Valsts prezidents — Lielbritānijas vizītē

Valsts prezidents Guntis Ulmanis

Londonā, Karaliskajā Starptautisko attiecību institūtā, 1996.gada 12.novembrī:

“Vai Latvijā jau ir Eiropas laiks?”

“A time for Latvia — a time for Europe”

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs!

Ekselences!

Cienītās dāmas un kungi!

Man patiess gods un prieks šodien uzstāties vienā no slavenākajām ārpolitisko pētījumu auditorijām Eiropā. Pateicos Jums — lord Rait no Ričmondas! — par siltajiem ievadvārdiem. Tie liek man atcerēties Jūsu devumu Latvijas ārpolitiskā dienesta izveidē.

1936. gada jūnijā vizītē AK atradās Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters, un 11. jūnijā viņš uzstājās ar lekciju Karaliskajā Starptautisko attiecību institūtā — tātad šajā institūtā. Mūsu ārlietu ministrs runāja par Eiropas drošību un par Baltijas valstu lomu šajā kontekstā. Arī es šodien pieskaršos šai tēmai.

Apvienotās Karalistes un Latvijas attiecības ir ar ilgu vēsturi. Tās īpaši nozīmīgas ir bijušas šajā gadsimtā. 1919. gada novembrī Apvienotās Karalistes jūras spēku eskadra atbalstīja Latvijas likumīgo valdību, un cīņās par Latvijas brīvu nākotni savas dzīvības atdeva arī britu kara flotes matroži. Latviešu tauta ar pateicību to atceras vienmēr.

Starpkaru posmā Latvijas sabiedrībā valdīja uzskats, ka Apvienotā Karaliste ir mūsu valsts galvenais sabiedrotais un aizstāvis. Regulāri notika parlamentāriešu vizītes, ārlietu ministru tikšanās, bija nozīmīgi ekonomiskie sakari. Apvienotā Karaliste bija viens no galvenajiem mūsu tirdzniecības partneriem.

Latvijas valsts izveidošanās un attīstība, kā arī tās traģiskais liktenis pirms Otrā pasaules kara sākuma ļauj runāt par to, ka kādreiz patiešām Eiropas lielo valstu nozīme bija ārkārtīgi būtiska. Lai arī bija izveidojusies Tautu Savienība un Latvija bija aktīva dalībvalsts, tomēr šīs organizācijas ietekme bija visai ierobežota.

Eiropas likteni arī šodien vēl daudzi mēģina saskatīt kā tikai lielo Eiropas valstu politikas atvasinājumu. Eiropas kodols — parasti ar to saprot lielās Rietumeiropas valstis — noteikšot visa kontinenta nākotnes seju. Mazajām valstīm tādējādi it kā tiek ierādīta tāda kā perifērijas, asistenta vai satelītu loma. Taču ir apšaubāmi, vai šis priekšstats sekmē pilnīgas ainas izveidošanos par Eiropu un tās nākotni.

Atskatoties pēdējo gadsimtu vēsturē, diezgan skaidri var saskatīt, ka mūsu kontinentā, kā likums, civilizāciju dzenošā spēka vektors patiešām bijis vērsts no Rietumiem uz Austrumiem. “Eiropas laiks” toreiz nozīmēja jaunu vēsmu virzību no Rietumiem uz Austrumiem — it kā no kodola uz perifēriju.

Tagad — gadsimtu mijā — šis vienvirziena laiks un izpratne ir pagājusi.

Jau visai pierasts ir kļuvis pasaules salīdzinājums ar vienu nelielu ciemu, kurā viss ir viegli aizsniedzams un pārskatāms. Reizē tas nozīmē, ka viss ir pakļauts daudz vairāku spēka vektoru ietekmei, nekā tas bija, piemēram, pirms simts gadiem.

Lai arī lielo un spēcīgo Eiropas valstu virzošā nozīme ir būtiska, tomēr būtu mazliet vienkāršoti, ja mēs iztēlotu mūsu rītdienu kā izrietošu tikai no šo valstu savstarpējās sarunāšanas un kompromisa mākslas. Eiropa — un vispirmām kārtām jau tās valstis, kuras sevi sauc par cietā kodola valstīm, — ir pakļauta ietekmēm, kuras ieplūst no dažādajiem pasaules reģioniem. Globalizācija ir pastāvīgs termins mūsu pārdomās par nākotni.

Vai tas nozīmētu, ka pašā Eiropā vairs nebūtu “Eiropas laiks”?

Vai vecajā kontinentā šobrīd būtu novērojams politiskā un ekonomiskā laika aritmisks ritējums?

Eiropā ir daudzas senas nacionālas valstis, un tieši tās savā labo kaimiņattiecību un savstarpējo konfliktu savijumā ir iepriekšējos gadsimtos noteikušas kontinenta seju. Katrā no tām ir tradicionālas vērtību sistēmas, kuras ļāvušas saglabāt šīm valstīm politisko un ekonomisko līdzsvaru un noteikušas attīstības perspektīvu. Man šķiet, ka tas ir bijis galvenokārt tāpēc, ka svarīgākie mūsu civilizācijas jēdzieni — laiks un telpa — šajās zemēs ir bijuši relatīvi stabili un arī pēc kāda satricinājuma perioda ātri atguvuši savu stabilo un tradicionālo piepildījumu. Par šīm valstīm varētu teikt, ka to vērtību sistēmas piepildījums vēsturiski bija lielā mērā pašpietiekams. Pēc Otrā pasaules kara šī situācija mainījās. Otrais pasaules karš sašķēla kontinentu. Austrumu daļa nonāca uzspiestā norobežotībā.

Rietumeiropas valstīm Otrais pasaules karš bija svarīga robežšķirtne, jo tās sāka uzmanīgāk apsvērt divas idejas: savas nacionālās valsts idejas pašpietiekamību un nepieciešamību kopējo mērķu un vērtību vārdā paplašināt savu esamības un piederības telpu, uzsākot un apzināti izvēršot savstarpējo sadarbību dažādās jomās.

Integrācijas procesiem Eiropā tiešām ir gara vēsture. Daudzi politiķi jau pirms mums ir domājuši, kā padarīt Eiropas kontinentu par miera un stabilitātes, un uzplaukuma kontinentu. Lai arī pazīstamais angļu kvekers Viljams Pens jau tālajā 1693. gadā aicināja veidot Eiropas parlamentu, tomēr robežšķirtne Eiropas modernajā integrācijā ir laiks pēc Otrā pasaules kara. Sers Vinstons Čērčils uzskatīja, ka pēckara Eiropai nav citas alternatīvas kā Eiropas savienotās valstis.

Svarīgākās Rietumu organizācijas — Eiropas Savienība un NATO — ir īpaši ievērojamas, kā zināms, tieši ar to, ka uzsāka īstenot kopesības praksi, kura ne tikai nepieļautu politisko un ekonomisko konfliktu parādīšanos visā eiroatlantiskajā telpā, bet īpašu uzsvaru liktu uz savstarpējo palīdzību. Mērķis bija un ir vēl joprojām virzīt savas kopējās pūles uz to, lai attīstību šajās kontinenta valstīs varētu raksturot kā sakļaujošu un saskaņotu.

Tāpēc tika izveidots un attīstīts visa veida un līmeņa dialogs starp valstīm, tautām, cilvēkiem. To savstarpējā saskarsmē izveidojas vienota izpratne par to, kas Eiropu satur, uz kādām idejām un vērtībām tā balstās, — solidaritātes un partnerības, labklājības un drošības, liberālās demokrātijas, plurālisma un sociālās atbildības idejas iedibināja sevi neatgriezeniski. Nacionālo valstu pastāvēšanas ideja tika papildināta ar pārliecību par pārrobežu un reģionu savstarpējās sadarbības nepieciešamību.

Tādējādi Rietumeiropā izveidojās jauns politiskais klimats. Šādi raksturotais politiskais laiks nebija vairs tik daudz saistīts ar kādu virzienu vai virzību. Sakļautības ideja tika attīstīta kā viens no ES uzbūves pamatprincipiem, kurš to aizvien vairāk saliedē kā vienotu telpu.

Jau vairākus gadus apzināmies, ka fundamentālas izmaiņas vajadzīgas visos Eiropas reģionos. Arī Eiropas Savienības, kā arī NATO dalībvalstis velta lielas pūles, lai atrastu optimālo pamatmetu organizācijas nākotnes modelim, saglabājot centrālos pamatprincipus. Viena no atbildēm laikmeta izaicinājumiem ir meklējama atvērtības procesā.

Eiropas nākotne ir saistīta ar to, vai kopēji izdosies izveidot saliedējošu attīstību Rietumeiropai un tām valstīm, kuras pēc reālā sociālisma sabrukuma iekļaujas demokrātisko valstu sabiedrībā. Šo valstu vidū ir arī Latvija, kurai iekļaušanās Eiropas Savienībā un NATO nozīmē piederību politiskās un ekonomiskās stabilitātes telpai. Gribu uzsvērt, ka šai virzībai mēs neredzam alternatīvu. Tā nozīmē stabilitātes telpas paplašināšanos.

Latvijā vēsturiski ir bieži mainījies saturs pamatjēdzieniem — telpa un laiks. To var jau secināt, palūkojoties tikai uz šo gadsimtu vien.

Tas, ko mēs šodien saucam par Latviju, 20. gadsimtā ir četras reizes pilnībā izmainījies. Latvija bija gan daudznacionālās impērijas sastāvdaļa līdz Pirmajam pasaules karam, tad patstāvīga valsts ar izsvērtu nacionālo politiku 20.—30. gados, gan vienkārša, gandrīz anonīma teritorija sevī noslēgtā padomju valstī, tagad — pēc neatkarības atjaunošanas — tā strauji kļūst par 21. gadsimta Eiropas valsti. Mazai nācijai un zemei tas ir ārkārtīgi daudz.

Latvijā mums patiesi ir svarīgi izjust sevi kā Eiropas daļu. Tas vajadzīgs vispirms jau tāpēc, lai mēs varētu runāt par savu nākotni Eiropā. Šodien, runājot šeit par to, kas ir eiropeiskais Latvijā, es izvēlos tikai dažus aspektus. Kā mēs izjūtam tās kontinenta šodienas problēmas, ar kurām sastopas visas Eiropas valstis? Es vēlētos runāt par to, cik eiropeiska ir mūsu problēmapziņa un cik tā skar šī laika nervu un kādus risinājumus Latvija mēģina izkristalizēt. Saliedējošu visa kontinenta attīstību nesasniegsim, paļaujoties tikai uz lielajām un tā sauktajām kodola valstīm. Visās Eiropas valstīs mūsdienu problēmas ir pamatā līdzīgas, kas līdzīgi izpaužas sabiedrisko apziņu dažādībā, un risinājumam pamatā jābūt virzītam uz liberālās demokrātijas pamatvērtībām un politisko kultūru.

Uzdodot jautājumu, vai Latvijā jau ir Eiropas laiks, man vispirms svarīgi šķiet pieskarties Latvijas nācijas jaunas pašapziņas veidošanās procesam.

Latvijas attīstība pēc padomju okupācijas režīma sabrukuma un pēc Krievijas bruņoto spēku izvešanas ir notikusi ārkārtīgi strauji visās jomās, un man šķiet, ka mēs esam šajos piecos gados nogājuši ceļu, ko citas Eiropas valstis ir gājušas gadu desmitiem ilgi. Sabiedrību aiz padomju dzelzs priekškara nomaina moderna atvērta un demokrātiska sabiedrība, padomju ideoloģizēto sabiedrību nomaina pilsoniskā sabiedrība, padomju plānsaimniecību nomaina brīvā tirgus principi.

Smagais vēsturiskais mantojums it kā varētu veicināt neuzticības pilnu attieksmi, it īpaši pret Eiropas lielvarām. Mūsu liktenis kādreiz vēsturē bieži ir bijis pārāk atkarīgs no tām. Taču mēs apzināmies, ka latviešu nācija varēs pastāvēt, tikai kļūstot atvērta attiecībā pret visu jauno, sekojot izmaiņām Eiropā un pasaulē. Aktīva mūsu viedokļa un interešu paušana un domu biedru meklēšana ir svarīgs politikas princips Latvijā.

Savas pašapziņas pamatos liekam arī atvērtību. Taču nedomājam, ka tas nozīmē atteikšanos no politiskās patstāvības un suverenitātes, jo Eiropai taču nav kādas federācijas uzbūve. Atvērtība politiskajā aspektā nozīmē drīzāk katras valsts augstāku atbildību par kopējo nākotni. Atvērtība nenozīmē to, ka mēs zaudējam savu nacionālo garu. Eiropas tautas aizvien vairāk satuvinās ekonomikas un politikas jomās. Tās ne tikai negrasās zaudēt savu nacionālo identitāti, bet aizvien vairāk cenšas uzsvērt savu neatkārtojamību kultūrā. 20. gadsimta beigās līdz ar būtiskajām izmaiņām Eiropā visā pilnībā izmainās arī jēdziens par nacionālismu. Atvērtība un tolerance attiecībā pret jauno, maz pazīstamo un vienlaicīgi nacionāla pašapziņa — tas ir paradokss, bet paradokss, kurš ir Eiropas pamatā un ir tās bagātība. Tas iezīmē Eiropas attīstības dinamismu un amplitūdu.

Dažādo etnisko grupu savstarpējās attiecības vienas valsts ietvaros ir problēma, kura labi pazīstama mūsdienu Eiropas valstīs. Kāda ir mūsu pieredze?

No padomju laika Latvijā mantojām sarežģītas un nerisinātas problēmas etnisko attiecību jomā, kuru esamība padomju laikā tika noklusēta. Latvijas iedzīvotāji savu atbildību par Latvijas miermīlīgu attīstību apzinājās jau neatkarības atjaunošanas laikā — 80.—90. gadu mijā. Latvijas iedzīvotāju saliedētā doma par Latvijas kā eiropeiskas valsts identitāti ir gan viens no nozīmīgākajiem atgūtās neatkarības laika sasniegumiem, gan arī cēlonis nerimušajai tieksmei izrauties no padomju okupācijas. Mūsu pozitīvā pieredze sabiedrības integrācijas procesā var būt noteikti interesanta arī citām valstīm. Tā skar Eiropas valstu nākotnes modeļa svarīgas iezīmes.

Vai es drīkstētu teikt, ka Latvijā tātad jau ir Eiropas laiks?

Nacionālā, politiskā un sociālā saskaņa — tas ir ceļš, pa kuru mēs ejam mierīgi, konsekventi un paturot acīs skaidrus orientierus.