Svētki un godadienas

Latvijai tuvās Polijas nacionālie svētki

11.novembrī savus nacionālos svētkus —

Neatkarības dienu — svin Polijas Republika

Polija (Polska) Latvijai ir tuva gan politiski un diplomātiski, gan arī ģeogrāfiski un vēsturiski. Polija atrodas Viduseiropā, un, tāpat kā Latvija, ir Baltijas jūras valsts. Polija ir gandrīz piecas reizes lielāka (312700 kvadrātkilometri) par Latviju, viena no lielākajām Eiropas valstīm arī pēc iedzīvotāju skaita (gandrīz 40 miljoni). Taču Polijas vēsture ir bijusi sarežģīta un ne vienmēr labvēlīga. Pagātnē poļu valsts un tās tauta piedzīvojusi gan augstus kāpumus, gan dziļus kritumus.

Tagadējās Polijas teritorijā cilvēki dzīvoja jau I gadu tūkstotī pirms Kristus. Mūsu ēras VIII–IX gadsimtā šeit izveidojās pirmās cilšu kņazistes. Poļu valsts sāka veidoties X gadsimtā kņaza Meško I valdīšanas laikā. Poļu zemju apvienošanu pabeidza Boļeslavs I, kurš valdīja no 992. līdz 1025.gadam. 1025.gadā Polija tika pasludināta par karalisti. Taču turpmākajos gadsimtos atkal pastiprinājās Polijas sadrumstalotība – jau XI gadsimtā no karalistes atšķēlās Mazovija un Pomože, pēc tam šim piemēram sekoja vēl vairākas citas zemes. Polijas karalistei pavājinoties, vācu iekārotāji sagrāba Rietumpomoži un Baltijas jūras piekrasti pie Gdaņskas. XIII gadsimtā Polijai vairākkārt uzbruka arī Zelta Ordas hana un hana Batija karapulki. Apvienot Poliju centās Kazimirs III, kurš centralizēja valsts varu un pievienoja Polijai Galīciju un daļu Volīnijas. Cīņai pret vācu agresiju Polija 1385.gadā noslēdza ar Lietuvas lielkņazisti tā saukto Krēvas ūniju. Rezultātā poļu un lietuviešu apvienotajiem spēkiem izdevās sakaut Vācu ordeni 1410.gadā Tanennbergas kaujā. 1569.gadā Polijas un Lietuvas lielkņazistes izveidoja kopīgu valsti Žečpospolitu, kas Stefana Batorija valdīšanas laikā piedalījās Livonijas karā. Pēc 1582.gada miera līguma ar Krieviju liela Livonijas daļa nonāca Polijas varā. XVII gadsimta sākumā Polija kopā ar Zviedriju sāka karu pret Krieviju. Savukārt no 1600. līdz 1629. gadam Polija ar Zviedriju karoja Baltijas dēļ. Taču pēc 1629.gada Altmarkas pamiera līguma Polijai nācās atzīt, ka par galveno noteicēju Baltijā kļūst Zviedrija. 1655.–1660.gada Ziemeļu karā Polija zaudēja daļu Austrumbaltijas. XVII gadsimtā Polija arī vairākkārt cīnījās ar Osmaņu impēriju Ukrainā, izcīnot tā sauktos poļu–turku karus. Intensīvā karošana Poliju novājināja, un XVIII gadsimta beigās tās teritoriju sadalīja savā starpā Krievija, Austrija un Prūsija. Pēc t.s. Pēterburgas kovencijas Polijas valsts tika likvidēta.

1807.gadā Napoleons I, sakaujot Prūsiju, atbrīvoja daļu Polijas zemju un izveidoja šajā teritorijā Varšavas hercogisti. Taču 1814.–1815.gadā pēc Vīnes kongresa Polijas teritorija atkal tika pārdalīta. Krievija ieguva lielu daļu Varšavas hercogistes un izveidoja tajā Polijas karalisti. Daļu Varšavas hercogistes teritorijas ieguva Prūsija, izveidojot tajā Poznaņas lielkņazisti. Krakova līdz ar tās apgabalu tika pasludināta par brīvpilsētu, bet 1846.gadā to pievienoja Austrijai. Visas poļu tautas sacelšanās (1830.–1831.gadā, 1846.gadā – Krakovā, 1848.gadā – Poznaņā, kā arī visā Polijā 1863.–1864.gadā tika asiņaini apspiestas).

Šajās represijās un eksekūcijās ar īpašu nežēlību izcēlās krievu armija. Sevišķi asa bija poļu tautas sacelšanās pret krievu okupāciju 1905.gada revolūcijas laikā, taču arī tā tika apspiesta. Pirmā pasaules kara laikā Poliju okupēja Vācijas un Austroungārijas karaspēks. Pēc Krievijas impērijas sabrukuma Polijai radās iespēja atjaunot savu valstiskumu. Tūkstošiem poļu patriotu brīvprātīgi stājās savā nacionālajā armijā, lai aizstāvētu nule atjaunotās valsts neatkarību.

Smags pārbaudījums jaunajai poļu valstij bija kaujas ar skaitliski lielo Sarkano armiju 1920.gadā, kurai gandrīz izdevās sasniegt Varšavu. Poļu karavīri kopā ar Latvijas nacionālo armiju cīnījās pret lieliniekiem Latvijas teritorijā – Latgalē, pie Daugavpils. Šajās kaujās bija populārs slavenais poļu lozungs “Par mūsu un jūsu brīvību”.

Polijas un komunistiskās Krievijas karš beidzās ar miera līguma parakstīšanu Rīgā 1921.gada 18.martā. Pēc Versaļas miera līguma 1919.gadā Polija bija atguvusi šauru joslu savas teritorijas, tā saukto “Poļu koridoru”, kas tai deva izeju pie Baltijas jūras. Taču ievērojama daļa poļu zemes tomēr palika Vācijai.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijai ar Poliju bija draudzīgas attiecības, ko īpaši sekmēja slavenā poļu karavadoņa Pilsudska nākšana pie varas Polijā 1926.gadā. Taču visi centieni izveidot kopīgu Baltijas valstu un Polijas aliansi pret Padomju Savienības agresīvajām tieksmēm beidzās ar neveiksmi. Vairākkārt Baltijas valstu sarunas ar Poliju noveda strupceļā saspīlētās Polijas un Lietuvas attiecības, jo Polija 1920.gada oktobrī bija savai teritorijai ar militāru spēku pievienojusi Viļņu. 1934.gadā Polija ar Vāciju parakstīja neuzbrukšanas līgumu, taču trīsdesmito gadu beigās abu valstu attiecības krasi saasinājās. Vācija pieprasīja Polijai Gdaņsku jeb Dancigu un tiesības izbūvēt caur “Poļu koridoru” eksteritoriālas transporta maģistrāles, kas Dancigu savienotu ar Vāciju. 1939.gada martā Polija noraidīja Vācijas ultimātu. Abas valstis intensīvi gatavojās karam. Tas sākās 1939.gada 1.septembrī, un šis datums tiek uzskatīts arī par Otrā pasaules kara sākumu. Uzbrukumam par ieganstu Vācija izmantoja savu specdienestu inspirēto it kā “poļu teroristu” uzbrukumu vācu radiostacijai Gleivicē. Jau kara pirmajās dienās poļu karavīri izrādīja lielu varonību, bet Polijas armijas bruņojuma atpalicība bija acīm redzama. Vērmahts pārspēja poļu armiju tanku un artilērijas kvantitātes un kvalitātes parametros, vēl lielāka bija poļu kara aviācijas atpalicība. Neraugoties uz poļu armijas ārkārtīgo varonību, kuras spilgtākais piemērs bija poļu robežsargu leģendārā pretošanās agresoriem Vesterplatē pie Gdaņskas, vācieši strauji tuvojās Varšavai. Polijas likteni galīgi izšķīra PSRS agresija pret Poliju 17.septembrī, kad Sarkanā armija atbilstoši Molotova un Ribentropa pakta slepenajam pielikumam ieņēma Polijas austrumu apgabalus. Sarkanās Armijas un Vērmahta daļas satikās precīzi pie jau agrāk noteiktās līnijas Polijā un atzīmēja suverēnās poļu valsts sagraušanu ar kopīgu militāru parādi.

Diemžēl šajās Polijai kritiskajās dienās Lielbritānija un Francija aprobežojās ar deklarācijām un formālu kara pieteikšanu Vācijai. Reāla palīdzība Polijai tā arī netika sniegta. Abas iekarotājas pēc Polijas okupācijas nekavējoties izvērsa Polijā asiņainu teroru. Hitlerieši jau 1940.gadā Polijas teritorijā ierīkoja Osvencimas, Majdanekas un vairākas citas koncentrācijas nometnes. Savukārt PSRS iekarotajā teritorijā plosījās NKVD. Īpaši nežēlīga bija tūkstošiem padomju gūstā nokļuvušo poļu virsnieku noslepkavošana Katiņas mežā. Noziegums, ko Padomju Savienība zemiski piedēvēja hitleriskajai Vācijai, izmantojot to apstākli, ka šo teritoriju drīz pēc NKVD pastrādātā nozieguma iekaroja vācieši. Otrā pasaules kara laikā poļu patrioti varonīgi pretojās hitleriskajiem okupantiem, kas kopš 1941.gada vasaras okupēja visu Polijas teritoriju. Poļu nacionālās pretošanās armijas militārās operācijas vadīja poļu emigrācijas valdība Londonā. Šo armiju veidoja gan lokālas cīnītāju vienības okupētās Polijas teritorijā, gan arī Lielbritānijā labi sagatavotas poļu diversantu grupas, ko Lielbritānijas kara aviācija īpašu uzdevumu veikšanai ar izpletņiem nometa Polijas teritorijā. Šie patrioti spridzināja vācu armijas militāros objektus un komunikācijas, vāca izlūkošanas datus Rietumu sabiedroto militārām operācijām. Īpaši cildena un traģiska epizode poļu tautas pretošanās kustībā bija Varšavas sacelšanās, kas sākās 1944.gada 1.augustā, un ko hitleriešiem, izmantojot masīvus tanku spēkus, kara aviāciju un īpašas SS daļas, izdevās apspiest tikai pēc ilgas un izmisīgas poļu pretošanās. Sevišķi ciniska Varšavas sacelšanās laikā bija PSRS militārās pavēlniecības nostāja – Sarkanā armija sacelšanās laikā jau atradās pie Varšavas. Taču tās komandieri ne vien nesniedza varšaviešiem palīdzību, NKVD daļas pat ar ložmetējiem apšāva tos Sarkanās armijas sastāvā karojošos poļus, kas pretēji Sarkanās armijas komandieru zemiskajai taktikai mēģināja forsēt Vislu, lai palīdzētu saviem tautasbrāļiem.

Sarkanās armijas sastāvā cīnījās ievērojams skaits poļu karavīru, – sākumā no poļu karagūstekņiem un PSRS teritorijā dzīvojošajiem poļiem tika izveidota Tadeuša Kostjuško poļu divīzija, kas 1944.gada martā tika reorganizēta par Polijas 1.armiju. Savukārt Rietumu sabiedroto pusē cīnījās poļu ģenerāļa Andersa armija, parādot izcilu varonību sabiedroto kaujās Itālijā.

1944.gada vasarā Sarkanā armija un Polijas 1. armija ar kaujām iegāja Polijas teritorijā. 21.jūlijā tika izveidota Padomju Savienībai padevīgā Polijas nacionālās atbrīvošanas komiteja, kas, ignorējot Mikolaičika vadīto Polijas valdību Londonā, veica pagaidu valdības funkcijas. Šādas taktikas mērķis bija nodrošināt juridisku segumu vēlāk Polijā izveidojamajam propadomju režīmam, un pārvērst Poliju par PSRS satelītvalsti.

1945.gada Krimas konferencē tika nolemts, ka pēc Otrā pasaules kara Polijas robeža austrumos ies pa tā saukto Kērzona līniju, bet rietumos gar Oderu un Neisi. Līdz ar to Polija atguva savas senās zemes.

Otrajā pasaules karā Polijai, salīdzinot ar citām karā iesaistītajām valstīm, bija vislielākie zaudējumi. Gāja bojā 22 procenti Polijas iedzīvotāju. Vācu okupanti vien iznīcināja 38 procentus Polijas nacionālo bagātību. Varšava bija tik ļoti sagrauta, ka tika pat izteikts (un tūdaļ noraidīts) priekšlikums Polijas galvaspilsētu celt citā vietā. Polija uz ilgiem gadiem palika padomju ietekmes sfērā, tai tika uzspiesta līdzdalība Varšavas militārajā paktā, poļu karavīri bija spiesti arī kopā ar PSRS un citu padomju satelītvalstu karaspēkiem apspiest arī čehu tautas brīvības cīņu 1968.gadā. Taču visus sociālistiskā režīma gadus Polija bija viens no Padomju impērijas nemierīgākajiem rajoniem. Vairākkārt poļu tautas nemiera izpausmes nežēlīgi apspieda Padomju Savienībai uzticamās komunistu režīma specvienības. Īpaši masveidīga un padomju režīmam liktenīga bija strādnieku kustība un “Solidaritātes” nodibināšana astoņdesmito gadu sākumā. Brūkošo režīmu nespēja nosargāt pat karastāvokļa ieviešana Polijā 1981.gada decembrī – ģenerāļa Jaruzeļska ieviestā dzelzs disciplīna un militārā diktatūra tikai uz laiku aizkavēja brūkošās padomju impērijas agoniju. Ģenerālis Jaruzeļskis, nostājoties militārā režīma priekšgalā, arī pasargāja savu zemi no PSRS specvienību ievešanas Polijā un paglāba savu tautu no asinsizliešanas, kas būtu sekojusi tiešai padomju okupācijai. (Jo vairāk tāpēc, ka Polijā kopš Otrā pasaules kara laika jau atradās liels PSRS bruņoto spēku kontingents.)

Sabrūkot padomju impērijai, Polijā atjaunojās patiesi demokrātiska iekārta. Polijas nacionālā valdība veikusi radikālas reformas valsts ekonomikas pārkārtošanai pēc brīvā tirgus principiem. Polija, tāpat kā Latvija, izteikusi vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā un NATO.

Diplomātiskās attiecības starp mūsu valstīm tika nodibinātas jau 1991.gada 30.augustā. Kopš 1992.gada 30.novembra Polijas intereses Latvijā pārstāvēja Viņa ekselence Jaroslavs Lindenbergs, Polijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks. Beidzoties savu pilnvaru termiņam, vēstnieks Lindenbergs atstāja Rīgu, un mēs pašlaik gaidām jauna Polijas vēstnieka akreditēšanos.

Sveicot Latvijai tuvo – gan tiešā, gan arī emocionālā nozīmē – Poliju tās nacionālajos svētkos, vēlēsim čaklajai un drosmīgajai poļu tautai patiesu uzplaukumu. Jo vairāk tāpēc, ka arī šodien mūsu valstīm ir kopīgas intereses. Pirmkārt jau savas drošības garantiju pilnveidošana jaunajā Eiropas un pasaules politiskajā situācijā. “Latvijas Vēstnesis” sveic arī Latvijā dzīvojošos poļus viņu Tēvzemes Neatkarības dienā pirmdien, 11.novembrī.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors