atgādnes, ATCERES

Latvijas neatkarības dienas, vienmēr, arī pirms pusgadsimta

Prof. Heinrihs Strods — “Latvijas Vēstnesim”

1941.gada rudenī vācu nacistu okupācijas vara Latvijā faktiski jutās un rīkojās ļoti pārliecināti — iespējami lielos vairumos izveda lauksaimniecības produktus no Latvijas, īstenoja ebreju jautājuma “atrisinājumu”, projektēja latgaliešu iznīcināšanu, gandrīz miljona latviešu pārvietošanu uz Ļeņingradas apgabalu, 1000 ha lielu muižu un 100 ha lielu saimniecību iedalīšanu vācu virsniekiem un karavīriem vienā trešdaļā Latvijas, 165 000 vāciešu novietošanu Latvijā utt.

Taču atklātībā okupācijas vara centās nedaudz piekāpties: “Manuprāt, var tāpat pagaidām paciest latviešu simbolus, karogus un pieminekļus, ja tos ļaunprātīgi neizmanto demonstrācijām pret vācu kundzību,” 1941.gada 16.augustā slepeni rakstīja valdības padomnieks, bijušais cēsnieks Fr.Trampendahs “Ziņojumā par politisko stāvokli Latvijā”. “Tos aizliedzot, tiem tikai piešķirtu nozīmi. Bet, ja tos ignorē mūsu neapstrīdamās kundzības apziņā, tie ar laiku zaudē savu vervējošo spēku un savu jēgu.” Fr.Trampendahs bija nobažījies par to, ka sarosījusies “latviešu inteliģence, vispirms Rīgā, kura bija un ir latviešu patstāvības idejas nesēja”.

Šīs Fr.Trampendaha bažas okupācijas vadība gribēja attiecināt uz Latvijas neatkarības dienu 1941.gada 18.novembrī. Valsts komisāra H.Lozes uzdevumā 1941.gada 5.novembrī valdības padomnieks Fr.Trampendahs, kā redzam klātpieliktajā tulkojumā (Koblencas Federālarhīvs R-90, 115.lieta, 1129.lp.), uzdeva Rīgas ģenerālkomisāram, bijušajam zobārstam Dr.H.Drehsleram aizliegt svinēt Latvijas neatkarības dienu 18.novembrī, kā tas noticis agrāk, pat nepieciešamības gadījumā draudot ar policijas iejaukšanos. Tika atļauts noturēt teātra izrādes, koncertus, dziesmu vakarus u.c., kuriem nav politiskas tendences, taču pēc šo programmu rūpīgas pārbaudes. Aizliedza svinīgos sarīkojumus, “kuri sevišķi izceļ kādreizējo neatkarību, to atgādina vai modina cerības uz jaunu neatkarību nākotnē”.

Aizliegums svinēt 18.novembri, vismaz oficiāli, 1941.gadā tika izpildīts ar vācisku precizitāti. Pārlapojot toreiz galvenā laikraksta “Tēvija” 1941.gada novembra numurus, redzam, ka šis notikums nav minēts ne ar pušplēstu vārdu. Tikai trešajā lappusē ievietotie nelielie Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa fragmenti varētu kaut ko atgādināt. Bet tie tika publicēti arī citreiz. Pat “mūzikas un dziesmu vakars” tika paredzēts 19.novembrī. Tātad — nekādas neatkarības atceres! Taču ģimenēs svētki tika atzīmēti un vismaz klusībā raisīja cerības nākotnē.

Dažus mēnešus vēlāk “Iestāde Rozenbergs” 1942.gada 3.februārī slepeni rakstīja: “Tā kā atbrīvotās tautas ir nepateicīgas, tad vācu valdības galvenajām rūpēm jābūt aizkavēt triju un pat četru tautu vienotas frontes attīstību, kura visai viegli var kļūt par fronti pret vācu kundzību.” A.Rozenbergs, raksturojot igauņus, lietuviešus un baltkrievus, sevišķi negatīvi iezīmēja latviešus un uzdeva tos speciāli uzmanīt: “Latvietībā no sākta gala atradās pretošanās kodols pret vācu vadības pretenzijām Baltijas telpā... Tāpēc, liekas, nav izslēgts, ka ilgākā laika periodā latviešu inteliģencē attīstās naidīguma perēkļi pret reihu.” (Koblencas Federālarhīvs R-990, 108.lieta, 2.—5.lp.) Jāsaka, ka šīs vācu okupācijas bažas piepildījās. 1943.gada 13.augustā Rīgā, Antonijas ielā 15a—20 nolūkā apvienot un saskaņot dažādu pretestību kustību Latvijā nodibinājās Latvijas Centrālā padome (LCP) prof. K.Čakstes vadībā. Taču bažas par latviešu, lietuviešu, igauņu un baltkrievu tautu apvienošanos palika veltas.

Arī 1942.gada 18.novembri “Tēvija” faktiski noklusēja. Tikai 17.novembrī publicēta Latviešu pašpārvaldes ģenerāldirektora O.Dankera dažu minūšu garā radioruna “Tautieši un tautietes”, kurā viņš dīvainā kārtā pasludina 18.novembri par “cīņas dienu pret boļševikiem”. O.Dankers lūdza sevišķi jauniešiem atturēties no šo svētku svinēšanas — “atturēties no visa tā, kas varētu nākt par labu tikai tiem, kas mums laba nevēl”. Atkal Brāļu kapu, Gaujas tilta Siguldā, Ķemeru sanatorijas galvenā korpusa attēli 4.lappusē. Tātad atkal nekādu svinību.

1943.gadā, kad vācu armija jau bija guvusi vairākas nedziedināmas brūces, nacistu okupācijas vara 18.novembri atļāva atcerēties — taču tikai kā cīņas dienu pret boļševikiem. Tādā garā uzrakstīts “Tēvijas” redaktora P.Kovaļevska raksts “18.novembris”. Divdesmitpiekto Latvijas neatkarības dienu šādā garā atzīmēja SS ģenerālleitnanta R.Bangerska pavēle, ģenerāldirektora O.Dankera runa. Notika oficiāla ziedu nolikšana Brāļu kapos. 18.novembrī atļauts Marisa Vētras un Ādolfa Kaktiņa koncerts Jāņa baznīcā. Rubrikā “Latviešu saimniecība 25 gados” “Tēvijā” publicēta tagadējā Ministru kabineta ēka, taču norādot, ka tā ir Ostlandes reihsministra H.Lozes mītne, un bij. Finansu ministrijas ēka, minot, ka tā ir Rīgas ģenerālgubernatora Drekslera mītne.

Lielākos nacionālistisko cerību melus atļāvās tikai leģiona 15.divīzijas komandieris grāfs fon Pilārs–Burghauzs. “Leģionāri!” viņš rakstīja savā pavēlē. “Pieminiet šo 18.novembri, jūsu tēvijas nacionālo svētku dienu, pamatoti lepnā ticībā savas tēvijas nākotnei kā Eiropas tautu saimes pilntiesīgai loceklei.” “Lai dzīvo latviešu tauta!” Viņš taču zināja, ka ne Latvijai, ne latviešu tautai “jaunajā Eiropā” vieta nebija paredzēta. Arī grāfs meloja.

Latviešu zemes pašpārvalde, kurai vairs nebija latviešu zemes zem kājām, 1944.gada 8.novembrī Berlīnē, Prinča Ferdinanda ielā rakstīja iekaroto (tā arī vairāk nebija iekaroto) Austrumu apgabalu valsts ministram A.Rozenbergam atļaut sarīkot 18.novembra svinēšanu Berlīnē. Pašpārvalde rakstīja: “Latviešu tautai un tās vadošiem orgāniem bija iespējams brīvās latviešu valsts dibināšanas dienu 18.novembri Latvijā vācu ieroču aizsardzībā svinīgi atzīmēt arī 1942. un 1943.gadā... Tāpēc latviešu zemes pašpārvalde lūdz atļauju š.g. 18.novembrī Berlīnē latviešu vadošo iestāžu, kaujas grupu un strādājošo pārstāvjiem kopā ar atbilstošo vācu vadošo iestāžu pārstāvjiem sarīkot svinīgu sanāksmi. Vienlaikus zemes pašpārvalde lūdz šajā jautājumā paziņot latviešu tautai zināmus, vispār saprotamus un viņu cerībām atbilstošus solījumus par tās valstisko patstāvību.” (Koblencas Federālais arhīvs, R-6 (A.Rozenberga fonds), 163.lieta, 32.—33.lp.)

Taču nekādus Latvijas neatkarības solījumus nacisti nedeva, pat tad, kad viņiem Latvija vairs nepiederēja. Tā Latvijas neatkarības dienu atzīmēšana pirms pusgadsimta bija zināms barometrs nacistu varas stāvoklim, sabrukuma pakāpei. Tā nacisti palika uzticīgi saviem Latvijas iznīcināšanas un kolonizēšanas plāniem pat pēc okupētās Latvijas zaudēšanas. Arī komunisti pēc Latvijas okupācijas 1944.—1945.gadā pusgadsimtu centās Latvijas neatkarības dienu izdzēst no tautas atmiņas. Tikai Latvijas nacionālie partizāni kādreiz pie pacelta Latvijas nacionālā karoga mežos un purvos okupācijas sākuma gados šo dienu atzīmēja. To atzīmēja arī ārvalstīs, kas neatzina Latvijas okupāciju, jo sevišķi trimdas latvieši.

II a Tgb. Nr.211/41 g. Tulkojums.

Ģenerālkomisāra kungam Rīgā 5.novembrī 1941

Attiecībā: Neatkarības diena Latvijā

Tiek norādīts uz to, ka 18.novembrī, dienā, kurā agrākā latviešu brīvvalsts svinēja savu neatkarību, nedrīkst notikt nekādi sarīkojumi, kuri sevišķi izceļ kādreizējo neatkarību, to atgādina vai modina cerības uz jaunu neatkarību nākotnē. Kultūras sarīkojumi (teātri, koncerti, dziesmu vakari u.c.), kuriem nav politiskas tendences, ir atļauti, taču nodrošināma šīs dienas sarīkojumu programmu rūpīga pārbaude.

Ja no latviešu puses būtu plānoti sarīkojumi, kuri pretrunā ar augšminēto norādījumu garu, tie ar visiem līdzekļiem (nepieciešamības gadījumā policejiski) jānovērš.

Uzdevumā: /parakstījis Trampendahs/

Apstiprināts: /Valsts inspektors/

Aizsargi bija gatavi,

ikreiz, kad tuvojās draudi

Valters Ščerbinskis, Latvijas vēstures arhīva referents

Vakar, 14.novembrī Latvijas Valsts vēstures arhīvā Slokas ielā 16 atklāja izstādi “Latvijas aizsargu organizācija dokumentu gaismā (1919 –1940)”.

Latvijas Aizsargu organizācijas sākumi meklējami 1919.gadā, kad ar iekšlietu ministra rīkojumu no lauku mantīgajiem iedzīvotājiem izveidoja klaušu dienestu. Sākotnējo pagastu pašaizsardzības nodaļu galvenais uzdevums bija miera un kārtības nodrošināšana atbrīvotajos Latvijas pagastos. 1920.gadā par aizsargu klaušiniekiem vajadzēja kļūt jau visiem attiecīgā vecuma pagasta vīriešiem bez mantiskā ierobežojuma. Tā kā policija sāka tikai veidoties, aizsargu palīdzība noziedzības izskaušanā bija liela. Īpaši nozīmīga bija aizsargu piedalīšanās lielo bruņoto laupītāju bandu iznīcināšanā.

1921.gadā piedalīšanās aizsargu dienestā kļuva brīvprātīga. Lai gan nodaļas samazinājās, tomēr to sastāvs kļuva viengabalaināks, kvalitatīvāks. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Aizsargu organizācija pakāpeniski no palīgpolicijas kļuva par rezerves armiju. Brīvprātīgie aizsargi, ziedojot savu brīvo laiku un līdzekļus, deva lielu ieguldījumu valsts aizsardzības iespēju stiprināšanā. Kara gadījumā plānoja lielu daļu labi apmācītu aizsargu iesaistīt frontes vienībās, bet pārējie būtu darbojušies aizmugures dienestos. Aizsargus riteņbraucējus gatavoja arī izlūku slēpotāju uzdevumiem, lidotāji apguva armijā nepieciešamās iemaņas. Daudzi aizsargi bija beiguši sapieru, pretgaisa un ķīmiskās aizsardzības kursus. Dažādiem palīgdienestiem bija sagatavotas aizsardzes, arī vecāka gadagājuma aizsargiem un dzelzceļniekiem armijas vadība paredzēja dažādus pienākumus. Aizsargu priekšnieks karadarbības gadījumā kļuva par visas aizmugures spēku komandieri.

Visi sagatavošanās darbi dzimtenes aizsardzībai tomēr izrādījās lieki. 1939.gadā Padomju Savienība uzsāka Baltijas valstu okupāciju. 1940.gada 17.jūnijā, pēc krievu tanku ienākšanas, tika uzsākta Latvijas valsts iznīcināšana. Kā vienu no neatkarīgās valsts balstiem jau 8.jūlijā likvidēja Aizsargu organizāciju. Tā kā likvidācijas gaita, ņemot vērā Aizsargu organizācijas lielumu, varēja ievilkties, jaunais marionešu valdības sabiedrisko lietu ministrs pavēlēja nodot ieročus. Aizsargi saskaņā ar augstākās priekšniecības rīkojumu visumā okupantiem nepretojās un organizēti nodeva ieročus tuvākajās Latvijas, nu jau Tautas armijas daļās. Diezgan bieži bija gadījumi, kad aizsargus patvarīgi mēģināja atbruņot privātpersonas – vietējie komunisti un komjaunieši. Par dažiem šādiem gadījumiem stāsta Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabājušies Aizsargu organizācijas dokumenti. Vienu no tiem piedāvājam lasītājiem.

S.L.M. /Sabiedrisko lietu ministrija/

Ventspils aizsargu pulka komandieris

1940.g. 29.jūnijā Nr. Aizsargu priekšniekam

Ziņojums

Saskaņā ar Jūsu rīkojumu par aizsargiem izdoto ieroču noņemšanu un nodošanu karaspēkam ziņoju sekošo:

Ieroču noņemšana aizsargiem sākās 23.jūnijā uz garnizona priekšnieka rīkojumu, kad Ventspilī novietotās 2. V. K. P./Ventspils kājnieku pulks — Red./ 3. rotas karavīri apbraukāja Ventspilī atrodošos aizsargu dzīvokļus un savāca ieročus. Vienlaicīgi ar šo mūsu karaspēka darbību sākās arī apbruņotu privātpersonu iebrukumi aizsargu dzīvokļos, noņemot ieročus. Tanī pašā laikā ienāca ziņojumi no dažiem pagastiem, ka arī tur parādījušās apbruņotas privātpersonas, kuras, skaitā ap 20, smagās auto mašīnās ierodas pie nodaļu priekšniekiem un atprasot aizsargu ieročus. Tādi ziņojumi ienāca no Zūru, Piltenes, Užavas un Ances nodaļu priekšniekiem, kur daļu ieroču noņēmušas apbruņotas privātpersonas. Pie patvarīgas ieroču noņemšanas starpgadījumi Ventspilī, kurus ātri likvidēja mūsu karaspēka grupas kopējā sadarbībā ar krievu armijas karaspēka vadību. No aizsargu puses neviens nekādu pretošanos neizrādīja un ieročus nodeva disciplinēti un kārtīgi. Nelielu pretošanos apbruņotām privātpersonām izrādījuši Piltenes, Zūru un Užavas nodaļu aizsargi. Tur tad garnizona priekšnieks rotas auto mašīnā izsūtīja karavīrus nekārtību likvidēšanai un ieroču noņemšanai. Ieročus mūsu karavīri noņēma un atgādāja Ventspilī.

Piltenes nodaļas aizsargs Leitlovs no apbruņotām personām sašauts un lode trāpījusi gurnā. Viņš ievietots Ventspils slimnīcā, un viņa ievainojums nav vārīgs. Aizsargs Leitlovs ir strādnieks, un viņa ģimene – sieva ar 3 mazgadīgiem (vecākam 5 gadi) bērniem nonākusi bezizejas stāvoklī un lūdz pabalstu. Izziņā nav īsti noskaidrots, kādos apstākļos ievainošana notikusi, bet nav pierādījies, ka aizsargs Leitlovs būtu pretojies. Šāviens nācis it kā no ārienes pie durvju atvēršanas. Citu ievainošanas gadījumu nav, šis ir vienīgais. Apbruņotās privātpersonas noņemtos ieročus nogādājušas Ventspilī un nodevušas strādnieku arodbiedrībā, no kurienes tos saņems mūsu karaspēks. Visi pārējie ieroči nodoti mūsu karaspēkam, pie kam – Ēdoles nodaļas ieročus nosūtīja uz Kuldīgu, Usmas nod. – uz Stendi, Ugāles un Dundagas nod. – uz Talsiem. Pārējās nodaļas nodod ieročus Ventspilī. Pulka štābā atrodošās 2 patšautenes, 1 Bergmaņa aut. pistole, vairākas pistoles un patronas 23.jūnijā pārņēmis krievu karaspēks un vietējās tautas frontes vadība. Pēc tam pie štāba novietots apsargs un štāba darbību vēl nevar atjaunot. Krievu karaspēks vakar, 28.jūnijā, pulka štāba un arī aizsargu pārņemtos ieročus nodeva mūsu karaspēkam priekšzīmīgi iztīrītus un saeļļotus. Ieroču pārņemšanu mūsu karaspēka pārstāvji vēl turpina. Par atļauju ielaist pulka štābā garnizona priekšnieks sazinājās ar krievu karaspēka vadību, kura norādījuse, lai šo jautājumu nokārtojot paši. Garnizona priekšnieks ievadījis sarunas ar Armijas štābu Rīgā, bet es vēl atļauju neesmu saņēmis.

Lūdzu Jūsu steidzošu gādību atļaujas izdošanai, jo štābā ir ieroču saraksti, kuri vajadzīgi pārbaudei, vai visi ieroči ir nodoti.

Pulka komandiera a.p.I. kapteinis (paraksts) /A.Bīlmanis/

Adjutants (paraksts) /A.Treigūts/

Pēc Noteikumu par aizsargu organizacijas iekārtu un aizsargu pienākumiem, tiesībām un apmācību (“Valdības Vēstnesis”, 19.03.1938., nr.64) 56.punkta:

Pēc uzņemšanas aizsargu organizacijā aizsargi un aizsardzes dod un paraksta svinīgu solījumu:

1) aizsargi: — “Es, Aizsargu organizacijas aizsargs, apzinādamies atbildību savas Tēvzemes Latvijas priekšā, apsolos un zvēru netaupot savus spēkus un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un viņas neatkarību pret visiem, kas to apdraud, būt vienmēr uzticīgs Aizsargu organizacijai un tās augstākam Vadonim Valsts Prezidentam Kārlim Ulmanim, izpildot pēc labākās sirdsapziņas savus pienākumus, bez ierunām padoties organizacijas iekārtai, noteikumiem, disciplinai un paklausīt saviem priekšniekiem.”

2) aizsardzes: — “Es, Aizsargu organizacijas aizsardze, svinīgi apsolos visus savus spēkus un spējas ziedot savas dārgās Tēvzemes Latvijas brīvības un patstāvības sargāšanai un nostiprināšanai, būt uzticīga Aizsargu organizacijai un tās augstākam Vadonim Valsts Prezidentam Kārlim Ulmanim un bez ierunām padoties organizacijas iekārtai un disciplinai, pašaizliedzīgi strādājot sekmēt organizacijas saimnieciskos un kulturalos uzdevumus un, cik man tas iespējams pabalstīt aizsargu militaro darbību.”