Kārlis Skalbe: “Šī lūgšana ir jāieraksta akmenī, jo akmens,

kas dzīvo saules mūžu, visilgāk uzglabā rakstus un līnijas”

Vakar, Lāčplēša dienā, visa Latvija ar karogiem, ziediem un atmiņām godināja varoņus, kas ierakstīti mūsu tautas vēsturē

Lāčplēša dienas gaitā pie Brāļu kapu svētās uguns atspulgā noliecās daudzi karogi;

Latvijas Bruņoto spēku dažādu šķiru pārstāvji atcerējās savus priekšgājējus, kam bija dārga mūsu tautas un valsts neatkarība

Pie Mūžīgās uguns ne tikai šajā dienā, ne tikai šajā stundā, jo tā nav tikai atskārsme par dažiem vēsturiskiem notikumiem;

Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis un Ministru prezidents Andris Šķēle svētbrīdī

Ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetu, ar pārējo mūsu bruņoto spēku vienību klātbūtni vēsturiskie Brāļu kapi arvien būs mūsu svētvieta šādās īpaši nozīmīgās tautas atmiņas reizēs;

Valsts prezidents Guntis Ulmanis noliec galvu, godinot brīvības cīnītāju piemiņu. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Mūsu tautas garīguma apliecinājums

Vakar, 11. novembrī, Lāčplēša dienas svinības sākās ar dievkalpojumu Doma baznīcā, kurā piedalījās visu NBS veidu virsnieki, instruktori un karavīri. Pēc tam notika svinīga goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa.

Par Lāčplēša dienas svinību kulmināciju 11. novembrī kļuva Brāļu kapu ansambļa iesvētīšanas 60. gadu atcere. Atceres laikā notika Brāļu kapu ieejas vārtu atjaunotā pirmatnējā veidola — valsts simbola — Latvijas Republikas lielā ģerboņa un nozīmīgo gadskaitļu (1915 — 1920) svinīgā atklāšana. Te lielu ieguldījumu devuši tagadnes Latvijas mākslinieki — tēlnieki Kārlis Baumanis, viņa līdzgaitnieki Mirdza un Imants Lukaži, Ilga Zandberga, viņu pārējie domubiedri, kam 1966. gada 11. novembris nav bijis tikai datums pārejas gadskārtās.

Uz svinīgo pasākumu bija ieradušies Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis, Ministru prezidents Andris Šķēle, aizsardzības ministrs Andrejs Krastiņš, iekšlietu ministrs Dainis Turlais, kultūras ministrs Rihards Pīks, NBS komandieris Zemessardzes pulkvedis Juris Dalbiņš, Zemessardzes komandieris Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis, daudzi Saeimas deputāti, ministri, militārpersonas, sabiedrisko organizāciju pārstāvji, visu bruņoto spēku veidu virsnieki, instruktori un karavīri, studenti, koris “Latvija” un J.Mediņa Rīgas mūzikas koledžas koris, NBS štāba orķestris.

Valsts prezidents apstaigāja pie Brāļu kapu galvenajiem vārtiem nostādītos visu NBS veidu karavīrus un sasveicinājās ar viņiem. Pēc tam ar J.Norviļa “Vakarjundu” sākās piemiņas brīdis pie Brāļu kapu galvenajiem ieejas vārtiem.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis teica uzrunu. Tad Valsts prezidents atklāja virs Brāļu kapu galvenajiem ieejas vārtiem atjaunoto valsts simbolu: — Latvijas Republikas lielo ģerboni un nozīmīgos gadskaitļus (1915 — 1920).

Turpinājumā skanēja A. Kalniņa “Latvju himna”, un svētrunu teica Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

Pēc arhibīskapa J.Vanaga svētrunas skanēja H.Pavasara “Lūgšana par dzimteni”, un uzrunu teica ziedotāju pārstāvis konkordijas “Valdemārija” seniors J. Gailītis:

— Godātie viesi! Visi mīļie latvieši! Es pārstāvu ziedotājus (tātad arī konkordiju “Valdemārija” un Amerikas latviešu saimi). Savulaik konkordijā “Valdemārija” bija daudzas izcilas personības. Un no viņiem vislielākais gars bija Kārlis Zāle — Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa, šo mūsu tautas svētvietu, tēlnieks. Kad 80. gados apciemoju Latviju, redzēju, ka okupācijas vara Brāļu kapus ir apgānījusi, no vārtiem izkaļot Latvijas valsts ģerboni. Un es savā sirdī un dvēselē apņēmos: tiklīdz vien tas būs iespējams, palīdzēt savākt naudu un atjaunot Latvijas Republikas simbolu — valsts lielo ģerboni virs Brāļu kapu galvenās ieejas vārtiem. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas šāda iespēja arī radās. Tagad man ir prieks skatīties uz atjaunotajiem Brāļu kapu galvenajiem ieejas vārtiem. Un Lāčplēša dienā, Brāļu kapu ansambļa iesvētīšanas 60 gadu atceres dienā, es varu jums apliecināt: nekur citur pasaulē nav skaistākas kritušo karavīru piemiņas vietas par mūsu Brāļu kapiem. Nekur pasaulē nav tik skaistas skulptūras, pieminekļi, kuros ir tik lieliski un diženi izteikta tautas dvēsele un vēsture. Tādi pieminekļi ir vienīgi Latvijā: Brīvības piemineklis, Brāļu kapi.

Sekoja “Es karā'i aiziedams (A.Jurjāna apdare) un Rīgas Domes priekšsēdētāja Māra Purgaiļa uzruna.

Pēc tam Latvijas valstsvīri un citi svinīgā pasākuma dalībnieki devās nolikt vainagus uz Ziedu altāra. Pēc vainagu nolikšanas ar klusuma brīdi tika godināta kritušo karavīru piemiņa.

Svinīgā pasākuma turpinājumā tā dalībnieki devās uz aizlūgumu pie Latvju mātes tēla. Aizlūgumā skanēja E.Melngaiļa “Dāvida 19. dziesma”. Lūgšanu teica evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Pēc tam sekoja klusuma brīdis un ziedu nolikšana pie Latvju mātes tēla.

Svinīgā pasākuma noslēgumā valsts vadītāji un oficiālie viesi parakstījās Brāļu kapu goda viesu grāmatā.

Viesturs Avots,

“LV” nozares redaktors

Atkal — pie mūsu brīvības cīņu varoņiem

Valsts prezidents vakar, 11.novembrī,

Brāļu kapos, pie atjaunotā Latvijas lielā Valsts ģerboņa:

Mēs esam šeit, lai atcerētos savus varoņus un atdotu pienācīgu godu tautas svētvietai – Rīgas Brāļu kapiem. Latvijas valsts visgrūtākajā cīņu dienā – 1919.gada 11.novembrī, dienā, kuru mēs dēvējam par Lāčplēša dienu, – ar angļu un franču karaflotes atbalstu, baznīcu zvaniem skanot, tika atbrīvota Latvijas galvaspilsēta Rīga. 11.novembris Latvijas brīvības cīņu vēsturē ieies kā uzvaras diena cīņās pret ķeizariskās Vācijas un cariskās Krievijas bruņotajiem spēkiem.

Upuri bija milzīgi. Ap divi tūkstoši Latvijas karavīru ir guldīti šeit – Rīgas Brāļu kapos. Kritušo skaitā – par izcilu varonību kaujās daudzi apbalvoti ar augstāko militāro valsts pateicības apliecinātāju – Lāčplēša Kara ordeni.

Un šodien atkal esam atnākuši pie mūsu brīvības cīņu varoņiem, un tāpat kā toreiz, kara izskaņā, pārdomājam, vai esam pratuši pateikties viņiem par asinīm, kuras viņi ziedojuši uz dzimtenes brīvības altāra. Mēs neaizmirstamā pateicībā noliecam galvas pie viņu atdusas vietām, noklājam pār tām zaļo, silto velēnas segu, noliekam ziedus un ar sveces liesmu apliecinām gaišu nedziestošu piemiņu. Tomēr tie būs tikai atziņu brīži, kas liek dziļāk izprast izdzisušo dzīvību lielumu vēstures priekšā.

Vēl toreiz – 1923.gadā – Brāļu kapos pateicība kritušajiem varoņiem tika izteikta ar Latvijai raksturīgajiem dabas simboliem:

– kuplo liepu gatve apliecināja latviešu mātes, sievas un līgavas klātbūtni;

– Varoņu terasē dižie ozoli – šie stipro vīru, dēlu un tēvu simboli – atnākuši nodot zvērestu, aicināja mūs būt kritušo varoņu ideālu cienīgiem;

– vienkāršajā malkas krāvumā iededzinātajā Svētajā liesmā kvēloja karavīru patriotisms un dzimtenes mīlestība.

Toreiz, es atkārtoju – vēl 1923.gadā – laikā, kad Latvija tikai veidoja mierlaika dzīvi, dzejnieks Kārlis Skalbe uzstādīja jautājumu: ar ko tajās pēckara dienās lai iesākam savu uzbūves laiku? Un pats viņš atbildēja – ar tautas lūgšanu Brāļu kapos. Un vēl paskaidroja – šī lūgšana ir jāraksta akmenī, jo akmens, kurš dzīvo saules mūžu, visilgāk uzglabā rakstus un līnijas. Ikkatrai tautai ir ilgas pēc nemirstības, kuras viņa iemūžina savās būvēs un pieminekļos. Tur, kur paglabāti mūsu brīvības cīnītāji, – savu domu nobeidz Skalbe – kuru drošais gars kā ērgļa kliedziens vēl šodien kāpj augšā no pazemes, ir vieta, kur vajadzētu stāvēt piemineklim, kas izteic šīs ilgas.

Arī dzejnieks ir izjutis, ka Brāļu kapi ir kļuvuši par visas tautas svētnīcu, un vēl piemetina – starp mums ir dažādas ticības, ir ticīgi un neticīgi, bet pie Brāļu kapiem visi apstājas ar reliģisku godbijību. Tas ir vecais veļu kults, kuram ir dziļas saknes tautas dvēselē un kas visus apvieno.

Šī Kārļa Skalbes vēlme piepildīsies pēc 13 gadiem – 1936.gada 11.novembrī, kad, piedaloties Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem, latviešu strēlniekiem, Latvijas valsts vadītājiem, valdības locekļiem, diplomātiskā korpusa pārstāvjiem un nacionālā karaspēka vienībām, zvaniem skanot, arhibīskaps Teodors Grīnbergs Brāļu kapus iesvētīs.

Kopš šī brīža ir pagājuši 60 gadi.

Šodien, tāpat kā pirms 60 gadiem, atkal dosimies svētceļojumā.

Pa liepu gatvi.

Caur ozolu birzi.

Gar Svēto uguni un simboliskajiem tautas garīgā un fiziskā spēka apliecinātājiem – senlatviešu karavīru tēliem.

Mēs nonāksim varoņu ielejā, kur taisnajās, dzīvžogu ieskautajās rindās guļ karavīru vadi, rotas un pulki. Gluži kā ierindas solī dodoties. Un kad tuvosimies Latvijas sienai, kurā apliecināta visu Latvijas novadu, apriņķu un pilsētu klātbūtne, mēs pārliecināsimies, ka izlabota vēl viena vēstures netaisnība – Mātes Latvijas tēla pakājē pāri lielajam kapulaukam savu svētību raida atjaunotais Lielais krusts.

Brāļu kapi ir svētnīca, garīguma avots, kas atgādina un atdzīvina mūžam patiesās ētiskās atziņas. Brāļu kapi ir vēstures apliecinātāji un atgādina mums latviešu tautas gadu simtos auklētās brīvības alkas. Bet kā mākslas darbs – apliecina latviešu nacionālās kultūras visaugstāko sasniegumu, kam grūti atrast līdzīgu un līdzvērtīgu pasaules kultūras vēsturē.

Tā ir:

– cieņa un pateicība dzimtenes aizstāvjiem, skumjas par izdzisušajām dzīvībām,

– dzimtenes mīlestība,

– lepnums par uzvaru, arī optimisms, kam jāved mūs gaišākā nākotnē.

Lai atjaunotais lielais Latvijas valsts ģerbonis apgaismo mums to!

Diemžēl laikraksta “Latvijas Vēstnesis” rīcībā nav Ministru prezidenta Andra Šķēles Stopiņu pagastā pie Ulbrokas vidusskolas teiktās uzrunas. Tur sestdien, 9. novembrī, godinot varoņu piemiņu, tika atklāts piemineklis četriem šeit dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem: Arvidam Ošem, Kārlim Krauzem, Kārlim Venteram – Vinteram un Kārlim Vītiņam.