Pirms notikuma

Par Valsts prezidenta valsts vizīti Lielbritānijā

Nakamnedēļ, no 11. līdz 15.novembrim, notiks Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Ainas Ulmanes kundzes oficiālā vizīte Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē. Kā delegācijas locekļi uz Lielbritāniju dosies arī aizsardzības ministrs, Ministru prezidenta biedrs Andrejs Krastiņš, ārlietu ministrs Valdis Birkavs, satiksmes ministrs Vilis Krištopans un meža valsts ministrs Arvīds Ozols, turklāt vairāki desmiti banku un uzņēmējaprindu pārstāvju.

Paredzēts, ka vizītes laikā, 13.novembrī, G.Ulmani un A.Ulmani pieņems Viņas Majestāte karaliene Elizabete II, būs tikšanās ar Lielbritānijas premjerministru, aizsardzības ministru, ārlietu ministru, tirdzniecības un rūpniecības ministru un Skotijas lietu ministru, ar britu parlamenta locekļiem, tostarp parlamenta spīkeri nolasīs lekciju Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā, apmeklēs Karalisko gaisa spēku un jūras spēku bāzi. Latvijas delegācija 14.novembrī Londonā piedalīsies divos biznesa semināros — Reformu klubā (“Reform Club”) un Karaliskajā automobiļu klubā (“Royal Automobile Club”) —, kur paredzētas G.Ulmaņa uzrunas un arī Latvijas ministru ziņojumi. Valsts prezidenta padomnieks ekonomikas jautājumos Ojārs Kehris un Latvijas Attīstības aģentūras ģenerāldirektors Māris Ēlerts, kuri ir atbildīgie par līdzdalību šajos semināros, sacīja, ka tajos galvenokārt būs runa par naftas tranzīttirdzniecības, kokapstrādes un informācijas tehnoloģijas nozaru attīstību Latvijā.

Kā vakar preses konferencē izteicās Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Ivars Millers, vizītes pamattēmas būs mūsu valsts drošība un ekonomiskā sadarbība. Bet Valsts prezidenta padomnieks ārpolitikas jautājumos Kārlis Eihenbaums sacīja, ka paredzamā vizīte — ar ļoti plašo programmu — varētu būt vismaz trīs vizīšu vērta. Jo būs augstākā līmeņa tikšanās ar visiem augstākajiem Lielbritānijas valsts pārstāvjiem — arī ar abiem karaliskās ģimenes prinčiem.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu redaktors

Attēlā: Gatavojoties atbildīgajai misijai: Valsts prezidenta Kancelejas vadītājs Ivars Millers (centrā), Valsts prezidenta padomnieki Ojārs Kehris (stāv) un Kārlis Eihenbaums.

Šodien, amerikāņu lielās izvēles dienā

Šodien, 5.novembrī, (ik pa četriem gadiem novembra pirmajā otrdienā pēc pirmās pirmdienas) Amerikas Savienotajās Valsīs notiek prezidenta vēlēšanas. Taču būtībā ASV prezidenta vēlēšanas ir process, kas sācies jau gandrīz pirms gada, un līdz ar vēlēšanu dienas tuvošanās kļūst aizvien dinamiskāka. Lūk, paši nozīmīgākie notikumi šīsdienas vēlēšanu sagatavošanā: 1996.gada 12.februārī Aiovā notika republikāņu un demokrātu slēgtas sapulces, 20.februārī Ņūhempšīrā notika priekšvēlēšanas republikāņu un demokrātu partijās.

7.martā — republikāņu un demokrātu priekšvēlēšanas Ņujorkā. 12.marta, ko amerikāņi paši iesauca par “superotrdienu”, notika priekšvēlēšanas Floridā, Masačūsetsā, Tenesī un Teksasā. 19.martā abas partijas sarīkoja priekšvēlēšanas Ilinoisā, Mičiganā un Ohaio, bet 23.martā — Kalifornijā. 23.aprīlī abam partijām bija priekšvēlēšanas Pensilvānijā, 7.maijā Indiānā un Ziemeļkarolīnā, bet 4.jūnijā republikāņu un demokrātu priekšvēlēšanas — Ņūdžersijā, 12.—15.augustā notika republikāņu Nacionālais konvents Sandjego Kalifornijā, bet 26.—29.augustā — demokrātu Nacionālais konvents Čikāgā, Ilinoisas štatā. Tieši šajos konventos, piedaloties ap 3000 delegātiem no visiem ASV štatiem, tika galīgi nosaukti ASV prezidenta un viceprezidenta kandidāti no abām partijām.

Pasaulē ir visai izplatīts priekšstats, ka ASV prezidenta vēlēšanās piedalās divi kandidāti — no demokrātu un republikāņu partijām.

Taču patiesībā ASV politiskajā arēnā prezidenta vēlēšanās periodiski parādās arī vēl trešās partijas, kā arī neatkarīgie kandidāti.

Jau 1832.gada prezidenta vēlēšanās piedalījās arī Pretmasonu partija, savācot 7,8 procentus balsu. Pēc 24 gadiem Amerikāņu vigi savāca pat 21,5 procentus balsu. Taču vislielākos panākumus no trešajām partijām ASV prezidenta vēlēšanās 27,5 procentus nodoto balsu ieguva Progresīvā partija 1912.gadā. Savukārt visniecīgāko nodoto balsu procentu trešās partijās — tie paši Progresīvie un Štatu tiesības ieguva 1948.gadā — katra partija tikai pa 2,4 procentiem nodoto balsu. Savukārt no neatkarīgajiem kandidātiem atzīstamus panākumus guvis H.Ross Pero pagājušajās, 1992.gada vēlēšanās, savācot 18,9 procentus nodoto balsu. Tas bija augstākais neatkarīga kandidāta sasniegums kopš 1912.gada, kad Teodors Rūzvelts (Progresīvā partija) saņēma 27 procentus balsu.

Amerikāņu politologi šo neatkarīgā kandidāta panākumu izskaidroja ar spēju piesaistīt vēlētājus, kas astoņdesmitajos gados bija balsojusi galvenokārt par republikāņiem,— tādējādi atņemot viņu balsis Džordžam Bušam. Vēl lielāka nozīme, pēc amerikāņu politologu atzinuma, ir trešo partiju fenomenam: Gellapa aptauja 1995.gadā liecināja, ka 62 procenti amerikāņu atbalsta trešās partijas izveidi. Vēl kāds izplatīts priekšstats (arī pašu amerikāņu vēlētāju vidū) ir — dodoties pie urnām, viņi piedalās tiešās prezidenta vēlēšanās. Taču tehniski tas tā tomēr nav — Amerikā eksistē elektoru kolēģija,— savdabīgas uzticības personas, ko katrā štatā izvirza politiskie aktīvisti un partijas biedri. Vēlēšanu dienā ievēl elektorus, kas solījusi uzticību vienam vai otram kandidātam. Decembrī pēc prezidenta vēlēšanām šie elektori tiekas štatu galvaspilsētās un nodod balsis par prezidentu un viceprezidentu — katrā štatā elektoru skaits atbilst šajā štatā ievēlēto Senatoru un Pārstāvju palātas locekļu skaitam. Kolumbijas apgabalam, kuram nav pārstāvja Kongresā, ir trīs elektoru balsis. Visā valstī kopā ir 538 elektori, bet prezidenta ievēlēšanai nepieciešamas vismaz 270 elektoru balsis. Gadījumā, ja tuvu rezultātu balsojumā vai daudzpartiju sacensībā elektoru balsis vienam kandidātam nesasniedz nepieciešamās 270, nākamo prezidentu ievēl Pārstāvju palāta.

Raksturīga prezidenta vēlēšanu iezīme Savienotajās Valstīs ir straujš vēlēšanu kampaņas izmaksu pieaugums. Tas izskaidrojams (vēsturiskajā aspektā) gan ar ASV teritorijas un īpaši iedzīvotāju skaita paplašināšanos, gan sevišķi ar masu informācijas (priekšvēlēšanu kampaņas laikā vairāk vietā būtu lietot apzīmējumu “propagandas”) līdzekļu attīstīšanos un sadārdzināšanos. Tagad grūti iztēloties, ka 1860.gadā prezidenta Abrahama Linkolna priekšvēlēšanu kampaņa izmaksāja tikai 100 tūkstošus dolāru. Pēc simts gadiem Džons Kenedijs savai priekšvēlēšanu kampaņai iztērēja 9,7 miljonus dolāru, bet Džordžs Bušs 1992.gada kampaņā — 90 miljonus dolāru (55,2 miljonus) no šīs summas veidoja valsts pabalsts).

Demokrātu kandidāts Bils Klintons 1992.gada vēlēšanās iztērēja 130 miljonus dolāru (valsts pabalsts Klintonam bija tieši tikpat liels, cik Bušam — 55,2 miljoni valsts līdzekļu). Pavisam iepriekšējās ASV prezidenta vēlēšanās tika izlietoti 550 miljoni dolāru. No tiem 220 miljoni — abu lielo partiju kandidātu atbalstam. Pārējā šīs summas daļa tika iztērēta citu kandidātu cīņās par savas partijas nomināciju, kā arī trešās partijas un neatkarīgo kampaņās.

Vērtējot straujo izdevumu pieaugumu priekšvēlēšanu kampaņās, jāatceras, ka līdz pat 1924.gadam vienīgie priekšvēlēšanu aģitācijas līdzekļi bija prese un tiešas tikšanās ar vēlētājiem. Tikai 1924.gadā pirmoreiz priekšvēlēšanu kampaņā tika izmantots radio, un tikai 1952.gadā sāka izmantot televīziju, kas tagad izvērsusies par galveno līdzekli kandidātu sakaru uzturēšanā. Taču nepilnīga vairumā gadījumu ir pasaules televīzija kanālu un citu mediju attieksme, šodien runājot tikai par prezidenta vēlēšanām ASV. Patiesībā amerikāņi šodien ievēl ne tikai prezidentu, bet arī pāri par 90 procentiem ASV Kongresa sastāva un daudzus no gandrīz pusmiljona lielās ierēdņu armijas 50 ASV štatu 87 tūkstošos varas iestāžu.

Kopumā ASV prezidenta vēlēšanas ir unikāls, ilgos demokrātijas gados slīpējies mehānisms, kurā joprojām liela loma ir arī vēsturiskajām tradīcijām.

Ne velti amerikāņu dzejnieks Volts Vitmens savā laikā rakstīja: “Es nepazīstu neko grandiozāku, nezinu neko labāk plānotu un pārdomātu, kas apliecinātu pagātnes spilgtumu un ticību cilvēces triumfam kā Amerikas sīvās nacionālās vēlēšanas.”

“LV” informācija

“Latvijas Vēstnesis” pateicas ASV vēstniecībai Latvijā un Savienoto Valstu informācijas dienestam (USIS) par materiāliem šim apskatam.