informācija

Kārlis Skalbe: “Šī lūgšana ir jāieraksta akmenī, jo akmens,

kas dzīvo saules mūžu, visilgāk uzglabā rakstus un līnijas”

Vakar, Lāčplēša dienā, visa Latvija ar karogiem, ziediem un atmiņām godināja varoņus, kas ierakstīti mūsu tautas vēsturē

Šajā Lāčplēša dienā Brāļu kapu vārti atguva lielo Valsts ģerboni...

... bet zem Mātes tēla vēl trūkst krusta zīmes, kuru tomēr atgādina šis attēls 1946.gadā, ko iemūžinājis latviešu fotoklasiķis Jānis Lerhs (no S.Timšāna kolekcijas)

Arhibīskaps Jānis Vanags Brāļu kapos piemiņas brīdī

Valsts vadītāju ziedu veltes Mātes tēla pakājē

Latviešu dziesmas savu varoņu atcerei

“Mūsu cerība —

ticībā šķīstīts un norūdīts gars”

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa

Jāņa Vanaga svētruna

— Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Pirms 60 gadiem mūsu priekšteči šeit ierīkoja un iesvētīja Brāļu kapus. Piemiņas un atdusas vietu par brīvību kritušajiem. Šodien, caurskatot arhīvu materiālus par to, kā šīs svinības norisinājās toreiz — pirms 60 gadiem, mēs redzam tur cilvēkus, kuri gatavojās savas zemes jauncelsmei un uzplaukumam. Vēstures straume iegriezās citādi. Tā kļuva par postošiem paliem Latvijas zemei un tautai. Un tieši tad Brāļu kapi kļuva tādi kā nekad agrāk, kļuva par vietu, par kuru patiesi varēja sacīt: šeit mirušie palīdz dzīvajiem. 50 nebrīves gadus, piecus apspiestības gadu desmitus, šī bija tā vieta, kur vairāku paaudžu cilvēki atnāca, lai sajustu brīvības elpu. Lai savā apziņā uzturētu dzīvu to, tik neticamo, tik grūti aptveramo un cerīgo domu, ka Latvija ir varējusi būt brīva, ka Latvija varētu būt brīva. Ar savu cīņu un asinīm šeit guldītie aizstāvēja brīvību, ar savu atdusu un ar savu piemiņu viņi palīdzēja brīvības ideju uzturēt dzīvu cilvēku sirdīs.

Es atceros: tolaik — tad, kad vēl okupācijas vara likās nesatricināma un mūžīga, daudzi mēdza atnākt uz Brāļu kapiem, lai izkasītu sūnas no kritušo karavīru vārdiem un tos varētu izlasīt. Tie bija gluži parasti latviešu zēnu vārdi. Tā varētu saukt ikvienu no mums. Bet viņiem bija jākļūst par varoņiem, lai citi varētu dzīvot brīvībā.

Šodien, pēc 60 gadiem, mēs atkal stāvam šai vietā līdzīgā kārtā kā toreiz. Un arī mēs šeit stāvam ar atjaunotnes un jauncelsmes cerībām sirdī. Tāpat kā toreiz cerēdami, ka vēstures straume ritēs mums labvēlīgā un mierīgā gultnē. Lai Dievs sarga mūsu Tēvzemi! Lai Dievs sarga mūs! Mēs esam sapulcējušies kritušo karavīru atdusas vietā, kur mirušie palīdz dzīvajiem. Taču mirušie savu ir padarījuši, tālāk jāiet mums, dzīvajiem.

Jāiet — kurp? “Kungs, kas mājos tavā mājoklī un kas dzīvos tavā Svētajā Kalnā. Tas, kas staigā nenoziedzībā un taisnību un patiesību glabā savā sirdī. Kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu.” Tā saka Svētie Raksti.

Lāčplēša diena. Lāčplēsis bija tas mūsu teiksmu varonis, kurš tīrīja zemi no mošķiem un jodiem, no sumpurņiem un raganām. Tā ir tā cīņa, kas vienmēr turpinās. Tā ir tā cīņa, kas vienmēr jāizcīna cilvēka sirdīm dvēselē. Jo tā vispirms ir jāiztīra no nešķīstā un ļaunā. Mūsu cerība, mūsu atjaunotnes pamats, mūsu garīgais spēks un mugurkauls — sirdī glabāt patiesību. Ticībā šķīstīts un norūdīts gars.

Šajā dienā lūgsim Dievu par dzīvajiem. Lai Dieva gars atjauno cilvēkos ticību. Lai Kristus taisnība modina cilvēkus svētai dzīvei. Lai mēs, ja mums jādzīvo, dzīvojam taisnībai. Ja mums jāsargā, lai mēs sargātu taisnību. Lai, ja mums jāiet cīņā, mēs ietu cīņā par taisnību. Lai, ja jāmirst, mēs mirtu taisnības dēļ, jo — ja Dievs ar mums, kas tad būs pret mums?

Šajā dienā, kritušos pieminot, lūgsim Dievu par dzīvajiem. Par tiem, kam jāiet tālāk. Lai Jēzū Kristū, līdz ar viņu, mēs būtu augšāmcelti jaunai dzīvei. Āmen.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

“Ar visas tautas atbalstu

varēja rasties šādi mākslas darbi”

Rīgas Domes priekšsēdētāja Māra Purgaiļa uzruna

Cienījamie klātesošie!

Mēs bieži mēdzam teikt — Latvija ir zeme Eiropas krustcelēs. Šī vieta pasaules kartē vienlaikus ir gan mūsu spēka, gan vājuma punkts. Par to nākas domāt arī šodien, Lāčplēša dienā, un šeit, Brāļu kapos, mātes Latvijas tēla pakājē. Jo šeit kā nekur citur uzskatāmi izjūtams viss latviešu tautas un Latvijas valsts gājums divdesmitajā gadu simtenī. Mēs aplūkojam pirmās ar 1915. gada 15. oktobri datētās kopiņas, daudzos apbedījumus no Ziemsvētku kaujām un domājam par to, kā svešas varas padarīja mūsu zemi par kaujaslauku Pirmajā pasaules karā. Mēs redzam uz kapu plāksnītēm iegravētu gadaskaitli 1919 un pieminam atbrīvošanās cīņu upurus. Mēs domājam par to, kā vēsture 1918. gadā deva mums unikālo iespēju izveidot savu Latvijas valsti, un par to, cik nežēlīgi dārgu cenu par to mēs samaksājām. Šeit, Brāļu kapos, guldītie divi tūkstoši karavīru ir tikai maza daļa no tautas upura savai brīvībai.

Mēs aplūkojam šo skaisto, ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā izcilo Brāļu kapu ansambli un domājam arī par mūsu valsts neatkarības laiku, kad ar visas tautas atbalstu varēja rasties šādi mākslas darbi. Tikai divdesmit gadu, bet cik daudz tajos tika izdarīts!

1936. gada Lāčplēša dienā Brāļu kapu iesvētes svinībās Valsts prezidents teica: “Jo ilgāk dzīvosim, jo vairāk iemesla mums būs lepoties ar savu valsti.” Diemžēl ilgi nebija lemts — Latvija vēlreiz nokļuva vēstures dzirnavās, un divu okupāciju vara atņēma gan simtiem tūkstošu dzīvību, gan savu valsti un brīvību. Arī padomju laiks ir atstājis savas pēdas Brāļu kapu ansambļa vēsturē. Tā bija brutāla iejaukšanās — tika iznīcināts Latvijas Republikas ģerbonis, gadaskaitļi, krusta zīmes. Tomēr pūles bija veltas — tautas apziņā Brāļu kapi bija un palika brīvās, neatkarīgās Latvijas piemiņas vieta. Tagad, kad atkal esam noteicēji savā zemē, mūsu pienākums Latvijas vēstures priekšā ir atjaunot brāļu kapu ansambli tā sākotnējā skaistumā. Pirmie soļi ir sperti, bet darāmā vēl daudz.

Noliecot galvu visos laikos kritušo latviešu karavīru priekšā, aicinu godināt viņu piemiņu!

Jauna grāmata Lāčplēša dienā

“Šie ir mani laimīgākie dzejoļi. Tādēļ ka dzimuši divreiz un nav vientuļi. Dziesma ir bijusi to otrreizējā piedzimšana, un dzīve tiem bijusi ļoti sabiedriska,” sava jaunākā dzejoļu krājuma “Dziedināšana” ievadā saka Māra Zālīte.

Lāčplēša dienā lasītāju rokās nonāca kopā ar komponistu Zigmāru Liepiņu rakstītās rokoperas “Lāčplēsis” autores tā dzejas daļa, kas kļuvusi par dziesmām — apgāda “Likteņstāsti” sarūpē tā “Dziedināšana”. Grāmatas prezentācijā Jāņa Rozes grāmatnīcā (Krišjāņa Barona ielā) dzejniece atgādināja, ka vārdiem dziedāšana un dziedināšana ir viena un tā pati sakne un ka dziedāšana ir neatņemama latviešu kultūras daļa.

Daudzajiem M.Zālītes talanta cienītājiem, kas bija ieradušies grāmatnīcā, viņa atgādināja, ka viņas dzeju pati pirmā dziesmā ielikusi Lolita Vambūte, tad Adriāns Kukuvass, Artūrs Maskats un Mārtiņš Brauns. Vēlāk Ulda Stabulnieka komponētās “Tik un tā” tekstu Latvijā negribēja publicēt, bet Gruzijā jauno dzejnieku festivālā pašas Māras Zālītes atdzejojumā krievu valodā dzejolis guvis plašu atzinību, tikai 1980. gadā tas nodrukāts “Karogā”.1985. gadā Kanādā dzejniecei pirmo reizi radusies izdevība būt 18. novembra svinībās, pirmo reizi atklātībā redzēt sarkanbaltsarkano karogu un dzirdēt “Dievs, svētī Latviju!”. Un cik sāpīgi bijis dzirdēt no tribīnes savu “Tik un tā” nodēvētu par padomju propagandu, jo tekstā taču esot teikts “Mazliet par mazu, lai palaistu vienu pasaules tālajos ceļos” — tas nozīmējot, ka Latvija varot pastāvēt tikai kopā ar Padomju Savienību.

Pētera Vaska mūziku kantātei “Zemgale” M.Zālīte novērtēja kā ļoti modernu un ļoti latvisku; bet iecerei radīt rokoperu “Lāčplēsis” esot bijis daudz pretinieku. Dzejniece uzskata, ka ar šo rokoperu caur modernu mūziku Lāčplēša tēma ieviesta jaunatnes apziņā.

Jautāta, kuru savu dziesmu pati dzied vislabprātāk, dzejniece atbildēja, ka patlaban trallinot kaut ko no Raimonda Paula, no “Meža gulbjiem”.

Pēcpusdienā “Ave Sol” zālē notika koncerts, kurā skanēja dziesmas ar Māras Zālītes tekstiem.

Kārlis Grīnbergs,

“LV”

Foto:Ilmārs Znotiņš