ATCERES, ATGĀDNES

Piemiņas diena Dzejnieka mājās,

Dzejnieka pasaulē, un katrā no mums

Kā ik gadus, Ojāra Vācieša namiņš Rīgā pie Māras dīķa šodien, dzejnieka dzimšanas dienā, aicina kopā viņa dzejas audzinātos, iedvesmotos, mierinātos, atdzimušos. Muzeja vadītāja Ieva Ķīse:

— Trīspadsmitais 13. novembris bez Ojāra Vācieša. Bet varbūt cilvēka mūžs jāvērtē nevis gados, bet darbos? Un ja tā, tad mēs neesam bez viņa.

Pagājušajā gadu mijā saņēmām Ojāra Vācieša Kopoto rakstu 7. sējuma 700 lappuses ar nepublicētu dzeju, bet šoruden Ojāra Vācieša vārdu daudzināja Romualda Kalsona operas “Pazudušais dēls” pirmizrāde. Jā, Ojāra Vācieša teksti, jā, pirms 40 gadiem uzrakstīti un šodien aktuāli, iedvesmojoši. Operizrādes radītāji par to runājuši vairākkārt, bet vēlreiz to apliecinās šodien, 13. novembrī, Ojāra Vācieša mājās.

Uz piemiņas sarīkojumu aicināts mūzikas autors komponists Romualds Kalsons un uzveduma režisors Guntis Gailītis, aicināts Jānis Streičs, kas pēc dzejnieka atraitnes Ludmilas Azarovas lūguma sakārtojis un papildinājis ar vēlāka laika dzeju Ojāra Vācieša atstātos libreta rokrakstus. Piedalīsies scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un operas solisti Kristīne Zadovska, Miervaldis Jenčs un Aivars Krancmanis.

Tā būs “nokavēta satikšanās” pēc “Pazudušā dēla” pirmizrādes Ojāra Vācieša mājās visiem kopā. Pats dzejnieks būs klāt savā dzejā un Vilhelma Mihailovska portretos, kas izstādes “Mans Ojārs” ietvaros ciemojas muzeja Robinsona zālē.

Ar zvaigžņu kluso gaismu aiziešu pie tevisÉ

Bet lasītājus lai uzrunā operas “Pazudušais dēls” ievadkoris ar Ojāra Vācieša dzeju:

Tāli pērkoni dūc, tāli zibeņi šķīst,

Un pēc negaisa nakts,

Vai tu dzirdi — pēc negaisa nakts

Gaisma svīst.

Pirmie gaiļi jau bij,

Mežā vālodze sauc,

Ievu kupenās mirdzošu pilienu daudz,

Tajos trīc lēni austošais rīts.

Tāli pērkoni dūc, tāli zibeņi šķīst,

Un pēc negaisa nakts,

Vai tu jūti — pēc negaisa nakts

Smaržo mierīgais vasaras rīts.