Informācija. problēmas

Baltijas jūra — mūsu jūra

Ir beigusies Helsinku komisijas Vides komitejas septītā gadskārtējā sanāksme, kas notika Rīgā un ilga veselu darba nedēļu. Līdz nākamā gada saietam, kad ap Baltijas jūru dzīvojošo tautu pārstāvji sastapsies — šoreiz Helsinkos —, ir vispusīgi novērtēta Baltijas jūras veselība, uzstādītas diagnozes un rekomendāciju — ieteikumu veidā izrakstītas receptes.

Vides komitejas priekšsēdētājs Nīls Peters Rūls savā runā galvenokārt uzsvēra tos virzienus, pie kuriem turpmāk jāstrādā visintensīvāk.

Šobrīd Baltijas jūras ekoloģiskā situācija nav viendabīga. Dažādās tās akvatorijās un reģionos piesārņojuma pakāpe un to veidi ir atšķirīgi. Daudz kas ir atkarīgs no stagnācijas periodiem — sāļā ūdens pieplūdes no Ziemeļjūras. 1993.gadā beidzās lielākais stagnācijas posms šajā gadsimtā un bija neparasti liels sāļā ūdens ieplūdums Baltijas jūrā. Taču šobrīd ir iestājies kārtējais stagnācijas posms un līdz ar to pirmajā vietā izvirzās ūdeņu eitrofikācijas problēma.

Irbes jūras šaurums un īpatnējā Gotlandes ieplaka ar 249 metru dziļumu izceļas ar sistemātiskiem stagnācijas posmiem. Īstenībā Gotlandes ieplaka ir mirusi valstība — starptautisko pētījumu objekts. Ieplakā skābekļa deficīts sākas jau 140 metru dziļumā un līdz pat gultnei veidojas bioloģiski mirusi josla. Latvijas ekonomiskajā zonā ietilpst tikai Gotlandes ieplakas austrumu nogāze, ieskaitot relatīvi norobežoto Piltenes ieplaku pie Ventspils. Bet viss Rīgas jūras līcis, kura veselība mūs īpaši interesē, ir visumā sekls ūdens klaids. No Centrālās Baltijas jūras to atdala Monzunda arhipelāga salas, bet ar līci savieno Irbes un Muhu šaurumi. Centrālā līča daļa ir līdz 52 metriem dziļa, taču daudz seklāki ir tā ziemeļu rajoni. Rīgas jūras līča virsma — 19 000 km2, un galvenā ūdens apmaiņa norit ziemā caur Irbes šaurumu, un līča veselība ir atkarīga no šīs apmaiņas pakāpes.

Pārbarota jūra

Un vēl vairāk “pārēdināts” ir mūsu līcis. Tieši tālab apspriedes dalībnieki pirmajā vietā izvirzīja eitrofikācijas problēmu. Lai gan dažās teritorijās novērojama barojošo vielu koncentrācijas samazināšanās, tomēr to nevar sacīt par visu Baltijas jūru kopumā. Slāpekļa un fosfora savienojumi ir pašas galvenās barojošās vielas, kas izraisa eitrofikāciju. Jūrā tie nonāk ar lauksaimniecības un pilsētu notekūdeņiem. Samazinoties lauksaimnieciskajai ražošanai, iekšējo ūdeņu un jūras eitrofikācijas norises palēninājušās, taču visas jūras atveseļošanās nenorit tik ātri kā gribētos un risinās ar dažādiem sarežģījumiem.

Ekoloģiskie procesi, kas risinās visā Baltijā, izmainījuši arī Rīgas līča ūdens ķīmisko sastāvu: daudzējādā ziņā tas kļuvis līdzīgs Baltijas jūras atklātajiem ūdeņiem, un līdz ar to arī līcim radušās tādas problēmas, kādas līdz šim nav bijušas raksturīgas.

Cianobaktērijas piekrastes ūdeņos

Viss sākās 1992.gadā, kad vasaras otrajā pusē tieši zivju nārstošanas un barošanās vietās sāka parādīties zilaļģes. Šīs jūras zāles, izveidojoties labvēlīgiem apstākļiem, sāk izdalīt indīgas vielas, kuras savukārt iedarbojas ne vien uz jūrā mītošo radību, bet, nonākušas cilvēka organismā, ietekmē aknu un nervu sistēmas darbību. Zilaļģes kā jauna parādība ir tikai Rīgas jūras līcī, jo Baltijas atklātajos ūdeņos tās ir pazīstamas sen. Rīgas jūras līcī visintensīvākā zilaļģu vairošanās un ziedēšanas vasara bija 1993.gadā, kad pēc nelielām vētrām piekrastē gulēja šo zāļu blāķi un bija arī daži saindēšanās gadījumi. Arī 1994.gada vasaras sezonas galvenā īpatnība bija intensīva zilaļģu “ziedēšana” un zooplanktona vāja attīstība. Zooplanktona kopējā biomasa atklātajos ūdeņos bija 4,6, bet piekrastes rajonos sešas reizes zemāka nekā iepriekšējā vasarā, bet zooplanktons ir zivju barības “pirmā maize”... Vērtējot šā gada vasaras rezultātus, sanāksmes dalībnieki secināja, ka aizvadītā vasara nav bijusi sevišķi labvēlīga zilaļģu uzplaukumam.

Kadmijs, varš un citi...

Daudz uzmanības sanāksmes dalībnieki veltīja toksisko vielu koncentrācijai gan ūdeņos, gan piekrastē. Tikai Latvijas upes gadā jūrā ieplūdina 90,9 tonnas cinka, 41,4 tonnas vara, 5,3 tonnas svina, 1,02 tonnas kadmija, 0,28 tonnas dzīvsudraba un vēl daudz kā cita, kas rakstāms mazākos skaitļos, bet ir ne mazāk kaitīgs. Bet mūsu Latvija taču ir tik maza, salīdzinot ar citām ap Baltijas jūru izvietotām zemēm. Un vēl: visu mūsu “labumu” saņēmējs ir Rīgas jūras līcis, kurā vispiesārņotākie rajoni ir tā dienvidi un dienvidaustrumi. Eksperti, kas šo jautājumu izklāstīja HELKOM gadskārtējā sanāksmē, secināja: kadmija un vara koncentrācija ūdeņos samazinās, toties aug kadmija daudzums dzīvajos organismos, sākot ar zooplanktonu un beidzot ar zivīm. Kopumā arī smago metālu piesārņojums visā jūrā (arī piekrastē) nebūt nav viendabīgs. Indīgie smagie metāli ieplūst gan no rūpniecības uzņēmumiem, gan no blīvi apdzīvotiem Baltijas jūras krastu rajoniem, tos piegādā arī nokrišņi un upju sateces baseini. Piemēram, metālkausēšanas rūpnīca Renšērā Šellefteo tuvumā agrāk apkārtni piesārņoja ne tikai ar ļoti lieliem arsēna daudzumiem, bet arī ar varu, svinu, cinku un citiem metāliem. Pēdējos gados šī piesārņošana samazinājusies, taču arī šobrīd jūrā no šī rūpniecības milzeņa nokļūst ap 50 tonnām arsēna un 30 tonnām cinka tieši Botnijas līcī. Jāpiebilst, ka vēl lielāki metāla daudzumi nokļūst gaisā. Un tas ir tikai viens piemērs. Bet ap Baltijas jūru koncentrējas lielu uzņēmumu desmitu desmiti...

Nafta un roņi, jūras ērglis un citi...

Apspriedes gaitā tika runāts arī par vienu no lielākajiem kaitējumiem Baltijas jūrai: Kaļiņingradas tuvumā jūrā izplūda ap 130 tonnām mazuta. Visvairāk cieta Latvijas piekraste posmā no Pāvilostas līdz Kolkai. Runājot par naftas un citu radniecīgu produktu piesārņojuma pakāpi, iespējamo risinājumu degpunktā nokļuva ronis — vērtīgs dzīvnieks, kam draud izmiršana.

Ja paraugāmies pagātnē, pavērojam arheologu pētījumus Kurzemes piekrastē, piemēram, Pūrciemā, arī pie Siliņupes, tad atklājas interesanta aina: mūsu tāltālie senči seno zveju apmetnēs pārtikā un saimnieciskām vajadzībām medījuši gan parastos, gan arī pelēkos roņus, kas mūsdienu Baltijas jūrā tikpat kā izmiruši. Tāds pat secinājums izdarīts arī Sāremas salas apmetnē Asvā, kas pastāvējusi pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Kad mūsu gadsmita sešdesmitajos gados zviedru zinātnieki atklāja, ka Baltija ir viena no visvairāk ar dažādiem pesticīdiem un toksikantiem piesārņotajām vietām pasaulē, sākās arī roņu, jūras ērgļu un citu zīdītāju izdzīvošanas pētījumi.

Toreiz konstatēja, ka dažu plēsīgo putnu organismos ir desmitiem reižu vairāk, piemēram, dzīvsudraba, nekā bija to priekštečiem pirms simts un vairāk gadiem.

Atklāja arī, ka pesticīds DDT, kas tobrīd tika plaši lietots, izraisa putnu olu plānčaumalainību, jo DDT izraisa traucējumus kalcija metabolismā. Rezultātā olu čaumalas kļūst tik trauslas, plānas, ka perējot saplīst. Tā saruka (gandrīz līdz kritiskai robežai) jūras ērgļa un lielā piekūna pēcnācēju skaits.

Turpmākos pētījumos atklāja arī citus putniem un roņiem kaitīgus savienojumus, kas jau diezgan traģiski samazināja ne tikai putnu, bet arī pelēko un plankumaino roņu populācijas, jo tiek sabojāts atražošanas mehānisms. Tika izstrādāts visai hipotētisks roņu vairošanās modelis. Zinātnieki izskaitļoja, ka pogaino roņu skaits Botnijas līcī no 1975. līdz 1984.gadam samazinājies par vienu trešdaļu. Tas pats vērojams arī Somu un Rīgas jūras līcī. Visvairāk sarucis plankumaino roņu skaits, bet plankumaino roņu niecīgs daudzums patvēries (arī pagaidu situācijā) pašā Baltijas jūras rietumdaļā. Šie dzīvnieki Baltijas jūrā mājojuši vismaz 10 000 gadu, un būs mūsu vaina, ja tie izzudīs pavisam.

Traģisks ir secinājums, ko izdarījuši zviedru zinātnieki — roņu organismā tikpat kā nav orgānu, kurus nebūtu skārušas patoloģiskas izmaiņas — visbūtiskākās no tām — traucējumi endokrīnās sistēmas darbībā jeb hormonālajā regulācijā. Piemēram, viens no visbiežāk bojātajiem orgāniem ir virsnieru dziedzeri. Bet, kā vispārzināms, hormonu darbības traucējumi izraisa patoloģiskas izmaiņas atražošanas sistēmā un nomāc arī roņu imūnsistēmu.

Visvairāk tomēr satriec aina, kas atklājas roņu kaulaudos — tie sairst. Tālab komiteja Rīgas sanāksmē izskatīja arī jautājumu par jūras zīdītāju aizsardzību un izteica nopietnas bažas par to, ka dažas ziemeļu valstis ir nodibinājušas tā dēvēto Starptautisko koordinācijas grupu ārpus HELKOM ietvariem par roņu menedžmenta jautājumiem. Vides komiteja roņu problēmas pārrunu nobeigumā lūdza Somiju izstrādāt konkrētu projekta priekšlikumu jūras zīdītāju — it īpaši roņu — aizsardzībai. Paredzēts izveidot īpašu starptautisku koordinācijas grupu, kas rūpētos par roņu nākotni. Tika izteikts arī priekšlikums nopietni apsvērt roņu pārvietošanās iespējas uz tiem Baltijas jūras reģioniem, kur šo dzīvnieku skaits ir kritiski samazinājies.

Apdraudēti ir ne tikai roņi, bet arī putni. Atcerēsimies gadījumu, vienu no vissatriecošākiem, kad pie Elandes izlija ap 10 tonnām naftas un tur gāja bojā pāri par 60 000 nirējpīļu.

Šī populācija, kas ligzdo kalnu vai tundras ezeros, pārziemojusi Baltijas jūrā kopš senseniem laikiem... Un tā: vēl viena apdraudēta suga, viena no daudzām!

Sindroms “M74”

Apspriedē uzaicināja Helsinku konvencijas dalībvalstis izsludināt pagaidu moratoriju attiecībā uz apdraudēto savvaļas lašu komerciālo zvejniecību un makšķerēšanu piekrastes ūdeņos, upēs un arī atklātajā Baltijas jūrā. Sindroms “M74”, ar kuru pēdējos gados sirgst savvaļas lašu populācija, ir vēl līdz galam neuzminēta mīkla. Slimības būtība — tikko izšķīlušies lašu mazuļi nespēj baroties un neglābjami aiziet bojā. Taču mūsu — Latvijas — lasis pagaidām šai rēgainajai parādībai turas pretī.

— Kā to izskaidrojat jūs un kā to izskaidro citu valstu sanāksmes dalībnieki? — jautāju Latvijas Universitātes Hidroekoloģijas institūta zinātniekam Aivaram Jurkovskim.

— Vispirms mums bija diskusijas par to, vai tas tiešām tā ir. Tad pienāca visjaunākie dati no lašu audzētavām — šī slimība pie mums nav konstatēta. Tad izvirzījām dažādus pieņēmumus, daudz diskutējām, taču viennozīmīgas atbildes nav. Varbūt pie tā vainīgs barības sastāvs, varbūt — viss audzēšanas režīms kopumā. Katrā ziņā jautājums ir ne tikai ļoti aktuāls, bet interesants pētniekiem.

Černobiļa, Černobiļa, cik ilgi?

Runājot par radionukleīdiem, referenti uzsvēra, ka visumā radioaktīvo vielu uzkrāšanās un cirkulācijā situācija ir krasi uzlabojusies. Vērojama cēzija 137 un stroncija 90 samazināšanās, kas Baltijas reģionā kļuva īpaši aktuāla. Taču atelpai nebūt nav laika, jo ir ļoti daudz citu savienojumu, kas radušies Černobiļas katastrofā un nebūt neiet mazumā. Tas nozīmē, ka ne tikai Baltijas jūrā, tās piekrastē, bet arī daudzos citos reģionos cilvēce vēl ilgi jutīs Černobiļas katastrofas sekas un ik gadu aizies viņsaulē tās nevainīgie upuri.

Vai būs

“pilni tīkli jūras sidrabiņa”?

Helsinku komisijas dalībvalstu speciālisti te bija vienisprātis — reņģu un brētliņu daudzums Baltijas ūdeņos un Rīgas jūras līcī ir krietni audzis, neliela uzlabošanās šai ziņā vērojama arī mencu populācijā. Atcerēsimies, ka viszemākā šo iecienīto zivju nozveja (un arī paši tās krājumi) bija 1992.gadā. Ja izdosies atrisināt “M74” sindroma noslēpumu, tad arī vērtīgo lašu nozveja varētu augt. Šobrīd optimismam gan nav konkrēta pamata. Ir tikai minējumi, hipotēzes un cerības. Un, lai gan visumā arī zīdītājiem un putniem nelabvēlīgās sekas ir tikai mazliet pieklusinātas, priekšā darba kalni arī šajā jomā.

Vides komitejas priekšsēdētājs Nīls Peters Rūls, uzsverot vispārējās vides situācijas nelielu uzlabošanos Baltijas jūras atsevišķos reģionos, īpaši akcentēja sanitārā stāvokļa cerīgu augšupeju peldvietās. Piesārņojums ir ievērojami mazinājies, jo efektīvāk tiek apstrādāti rūpnieciskie notekūdeņi, samazinājusies lauksaimnieciskā piesārņojuma slodze, veikti arī citi katrai valstij atbilstoši pasākumi.

Zinta Žukova