 -237 -123

Ogres 133 -106 -180 -236 -97

Preiļu -60 -180 -279 -287 -202

Rēzeknes -201 -352 -460 -531 -386

Rīgas 97 -380 -601 -662 -386

Saldus 91 101 -75 -79 10

Talsu 53 23 -149 -170 -61

Tukuma 101 -49 -177 -212 -84

Valkas 16 -183 -287 -228 -171

Valmieras 49 -33 -341 -300 -156

Ventspils 50 10 -68 -62 -18

6.3. tabula

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums pa tautībām

Gads Tai skaitā

Kopā latvieši krievi baltkrievi ukraiņi poļi lietuvieši ebreji citi

1985 5585 -183 3817 916 962 -85 108 -255 305

1986 10632 2931 4977 1088 1157 -12 189 -200 502

1987 9985 2169 4999 1158 1157 14 215 -265 538

1988 8854 2392 3994 998 1142 -131 99 -198 558

1989 6338 2180 2459 612 919 -101 81 -322 510

1990 3106 1546 877 276 687 -284 14 -332 322

1991 -116 310 -545 -46 492 -235 16 -331 223

1992 -3851 -584 -2533 -323 274 -457 -48 -307 127

1993 -12438 -4429 -5399 -975 -220 -716 -234 -305 -160

1994 -17501 -6954 -6628 -1149 -313 -757 -351 -266 -1083

1995 -17336 -7730 -6441 -1191 -299 -820 -256 -260 -339