Zinātnieka vārds Nr.6

Saprast, izskaidrot un paredzēt

Profesors Uldis Viesturs

Laikam jau kašķīgums un nenovīdība ir mūsu gēnos: es jūtos labi, ja kaimiņiem iet sliktāk nekā man. Kopš gadsimta sākuma latvieši ir radikāli jaukušies citu (piemēram, atcerieties 1917.g. Krievijā) un savās problēmās, kā rezultātā vismaz gadsimtu ilgās selekcijas laikā aktīvākie, gudrākie, varošākie, bagātākie ir apšauti, nomērdēti Sibīrijā, atrodas čekas maisos vai emigrējuši (jaunatne turpina emigrēt). Arī pēc Trešās atmodas mēs - atlikušie - neko no vēstures neesam mācījušies.

Atcerēsimies galvenos radikālos lēmumus zinātnē:

- LZA kā -zinātniskās pētniecības iestādes likvidācija - vēl šobrīd bijušie ZA institūti "karājas gaisā", eksperimentālās ražotnes izjukušas;

-100% grantu ieviešana - ZP institūtu kā monolītu, uz mērķi(-iem) orientētu veidojumu loma tika būtiski samazināta, lai neteiktu, sagrauta;

- visu zinātnes līdzekļu novirzīšana tikai fundamentāliem pētījumiem (pirmā LZP trīsgade);

- vairākus gadus dominējošā tēze, ka katram zinātniekam jāmāca studenti. Tas jau būtu ideāli, bet universālu cilvēku, profesoru - pasaules klases zinātnieku ar perfektām pilnu vairāku studiju kursu zināšanām un pedagoga dotībām - tos pasniegt studentiem, plus vēl spējīgu izturēt dialogu ar nozaru uzņēmumu tehniskajiem speciālistiem (pētījumu rezultātu ieviešanai un profesionālās izglītības specifikas izpratnei)- ir ļoti maz, gan pie mums, gan arī pasaulē. Lai kā tas nepatiktu vietējiem runas vīriem (runas sievu, paldies dievam, ir mazāk), specializācija (dotības uz mācīšanu, pētījumiem vai ieviešanu) pasaulē eksistē un eksistēs arī turpmāk. Attiecīgi visām ZPI iestādēm nebūt nav jāatrodas universitātēs;

- visu ZPI totāla universitizācija - tā notiek patlaban, tiesa, dažiem atļauts veidot nacionālus (ekselences) centrus, kas gan pagaidām ir skaisti vārdi, nedefinēta struktūra. Nav skaidrs, ar ko centrs būs labāks par institūtu. Visas IZM projektā centriem paredzētās funkcijas jau šobrīd pilda katrs institūts, kas normāli darbojas. Ja vajag apvienot institūtus, tad jaunā struktūra atkal varētu būt institūts. Bet galvenais - nav pierādīts, ka, ja zinātnei iztērēti, piemēram Ls 1000., tad jaunos centros tie dos lielāku atdevi salīdzinājumā ar esošajiem formējumiem - institūtiem.

Un cik nemaksās integrēto vai par centriem pārvērsto ZPI pārreģistrācija, līgumu ar piegādātājiem pārslēgšana, zīmogu, veidlapu u.c. maiņa, iekārtu pārvietošana un palaišana jaunā vietā. Intelektuālā īpašuma (patenti, preču zīmes utt.) tiesību pārvede uz jauno struktūru. Praktiski gadu nedarbosies tie institūti, kuri tiešām tiks pārvietoti.

Viens no motīviem integrācijai vai centralizācijai ir liekās telpas institūtu ēkās, dažviet arī tukšās ēkas. Te nu ir tāpat, kā ar rūpnīcām. Tie direktori ar komandu, kuri ir noturējuši rūpnīcas, valdošajās aprindās un sabiedrībā nekādu atzinību nav saņēmuši. Tie, kuri nolaiduši, sadalījuši, privatizējuši utt. savu personīgo labklājību vairumā gadījumu ir nodrošinājuši labāk. Tāpat ir institūtos. Kur liekās telpas ir izīrētas (attiecīgs Saeimas dokuments to atļauj un reglamentē), valsts īpašums ir saglabāts, jumti tiek remontēti, respektīvi ēka tiek uzturēta, tas ir slikti, un tagad tiek pasludināta totāla integrācija. Kaut nav pārliecības, ka jaunie valsts īpašuma pārvaldītāji šo pārvaldīšanu veiks labāk.Tur, kur telpas ir jau izdemolētas, to pārzinātāja IZM bezspēcībā noplāta rokas un cenšas tikt no tām vispār vaļā. Bet kopš šo īpašumu pārņemšanas no LZA uz IZM pat līgumi ar direktoriem nav noslēgti par valsts īpašuma apsaimniekošanu un saglabāšanu!

Līdz ar to tie, kuri telpas izmanto nelietderīgi vai pat pieļauj izdemolēšanu ne par ko nav juridiski atbildīgi. Arī sabiedrisku "fui" nav saņēmuši. Valsts īpašums ir efektīvi jāizmanto! Ja kādā institūtā zinātnieki uz laiku aizņem, piemēram, tikai 50% telpu, bet pārējās ir izīrētas un tajās notiek citu oficiāli reģistrētu iestāžu zinātniska, saimnieciska, vai cita valstī atļauta darbība, tad kas tur slikts. Katrā ziņā tas nav motīvs šīs iestādes piespiedu pārveidošanai (centralizācijai, integrācijai, privatizācijai utt).

Bēdīgākais, ka vairumu augšminēto (un citus neuzskaitīto) radikālo lēmumu esam pieņēmuši mēs paši, it kā demokrātiski. Nevar pat īpaši "lamāt" valdību. Tomēr arī valdību varētu pieminēt. Kad beidzot LZP cenšas pievērsties praktiskāku uzdevumu risināšanai, izsludinot konkursu uz 17 programmām, ne santīma neparedz budžets no apmēram 42 miljoniem (1997.g. budžeta projekts) investīciju. Tātad šīs programmas beigsies ar atskaitēm, publikācijām, rekomendācijām, materiālu, produktu ierīču paraugiem, nevis pēdējiem tirgū.

Var jau teikt: jums būs sava nauda (cerams ap 7,5 miljoniem 1997.g.) un strādājiet. Taču, cik bēdīgi salīdzinājumā ar citām valstīm izskatās šie 7,5 miljoni, redzams tabulā zemāk.

Vēl viens grēks Godmaņa valdībai: radikāls lēmums - nepiedalīties Krievijas kosmiskajās un aizsardzības programmās. Tas bija humāni un varbūt politiski grūti, taču daži tūkstoši zinātnieku, inženieru, strādnieku palika bez darba, ZPI bez līdzeļiem. Vai tas mums patīk vai nē, taču zināms, ka ļoti daudzas kosmiskās un aizsardzības nozīmes izstrādnes tikai vēlāk nonāk ikdienas lietošanā. Piemēram, KĶI (Dr.h.A.Alksnis, U. Stirna u.c.) O2 un H2 tvertņu izolācijas tehnoloģija padomju atkārtotas lietošanas kosmiskajam kuģim "Buran". Tātad vispirms kosmoss un aizsardzība, pēc tam cilvēki, diemžēl. Vienalga, lielās valstis sacenšas kosmosā un aizsardzībā, kādus 50% patlabanējā zinātnes budžetā varēja nopelnīt arī Latvija. Protams, ir iespēja saņemt NATO pasūtījumus, bet te ir savas problēmas, kurās neiedziļināsimies.

Lieki atgādināt, ka neviena no augšminētajām radikālajām reformām nav veikta Igaunijā un Lietuvā. Tātad šoreiz diezin vai mēs varam sevi mierināt ar to, ka kaimiņiem iet sliktāk. Pašiem vien jāstrādā tālāk! Šajā sakarā vēlētos piedāvāt dažas pārdomas un skaitļus, kurus ieguvu, piedaloties SAST (Eiropas kopienas valstu valdību vecākie padomnieki pie Apvienotio Nāciju Eiropas Ekonomiskās komisijas) 22. sesijā Ženēvā 1996.gada 25.-27.septembrī.

Kā rāda OECD (Organizācija kooperācijai ekonomikā un attīstībā) pēdējā apskata (Review of Changes in national policies, priorities and instations, and international cooperation) un SAST materiālu analīze, visas valstis (kopā analizētas 26 - skatīt tabulu zemāk), kas īpašu uzmanību veltī prioritāram zinātnes un attīstības (R and D) atbalstam, izstrādājot īpašu zinātnes, tehnoloģijas un industrijas politiku. Realizācijas instrumenti ir visdažādākie: dažādi nosauktas ministrijas, komitejas, fondi, padomes, kas ar likumiem, normatīviem aktiem, ekonomiskiem (nodokļi, dotācijas, tiešs finansējums u.c.), organizatoriskiem u.c. līdzekļiem veicina inovāciju procesu. Domājams, ka arī Latvijā šie procesi valdības līmenī būtu rūpīgi jāizanalizē un šie trīs vaļi - zinātne, tehnoloģija, ražošana - jāskata kompleksi. Pietiek ielūkoties tabulā, lai kļūtu skaidrs, ka pirmais valis - zinātne - pie mums tāda kārna menca vien ir.

Tabulā redzami dažādu valstu izdevumi "R and D" vajadzībām (pēc "Review of changes..", un dokuments SC. TECH (22) / CRP. 2).

Valsts Gads % no GDP "R

and D"

vajadzībām

Austrālija 92.-93. 1,6

Austrija 93. 1,5

Beļģija 80.-95. 1,7

Kanāda līdz 95. 1,5

Čehija 95.(96.) 0,5 (0,8)

Dānija pēd. gadi 1,7

Somija pēd.gadi 2,2-2,3

Francija pēd.gadi 2,4

Vācija pēd.gadi 2,5

Grieķija pēd.gadi 0,5

Itālija 94. 1,2

Japāna 93. 2,7

Meksika pēd.gadi 0,3

Nīderlande 92. 1,8

Jaunzēlande 92.-93. 0.6

Norvēģija 93. 2,0

Spānija 94. 0,8

Zviedrija 93. 3,3

Šveice 93. 2,7

Turcija pēd.gadi 0,5

UK pēd.gadi 2,6

ASV pēd.gadi 2,6

Ungārija 94. 0,9

Polija 94. 0,84

Slovakija 94. 1,0

Krievija 94. 0,82

Lietuva 95. 0,50

Igaunija 95. 0,70

Latvija 96. 0,38-0,40

Latvija 97. sagaidāmi 0,25

Lasītājs oponēs: naudas trūkst visiem-pensionāriem, skolotājiem, medicīnai utt. Uzsveru, ka tabulā redzami procenti no GDP, nevis absolūtās summas. Skaidrs, ka pats GDP absolūtos skaitļos uz 1 iedzīvotāju mums ir vismaz 10 reizes zemāks, salīdzinot ar vairumu tabulā pieminēto valstu.

Otrais valis - tehnoloģija - ar IZM entuziastu (Dr. A.Kapenieks u.c.) pūlēm uz ūdens turas (domāti tehnoloģiskie centri, tirgus orientētie pētījumi u.c.). Latvijas tehnoloģiskajā centrā nākamgad sāks darbu prof. A. Siliņa u.c. "caursistais" EK "releja" centrs - EK valstu tehnoloģiskās pieredzes nodošanai mums.

Tiesa, arī šeit var pakašķēties: nav jau īpašas atšķirības starp šiem tehnoloģiskajiem centriem un bijušajiem LZA ZPI konstruktoru birojiem, eksperimentālajām rūpnīcām, ražotnēm. Uz neatkarības viļņa pēdējie ar LZA prezidenta un direktoru lēmumu kļuva neatkarīgi no institūtiem, daļa privatizējās, daļa mainīja profilu, daļa izjuka. Šeit ir liela analoģija ar kolhozu - sovhozu izjukšanu. Nosaucam par centriem, savācam pārpalikušās iekārtas, cilvēkus (teiksim smalkāk - potenciālu), sagrupētus atsevišķās SIA, dabūjam subsīdijas un - esam pārstrukturējušies. Jāatzīst, ka šajos centros privātās iniciatīvas (SIA) komponents atšķirībā no agrākajiem ZA institūtu bāzu veidojumiem ir nopietns pluss. Jo 70. gadu PSRS eksperiments ir neapšaubāmi pierādījis, ka privātīpašuma vairošanas tieksme dzen uz priekšu sabiedrību daudz efektīvāk nekā vārdos humānais princips: no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Tā ir arī pasaules prakse. Katrai sevi cienošai universitātei ārzemēs (arī RTU Latvijā) ir savs zinātnes parks.

Atgriežoties pie otrā vaļa - inovācijām - acīmredzot šeit daudz ko vajadzētu gaidīt no jaundibināmās Zinātnes reformu un attīstības stratēģijas komisijas, īpaši, ja to vadītu premjers vai kāds viņa biedrs.

Bet varbūt IZM pielikt klāt vēl vienu atslēgas vārdu. Tad būtu Izglītības, zinātnes un inovāciju ministrija.

Taču trešais valis -- ražošana joprojām slīkst. Liekas, ka ar prof. E. Lavendeļa prātu parlamenta " NR Avīze "pūlēm vien ir par maz. Valjadzīga arī lielāka premjera pleca klātbūtne un (nākamā finansu ministra un Finansu ministrijas) naudas maks, un protams, daudzu citu kungu pirmsvaldības perioda uzņēmēju ķēriens. Runājot par ražošanu, mums, vecākajai paaudzei, augušai plānsaimniecības vidē, dažkārt ir grūti apzināties, ka ražot vien ir par maz. Ir jāražo tas, ko iespējams pārdot. Tādēļ jau brūk vairums lielo rūpnīcu.

Tātad nepieciešama konkurētspējīga, augsti intelektuāla, maz resursus prasoša ražošana, ko principā vajadzētu nodrošināt zinātnei un modernām tehnoloģijām (R and D), ja mēs "izdresētu" visus 3 vaļus sinhronai darbībai.

Interesanti, ka OECD un SAST materiālos augstākā izglītība netiek īpaši akcentēta. Acīmredzot ārzemēs šis posms ir daudzmaz noregulēts un darbojas pieņemami.

Jācer, ka pirms kāda laika uzsāktā un ministra P. Cimdiņa forsētā LU reorganizācija būs labs paraugs citām valsts universitātēm valstīm Latvijā, ka tās kļūs konkurētspējīgākas pasaulē un ar strauji progresējošām privātajām augstskolām, piemēram, mācību centru "Turība".

Ja jau mēs sekojam PSRS kampaņveida metodēm un esam ķērušies pie kārtējā radikālisma - totālas ZPI universitizācijas (ZPI "sadzīšana" universitātēs) un pašu universitāšu reformas (kaut vajadzēja otrādi: vispirms reorganizēt augstskolas, pēc tam "zortēt" ZPI), tad varbūt šādā pat veidā ķerties pie trešā vaļa atdzīvināšanas. Pasludināsim nākamo radikālismu: visas zemes (Latvijas) industrializācija. Jā, un kur vēl lauksaimniecība! Karātavu humors, protams. Taču visu mūžu mēs esam trenējušies piedzīt savas ieceres un plānus kārtējai CK kampaņai. Piedzinām ZPI un eksperimentālo bāzu neatkarībai, piedzinām 100% grantiem, piedzinām fundamentalizācijai, piedzīsim arī integrācijai (universitizācijai), programmizācijai un visām, iespējams, sekojošām radikalizācijām! Tikai kādēļ tas viss! Varbūt labāk vispirms paskatīties apkārt, ko dara tuvie un arī tālākie kaimiņi. Un metodiski soli pa solim iet uz priekšu.

Kā jau minēju sākumā, tie "dullākie" ir no mūsu populācijas projām, izņemot varbūt mani (ir vēl arī Dr.R. Karnīte, Dr. h.M.Kūle un daži citi Dr. soc. T.Tīzenkopfs "Diena" 15.10.96.), kuri vēl, kā lasāt, kašķējas, gan necerot, ka cienījamām 100 gaišākajām galvām, pieņemot 1997.gada budžetu, celsies rokas koriģēt progresam par labu šeit lasāmo tabulu. Ja jau esmu sācis apcerēt mūsu 100 gados atlasītās populācijas ģenētiski determinēto kašķēšanos un radikālismu, pieminējis deputātus, tad varētu no zinātnieku (inteliģences vispār) sfēras "iemest akmeni" arī politiķu dārziņā! Kā mēs lai tiekam no daudzām interešu grupām līdz dažām normālām partijām? "Zēni, vai tā nu vajadzēja", tā vien gribas teikt kungiem, piemēram no, "Saimnieka".

Ir redzēts, vīpsnājot par ebrejiem. Taču, vai nevajadzētu mums, atlikušajiem, vīpsnāšanas vietā no šīs senās, gudrās tautas pamācīties, kā citam citu balstīt, kā saglabāt savu identitāti un pleca sajūtu, pat esot izkaisītiem citu tautu vidū, tanī skaitā politiski grūtajos apstākļos Izraēlā.

Nekas jau īpaši labāks un arī sliktāks mūs nākotnē negaida. Rādās, ka nebūs tā, kā solīja ministrs akadēmiķis P. Cimdiņš: būs reformas, būs nauda. Reformas ir, vairāk naudas nav un nebūs. Būs relatīvi mazāk: 0,38% GDP 96.g.; 0,25% GDP 97.g. Taču varbūt manas pārdomas jūs rosinās nedaudz savādāk paskatīties uz notiekošo. Kaut grozīt notiekošo diezin vai ir mūsu (zinātnieku, inženieru, inteliģences vispār) spēkos. Mēs varam tikai mēģināt saprast un izskaidrot, varbūt paredzēt notikumus. Un tomēr pamazām metodiski veidot sabiedrības viedokli un rīcību pozitīvāku un efektīvāku.

Mūsu veselība - arī ķīmiķu rokās

Profesors Ivars Kalviņš

Latvijas Ķīmijas biedrības prezidents, Latvijas Zāļu aģentūras padomes loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta loceklis, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā un Medicīniskās ķīmijas nodaļas, kā arī Karbofunkcionālo savienojumu ķīmijas laboratorijas vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, habilitētais ķīmijas zinātņu doktors profesors Ivars Kalviņš. Lasa arī lekcijas doktorandiem un maģistrantiem Rīgas Tehniskajā universitātē zāļu vielu un medicīnas ķīmijas nozarē.

Atbildot "Latvijas Vēstnesim"

Kas jūs visvairāk pašlaik satrauc Latvijas sabiedrības dzīvē?

- Mafijas veidošanās. Godīgi cilvēki valsts vadībā zināmā mērā samierinājušies ar noziedzības izplatīšanos kā nenovēršamu ļaunumu.

Kā vērtējat uzsākto zinātnes reformu, integrācijas procesu augstākajā izglītībā?

- Nav konkrēta priekšstata, kāds būs gala rezultāts. Ko ministrija iecerējusi un ko proklamējusi, tam lielā mērā pievienojos. Ievirze un mērķis ir pareizi. Trūkst realizācijas iespējas.

Vai ir kādas jaunas vēstis starptautisko sakaru apritē?

- Gūstam arvien lielāku atzinību ārzemju kolēģu vidū. Esmu saņēmis piedāvājumu kļūt par Ņujorkas Zinātņu akadēmijas biedru, kā arī esmu uzaicināts sniegt ziņas par sevi Amerikāņu Biogrāfiskā institūta (Ziemeļkarolīnā) pasaules nozaru līderu sarakstā.

Kāds ir jūsu vaļasprieks?

- Mans vaļasprieks ir darbs.

Tad atliek jautāt, vai šī darba rezultātā, jūs vadat 50 cilvēku lielu kolektīvu, pēc 10 gadiem mēs varēsim iegūt kādu jaunu preparātu?

- Esmu pārliecināts, ka pēc 10 gadiem varēsim uzsākt plašu ražošanu diviem jauniem preparātiem: miokarda infarkta un vēža ārstēšanai. Ceru, ka Latvijas tirgū būs jau parādījies jauns preparāts vecuma prāta mazspējas ārstēšanai.

Ko jūs uzskatāt par galveno vadītāja īpašību, ne tikai savā uzņēmumā, bet plašākā mērogā?

- Radīt savam kolektīvam, plašākā mērogā - arī valstij - drošības sajūtu.

Ķīmijas nozare Latvijas zinātnē tradicionāli ir bijusi un ir spēcīgākā no visām dabas zinātņu nozarēm Latvijā. Tā ir attīstījusies piecos galvenajos virzienos:

• smalkā organiskā zintēze (ar pielietojumu farmaceitisko produktu, reaģentu un materiālu ražošanā un polimēru iegūšanā),

• koksnes ķīmija (ar pielietojumu papīra rūpniecībā un koksnes kompleksajā pārstrādē),

• neorganisko materiālu ķīmija (ar pielietojumu stikla un silikātmateriālu ražošanā un grūti kūstošu materiālu iegūšanā, cieto elektrolītu un elektronisko komponentu iegūšanā, kā arī metālu pretkorozijas aizsardzībā),

• analītiskā un fizikālā ķīmija (ar pielietojumu organisko un neorganisko vielu un materiālu, kā arī zāļu un pārtikas produktu analīzē un kvalitātes kontrolē).

Nozares attīstību noteica ķīmiskās un ķīmiski-farmaceitiskās rūpniecības prasības pēc jaunām tehnoloģijām un produktiem, kuras ieviešot, šie uzņēmumi savulaik deva vairāk par pusi budžeta ieņēmumu Latvijā.

Lai zinātņu ietilpīgā ķīmiskā un farmaceitiskā, kā arī silikātu un koksnes pārstrādes rūpniecība Latvijā varētu attīstīties, to zinātniski pētnieciskajam nodrošinājumam tika izveidoti trīs ķīmiska profila institūti - Organiskās sintēzes institūts, Koksnes ķīmijas institūts un Neorganiskās ķīmijas institūts, kā arī trīs ķīmiska profila fakultātes - Latvijas Universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē, kā arī Latvijas Medicīnas akadēmijā.

Ķīmijas zinātne un rūpniecība attīstījās ārkārtīgi strauji, un no Latvija bijusī PSRS saņēma katru ceturto jauno medicīnisko preparātu, kas tika ražots visas PSRS tirgum. Pēc aptuvena novērtējuma 1986.gadā pasaules cenās tikai Latvijas farmaceitiskā rūpniecība saražoja produkciju par aptuveni 1 miljardu ASV dolāru. Kaut arī zāļu cenas tika mākslīgi uzturētas īpaši zemā līmenī, arī toreiz uz nozares zinātnieku izstrādēm balstītās Latvijas farmaceitiskās rūpniecības rentabilitāte pārsniedza 40%.

Tā bija, bet kā ir?

Neskatoties uz lielajiem personāla zaudējumiem, šobrīd ķīmijas profila zinātniski pētnieciskajās iestādēs un universitātēs vēl strādā 53 habilitētie doktori dažādās ķīmijas nozarēs, kā arī pāri par 270 ķīmijas zinātņu doktoriem, kas augstā līmenī pārstāv ķīmijas pamatvirzienus, tostarp 18 LZA akadēmiķi un 7 korespondētājlocekļi, kas pēdējos 3 gados publicējuši ap 1000 darbu un izņēmuši 76 patentes.

Ķīmijas nozares speciālistu augstais pētījumu līmenis nodrošina iespēju tiem sadarboties ar 124 universitātēm, institūtiem un zinātniskajiem centriem daudzās pasaules valstīs. Nenodrošina tikai vienu - valsts budžeta finansējumu kaut vai zinātniskā potenciāla saglabāšanas līmenī. Šobrīd no visai zinātnei atvēlētā mazumiņa ķīmiķi saņem aptuveni 10% līdzekļu, pretī dodot vidēji 30% no zinātniskajām publikācijām un patentiem, t.i. strādā trīs reizes efektīvāk nekā citas zinātnes nozares.

Latvijas ķīmijas zinātnes līderis nenoliedzami ir Latvijas Organiskās sintēzes institūts, kas savulaik radīja 25% no visas PSRS izstrādātajiem medīcīnas preparātiem. Bez OSI Latvijas aptiekās nebūtu bijis vairāk nekā 60 dažādu zāļu, kā arī firma "Grindeks" šodien nebūtu lielākais zāļu ražotājs Baltijas valstīs. Taču no valsts budžeta OSI darbinieku atalgojumam (ieskaitot profesorus un akadēmiķus) 1996.gadā tiek "žēlsirdīgi" atvēlēti 36,5 lati (zem noteiktā minimuma!), bet reālajam darbam - vispār nekā, jo pārējais aiziet komunālo pakalpojumu un nodokļu nomaksai. Kā runā ļaunas mēles, tad 1997.gadā - ierēķinot inflāciju, tarifu un nodokļu izmaiņas, nebūšot arī vairs tā.

Mūsdienu folklora māca, ka tēvam esot bijuši trīs dēli, divi - gudri, bet trešais - zinātnieks. Un tagad šis trešais dēls spiests doties peļņā pasaulē. Tā neatkarības gados 25% no OSI zinātniskā potenciāla jau ir devušies trešajā trimdā uz Rietumiem. Vairums - uz neatgriešanos! Arī palikušie darba devējus meklē ārzemēs. Un atrod! Šis pēdējais ceļš, manuprāt, ir to vērts, lai papētītu sīkāk.

OSI tradicionāli ir sadarbojies ar Rietumu ķīmiski farmaceitiskajām firmām, tām pārdodot savu zinātnisko produkciju - t.i., licences jaunu zāļu ražošanai. Praktiski visu dārgāko importa zinātnisko aparatūru OSI ir pircis par pašu nopelnītajiem miljoniem dolāru - jau padomju laikos. Šodien valsts naudu aparatūras iegādei nedod, tikai ar to atšķirību, ka vairs neiegādājas arī ķīmiskos žurnālus. Laikam pēc moto - kas nelasa, tam nesāp sirds! Arī no savas ražotnes - tagad fimas "Grindeks" - OSI tika "atbrīvots" īsi pēc neatkarības atgūšanas. Ja vēl pieskaita to, ka Latvijā tika anulēts patentu likums un to aizstāja ar Godmaņa kunga valdības laipnu atļauju izmantot Latvijas zinātnieku izgudrojumu bez atlīdzības, tad nav brīnums, ka OSI šodien sastopas ar grūtībām pašiem nopelnīt naudu zinātnei. Bet agrāko patentu uzturēšanai spēkā valsts naudu nedod! Kas tad pirks nepatentētu izgudrojumu, ja to var paņemt bez prasīšanas!

Tā kā Latvijas rūpniecība šobrīd vēl tikai tiek privatizēta, tad nav arī neviena, kam būtu vēlēšanās domāt par nākotnes tehnoloģijām. Tāpēc OSI sācis izstrādāt zāles Japānas, Šveices un Vācijas firmām, kam ir pilnīgi atšķirīgs viedoklis no varas ešelonos kultivētā - un proti - šo valstu firmas uzskata, ka līdzekļus ieguldīt OSI projektos ir ļoti izdevīgi.

Latvijas zinātniekam patiesībā jau arī nav citas izejas - lai cik sāpīgi tas nebūtu, savas idejas, prātus un rokas jānodarbina citu valstu firmu labā. Un tomēr - nav ļaunuma bez labuma! Pakļaujoties Rietumvalstu firmu prasībām, mūsu speciālisti straujā tempā apgūst arī šo valstu normatīvi tehnisko dokumentāciju, likumdošanu un prasības zāļu izstrādes un analīžu jomā. Un dara to ļoti sekmīgi! OSI Medicīniskās ķīmijas nodaļa ir viena no tām institūta struktūrvienībām, kas visveiksmīgāk ir atradusi savu nišu jaunajā darba tirgū. Lietas būtība ir sekojoša - tā kā zāļu izstrāde ir ilgs un ārkārtīgi dārgs process, tas nav pa spēkam OSI vienam pašam. Piedāvājot ārvalstu firmai zinātniski pētniecisko projektu jauna medikamenta izstrādei, OSI tajā iegulda savas idejas un pieredzi, bet pretī saņem projekta finansējumu. Ja izdodas panākt izpratni Latvijā, tad papildus var piesaistīt valsts budžeta līdzekļus no tirgus orientētajiem pētījumiem paredzētajiem. Šādu atbalstu ir izdevies gūt trīs gadu periodam paredzētajam projektam jauna prētvēžā preparāta izstrādei, par ko esam pateicību parādā Izglītības un zinātnes ministrijai. Šis projekts atrodas pirmā posma noslēguma fāzē un tā rezultātā ir pieteikti četri patenti, kuru patentēšana uzsākta vadošajās pasaules valstīs. Ir atrasta darbīgā viela, kas eksperimentos ar dzīvniekiem pilnībā pārtrauc veža attīstību.

Taču panākt, lai tiktu finansēti uz konkrētu praktisku rezultātu vērsti projekti ir ļoti grūti. Komiskākais šajā situācijā ir tas, ka vislielāko pretestību šādu projektu realizācijai nākas izjust tieši no Latvijas Zinātnes padomes valdes puses, kam pielietojamie pētījumi nav tik tuvi sirdij kā tīrā teorija, kamēr Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki ir jūtami atsaucīgāki un vēlas palīdzēt. Veicot zāļu izstrādi kopīgi ar ārvalstu firmām, arī patenti ir kopēji, un līdz ar to var cerēt arī uz visai būtiskiem naudas ieņēmumiem no licenču pārdošanas un produkcijas eksporta nākotnē. Un ne mazāk svarīgi ir tas, ka tiek gūta pieredze zāļu izstrādē Rietumu tirgum.

Šobrīd Latvijas zinātnes un izglītības sistēma atrodas krustcelēs - no tradicionālās struktūras tās ir izmestas, bet pietiekoši efektīvas un progresīvas jaunas piecu gadu laikā tā arī nav izveidotas. Tā sakot - "Gribējām - kā labāk, iznāca - kā vienmēr!..."

Gribējām kardināli paaugstināt Latvijas tautas izglītības līmeni, bet radījām apstākļus, kad 10% bērnu neapmeklē skolu. Reformējām zinātni, bet darba vietu skaitu zinātnē samazinājām pieckārt, un finansējumu - desmitkārt (no 2,5% īpatsvara budžetā uz 0,25% 1997.gadam), noreducējot to līdz pēdējai vietai Eiropā. Postulējām izglītības uz zinātnes prioritāti un tās darbības virzību uz valsts ekonomikas vajadzību apmierināšanu, bet - pārtraucām finansēt pielietojamos pētījumus un izgudrojumu patentēšanu. Runājām par zinātnes saistību ar ražošanu - un institūtiem atņēmām to rūpnīcas un konstruktoru birojus. Prātojām par spēku koncentrēšanu izšķirošos virzienos, bet - ieviesām projektu (grantu) sistēmu zinātnē un pieckāršojām sīko pētniecisko tēmu skaitu. Pētījām Rietumu pieredzi spēcīgu universitāšu izveidē, bet - radījām 27 augstskolas.

Šo sarakstu varētu turpināt, bet stāvoļa labošanai nepieciešama pozitīva rīcības programma un nopietns, mērķtiecīgs darbs savas atbildības kompetencē, nevis gaušanās par citu kļūdām. Tāpēc gribās piedāvāt nelielu ieskatu, ko šajā situācijā paveicis un ko vēl piedāvā Latvijas Organiskās sintēzes institūts.

OSI zinātnieki vienmēr ir ļoti veiksmīgi risinājuši tautas saimniecības attīstībai nepieciešamās problēmas. Šobrīd pie tādām pieder patērētāju aizsardzība pret nekvalitatīvu vai pat bīstamu produktu - zālēm vai pārtiku, kā arī dzīves telpas aizsardzība pret piesārņojumu. Šī problēma ir īpaši aktuāla, jo Latvijas ražotāji nevar iekarot pasaules tirgus, ja to precēm netiek nodrošināta kvalitātes kontrole un nav iespējams uzrādīt kvalitātes sertifikātu, ko būtu izsniegusi Eiropas kopienas autorizēta laboratorija. Un te nu ķīmiķiem ir visplašākais darba lauks.

Tā, piemēram, pārtikas ražošanā izmanto vairāk nekā 1500 piedevu, no kurām apmēram puse šobrīd ir aizliegta. Taču, lai patērētājs varētu būt drošs, ka iegādātais produkts nesatur kaitīgas piedevas, jābūt iespējai to pārbaudīt, kā arī valstij jānodrošina regulāra importētās un vietējās produkcijas kontrole. Tas pats attiecas uz zāļu kvalitāti, tikai šeit šī problēma ir vēl asāka, jo slima organisma pretošanās spējas kaitīgajām ietekmēm ir novājināta. Taču šobrīd šādas kvalitātes kontroles iespējas valstī ir visai iluzoras - esošās laboratorijas nevar tikt galā ar šo uzdevumu ne kvantitatīvi, ne kvalitatīvi. Tam ir nepieciešama moderna aparatūra un kvalificēti kadri, kā arī liela pieredze analītisko metožu izstrādē un pielietošanā. Tieši tā ir OSI zinātnieku lielākā bagātība - zināšanas un pieredze! Ne velti par jaundibinātās Latvijas Zāļu aģentūras vadītāju kļuvis tieši bijušais OSI Zāļu analīzes un standartizācijas laboratorijas vadītājs Jānis Ozoliņš. Šī laboratorija PSRS laikā bija augstākais arbitrāžas orgāns valstī, ja runa bija par zāļu derīguma termiņa pagarināšanu vai to kvalitātes atbilstību prasībām.

Taču, līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijā iestājās zināms sajukums, un šī laboratorija ražotājiem un tirgotājiem kļuva par traucēkli, kas kavē pārdot jebkuras kvalitātes zāles. Laboratorija saņēma un saņem ļoti maz pasūtījumus no valsts (līdzekļu trūkuma dēļ?), bet privātie uzņēmēji jau nu nepavisam nav ieinteresēti savu preci rādīt kontrolaboratorijai, kura turklāt praktiski nav ietekmējama, jo ir zinātniski pētnieciskā institūta sastāvdaļa, bet ne pārvaldes institūcijas vai komercstruktūras sastāvdaļa.

Tāpēc OSI nolēma piedāvāt savus pakalpojumus Rietumu farmeceitiskajām firmām, kam rūp savas firmas gods, un kas vēlas aizsargāt savus izstrādājumus pret to viltotājiem arī Latvijas tirgū. Uz šādu priekšlikumu pirmā atsaucās vidēja lieluma VFR fima "Merz & Co GmbH", kas Latvijā ir reģistrējusi un realizē virkni zāļu un kosmētisko produktu. Ar šo formu OSI jau vairākus gadus sadarbojās arī jaunu zāļu izstrādes un klīnisko pārbaužu jomā. Taču zāļu, kosmētikas un pārtikas produktu kontrole ir visai specifiska un stingri reglamentēta lieta, kam jāatbilst visām Eiropas kopienas prasībām. Tādas laboratorijas ne OSI, ne arī kādai citai organizācijai Latvijā, Baltijā vai NVS valstīs vienkārši vēl nebija. Tāpēc, projektu uzsākot, OSI vispirms veica savu telpu remontu un iekārtošanu atbilstoši labai laboratorijas praksei (GLP). Taču ar to vēl bija stipri par maz - tika iegādāta paša modernākā analītiskā aparatūra - augsti efektīvi hromatogrāfi, skanējošās iekārtas, datorvadības sistēmas, augstākās precizitātes svari utt. - ieskaitot pat nepertīra ūdens ražošanas iekārtas un daudz ko citu nepieciešamu. To visu OSI speciālisti ar vācu kolēģu atbalstu 3 mēnešu laikā uzstādīja un apguva. Tad pienāca laiks ķerties pie nākamā projekta realizācijas posma - analītisko metožu aprobācijas, validācijas (metožu pareizības izvērtēšana) un sertifikācijas, lai nodrošinātu analīžu pilnīgu sakritību ar tiem datiem, ko iegūst Eiropas sertificētās analītiskās laboratorijas. Kad tas jau lielā mērā tika izdarīts, bija jāķeras pie paša neierastākā - dokumentācijas noformēšanas, standartoperāciju priekšrakstu gatavošanas utt., kam ir ārkārtīgi svarīga nozīme pie labas laboratorijas prakses. Un paralēli tam - darbs pie zāļu un pārtikas vielu analīzes, apgūstot arvien jaunas un jauna metodes un objektus.

It sevišķi jāuzsver - līdz šim Latvijas valsts nav iztērējusi šīs laboratorijas izveidei ne santīma, jo visus izdevumus sedz vācu puse. Varētu teikt - tās ir vistīrākās vācu investīcijas Latvijas zinātnē un konkrēti Latvijas Organiskās sintēzes institūtā. Kāpēc? Nu, tieši jau tāpēc, ka mūsu zinātnieku kvalifikācija, godprātīgais un precīzais darbs firmas acīs kotējas augstāk nekā pašmāju speciālistu devums. Šobrīd situācija ir tāda, ka ieguvējas ir abas puses. Šādas laboratorijas izveide un ekspluatācija Vācijā firmai izmaksātu dārgāk, bet cerības, ka Latvijas valsts izdalītu kādu miljonu vācu marku jaunas laboratorijas izveidei ir visai iluzoras. Toties tagad OSI ir gan laboratorija, gan pasūtītājs, gan darbs zinātniekiem, gan iespēja atpelnīt saņemto aparatūru!

Un tomēr! Latvijai kā valstij, kas grib iekļūt pasaules tirgos, bez šādām analīstiskajām laboratorijām neiztikt, un tās ir jāakreditē kā Latvijā, tā Eiropas kopienā. Tieši pie tā patlaban strādā OSI zinātnieki, kaut arī valsts plānotais finansiālais atbalsts šim nolūkam ir tikai Ls 6000 gadā, ar ko labi ja varēs sagatavot nepieciešamos dokumentus (tulkojams vien ap 10000 lapaspušu teksta!). Bet arī to pašu jau Latvijas Zinātnes padome atvēlēja pēc vairākkārtīga atteikuma, sak' - kas nu tā par zinātni!

Žēk, ka tā. Jaunā laboratorija jau šodien paralēli darbam pie vācu produktu kvalitātes kontroles ir uzsākusi citu Latvijas tirgū esošo produktu kontroli, un var saniegt pakalpojumus jebkurai valsts institūcijai analīžu un ne tikai analīžu jomā. Pats svarīgākais ir tas, ka šobrīd OSI jau zina un prot veikt šo darbu atbilstoši Eiropas prasībām un netur sveci zem pūra. Jau šogad tiks uzsākta arī studentu apmācība un augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošana Latvijas vajadzībām kā zāļu, tā pārtikas analīzēm.

OSI pārveidojas no bijušā Latvijas Zinātņu akadēmijas institūta par Nacionālo ķīmijas centru. Un mēs ļoti gribētu šī centra ietvaros koncentrēt Latvijai tik nepieciešamos analītiskās ķīmijas pakalpojumus - varbūt Nacionālā analītiskās ķīmijas centra statusā. Jo problēmu ne tuvu nevar atrisināt, dibinot tikai vienu laboratoriju, kaut arī apgādātu ar pašu modernāko tehniku. Nepieciešams izvērst iesākto, jo zāļu un pārtikas analīzes ir nepieciešamas tādos apjomos, ka ar to galā nevar tikt viena laboratorija. OSI ir iecerējis tālāk izveidot specializētu laboratoriju pārtikas piedevu (konservantu, krāsvielu, stabilizatoru, emulgatoru, aromatizatoru utt.) noteikšanai, apkārtējo vidi piesārņojošo vielu (galvenokārt pesticīdu u.c. indīgu ķimikāliju) noteikšanai. Tā kā jebkuru literatūrā aprakstīto oficiāli pieņemto metodi vajag pārbaudīt un adaptēt konkrētajam produktam un aparatūrai, nepieciešama arī specializēta analītisko metožu izstrādes un sertifikācijas laboratorija, kas apgādātu ar analītiskām metodēm citas Latvijas laboratorijas. Un to var veikt tikai augstas klases speciālisti ar zinātnisko kvalifikāciju. Šobrīd trūkst arī augsta līmeņa bioķīmiskās laboratorijas, bez kā nav iespējama zāļu pārbaude klīnikās.

Šobrīd Latvijas spēki ir visai sadrumstaloti un izkaisīti. Katra ministrija vēlas radīt sev kādu kontroles institūciju un laboratoriju. Taču tas nav iespējams, jo analītiskā ķīmija vispirms ir zinātne un prasa zinātnisku pieeju un zinātniskā darba pieredzi. Tāda ir OSI zinātniekiem. Tad kāpēc nekoncentrēt līdzekļus vienā vietā? Laboratorijas taču pārsvarā izmanto līdzīgu aparatūru un metodes - hromatogrāfus hronmato - masspektrometrus, UV un IS - spektroskopiju utt. Un katra atsevišķi tās nespēj ne efektīvi strādāt, nedz arī pilnībā izmantot aparatūras iespējas. Un pats galvenais - ir gandrīz neiespējami izveidot sertificētas un Eiropas kopienā akreditētas laboratorijas. Un tādu laboratoriju izsniegtie kvalitātes sertifikāti nekur citur Eiropā netiks pieņemti. Firmām, savukārt, jāmeklē laboratorijas ārvalstīs, un mūsu naudiņa plūst projām no Latvijas, bet Latvijas zinātnieki sēž bez darba un Latvijas zemnieks nevar realizēt tam atvēlētās eksporta kvotas, jo nav jau kas spētu izanalizēt viņa produkcijas atbilstību Eiropas prasībām un vēl izsniegt kvalitāti apliecinošu dokumentu, kas tiktu ņemts vērā visur pasaulē.

Racionālam līdzekļu izlietojumam jābūt katra valstsvīra rūpei. Un anlītiskā centra izveide OSI, koncentrējot tajā sadrumstalotos Latvijas analītiķu spēkus, ir viens no veidiem, kā būtiski palīdzēt Latvijas ražotājiem. OSI ir pierādījis, ka prot savu darbu, izveidojot pirmo laboratoriju vispār bez valsts atbalsta. Tad varbūt tālāk iesim kopā?

Izeju mēs redzam, piesaistot projektam Eiropas kopienas līdzekļus PHARE vai citu programmu ietvaros, tai skaitā - Vācijas valsts Latvijas rūpniecības transformēšanai atvēlētos, kā arī koncentrējot tirgus orientētajiem pētījumiem paredzētos līdzekļus tieši šādam nolūkam - panākt, lai Latvijas valstī tiktu izveidots neatkarīgs, Eiropā akreditēts analītiskās ķīmijas centrs zāļu un pārtikas vielu, kā arī ķīmisko produktu analīzes un sertifikācijas centrs uz OSI bāzes, kas nebūtu tieši atkarīgs no ieinteresētajām institūcijām un sniegtu pakalpojumus visai Latvijas tautas saimniecībai augstā kvalitātē un par samērīgu cenu. Izmantosim taču reiz to, kas mums ir - augstas kvalifikācijas ķīmiķu kadri, spēcīgs zinātniskais kolektīvs un ilggadēja pieredze! Un ieguvēji būs visi, bet visupirms - mūsu valsts.

Analītiskās augsti efektīvās šķidruma-šķidruma hromatogrāfijas automātiskās iekārtas cietu vai negaistošu vielu analīzei pasaules standartu līmenī.

Augsti efektīvās gāzu-šķidruma automātiskās hromatogrāfijas iekārtas, kuras ir vienas no modernākajām pasaulē un kuras lieto šķidru vai gaistošu vielu analīzei. Foto: Artūrs Vīksna

Par Latvijas zinātni

un tās zinātniekiem

Latvijas televīzijas II programmā aizvadītā mēneša nogalē varēja skatīties jau otro videofilmu par Latvijas zinātni "Zinātnieki Latvijai".

Pirmajā videolentē ar savu veikumu vairāk iepazīstināja tehnisko zinātņu pārstāvji, bet tagad bija iespēja redzēt, kā deviņdesmitajos gados ir strādājuši zinātnieki Ekonomikas, Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kāds ir vēstures doktora Jāņa Apala veikums, par ko iestājas demogrāfs akadēmiķis Pēteris Zviedriņš, kā ar zinātnieku līdzdalību pamazām tiek iekarots pasaules tirgus Latvijas uzņēmumu produkcijai, kā zinātnieki domā par Latvijas augu valsts daudzveidību, par senās arhitektūras aizsardzību un saglabāšanu.

Filma runā arī par jaunām iezīmēm Latvijas izglītībā, par jaunu augstskolu veidošanos, piemēram, par Turības mācību centru. Tieši šī mācību centra valdes priekšsēdētāja vietnieks jaunais uzņēmējs Aigars Rostovskis ir šīs filmas sponsors.

Viņš uzskata, ka Latvijas ekonomiskās un citas sabiedrības attīstības problēmas būs vieglāk pārvarēt, ja zinātnieki un uzņēmēji atradīs sadarbības iespējas. Filma ir 45 minūtes gara.To veidojusi radošā sabiedrība "Labvakar", strādājot kopīgi ar Latvijas Zinātņu akadēmijas preses dienestu.

Helēna Grīnberga,

Latvijas Zinātņu akadēmijas

preses sekretāre

Pēc notikuma

Atverot durvis kopīgajai cerībai

Starp tām 1000 Eiropas skaistākajām, zinātnes aptveres un kultūrvēsturiski nozīmīgākajām vietām, kur šīs vasaras nogalē tika atklātas kultūras mantojuma dienas, bija arī Ministru kabineta ēka Rīgā un Tempļa kalns Abavas ielejā. Latvija tām 35 Eiropas valstīm, kas iekļāvušās šajā kultūras mantojuma saglabāšanas un popularizēšanas kustībā, pievienojās 1995. gadā, pievēršot sabiedrības uzmanību kokam kā tautas celtniecības pamatam un dailes avotam.

Šogad zinātnes un vēstures mantojuma dienas bija aicinātas daudzināt Latvijas arhitektūras sasniegumus 1920.-1940. gadā. Tālab arī Eiropas Padomes himna - Bēthovena "Oda priekam" - izskanēja 1938. gadā uzceltajā Tiesu pilī, tagadējā Ministru kabineta ēkā, kas ir spilgts neoeklektisma paraugs.

Kā uzsvēra kultūras ministrs Rihards Pīks, šīs dienas cilvēkus mudinās vērīgāk paskatīties uz tām meistarīgi projektētajām un pamatīgi celtajām ēkām, kam mēs ikdienā dažkārt nepievēršam uzmanību. Arī ar šo Frīdriha Skujiņa projektēto namu, kur modernā funkcionalitāte lieliski savienojas ar latvisko mentalitāti proporcijās un dekoratīvajās detaļās, Latvija apliecina sevi kā Eiropas daļu ar savu īpatību, ar savu pienesumu.

Starp sarīkojuma goda viesiem bija Eiropas Padomes Kultūras mantojuma departamenta vadītājs Hosē Marija Balesters (Iose Maria Ballester), kas jau vairākkārt viesojies Latvijā, un karaļa Boduēna fonda pārstāvis Gvido Knopss (Guido Knops).

Hosē Marija Balesters:

- Kultūras mantojuma dienas ir tautu sadarbības un sapratnes svētki. Tie dod vielu pārdomām, ko nozīmē kultūra mūsdienu sabiedrībā, kāda ir tās loma Eiropas veidošanā. Ja Eiropu gribam veidot kā vienotu drošības teritoriju, tam pamatā jāliek demokrātiskās brīvības un tiesības un arī atziņa, ka mums visiem ir kopīgs kultūras mantojums. Restaurējot un saglabājot kultūrvēsturiskās celtnes, mēs domājam par daudz ko vairāk kā arhitektūra. Mēs domājam par sabiedrības modeli, par modeli, ko mēs varam piedāvāt, pamatojoties uz kopīgo pieredzi.

Mūsdienu Eiropā, kur vēl pastāv sociāla šķelšanās, bailes un nesaprašanās, ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību kultūras mantojumam un veidot Eiropu par tautu saprašanās un savstarpējas tolerances telpu, kur katra tauta var apliecināt un kopt savu identitāti, atzīstot visu citu tautu savpatību. Šajās dienās mēs izceļam un akcentējam tās vērtības, kas jāliek vienotās Eiropas pamatos.

Kopenhāgenā es atzīmēju, ka Dānijas izraudzītais šo kultūras dienu temats - Ticības nams - atpūtas dārzs, proti - baznīca un kapsēta, vedina šajā tolerances laukā iekļaut garīgās un antropoloģiskās dimensijas. Es domāju, ka Latvija savas kultūras vērtības var ļoti labi apliecināt ar divdesmito un trīsdesmito gadu arhitektūru. Priecājos, ka svētki turpināsies Abavas ielejā, kas izsludināta par īpaši aizsargājamu kultūrvēsturisku teritoriju, jo šī projekta īstenošanā savu ieguldījumu dod arī Eiropas Padome.

Abavas ielejas ainavas skaistumu kopā ar cilvēka radītajām vides kvalitātēm, ar kuru jūs pamatoti lepojaties, mēs uztveram kā Latvijas pienesumu Eiropas kopīgās civilizācijas idejas īstenošanā.

Lai šī mūsu kopīgā virzība no kopīgām pagātnes kultūras vērtībām uz saskaņu nākotnē atver durvis cerībai!

Augstais viesis Hosē Marija Balesters izteica vislielāko atzinību vietējiem iedzīvotājiem un visām septiņām pašvaldībām, kas saimnieko šajā skaistajā Abavas ielejas teritorijā un izprot tās lielo nozīmi Latvijai un Eiropai:

- Visvairāk iepriecina tas, ka katru reizi redzu še progresu, kādu soli, kas sperts uz priekšu!

Svētki notika Pedvāles Tempļa kalnā, kas pagaidām gan ir emocionāli dzejisks, ne vēsturiski ģeogrāfisks nosaukums. Taču idejas autors tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs savu domu pamato visai pārliecinoši:

- Latviešu tauta izsenis dzīvojusi saskaņā ar dabu. Daba tai ir dzīves telpa, mājoklis un gara templis. Pedvāle ir Abavas ielejas senvieta, kur zeme glabā seno tautu dzīves liecības, kulta koka saknes, svētavota nekustīgo plūdumu. Šī ir vieta, kur liktenis man nolēmis izveidot templi. Tā būs vieta, kur ainavas ieskautos akmeņos attēlota daba ar Latvijai raksturīgajām bērzu birzīm, strautiem un rudzu statiem. Te cilvēks var apstāties, vērot un domāt.

Visā Latvijā cilvēku uzmanības lokā šajās kultūras mantojuma dienās nonācis ap simt baznīcu, skolu, biedrības namu, banku, sanatoriju, viesnīcu un citu ēku, kas uzceltas Latvijas brīvvalsts laikā starp diviem pasaules kariem, kad savu vārdu arhitektūrā un monumentālajā mākslā teica Kārlis Zāle, Eižens Laube, Ernests Štālbergs, Pēteris Kundziņš un vai katrā pilsētā un pagastā tapa kāda ievērības cienīga celtne.

Vaicāta par jaunākajām atziņām Turaidas muzejrezervātā, tā direktore Anna Jurkāne sacīja:

-Mēs jau kā pērn koka mantojuma dienās sākām ar koku, tā visu laiku turpinām. Drīz iesvētīsim atjaunoto muižas laika pirtiņu.

Mūsuprāt, tā nav tikai laba inerce: šādām zinātnes un kultūras akcijām - rosināt, akumulēt idejas un piepildīt tās ar jaunām ierosmēm un to reālu īstenojumu ikvienā novadā, jebkurā pagastā un rajonā.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Valsts prezidenta padomnieks Raimonds Pauls mūsu Abavas ielokā paraksta nākamajām paaudzēm veltītā vēstījuma tekstu

Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja direktors Ojārs Arvīds Feldbergs joprojām ir savas neatvairāmās idejas varā - te izveidot unikālu, visai Eiropai nozīmīgu dabas un vēstures veidojumu. Foto: Dainis Kārkluvalks, Talsi