Lai esam droši par to, ko ceļam galdā

Tālis Tālents, Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Kā Latvijā notiek pārtikas kontrole, un kāda ir tirgus uzraudzības sistēma?

— Pārtikas apriti Latvijā regulē Pārtikas aprites uzraudzības likums, kura mērķis ir nodrošināt kvalitatīvas, cilvēka veselībai un videi nekaitīgas pārtikas apriti, veicināt tirdzniecību un vienlaikus aizsargāt patērētāju intereses. Šobrīd ar pārtikas uzraudzību nodarbojas divas ministrijas — Labklājības ministrija (LM) un Zemkopības ministrija (ZM). Ir Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka, ko kontrolē katra ministrija. Labklājības ministrijas pakļautībā ir Valsts sanitārā inspekcija un Nacionālais vides veselības centrs, pārraudzībā Pārtikas centrs. Savukārt Zemkopības ministrijas pārraudzībā atrodas Valsts veterinārais dienests, Ciltsdarbu valsts inspekcija, Valsts augu aizsardzības dienests, Augkopības produkcijas kvalitātes valsts kontroles dienests. ZM pakļautībā ir Sanitārā robežinspekcija. Katras ministrijas kompetenci nosaka likumi, MK noteikumi un ministriju nolikumi. Šobrīd Labklājības ministrija atbild par Eiropas Savienības tā saucamo horizontālo direktīvu harmonizēšanu, kas vairāk saistītas ar vispārīgu prasību noteikšanu produktu grupām, piemēram, pieļaujamais pārtikas piesārņojums, pārtikas piedevu nekaitīgums. LM kontrolē, kā pārtikas apritē tiek ieviesti normatīvie akti, kas nosaka pārtikas nekaitīguma prasības. Zemkopības ministrijas pārziņā jau ir detalizētākas un konkrētākas prasības attiecībā uz pārtiku.

— Vai Latvijā nebūtu jāizveido tikai viena institūcija, kas atbildētu par pārtikas drošību un kvalitāti?

— Divu gadu pieredze ir pierādījusi, ka pašreizējais pilnvaru sadalījums starp ministrijām, kas veidots pēc diviem atšķirīgiem un grūti savienojamiem kritērijiem — pārtikas aprites posms (ieguve, pārstrāde, ražošana) un produktu grupas (dārzeņi, piens, olas u.tml.) — ir saprotams kontrolējošām institūcijām, bet nepārskatāms uzņēmumiem un neizslēdz to, ka uzņēmumi, kas ražo dažādu produkciju, ir divu inspekciju atbildības sfērā. Pārtikas aprite un līdz ar to arī aprites kontrole sevī ietver vairākus posmus: ieguvi, pārstrādi, importu, eksportu, vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību. Ķēdes kontrolē nedrīkst būt pārrāvumu. Šos nosacījumus var realizēt ar vairākām metodēm, kompetences pārstrukturēšanu, informācijas aprites starp kontrolējošām institūcijām uzlabošanu, kā arī visu pārtikas aprites posmu kontroles nodošanu vienas ministrijas atbildībā.

Šos jautājumus analizē Labklājības ministrijas un Zemkopības ministrijas kopējā darba grupa, kuras uzdevums ir iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā savstarpēji saskaņotu koncepciju. Darba grupa ir vienojusies par galvenajiem jautājumiem un problēmas risinājumiem, no kuriem viens ir visas pārtikas produktu aprites ķēdes nodošana vienas ministrijas, konkrēti Zemkopības ministrijas, pārziņā. Savukārt Labklājības ministrija varētu atbildēt par vispārīgo pārtikas nekaitīguma prasību izstrādi, šajā darbā iesaistot mediķus, epidemiologus, ekspertus pārtikas jautājumos u.c.

Lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību un tajā pašā laikā attīstītu pārtikas ražošanu, valstī ir jārealizē divas savstarpēji saistītas politikas — pārtikas nozares ekonomiskā politika un pārtikas nekaitīguma, drošuma un kvalitātes politika. Šīs abas jomas nedrīkstētu atrasties vienas ministrijas kompetencē,, lai izslēgtu iespēju, ka pārtikas nozares attīstības jautājumi varētu tikt risināti uz pārtikas nekaitīguma vai kvalitātes rēķina. Par pārtikas nozares ekonomisko politiku būtu jārūpējas Zemkopības ministrijai, bet pārtikas nekaitīguma, drošuma un kvalitātes politikas jautājumi būtu jārisina Labklājības ministrijai. No vienas puses, mēs esam ieinteresēti pārtikas ražošanas attīstībā, bet, no otras puses, jāražo tādi produkti, kas atbilst visām pārtikas nekaitīguma un kvalitātes prasībām, kas bieži prasa papildu resursu piesaistīšanu un rada papildu izmaksas.

— Vai šobrīd ir kādas nesaskaņas starp Zemkopības ministriju un Labklājības ministriju?

— Tās nav nesaskaņas, bet drīzāk gan diskusijas, kā, veicinot ražošanas attīstību vienlaikus panākt, lai saražotā produkcija ir droša un nekaitīga. Labklājības ministrija ir tieši ieinteresēta pārtikas nekaitīguma nodrošināšanā, jo citādi patērētājs nonāk veselības aprūpes sistēmā jau kā pacients un ārstēšanās prasa pietiekami lielas izmaksas no valsts budžeta. Kaitējums veselībai un ārstēšana ir daudz dārgāka nekā veselības riska faktoru novēršana. Tikai — cik pārtikas nekaitīgumā un drošumā ir ieinteresēti paši ražotāji un kāda ir iespējas to nodrošināt.

— Kas varētu motivēt ražotāju domāt par produkcijas kvalitāti?

— Vislabāk ražotāju motivē tirgus un konkurence, jo izvēles apstākļos liela nozīme ir ražotāja labajam tēlam, kas neapšaubāmi ietver sevī arī garantu drošai un nekaitīgai pārtikai. Būtiska motivācija ir arī eksports un vēlme ar savu produkciju iziet starptautiskajā tirgū.

— Skandālā par iespējamo dizentēriju "Tukuma pienā" Zemkopības ministrijai pakļautais Valsts veterinārais dienests un Labklājības ministrijai pakļautais Nacionālais vides veselības centrs savos atzinumos nonāca klajā pretrunā. Kā tas varēja notikt?

— Te jārunā par katras institūcijas uzdevumiem, tiesībām un atbildību konkrētajā situācijā, kā arī par Ministru kabineta noteikumos Nr.221 atspoguļoto kompetenču sadalījumu. Šajā konkrētajā gadījumā Nacionālais vides veselības centrs jautājuma risināšanā iesaistījās atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likumā noteiktajam.

— Kāpēc dizentēriju neatklāja Valsts veterinārais dienests?

— Valsts veterinārais dienests ir veicis uzņēmuma kontroli, bet kontrole pati par sevi jau nenodrošina produkcijas kvalitāti. Te noteikti jārunā par iekšējās kvalitātes kontroles sistēmu pašā uzņēmumā, kas dotu pārliecību, ka visas normas tiek ievērotas katru dienu, nevis tikai kontroles brīdī. Nacionālajam vides veselības centram "Tukuma piena" gadījumā bija pienākums noskaidrot un analizēt saslimšanas cēloņus, lai operatīvi varētu tos novērst. Uzņēmuma apturēšana nav Nacionālā vides veselības centra kompetence.

— Ir informācija, ka ar govju trakuma sērgu (BSE) ir iespējams inficēt teļus, barojot tos ar piena aizvietotājiem, kuru sastāvā ir liellopu tauki. Tā kā Baltijas valstis sāka ievest šos piena aizvietotājus pēc 1997. gada, Vācijas speciālisti ir izvirzījuši hipotēzi, ka BSE Latvijā varētu tikt konstatēta jau šogad. Vai līdz ar to tiks veikti kādi īpaši liellopu kontroles pasākumi?

— Pēc manā rīcībā esošās informācijas kontroles pasākumus Zemkopības ministrija veic jau tagad. Manuprāt, galvenais ir nodrošināt stingru kontroli importētajai gaļai. Šis jautājums tika apspriests arī Pārtikas padomē. Kontroles efektivitāte, protams, ir jāpalielina, izmantojot visus iespējamos resursus. Labklājības ministrija piedāvāja Zemkopības ministrijai izskatīšanai priekšlikumu par iespēju nepieciešamības gadījumā liellopu gaļas kontroles realizēšanā iesaistīt mūsu sistēmā esošu akreditētu laboratoriju.

— Kad šī kontrole varētu sākties?

— Tas ir atkarīgs no Zemkopības ministrijas lēmuma.

— Cik drošs šobrīd var justies patērētājs, pērkot vietējo liellopu gaļu?

— Tas ir retorisks jautājums, arī tukša bise reizēm šauj. Svarīgi ir stingri kontrolēt gaļu, kas nonāk tirgū. Svarīgi, lai uzņēmumu iekšējās kvalitātes sistēma garantētu šo drošību. Simtprocentīga drošība būtu tad, ja tiktu izkontrolēts katrs pārtikas produkta iepakojums, taču tas nav iespējams. Pirmkārt jau pats ražotājs ir atbildīgs par pārdošanā laistās produkcijas kvalitātes drošību.

— Vai tiek kontrolēta liellopu lopbarība, kā arī pārtikas piedevas un izstrādājumi, kuros izmantotas liellopu sastāvdaļas?

— Tā ir Zemkopības ministrijas kompetence. Turklāt būtu jākontrolē ne tikai no Eiropas nākusī gaļa, bet arī tā, kas ievesta no mūsu austrumu kaimiņiem.

— Kādas ir Eiropas Savienības prasības pārtikas uzraudzībā, un cik tām atbilst Latvija?

— Runājot tieši par mūsu ministriju, Eiropas Savienības "Pārtikas drošuma Baltā grāmata" paredz Eiropas Savienības dalībvalstīs vienas kompetentas administrācijas izveidi, kuras uzdevums būtu sagatavot neatkarīgus zinātniskos padomus un priekšlikumus iekļaušanai pārtikas drošuma un nekaitīguma prasībās, izveidot agrās brīdināšanas sistēmu par riska faktoriem, dialogu ar patērētājiem un tīklu ar citu valstu nacionālajām aģentūrām un zinātniekiem. Šīs funkcijas varētu uzņemties Labklājības ministrijas pārraudzībā esošais Latvijas Pārtikas centrs. ES direktīvas nosaka arī to, ka prasībām pret importēto pārtiku ir jābūt tādām pašām kā pret vietējiem ražojumiem. Šie augstie pārtikas drošības standarti, protams, prasa lielus ražotāju ieguldījumus. Lai nodrošinātu direktīvu izpildi, būs jāizstrādā jauni normatīvie akti un jānodrošina to ieviešana praksē. Prasībām ir jābūt izkontrolējamām.

— Kad tiks ieviestas šīs prasības, kas notiks ar mūsu ražotājiem un pārtikas tirgu, vai tas sašaurināsies?

— Es domāju, ka tirgus strukturēsies. Visgrūtāk būs mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, līdz ar to kādi uzņēmumi varētu apvienoties, citi tiks pārpirkti vai varbūt arī slēgti.

— Vai pārtikas uzraudzības sistēma varētu ierobežot pārtikas produktu kontrabandu Latvijas tirgū?

— Jo stingrāka kontrole, jo grūtāk ir ievest un pārdot kontrabandu. Taču kontroles mehānismi vieni paši šajā cīņā nevar uzvarēt. Ir jābūt patērētāju, kā arī ražotāju un tirgotāju sapratnei un pretimnākšanai. Ir jāsaprot, ka nedrīkst pirkt nezināmas izcelsmes pārtikas produktus, kā arī tos izmantot kā izejvielu ražošanas procesā.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore