pie saknēm

Pirmais Valsts prezidents — tik zināmais un mazpazīstamais

Laika dzirnas maļot lēni, bet labi. Vai tomēr vienmēr tā? Šāds vaicājums pamatoti varēja rasties tiem, kuri bija klāt pagājušās nedēļas nogalē Kultūras ministrijas zālē sarīkotajā Jāņa Čakstes piemiņas komitejas sēdē. To rīkoja Jāņa Čakstes demokrātijas veicināšanas fonds, kuram jau patlaban ir vairāk nekā divi desmiti veicinātāju. Galvenokārt no Rīgas, bet arī no Jelgavas — Jāņa Čakstes jaunības pilsētas.

Jo galvenokārt bija runa par to, kā pienācīgi sagaidīt Jāņa Čakstes 140. dzimšanas dienu, kas tagad nebūt vairs nav aiz kalniem. Tagad tikai daži soļi līdz 1999.gada 14.septembrim. Kad pirms četrpadsmit gadu desmitiem Zemgalē — Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagasta “Čakstu Zirņu” mājās — šīs pasaules gaismu ieraudzīja tolaik vēl tikai domājamās Latvijas brīvvalsts pirmais prezidents.

Varbūt tāpēc ir visai zīmīga jelgavnieku klātbūtne šī notikuma aprisēs. Jāņa Čakstes demokrātijas veicināšanas fonda priekšsēdētājs Juris Putriņš labprāt pavēstīja, ka piemiņas komitejā piekrituši līdzdarboties Ģ.Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja direktore Gita Grase, Jelgavas domes deputāte Ilona Jesperiņa, Jāņa Čakstes piemiņas komitejas goda biedrs Jānis Čakste, Jelgavas pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš, Jelgavas domes kultūras centra direktors Mintauts Buškevics, Jelgavas domes priekšsēdētājs Uldis Ivans un citi, kam ar Jelgavas novadu tālāks vai attālāks sakars.

Vēlreiz Juris Putriņš:

— Jāņa Čakstes piemiņas komiteja tika izveidota pagājušā gada pavasarī, lai Latvijas sabiedrības uzmanību pievērstu demokrātijas idejām, tiesiskas valsts stiprināšanai. Demokrātijas slodze visnotaļ ir pārbaudījums mūsu inteliģencei, kultūrai. Jānis Čakste nešaubīgi ir demokrātijas tapšanas pirmā posma simbols, un ir visai zīmīgi, ka daudzi joprojām sakās pazīstam Kārli Ulmani, bet labākajā gadījumā zina, kur atrodas Jāņa Čakstes atdusas vieta. Savulaik pirmais Valsts prezidents tiecās arī pēc Baltijas valstu vienotības, un varbūt viņa dzīves laiks bija pārāk īss, lai varētu gūt reālus panākumus. Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents profesors Jānis Stradiņš norādīja, ka vismaz pagaidām Jāņa Čakstes vārds ir palicis nepelnītā novārtā. Tomēr pirmais Valsts prezidents sasaistīja pirmo tautas atmodu ar nākamo, un tā bija viņa sūtība. Kārlis Ulmanis atgriezās mājup no Amerikas, bet Jānis Čakste visu laiku bija uz vietas, kļuva par Satversmes sapulces pirmo vadītāju. Abu nākamo izcilo valstsvīru personiskās atiecības nebūt nebija ideālas, jo katram bija vēlēts savs ceļš.

Kārlis Ulmanis būtu dēvējams par motoru, kas spēja iedarbināt prāvu latviešu sabiedrības daļu, turpretī Jānis Čakste pilnā mērā attaisnoja savu starptautisko tiesību doktora augsto rangu. Tas bija viņš, kas 1924.gadā devās uz Igauniju, lai izkārtotu robežattiecības, Jānis Čakste bija mūsu pirmais Valsts prezidents, kas apmeklēja Somiju.

Savukārt tagad ir zīmīgi, ka Jāņa Čakstes demokrātijas veicināšanas fonds darbības aplocēs zināmā mērā sasaucas ar Konrāda Adenauera fondu, kaut gan varētu šķist, ka tā ir tikai attāla radniecība.

Jā, līdz 1999.gadam vēl ir kāds laika sprīdis, lai it kā nevajadzētu nekādu steigu. Tomēr jau tagad jātiek skaidrībā par Jāņa Čakstes pieminekli, kur to vēlētos uzstādīt jelgavnieki — vecajā vietā pie tagadējā muzeja — vai kur citur. Ievērības cienīga ir ideja par Jāņa Čakstes taku no Jelgavas līdz prezidenta mājām Aučos. Ir dažādi viedokļi par Pils laukumu vai Jāņa Čakstes laukumu vecpilsētā. Jā, te savulaik ir bijis Čakstes laukums pie pils, tomēr tas nav vienīgais risinājums, ja vēlamies optimālu vēstures un mūsdienu saskarsmi. Protams, līdz nākamajai gadskārtai ir nepieciešama grāmata par Jāni Čaksti, ir arī attiecīgi pieteikumi tās izveidei, tomēr tas prasa darbu, darbu un vēlreiz darbu, jo vēsturiskajai patiesībai beidzot nevajadzētu pieļaut kompromisa risinājumus.

Tālab būtu svarīgi jau laikus gatavoties vērienīgai zinātniskajai konferencei, lai vispusīgi izvērtētu visu četru Latvijas Valsts prezidentu — Jāņa Čakstes, Gustava Zemgala, Alberta Kvieša un Kārļa Ulmaņa — darbību, lai Rīgas pils pagalmā varētu uzstādīt viņu bareljefus, lai paveiktu vēl daudz ko būtisku, kam būtu ne tikai vienas dienas nozīme vien. Izvērtējumu pelna arī kādreiz populārās studentu akadēmiskās vienības “Austrums” darbība. Arī tā savulaik bijusi Jāņa Čakstes sabiedrotā.

Jāņa Čakstes piemiņas komiteja vēlas iesaistīt arvien plašāku sabiedrības pārstāvju loku, lai Latvijas pirmā prezidenta 140. dzimšanas diena kļūtu ne tikai Zemgales novada diena, no kurienies viņš un viņa senči cēlušies, bet arī visas Latvijas lielā diena. Jo mūsu pirmais Valsts prezidents XX gadsimta nogalē šķiet tik zināms. Kopš Jāņa Čakstes piemiņas komitejas sēdes aizvadītās nedēļas nogalē tomēr tik mazpazīstams.

Mintauts Ģeibaks,

“LV” īpašu uzdevumu redaktors

Jānis Čakste

Paša spriedumos

un laikabiedru atmiņās

Nav mans nolūks tuvāk še apskatīt Latvijas pirmā Valsts Prezidenta Čakstes darbību pēdējos 8—9 gados. To robu aizpilda šā piemiņas krājuma vairāki raksti. Notikumu vēsturiskā gaitā gribu tikai vienā otrā vietā pamest skatu J.Čakstes darbos un viņa nopelnos.

J.Čakstes darbs latvju tautas labā pa gadu desmitiem bija laidis tālas un dziļas saknes. Viņa plašā un pašaizliedzīgā darbība bēgļu labā un vadošās nacionālās organizācijās visiem bija labi zināma. Tādēļ saprotama J.Čakstes vienprātīgā ievēlēšana par Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētāju, kura pienākumus viņš uzņēmās 19.novembrī, nepaspējis kaut cik atpūsties no ilgām ceļa grūtībām.

Mūsu jaunās, tikko deklarētās republikas stāvoklis bija ārkārtīgi grūts: kara posts rēgojās no visām pusēm, vācu okupācijas vara vēl saistīja un traucēja pirmās valdības darbību, un Latvijas aizstāvēšana ārzemēs bija nopietns un neatliekams darbs. Visur bija vajadzīgi darbinieki ar lielu paļaušanos uzvaras pilnai nākotnei un ar nesalaužamu enerģiju ikdienas darbā.

J.Čakste jau kurzemnieku kongresā Tērbatā 1917.g. ierosināja jautājumu par Latvijas delegāta pielaišanu gaidāmā miera konferencē. Šo domu viņš popularizēja un aizstāvēja arī Pēterpils nacionālā padomē. Tādēļ jau 23.novembrī Tautas Padome pilnvaro savu priekšsēdētāju organizēt Latvijas aizstāvēšanu ārzemēs. Uzdevumu viņš veic ar labiem panākumiem, kā to liecina mūsu pirmie darbinieki diplomātijas laukā.

Cerības piedalīties Versaļas miera konferencē nepiepildās, neskatoties uz visām pūlēm to panākt. Bet delegācijai vēl ir citas rūpes, ko mēs redzam no viņas priekšsēdētāja J.Čakstes vēstules:

“Nr. 437. Parīzē, 28.martā 1919.

Augsti cienīts Ozola kgs!

Sarunājoties ar Jums par stāvokli Latvijā, kur iedzīvotāji jau 4 gadi cieš visu postu un tās briesmas, kas savienotas ar lielo pasaules karu, un, pazaudējuši visu savu mantu, tagad atrodas vislielākā trūkumā, dabūju no Jums dzirdēt iepriecinošo iebildumu, ka varbūt Amerikā varētu rasties līdzjūtība nelaimīgajiem kara upuriem, ja par viņu stāvokli tur darītu zināmu gan dažādām Amerikas iestādēm, gan plašākai publikai.

Esmu Jums mēģinājis stāvokli kaut cik attēlot un lūdzu Jūs nu spert no savas puses tādus soļus, kurus atzīstat par derīgiem, lai grieztu Amerikas publikas vērību uz šo Eiropas stūrīti, kas priekš kara skaitījās par vienu no viskulturālākajiem un turīgākajiem agrākās Krievijas apgabaliem un tagad pārvērsts pa daļai par ruinu lauku, trūkuma un izsamisuma mitekli.

Uz jautājumu, kāda palīdzība būtu vajadzīga, varu Jums atbildēt — kaut kura katra: visa kā trūkst, bet pirmā kārtā apģērba un apavu, uzturvielu un medikamentu. Sevišķi bērni cieš grūti, kad tiem nav nekā ko apģērbt un aut kājās.

Ja Jūs par visām šīm bēdām varētu informēt Amerikas publiku un panāktu, ka viņas drīzā laikā varētu kaut cik tikt ierobežotas un pamazinātas, tad Jūs būtu pastrādājuši svētīgu darbu un Jums būtu pateicīgi daudz, daudz nelaimīgo kara upuru.

Latvijas Tautas Pad.

un Miera konferences

Latv. deleg. priekš-tājs

J.Čakste.”

l

Delegācija Tautas Padomes priekšsēdētāja J.Čakstes vadībā Parīzē, kā zināms, pārsprieda arī jautājumus par kļūmīgo stāvokli Latvijā, kuru vēl vairāk sarežģīja pazīstamais Liepājas pučs, un vienā otrā gadījumā deva aizrādījumus, kā rīkoties.

J.Čakste saprata, ka viņa darbībai lielāka nozīme Latvijā, un tādēļ delegācijas vadību uzdeva ārlietu ministram Z.Meierovicam. Viņš ieradās Liepājā, kur stājās sakarā ar lielvalstu pārstāvjiem, lai atsvabinātu Pagaidu valdību no kuģa “Saratova”.

13.jūlijā (1919.g.) Tautas Padomes sēdi atklājot, priekšsēdētājs J.Čakste, starp citu, saka: “Es uzlūkoju par vajadzīgu aizrādīt, ka pēdējos mēnešos Tautas Padomei nav bijis iespējams sekmīgi un rosīgi strādāt. Bet arvien aug tautā tā pārliecība, ka Tautas Padome ir Latvijas patstāvības un tautas brīvības idejas nesēja. Tautas Padomei stipru pabalstu devuši mūsu drošie kareivji.”

Piešķirdams tik lielu nozīmi Latvijas Republikas pirmajai pārstāvniecībai, J.Čakste, iegūdams vispārēju atzinību, novadīja viņu līdz Satversmes Sapulcei.

Blakus saviem tiešiem pienākumiem J.Čakste, cik spēdams, veicināja mūsu universitātes nodibināšanos un strādāja tanī kā starpvalstu tiesību docents un profesors.

“Viņš bija redzami laimīgs,” atzīmē stud. jur. M.Sams, “ka var vēstīt jauniem klausītājiem par tiem tiesiskiem ceļiem, kādi ejami arī Latvijai kultūras tautu saimē. Šo domu siltumu un prieku dziļi izjuta auditorija jau pirmā J.Čakstes lekcijā.”

Lekcijas universitātē J.Čakste turpināja arī kā Satversmes Sapulces prezidents un tās pārtrauca tikai ar viņa ievēlēšanu par Valsts Prezidentu 1922.gada rudenī.

Kad Latvijas universitāte svinēja savus 5 gadu darbības svētkus, viņa piešķīra J.Čakstem Dr. jur. honoris causa (doktora grādu, parādīdama godu par nopelniem).

Audzinādams un garīgi stiprinādams mūsu jauno paaudzi augstskolas sienās, J.Čakstes vērīgais skats meklēja visus tos pamatus, kas stiprinātu un nodrošinātu latvju tautu un valsti viņas tālākā nākotnē.

Latvijas stiprumu Prezidents J.Čakste meklēja arī tautas dzimstībā. Daudziem vēl atmiņā viņa agrākos gados presē publicētā vēstule. Turu par pienākumu viņu te gandrīz visu atkārtot:

“Diskrēts lūgums mūsu tautietēm

Mūsu tauta pasaules karā zaudējusi daudz ļaužu. Rēķina, ka kaujās vien no 1914. līdz 1918.gadam krituši vairāk kā 30 000. Vēl lielākus upurus ir prasījuši bēgļu laiki, sevišķi bērnu starpā. Salīdzinot ar agrākiem zaudējumiem ir tas, ko mēs tagad cīnoties par savu pašu brīvību zaudējam, tikai zieds.

Šie zaudējumi ir jānolīdzina.

Bet kāda cita lieta ir vēl daudz ļaunāka. Tā ir tā viena vai divu bērnu sistēma vai pat bezbērnība. Kurzemē iedzīvotāju skaits vēl priekš kara stāvēja gandrīz uz vietas. Vidzemē tas auga tikpat lēni kā priede mūsu tīrelī. Tikai Latgale bija palikusi dabiska un nebija ielaidusies nekādās noziedzīgās sistēmās.

Tagad, nu, mīļās tautietes, kad Latvija pierādījusi, ka viņa ir dzīvotspējīga, tagad, kur visas sirdis pukst priekš šīs mūsu Latvijas, kur visas rokas priekš viņas strādā, kur jūs pašas nevien nenogurušas strādājiet, bet pat ziedojiet tai savas rotas, tagad es vēl jūs lūgtu: padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja sistēmu vietā katrā mūsu ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis 2 un pus miljona iedzīvotāju, bet 7 un pus miljona!

Es paredzu, jūs pacelsit pirkstu un rādisit man citus, daudz lielākus noziedzniekus pret savu tautu — mūsu vecpuišus. Es jums piekrītu. Īsti patrioti viņi nav. Tas ir skaidri. Bet kas ar tiem darāms, par to būs jāaprunājas ar mūsu finansu ministru.

Līdz šim jūs, mūsu tautietes, dzīvi atsaucāties uz katru uzaicinājumu pēc palīdzības, kad vīrieši vai strādāja, vai karoja, lai uzceltu Latvijas valsti. Es esmu pārliecināts, ka jūs neliegsities padarīt Latviju stipru un varenu. Un to jūs variet.

J.Čakste.”

l

Šo lūgumu tautietēm diktējusi dziļa nopietnība un tālredzība, gan pavadīta ar parasto humoru. Kā plašas ģimenes tēvs J.Čakste arī pazinis to laimi un stiprumu, par ko viņš tik dedzīgi iestājies.

Cik mīļa J.Čakstem vienmēr bijusi jaunatne, par to, starp citu, raksta zvēr. adv. A.Strausmanis: “J.Čakste dzīvoja Jelgavā bez kaut kādas liekas greznības un ļoti vienkārši. Lielā prakse advokatūrā nedeva tam tomēr tik daudz, lai varētu iekrāt lielus kapitālus, bez tam jau viņa dzīvē materiālie labumi nebija tie izšķirošie, bet lielākais un vērtīgākais viņa kapitāls toreiz bija kuplais bērnu skaits.

Skolu jaunatni nelaiķis pulcinājis ap sevi, kā pats izteicās, tāpēc, lai tā, kas bija atrauta no saviem lauku vecākiem, no parastās lauku dzīves, neietu pilsētā morāliski bojā, bet, pavadot viņa ģimenē laiku nevainīgos priekos, kā arī, kaut gan mazākā mērā, citu Jelgavas akadēmiski izglītotu latviešu ģimeņu vidū, justos kā savās mājās. Tāpat šinī latviešu sabiedrībā skolu jaunatnei bija iespējams iegūt vajadzīgo sabiedrisko izglītību, jo citur tā klusajā Jelgavā nebija sasniedzama.

Bet arī vēlāk, kad skolu jaunatne bija beigusi vidusskolu un daļa no tās pārkāpusi universitātes slieksni, nelaiķis šo studējošu jaunatni nepiemirsa, bet brīvlaikā viņu tikpat sirsnīgi uzņēma pie sevis kā agrāk ir savā Jelgavas namā, ir Aučos. Bet vismīļāki tam bija viņa studenti — “maskavieši”, ar kuriem tas labprāt satikās.”

Pats savus bērnus J.Čakste mīlēja, bet nelutināja. Audzināšanā nebija pārāk stingrs režīms, bet, sekodams katra bērna dabai, prata viņus vadīt pēc sava prāta, neierobežojot bērna brīvību. Viņš necieta bezdarbību un tāpēc atbalstīja ik kuru darbalauku, kādu to katrs bērns bija izvēlējies. “Mācieties un krājiet zinības, tā ir manta, ko jums neviens nevar atņemt,” mēdza viņš teikt. “Negaidiet nekā no citiem, ko paši darīsit, tas paliks jūsu.”

Sevišķu svaru J.Čakste lika uz to, lai bērni neaizrautos no ārišķībām, jo “šodien ļaudis tev gavilē, bet rītu kar”. Bieži ģimenes vidū viņš stāstījis dažādus notikumus no vēstures, vezdams tos sakarā ar mūsdienu dzīvi.

Savus audzināšanas uzskatus Prezidents J.Čakste izpauda arī visplašākās sabiedrības masās un organizācijās. Tādu iespēju viņš izlietoja, apmeklēdams biežos uzaicinājumos kā valsts galva gan pilsētu, gan lauku biedrības.

Savās attiecībās pret valsts darbiniekiem J.Čakste bija ļoti vērīgs. Pats būdams pirmais valsts darbinieks, viņš katra darbību vērtēja ar noteiktu kritiku. Nebūdams pedants, ikvienu jauninājumu uzņēma ar lielāko uzmanību, aplūkojot no lietderības viedokļa. Viņa ieskats bija, ka zināmās formas un tradīcijas, kas izstrādājušās gadiem, nav bez sava pamata. Tādēļ, kaut ko grozot, lietai jāpieiet pakāpeniski. Darbiniekiem arvien viņš centās iedvest pienākuma apziņu. Viņu biedrības gada svētkos kādreiz tas teica: “Darbinieki, sargiet savu valsti, izkopjiet to, jo ziniet, ka, ja nebūs Latvijas, nebūs arī jūs.”

Sevišķi spilgti J.Čakstes credo (ticība un dziļa pārliecība) izskanēja mūsu jaunā parlamenta sienās.

J.Čakstes dzīves gaitas aprakstu še nobeidzot, gribu viņa paša vārdiem parādīt, cik dziļi tas mīlējis savas tautas un valsts stiprumu, labklājību un laimi.

Latvijas Satversmes Sapulci 1920.gada 1.maijā atklājot, J.Čakste savā runā saka: “Mēs nevaram uzskaitīt visas tās rokas, nevaram uzskaitīt visas tās domas un jūtas, kas ir stāvējušas par mūsu jauno neatkarīgo Latvijas valsti,” un sirsnīgos vārdos cildina tos, kas atdevuši savu dārgāko mantu — dzīvību.

Šie vārdi liekas ļoti zīmīgi: uzsākt lielu radošu darbu — likt pamatus Latvijas valstij, to ir sagatavojusi tauta, viņas neskaitāmie varoņi, apvienotā griba.

Apvienoto gribu J.Čakste arī vēlējies ielikt Latvijas valsts pamatos. Šī doma viņu vadījusi visus tālākos gadus, izpildot gan Satversmes Sapulces, gan Valsts Prezidenta amatus.

Gadu vēlāk, 1921.gada 1.maijā, J.Čakste, starp citu, saka: “Satversmes Sapulce pati par sevi ir vienības simbols visā valstī. Satversmes Sapulcē sakopotas visas tautības, visas partijas, visādi uzskati un virzieni, kādi valda tautā. Mūsu uzdevums ir vienot tautu zem viena karoga, un šim vienošanas darbam jānotiek Satversmes Sapulcē. Ja mēs vienotiem spēkiem strādāsim un nešķelsimies pēc saviem uzskatiem, tikai tad mēs varēsim veikt uzdevumus, kas mums ir uzlikti, un ievadīt mūsu jauno valsti normālā valsts dzīvē.”

Šos vārdus, cerams, pārlasīs paaudzes un nenoliegs viņu nozīmi. Viņiem paliek vadoša nozīme arī valsts tālākā gaitā.

l

Satversmes Sapulci slēdzot, Prezidents J.Čakste saka: “...Mēs esam savu darbu pabeiguši. Par mūsu darba labumu mēs paši nevaram spriest, lai tauta spriež par viņu un tālākās paaudzes.

...Latvijas tautas pirmie likumīgie pārstāvji ir pierādījušies par spējīgiem strādāt parlamentārisku darbu, un šis darbs nav bijis arī bez panākumiem. Latvijas valsts ideja, apziņa par Latvijas valsts vajadzību ir nostiprinājusies tautā cieši. Es domāju, mums tagad neatradīsies neviens pats, kas būtu pret šo Latvijas valsts ideju.

Jaunā Latvija, pie kuras izbūves mēs esam strādājuši 2 1/2 gadus, attīstīsies, plauks un zels mūsu tālākām paaudzēm.”

Pēdējo reizi J.Čakste runāja mūsu parlamentā, kad, lielgabalu salūtam nodārdot, viņš atklāja pirmo Saeimu 1922.gada 7.novembrī: “Augstā sapulce! Taisni šinī brīdī Latvijas valstī stājas spēkā Latvijas jaunā valsts satversme. Šī jaunā satversme ieved Latvijā jaunu iekārtu, viņa rada pa daļai jaunus valdības orgānus un ciešāk noteic, tikpat esošiem, kā arī jauniem orgāniem, viņu funkcijas. No šī brīža šī jaunā satversme būs tas pamats, uz kā varēs darboties valdības iestādes un valdības personas labāk un pilnīgāk, nekā tas līdz šim bija iespējams. Mēs visi cerēsim un būsim pārliecībā, ka šī jaunā satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī jaunā valsts satversme padara Latviju laimīgu un stipru!”

Augšā minētie izvilkumi no J.Čakstes runām liecina, ka Latvijas stiprums, labklājība un laime ir bijuši viņa zvaigznes — ceļa rādītājas. Tām viņš pats palicis uzticīgs vienmēr un citus skubinājis sevim sekot.

J.Čakstes mūža darbs un viņa ideālu piepildīšanās dabiski deva viņam tiesību tapt izraudzītam par pirmo Valsts Prezidentu un no jauna ievēlētam, otrai Saeimai sanākot. Prezidenta darbā viņš vienmēr palika uzticīgs dotam zvērestam.

J.Čakstes ideālo uzupurēšanos Latvijai izceļ arī viņa apbalvošana ar pirmās šķiras Triju zvaigžņu ordeni “Par nopelniem Latvijas brīvvalsts idejas sagatavošanā, veicinot to ar savu ilggadējo sabiedrisko darbību tautā, un šīs brīvvalsts izveidošanā un nostiprināšanā kā iekšienē, tā uz ārieni, nepārtraukti stāvot kā valsts galva valsts priekšgalā Tautas Padomes priekšsēdētāja, Satversmes Sapulces prezidenta un pirmā Valsts Prezidenta amatos”.

1927.gada 14.martā aprima pukstēt sirds, kas tik dziļi mīlēja savas tautas un valsts stiprumu, labklājību un laimi.

Mūžībā aizgāja Latvijas pirmais Valsts Prezidents Jānis Čakste.