Ritmi. Nedēļu pēc nedēļas Septembris, oktobris, novembris

Kalamazū atceras Valsts prezidenta vizīti

“Latvijas Vēstneša” redakcijā ienākusi vēstule no Kalamazū. Raksta latviešu sabiedriskais darbinieks Vilis Miķelsons, kurš pazīstams ar bagātīgajiem grāmatu sūtījumiem viņa paša izveidotajai grāmatu klētij Lauberē.

Šoreiz Vilis Miķelsons raksta par svētku dienām, ko tautiešiem Kalamazū sagādājis Valsts prezidents Guntis Ulmanis, augustā te viesojoties kopā ar ģimeni. Vēstulei pievienoti izgriezumi no vietējā laikraksta “Kalamazoo Gazette”, kas par šo vizīti publicējis astoņus dažāda satura rakstus kopā ar fotoattēliem, Latvijas karti un karogu. Ziņots arī par tikšanos ar pilsētas galvu Barbaru Larsenu un Kalamazū atslēgas un pilsētas nozīmes pasniegšanu augstajam viesim. Guntim Ulmanim bijis tas gods būt pirmajam kādas valsts prezidentam, kas apmeklējis šo pilsētu.

Kalamazū latviešu sabiedriskajā centrā ar prezidentu tikušies vairāk nekā 300 cilvēku. Viņš tautiešiem uzdāvinājis Džemmas Skulmes gleznu, bet pats no Kalamazū latviešu kopas atmiņai saņēmis Viestarta Aistara gleznu “Svētkos”. Autors pievienojis arī fotoattēlu, kurā fiksēts šis dāvinājuma brīdis.

“LV” informācija

Ko gan jūs

par Ati Ieviņu zināt!

Vakar Rīgā, Marijas ielā 13, Berga bazārā galerijā “Čiris” atklāja personālizstādi tālu pazīstamajam fotomāksliniekam Atim Ieviņam. Viņš dzimis 1946.gadā. Vakar bija viņa, ka viņš pats nopietni joko, piecdesmitā vārdadiena. 1965.gadā beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. 1974.gadā beidzis Valsts Mākslas akadēmiju. Izstādēs piedalās kopš 1970.gada. Septiņdesmitajos gados grafikas un foto sietspiedes darbu izstādes sadarbībā ar mākslinieku Aldoni Kluci Rīgā un vairākās Latvijas pilsētās. Grafikas un foto darbi atrodas Latvijas un ārzemju privātkolekcijās. Līdzdarbojas par foto žurnālistu arī “Latvijas Vēstnesī”É Paldies! Un lai arī turpmāk vienmēr — fokusā!

Viss mūžs

ar grāmatu un grāmatai

Un stāv teikumi, lappuses, sējumi, bibliotēka —

aiz burtnieka Ivara Riekstiņa no Burtniekiem

Darbīga, draudzīga un iejūtīga personība trīs gadu desmitus vada Latvijai ļoti vajadzīgu grāmatu veidošanu un izdošanu. Šis “vadošais” — kā to uzsvēra viņa 60. gadskārtā — ir Ivars Riekstiņš. Latvijas Valsts universitātē ieguvis diplomu (filoloģijā), kādu laiku pastrādājis Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, viņš dodas grāmatu ceļos.

Pirmā nozīmīgākā darbavieta ir Galvenā enciklopēdiju redakcija, kurā viņš nostrādā no 1966. līdz 1983.gadam. Deviņus gadus viņš te ir galvenā redaktora vietnieks. Un tad — kopš 1984.gada — izdevniecības “Zinātne” direktors. Šajā laikā iznāk daudzi būtiski darbi latviešu kultūras un zinātnes vēsturē. Jubilejas reizē tika vairākkārt pieminēts Johans Broce. Arī šajos laikos direktors ir optimists un saka: būs, katrā ziņā būs šie sējumi!

Ivaru Riekstiņu daudzi pazīst kā literatūrzinātnieku un literatūras vēsturnieku. Daudzos kolektīvos darbos viņš ir līdzautors — enciklopēdijās, biogrāfiskajās vārdnīcās publicējis rakstus, piemēram, par Jāni Asaru, Jāni Jansonu Braunu, par E.Birznieka-Upīša apgādu “Dzirciemnieks”, par atsevišķu Raiņa grāmatu izdošanas vēsturi.

Ivars Riekstiņš ir patiess sava dzimtā novada — Burtnieku — patriots. Te 1936.gada 19.oktobrī viņš dzimis “Riekstlejās”. 1951.gadā beidzis Burtnieku Ausekļa septiņgadīgo skolu. Tad vidusskola Valmierā. Nesen — augustā — bija Mārtiņa Celma dzimtas salidojums Burtniekos, kurā sabrauca viesi no ASV, Kanādas, Vācijas, Zviedrijas, Latvijas. Arī Ivars Riekstiņš piedalījās piemiņas plāksnes atklāšanā novadniekam — pedagoģijas zinātniekam Mārtiņam Celmam. Viņš sarūpēja arī lielāku dāvanu: nedēļas laikā kopā ar kādu Stokholmas izdevniecību laida klajā M.Celma atziņas pedagoģijā.

Dr. Sigizmunds Timšāns

Autora foto

Ar sirdsdegsmi — par Latviju

Nesen “Latvijas Vēstneša” redakcija saņēma sūtījumu no Triju Zvaigžņu virsnieka Dr. Jāņa Labsvīra, par kuru jau esam visai plaši stāstījuši laikraksta 7.augusta numurā.

Atverot sūtījumu, tajā atradām J.Labsvīra šajā vasarā iznākušo grāmatu “Kurp ejam?” (“Atmiņas un pārdomas”. 2.daļa). Tā veltīta Gunāra Astras un Gunāra Freimaņa piemiņai.

Ievadā autors raksta: “Šinī grāmatā sakārtota daļa rakstu, ko autors publicējis trimdas žurnālos un laikrakstos un žurnālā “Zvaigzne” Latvijā. Lielākā daļa rakstu ar maz izņēmumiem aptver laiku, kas sākas ar astoņdesmitajiem gadiem, ar “Helsinki - 86” un citu disidentu aktivitātēm, Tautas frontes organizēšanu un beidzas ar Latvijas neatkarības formālu atjaunošanu un 5. Saeimas vēlēšanām.”

Vērtējot pēdējo gadu norises Latvijā, Jānis Labsvīrs pievēršas latviešu tautas neskaidrajai nākotnei un analizē iespējamos vēsturiskos pavērsienus, kas varētu apdraudēt Latvijas politisko neatkarību.

Grāmatu nodaļu nosaukumi jau paši par sevi atklāj ievietoto rakstu tematisko ievirzi (“Latviešu tautas nākotne”, “Nacionālisms un patriotisms”, “Laikmetīgi vērojumi” u.c.). Te atrodama gan interesanta informācija par vairākiem emigrācijas inteliģences izcilākajiem pārstāvjiem (J.Auškāps, A.Bērziņš, E.Dunsdorfs, L.O.Reiters), gan vairāku trimdā iznākušo grāmatu apskati (Dr.agr. J.Zušēvics “Ievads agrārpolitikā”, Ā.Šilde “Ardievas Rīgai”, A.Kleinhofs “Latvijas Darba kamera”).

Tā kā autors ir izcils ASV zinātnieks tautsaimniecībā, daudzos rakstos viņš pievēršas arī Latvijas tautsaimnieciskajiem procesiem, demogrāfijai, kā arī kritiskajiem pavērsieniem Latvijas valsts vēsturē (“Atceroties 15.maija Latviju”, “23.augusta līgums un tā sekas”, “Tautas fronte” u.c.).

Intriģējoša ir Jāņa Labsvīra polemika ar Edgaru Dunsdorfu. Tā galvenokārt attiecas uz Kārļa Ulmaņa valdības realizētās iekšpolitikas un ārpolitikas dažiem aspektiem, kā arī uz bijušā prezidenta biogrāfijas atsevišķiem faktiem.

Daudzas krājumā ievietoto materiālu nostādnes ir ļoti aktuālas. Tā rakstā “Neignorēsim lauksaimniecību” autors par Latvijas turpmāko attīstību pauž šādu viedokli: “.. ja gribam Latviju izveidot kā nacionālu valsti, kurā svarīgākais uzdevums būtu nodrošināt pamattautas latviešu izdzīvošanu, tad daudzkārt jāatkāpjas no kapitalisma pamatprincipiem, neaizmirstot tomēr arī mūsu tilta pozicijas.” Ne mazākas pārdomas lasītājā izraisa materiāli “Baltijas valstis šolaik” (apakšvirsraksts “Kas mūs vieno, kas mūs šķir?”), “Tu esi partijā, mans draugs”, “Baltijas valstu sadarbība” un citi.

Taču visu krājumu “Kurp ejam?” caurauž grāmatas pēcvārdā teiktā doma: “No nacionāli noskaņotas jaunatnes un tās darba atkarīga Latvijas nākotne.”

Īpaši svarīgi un aktuāli tas skan pēc nesenajām dažu studenta vārda necienīgu jauniešu izdarībām pie Brīvības pieminekļa.

Vairis Ozols,

“LV” nozares redaktors

Par Alsungu un “Alšvangu”

Rasma Grīsle, Dr. philol., — “Latvijas Vēstnesim”

Izlasot, kas priecina un kas vietvārdiski bēdina Zigfrīdu Kalniņa kungu (NRA 14. X 96.), man arī šādos pretstatos būtu kas sakāms no valodnieka viedokļa.

Mani priecēt priecē nupat no Amerikas saņemta ziņa, ka tur paredzēts tulkot angliski mūsu Endzelīna Latviešu valodas gramatiku (1951) — valodniecības diždarbu, kas tātad joprojām ir vajadzīgs arī plašai pasaulei un kas mums pašiem ir pamatu pamats latviskas izteiksmes atkopšanai. (Tur 60.¤ arī par Alsungu.). Šo gramatiku vispirms izdeva jau 1922. gadā vāciski. Ceru, ka jaunā, priecīgā ziņa iekļūs arī “Endzelīna novecošanās” sludinātāju ausīs (un smadzenēs).

Bet mani bēdina Kalniņa kunga paustās ačgārnības, ar kādām viņš mulsina lasītājus un musina Alsungas pagastvaldi. Proti, viņš nepamatoti uzstājas pret viņaprāt “tīri vācisko (!) Alsungas vārdu”, kas esot uzspiests 1950. gadā. Un viņš norājīgi pamāca, kur pagastvalde būtu gan varējusi ņemt līdzekļus, lai izgatavotu “pareizos (!) Alšvangas zīmogus un veidlapas”. Bet tādi, par laimi, nav darināti. Norātie laikam apzinājušies, ka negudri būtu neņemt vērā Latvijas vietvārdu pētnieku, baltu un ģermāņu valodu lietpratēju, īpaši Endzelīna, pamatotus atzinumus par šā Kurzemes vietvārda variantiem: par latvisko (kursiskas cilmes) Alsungu un vāciskoto, Kalniņa kunga ieteikto Alšvangu. (Pilnīgākās ziņas Endzelīna Latvijas PSR vietvārdos, I 23.)

Īsi un vienkārši pastāstot, nosaukuma pamatā ir kuršu vārds visvecākajā (1230.g.) uzrakstījumā: “Aliswangis”. Nav tajā š, un nav arī 1828.g. rakstījumā: “Alswange”. Bet seno nosaukumu gan latvieši, gan vācieši ir pārveidojuši pa savai izrunai. Latviešiem va vietā ir radies divskanis uo, pēc tam u (Alsvanga > Alsuonga > Alsunga). Vācieši sev neparastā sv vietā ieviesuši šv (Alschwangen).

Bet nav taču “pareizāk” runāt pakaļ vāciešiem Latvijas vietvārdus, kā savulaik šķitis muižas kalpiņiem. Mums mūsu Alsunga ir dabiski veidojies vārds. Tas nepavisam nav vācisks un nav uzniris tikai padomju laikā. Latvijas brīvvalstī vismaz kopš 1921. gada dažādu autoru rokasgrāmatās, tāpat kā tagadējās, un arī kartēs ir uzrādīta no nebojātas latviešu valodas smeltā, Latvijas vietvārdam pienācīgā, tiesīgi latviskā Alsunga.

Liksim tai miera!

“Sit tibi terra levis!”

Valodnieci Martu Rudzīti (1924. 4.XI—1996. 19.VII) mēs vakar būtu sveikuši 72 gadu jubilejā. Bet jau 24. jūlijā viņu apņēma zemes klēpis

Manas atvadu puķes lai ir zīmīgas ar to, ka augušas Martas Rudzītes lielā skolotāja, valodniecības milža Endzelīna dzimtajos Kauguros.

Sava skolotāja personību un darbus Marta Rudzīte labi pazina un Endzelīnu cienīja pa īstam - ne viegli teiktos vārdos, bet rīcībā un, gribas teikt, patstāvīgā uzvedībā. Nāk prātā divi piemēri viņai par godu.

Priekš divdesmit trim gadiem Endzelīna simtgadu piemiņas rakstā Lietuvas žurnālā “Baltistica” bija uzrakstīta okupācijas režīmam nepatīkama patiesība par izturēšanos pret Endzelīnu (viņa aizraidīšana no Universitātes). Raksta autoru nosodīšanai un valdības ārišķīgos Endzelīna godinājumus daudzinādami, divi ZA valodnieki - brīvā vai nebrīvā prātā - uzrakstīja žurnālam pretrakstu. Tika pieprasīts, lai pretrakstu paraksta arī Universitātes docētājas A. Laua un M. Rudzīte. Taču viņas atteicās. Neparakstījās.

Bet citā svarīgā gadījumā gan Marta Rudzīte parakstījās, proti, zem petīcijas, ko 1991. gada oktæbrī iesniedzām mūsu valsts valdībai, lūdzot, lai tiktu atlabota un lietota Endzelīna izveidotā Latvijas brīvvalsts laika pareizrakstība, kuŗas kvalitāte ir pazemināta, it īpaši ar ŗ un ch atmetumu pēc 1946. un 1957. gada rīkojumiem.

Šai sakarā vēl pieminams fakts, ka Martas Rudzītes, šķiet, pats pēdējais apcerējums (par sēļiem) ir rakstīts un publicēts Endzelīna pareizrakstībā šā gada 5. jūnijā “Latvijas Vēstnesī”. Interesanti, ka tas ir tieši piecdesmit gadus pēc padomju valdības lēmuma pret ŗ 1946. gada 5. jūnijā.

Paldies Martai Rudzītei par visu, ko viņa dzīvē labu darījusi vai nelabu nedarījusi! Lai būtu, kā senā dziesmā teikts: “Un debesīs tev' pavadīs tie darbi, ko šeit darīji.”

“Sit tibi terra levis!”

Rasma Grīsle

1996. gada 24. jūlijā

.