Saeima ir pieņēmusi
  un Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Lauksaimniecības likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) lauksaimniecība — šā likuma izpratnē: tautsaimniecības nozare, kuras pamatuzdevums ir lauksaimniecības produkcijas ražošana un pirmapstrāde;

2) lauksaimniecības politika — valsts attieksme pret lauksaimniecisko ražošanu un pasākumu komplekss tās realizācijai;

3) lauksaimniecības produkcija — augu vai dzīvnieku valsts produkcija, ko patērē sākotnējā veidā vai pēc pirmapstrādes, pārdod nepārstrādātā veidā vai izmanto kā izejvielu pārtikas produktu un citu izstrādājumu ražošanā;

4) lauksaimniecības produkcijas pirmapstrāde — augu un dzīvnieku valsts sākotnējās produkcijas sagatavošana līdz realizācijai nepieciešamām kvalitātes prasībām, nemainot mehānisko struktūru un ķīmiskās īpašības;

5) lauksaimniecības produkcijas ražotājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas ražo lauksaimniecības produkciju vai veic tās pirmapstrādi;

6) lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldes organizācijas — lauksaimniecības produkcijas ražotāju un pirmapstrādātāju kooperatīvās (kopdarbības) biedrības, sabiedrības, savienības un to apvienības;

7) valsts programma — lauksaimnieciskās ražošanas nozares atbalstošu, vidi saudzējošas un sociāli orientētas lauksaimniecības attīstību veicinošu pasākumu komplekss;

8) valstiski atbalstāma lauksaimnieciskās ražošanas nozare — lauksaimniecības nozare, kuras atbalstīšana ir noteikta attiecīgajā lauksaimniecības attīstības gada programmā;

9) valsts subsīdijas — valsts mērķtiecīga labvēlīga iejaukšanās lauksaimnieciskajā ražošanā un tirgus kārtošanā, piešķirot naudas līdzekļus noteiktiem mērķiem, lai sekmētu ražošanas efektivitātes un konkurētspējas palielināšanos;

10) specializētie valsts lauksaimniecības uzņēmumi — zinātniskās pētniecības iestādes, valsts selekcijas un izmēģinājumu stacijas un mācību saimniecības;

11) tirgus intervence — lauksaimniecības produkcijas valsts iepirkuma nodrošinājums iekšējā tirgū par noteiktām intervences cenām gadījumos, kad tirgus cenu līmenis ir zemāks par šīm cenām;

12) intervences cena — Ministru kabineta apstiprinātā lauksaimniecības attīstības gada programmā noteiktā valsts garantētā lauksaimniecības un pārtikas produkcijas iepirkuma cena;

13) zemes transformācija — zemes izmantošanas veidu maiņa, kas nav saistīta ar īpašuma tiesību maiņu.

2.pants. Likuma mērķis un uzdevumi

Likuma mērķis ir nodrošināt lauksaimniecības kā vienas no tautsaimniecības pamatnozarēm attīstību un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības politiku. Šā likuma uzdevums ir radīt priekšnoteikumus:

1) efektīvas lauksaimniecības politikas izstrādei pārejas periodam līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas savienībā, lai realizētu nepieciešamos strukturālos pārkārtojumus un palielinātu nozares konkurētspēju starptautiskajā tirgū;

2) ekonomiski stabilas, vidi saudzējošas un sociāli orientētas lauksaimniecības attīstībai, zemes, ūdeņu, mežu un citu dabas resursu līdzsvarotai izmantošanai un saglabāšanai, lauku kultūrvēsturiskās vides attīstībai, ievērojot atšķirīgos sociālos, ekoloģiskos un reģionālos apstākļus;

3) racionālu un daudzveidīgu lauku uzņēmumu attīstībai, lai ražotu iespējami lētu, kvalitatīvu un konkurētspējīgu produkciju, paaugstinātu lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti;

4) nodarbinātības nodrošināšanai lauku apvidos;

5) no lauksaimniecības un tās produkcijas ražošanas un pārstrādes gūtā gada vidējā ienākuma izlīdzināšanai ar gada vidējo ienākumu tautsaimniecībā;

6) salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm nelabvēlīgo faktoru kompensēšanai lauksaimniecībā, radot tajā nodarbinātajiem līdzvērtīgas sociālās un ekonomiskās labklājības iespējas;

7) lauksaimniecības produkcijas tirgus regulēšanas pamatprincipu īstenošanai;

8) valsts institūciju un lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldes organizāciju racionālai darbībai, nosakot to pienākumus un atbildību par lauksaimniecības politikas izstrādi un realizēšanu;

9) lauksaimniecības zinātnes un izglītības attīstībai.

II nodaļa. Lauksaimniecības politika un tās realizēšanas kārtība

3.pants. Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats

Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats ir:

1) šis likums;

2) lauksaimniecības attīstības gada programma;

3) valsts programmas;

4) likumi par nodokļiem un nodevām, kā arī citi normatīvie akti.

4.pants. Lauksaimniecības politikas realizēšana

Lauksaimniecības politika tiek realizēta, investējot valsts un ārvalstu, arī fizisko un juridisko personu līdzekļus lauku infrastruktūras sakārtošanā un konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas izveidē, palielinot subsīdiju apjomus, nodrošinot labvēlīgu kredītpolitiku, veicot iekšējā tirgus aizsardzību un radot atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku.

5.pants. Lauksaimniecības politikas valstiskās realizācijas veidi

(1) Valsts ietekmē lauksaimniecisko ražošanu ar ekonomiskām un tiesiskām metodēm. Racionālas lauksaimniecības attīstības veicināšanai valsts, ievērojot reģionu un nozaru īpatnības, izmanto:

1) valsts investīcijas;

2) ilglaicīgu un stabilu nodokļu politiku;

3) valsts subsīdijas (to skaitā reģionālās izlīdzināšanas subsīdijas);

4) valsts finansu un kredītu politiku;

5) muitas tarifus un tarifu kvotas;

6) tirgus intervenci;

7) citu veidu maksājumus.

(2) Izmantojot lauksaimnieciskās ražošanas valstiskās ietekmēšanas metodes, jāievēro arī starptautisko institūciju ieteiktie lauksaimniecības regulēšanas principi.

6.pants. Lauksaimniecības gada ziņojums

Zemkopības ministrija katru gadu līdz 1.jūlijam iesniedz Ministru kabinetam lauksaimniecības gada ziņojumu, kurā sniedz pārskatu par stāvokli lauksaimniecībā un lauksaimniecības attīstības gada programmā noteikto uzdevumu izpildi iepriekšējā gadā, ietverot šādus jautājumus:

1) lauksaimniecības produkcijas ražošanas un patēriņa gada bilance pa nozarēm;

2) iekšējā tirgus, importa un eksporta apjoms un struktūra, kā arī produkcijas kvalitāte;

3) lauksaimniecības produkcijas ražotāju izmaksas un ienākumi;

4) stāvoklis lauksaimniecības uzņēmumu kreditēšanā, investīcijas un subsīdijas lauksaimniecībā;

5) nodokļi un to veidi;

6) nodarbinātība un sociālās problēmas;

7) pārskats par zemes īpašuma veidiem un pārmaiņām zemes fondā;

8) pārskats par lauksaimniecībā izmantojamo zemju, to skaitā meliorēto zemju, izmantošanu, meliorācijas sistēmu stāvokli un augsnes ielabošanu;

9) lauksaimniecības nozares un uzņēmējdarbības veidi;

10) pārskats par valsts programmu izpildi lauksaimniecībā;

11) lauksaimniecībā nodarbināto izglītošana, lauksaimniecības speciālistu un kvalificētu strādnieku sagatavošana;

12) pārskats par zinātnisko darbību lauksaimniecībā;

13) lauksaimnieciskās ražošanas rezultātu salīdzinājums ar citu valstu attiecīgā gada rezultātiem.

7.pants. Lauksaimniecības attīstības gada programma

(1) Ministru kabinets katru gadu līdz 1.augustam apstiprina lauksaimniecības attīstības gada programmu, kas nosaka lauksaimniecības attīstības uzdevumus nākamajam gadam un pamatuzdevumus triju gadu periodam, kā arī konkrētos to realizācijas pasākumus un mehānismu.

(2) Lauksaimniecības attīstības gada programmā tiek formulēti paredzamie:

1) iedzīvotāju apgādei nepieciešamie un attiecīgajā gadā iespējamie galveno lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas apjomi;

2) muitas tarifi un tarifu kvotas;

3) asignējumi lauksaimniecības zinātnes un izglītības attīstībai;

4) lauksaimniecības nozarēs izstrādājamās valsts programmas un svarīgākās zinātniskās tēmas un projekti, norādot finansējuma apjomu un izstrādes gatavību;

5) ārējo ekonomisko sakaru attīstība (ieskaitot starptautiskos līgumus);

6) ienākumi, ražošanas izmaksas un nodokļi;

7) sociālie pasākumi;

8) vides aizsardzības un lauksaimniecības produkcijas kvalitātes ietekmēšanas pasākumi;

9) valsts budžeta asignējumi un investīcijas;

10) ekonomiski atbalstāmās lauksaimniecības nozares, atbalsta sniegšanas un subsīdiju piešķiršanas principi, veidi un apmēri;

11) tirgus intervence.

(3) Zemkopības ministrija mēneša laikā pēc valsts budžeta apstiprināšanas izstrādā attiecīgas instrukcijas lauksaimniecības attīstības gada programmas realizēšanai.

8.pants. Informatīvais nodrošinājums

(1) Zemkopības ministrija, saskaņojot ar Valsts statistikas komiteju, izstrādā metodiku un dokumentāciju statistikas datu iegūšanai par lauksaimniecību kopumā un atsevišķām tās nozarēm, pilnveido informācijas saņemšanas un izmantošanas sistēmu, nosaka aptveramo uzņēmumu loku, kā arī savācamo ziņu apjomu un periodiskumu.

(2) Valsts statistikas komiteja sadarbībā ar Zemkopības ministriju katru gadu apkopo datus par lauksaimniecības produkcijas ražotāju ienākumiem, izdevumiem, nodokļiem un nodevām iepriekšējā gadā, klasificējot tos atbilstoši lielumam, tipam un ekonomiskās darbības veidam. Šajā nolūkā tā apkopo un izvērtē ne mazāk kā 1500 lauksaimniecības produkcijas ražotāju darba rezultātus.

(3) Valsts statistikas komiteja, saskaņojot metodiku ar Zemkopības ministriju, pēta iekšējo un ārējo lauksaimniecības produkcijas tirgu, apkopo un publicē informāciju par lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantojamo resursu cenām, par pārtikas produktu pieprasījumu un to cenām iekšējā un ārējā tirgū.

(4) Tirgus regulēšanas pasākumu pamatošanai izmantojama valsts statistikas informācija un informācija, ko sagatavo Zemkopības ministrijas dienesti.

III nodaļa. Lauksaimniecības produkcijas tirgus veicināšana

9. pants. Tirgus veicināšanas paņēmieni

(1) Ministru kabinets veic pasākumus, lai veicinātu Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražotāju iespēju realizēt savu produkciju Baltijas valstu, pasaules un iekšējā tirgū, tajā skaitā budžeta iestādēm un valsts rezervei.

(2) Par valstiski atbalstāmo lauksaimniecības nozaru tirgus veicināšanu atbild Zemkopības ministrija.

10. pants. Tirgus attiecību regulēšana

(1) Tirgus attiecības pamatojas uz līgumu, kas noslēgts starp lauksaimniecības produkcijas ražotāju, pārstrādātāju un tirdzniecības uzņēmumu valsts vai komercstruktūras personā; līgumā norādāms produkcijas daudzums un minimālās cenas laika periodam no viena gada līdz trim gadiem.

(2) Lauksaimniecības ražojumu un to izstrādājumu tirgus regulēšanai lietojami tādi paņēmieni un metodes, kas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem un Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.

(3) Cenu stabilitātes nodrošināšanai Ministru kabinets katru gadu nosaka tirgus intervences noteikumus.

(4) Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai.

(5) Zemkopības ministrija reizi ceturksnī apkopo datus par svarīgāko pārtikas produktu tirgus situāciju un prognozē tās dinamiku (imports un eksports, patēriņš, pārstrāde, preču resursi). Ja importa darījumu rezultātā vietējiem ražotājiem rodas vai var rasties materiāli zaudējumi, Ministru kabinets veic likumā “Par muitas nodokli (tarifiem)”, starptautiskajos līgumos un citos normatīvajos dokumentos paredzētos iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus.

11. pants. Lauksaimniecības produkcijas imports

(1) Lauksaimniecības produkcijas importa regulēšanai tiek izmantoti muitas tarifi saskaņā ar likumu “Par muitas nodokli (tarifiem)”.

(2) Lauksaimniecības produkciju drīkst ievest tikai caur Ministru kabineta noteikumos paredzētiem robežpunktiem pēc muitas kontroles un noteikto muitas maksājumu nokārtošanas.

(3) No ieņēmumiem, kas gūti no konfiscētās un bezīpašnieka lauksaimniecības produkcijas un pārtikas produktu realizācijas, ne mazāk kā 50 procenti ieskaitāmi Lauku attīstības fondā.

12.pants. Lauksaimniecības produkcijas eksports

Lauksaimniecības produkcijas eksports netiek ierobežots. Eksporta veicināšanai izmanto pasākumus, kas nav pretrunā ar starptautiskajām normām.

13.pants. Realizējamās lauksaimniecības produkcijas kvalitāte

Valstī realizējamai lauksaimniecības produkcijai ir jāatbilst Latvijā spēkā esošajiem veterinārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem un kvalitātes standartiem.

IV nodaļa. Valsts finansiālais atbalsts

14.pants. Kredītpolitika

(1) Līdzekļi, kas valsts budžetā un Valsts īpašuma privatizācijas fondā paredzēti lauksaimniecības produkcijas ražošanai, hipotekārā kredīta un zemes tirgus veicināšanai, tiek ieskaitīti Latvijas Hipotēku un zemes bankā. To izlietošanu nosaka Zemkopības ministrijas un Latvijas Hipotēku un zemes bankas izstrādāts un Ministru kabineta apstiprināts nolikums. Līdzekļi izmantojami atbilstoši pieņemtajām nozaru attīstības valsts programmām lauksaimniecības un ar to saistīto nozaru attīstības kreditēšanai.

(2) Lauksaimniecības produkcijas ražotājiem Ministru kabineta apstiprināto svarīgāko valsts programmu īstenošanai ilgtermiņa kredītus var piešķirt ar atvieglotiem noteikumiem, kompensējot no valsts budžeta nelabvēlīgo faktoru ietekmi, kredītprocentus daļēji subsidējot no valsts budžeta vai dzēšot tos pēc mērķa sasniegšanas.

(3) Lauksaimniecības produkcijas ražotājiem neatkarīgi no uzņēmējdarbības veida ir vienādas tiesības saņemt kredītu.

15.pants. Valsts investīcijas

(1) Lauksaimniecībai apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros valsts iegulda investīcijas meliorācijā, skābo augšņu kaļķošanā, sakaru līniju un elektrolīniju, lauku ceļu un citu lauku infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un būvniecībā, augstražīgu lauksaimniecības dzīvnieku, putnu, kā arī augkopības kultūru šķirņu iepirkšanā. Investīciju teritoriālā un nozaru sadalījuma projektu sagatavo Zemkopības ministrija, konsultējoties ar ražotāju un pašvaldību pārstāvjiem, un iesniedz to apstiprināšanai likumā “Par budžetu un finansu vadību” noteiktajā kārtībā.

(2) Piešķirot valsts investīcijas, prioritāte dodama lauksaimniecības uzņēmējiem un uzņēmējsabiedrībām tādu objektu finansēšanai, kuru izbūve nodrošina efektīvāku lauksaimniecisko ražošanu, veicina jaunu darba vietu radīšanu un lauku infrastruktūras attīstību.

16.pants. Valsts asignējumi un subsīdijas

(1) Iekšējā un ārējā tirgū konkurētspējīgas lauksaimniecības produkcijas ražošanas, ciltsdarba, šķirnes sēklkopības, kā arī kultūrvides aizsardzībai un reģionālo atšķirību izlīdzināšanai valsts sniedz atbalstu subsīdiju veidā. Šīs subsīdijas nedrīkst būt mazākas par trim procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem.

(2) Lauksaimniecības attīstības gada programmā paredzēto līdzekļu ietvaros Ministru kabinets apstiprina svarīgākās valsts programmas, kuru īstenošanai izmantojamas subsīdijas, un nosaka šo subsīdiju apjomus un piešķiršanas kārtību.

(3) Paredzot subsīdijas, prioritāte dodama valstiski atbalstāmām lauksaimnieciskās ražošanas nozarēm un lauksaimniecības produkcijas ražotājiem efektivitātes un konkurētspējas palielināšanai.

(4) Apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros valsts finansē zinātnisko un mācību iestāžu darbību, izpērk to vajadzībām nepieciešamās zemes platības, finansiāli atbalsta lauksaimniecības dzīvnieku, zivju vaislinieku un augkopības kultūru jaunu šķirņu selekciju, jaunu tehnoloģiju un mašīnu izstrādāšanu un citas ražošanas attīstībai svarīgas lauksaimniecības zinātnes tēmas un projektus, kā arī veterinārās uzraudzības un aprūpes minimumu un valsts un koplietošanas meliorācijas sistēmu uzturēšanu.

V nodaļa. Lauksaimniecības produkcijas ražotāju aizsardzība

17.pants. Lauksaimniecības produkcijas ražotāju tiesiskā aizsardzība

Aizstāvot lauksaimniecības produkcijas ražotāju intereses, Zemkopības ministrijai ir tiesības likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju” noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt tiesā pieteikumu par pārstrādes uzņēmuma pasludināšanu par maksātnespējīgu.

18. pants. Atbildība par norēķiniem

Ja pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi par lauksaimniecības produkcijas piegādi nenorēķinās līgumos noteiktajos termiņos, tie maksā nokavējuma procentus un atlīdzina zaudējumus saskaņā ar Civillikumu un likumu “Par norēķiniem ar nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem”.

19.pants. Valsts pārvaldes institūciju atbildība par valsts funkciju izpildi

(1) Ministru kabinets ir atbildīgs par lauksaimniecības politikas izstrādi.

(2) Zemkopības ministrija ir atbildīga par lauksaimniecības politikas realizāciju.

(3) Zemkopības ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā ir valsts organizācijas, kas pilda valsts funkcijas lauksaimniecībā. Zemkopības ministrija kopā ar pagasta pašvaldību izveido pagasta lauksaimniecības dienestu atbilstoši paredzētajam budžeta finansējumam un štata vienību skaitam.

(4) Zemkopības ministrija un Ārlietu ministrija ir atbildīgas par visu līgumu un citu dokumentu sagatavošanu lauksaimniecības nozarē, Latvijas Republikai iestājoties starptautiskajās organizācijās vai slēdzot starptautiskos līgumus.

(5) Zemkopības ministrija nosaka lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestāžu, lauksaimniecības mācību iestāžu, mācību saimniecību, zinātniskās pētniecības saimniecību, selekcijas un izmēģinājumu staciju skaitu, teritoriālo izvietojumu un platības, uzdevumus un funkcijas lauksaimniecības zinātnē, jaunu kadru sagatavošanā un lauksaimniecībā strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā.

(6) Specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu zemes platības tikai zinātnes vajadzībām izpērk un nostiprina zemesgrāmatās valsts vārdā Zemkopības ministrija.

VI nodaļa. Zemju izmantošana un saglabāšana

20.pants. Zemju transformācija

(1) Lauksaimniecībā izmantojamo zemju transformāciju lauksaimniecībā neizmantojamās zemēs veic ar Zemkopības ministrijas atļauju.

(2) Meža zemju transformāciju lauksaimniecībā izmantojamās zemēs un lauksaimniecībai mazpiemēroto zemju apmežošanu veic ar Valsts meža dienesta atļauju.

(3) Zemes transformācijas atļauja izsniedzama Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

21.pants. Lauksaimniecības zemju izmantošana, uzlabošana un saglabāšana

Valsts programmas lauksaimniecības zemju izmantošanai, uzlabošanai un saglabāšanai izstrādā Zemkopības ministrija, saskaņojot tās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un ietverot attiecīgajā lauksaimniecības attīstības gada programmā. Valsts programmas apstiprina Ministru kabinets.

Likums Saeimā pieņemts 1996.gada 24.oktobrī.

Valsts prezidents G.Ulmanis

Rīgā 1996.gada 8.novembrī