informācija. notikuma vidū

Lietuva rāda. Ir ko redzēt!

Rīgā, Šmerlī, izstādē

“Piedāvā Lietuva”

Mīkols Aleliūns, Lietuvas Rūpniecības

konfederācijas viceprezidents, — "Latvijas Vēstnesim":

— Jūs tikko parakstījāt sadarbības līgumu ar Latvijas Rūpniecības konfederāciju (līguma teksts latviešu, lietuviešu un angļu valodās — blakus). Kādēļ jūs šo līgumu slēdzāt, ko tas dos Lietuvai?

— Uzkatu, ka šis ir līgums par sadarbību nākotnē starp mūsu valstu ekonomiskajām struktūrām. Lai arī cik mīļi būtu radi, vienmēr tiek meklētas un veidotas labas attiecības ar kaimiņiem. Un arī mēs gribam veidot labas kaimiņattiecības ar visām Lietuvai apkārt esošajām valstīm. Ceram, ka šis līgums veicinās labu sadarbību un kaimiņattiecību veidošanos turpmāk. Šodien būs dialogs starp abu mūsu valstu uzņēmējiem, uz to lieku lielas cerības. Mums jāatrod kopsaucēji. Mūsu uzņēmējiem un asociāciju pārstāvjiem jau ir konkrēti priekšlikumi. Ceram rast atsaucību. Mūs pavada cerība.

— Tātad — paralēli brīvajam Baltijas valstu tirgum veidosies vēl ciešāka sadarbība?

— Ir kopējs tirgus, un ir arī tirgus starp diviem kaimiņiem. Mēs gaidām pie sevis Latvijas uzņēmējus un tirgotājus, tādēļ aicinām jūsu ražotājus veidot tādu pašu izstādi Lietuvā. Uz šo uzaicinājumu jau atsaukušās Latvijas organizācijas, un paredzams, ka februāra beigās vai marta sākumā šāda izstāde būs Lietuvā.

— Jūsu valstij ir pastāvīga izstāde ar mainīgu ekspozīciju Čehijā. Vai tas atmaksājas?

— Šo izstādi atklājām pagājušogad un tajā nemitīgi mainām eksponātus. Cenšamies kaut ko līdzīgu veidot arī citās valstīs. Tās esam nosaukuši — "Logs uz Lietuvu". Šīs izstādes ļauj iepazīt mūsu ražojumus, kas ir ļoti svarīgi. Tādēļ, esot ārvalstīs, mācāmies, kā šādas izstādes jāveido. Tās ir nepieciešamas.

— Kādēļ?

— Varbūt atdeve nav jūtama tūlīt, izstādes laikā, bet tā arī nemēdz būt. Izstādes ir investīcijas nākotnei. Par to esmu pilnīgi pārliecināts.

— Vai jūs pats labprāt lietojat Lietuvas preces?

— Jā! Mums ir ļoti labi uzalki, apavi. Arī šobrīd esmu ģērbts Lietuvā ražotajā uzvalkā. Tā nav reklāma. Tā ir pārliecība, ka mēs neražojam sliktākas lietas kā Eiropas Savienībā. Un tāpat arī Latvijas preces ir labas. Tādēļ mums nevajag citam uz citu šķībi skatīties, tādēļ mums jāmeklē cieša sadarbība. Tirgus noregulēs attiecības, bet mums pašiem jābūt labvēlīgiem savā starpā.

— Apsveicu ar līguma parakstīšanu. Paldies par interviju!

Jānis Meļķis, Latvijas Rūpniecības

konfederācijas izpilddirektors, — "Latvijas Vēstnesim":

Bezpeļņas organizācija Rūpniecības konfederācija izveidojās šogad uz direktoru padomes bāzes, tai pievienojoties nozaru asociācijām. Konfederācija apvieno apmēram 35% Latvijas rūpnieciskās ražošana apjoma un ap 30% no kopējā strādājošo skaita rūpniecībā. Lielākie uzņēmumi, kuri iesaistījušies šajā konfederācijā paralēli asociācijām, ir "Latvijas finieris", "Valmieras stiklšķiedras rūpnīca", VEF, Vagonrūpnīca, RER, "Liepājas metalurgs" un daudzi citi. Konfederācija apvieno 8 nozaru asociācijas, atskaitot lauksaimniecību un enerģētiku.

— Kādēļ jūs parakstījāt šādu līgumu, kādas perspektīvas, jūsuprāt, tas paver?

— Visvairāk es ceru uz informācijas apmaiņu. Tas ir visaktuālākais jautājums. Protams, jāveido izstāžu apmaiņa, jāmeklē visi iespējamie kontakti sadarbības un kopīgu projektu jomā. Šis līgums ir tikai aizsākums, pirmais solis.

— Kādas ir jūsu attiecības ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru?

— Normālas. Mēs uzskatām, ka Latvijā būtu nepieciešamas trīs šāda veida "jumta organizācijas", proti, Rūpnieku konfederācijai, kura kārto nodokļu un sadarbības ar valdību jautājumus, jābūt Darba devēju konfederācijai, kura nodarbojas ar sociālā bloka lietām, un jābūt Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, kura nodrošinātu eksporta un tirdzniecības jautājumu

— Un kur vieta lauksaimniekiem?

— Lauksaimniekiem jau ir savas asociācijas un biedrības. Pagaidām vēl mēs nemeklējam aktīvu sadarbību ar lauksaimniekiem, jo paši vēl esam veidošanās stadijā. Mēs vēl nejūtamies tik stipri, lai nodarbotos arī ar pārtikas bloku.

— Jums ir izveidojusies sadarbība ar Lietuvas Rūpniecība konfederāciju. Vai kas līdzīgs būs arī ar Igauniju?

— Tuvākajā laikā dosimies uz Tallinu. Igauņiem arī ir līdzīga konfederācija, tā arī apvieno apmēram 30—40 lielu, stabilu uzņēmumu un daudzas nozaru asociācija, iekļaujot transportu un enerģētiku. Savukārt lietuviešu konfederācijas īpatnība ir tāda, ka viņu biedrs ir arī Darba devējau

— Vai jūs nejūtaties kā Latvijā neesošās rūpniecības ministrijas aizstājējorganizācija?

— Par to mēs esam daudz runājuši. Diezin vai mēs spējam aizstāt šo ministriju. Mēs esam līdzīga organizācija, kādas pastāv visās Ziemeļeiropas valstīs. Vienīgā atšķirība, ka Ziemeļeiropā ir ļoti maz neprivatizētu uzņēmumu, ko apvieno šāda veida konfederācija. Mums šis procents ir daudz lielāks. Tajā ziņā es nedaudz nesaprotu mūsu valdības nostāju.

Mūsu konfederācija ir iesaistījusies Valsts prezidenta konsultatīvajā tautsaimniecības padomē un vairākās valdības veidotās komisijās. Tajās mēs esam uzaicināti piedalīties, un šo sadarbību atbalsta konfederācija.

— Kāda būs jūsu vadītās konfederācijas tālākā sadarbība ar Lietuvu?

— To rādīs dzīve.

— Paldies par sarunu!

Sarunas ar ražotājiem

Zinot situāciju linkopībā Latvijā, uzdevu jautājumu Lietuvas akciju sabiedrības "Linas" pārstāvim, kuru stendā bija daždažādi linu auduma izstrādājumi.

— Vai šie skaistie dvielīši, galdauti un salvetītes ir izgatavotas no Lietuvā izaudzētiem liniem?

— Jā, arī no Lietuvā izaudzētajiem liniem. Bet tas ir apmēram 10 procenti no visiem liniem, ko izmantojam. Arī Lietuvā bija straujš linkopības nozares kritums. Tagad linkopji sāk stabilizēties. Taču mums nepietiek ar pašu izejvielām, un mēs pērkam linus no Igaunijas, Baltkrievijas, Krievijas. Arī no Latvijas — tieši no Rēzeknes. Tagad ir liels piedāvājums, un mēs varam izvēlēties piegādātājus.

Ieraugot skaistās zeķes akciju sabiedrības "Sparta" stendā, pats no sevis izlauzās jautājums stenda saimniekiem:

— Vai jūs paši arī valkājat jūsu firmas ražotās zeķes?

— Jā! Un tikai! — visi trīs brašie Lietuvas puiši aši pavilka augšup bikšu staras un uzskatāmi nodemonstrēja, kas viņiem kājās. Bet sieviete stendā teica:

— Šo zeķu vienīgā nelaime ir tāda, ka tās ir pārāk izturīgas. Neplīst.

Privātās firmas "Nijole" stendā, kur gar acīm zibēt zibēja cits par citu skaistāki kažoki, firmas parstāvis teica:

— "Nijolei" jau ir 10 gadu ilgs mūžs. Mēs tagad esam privāts uzņēmums, un konkurentu Lietuvā praktiski nav. Pircēji ir, pērk daudz — gan lētākus, gan arī dārgus kažokus. Mēs orientējamies uz "vidējo" pircēju, lai visas sievietes varētu staigāt mūsu kažokos. To cenas ir apmēram no 350 latiem līdz pat 1,5—2 tūkstošiem latu. Šujam arī bērniem. Ceram, ka pircēji būs arī Latvijā. Interese ir. Rietumu firmas mums nav konkurenti, jo izejvielas ir tās pašas, bet cenas — divas reizes zemākas.

Pie slēgtās akciju sabiedrības "Lietuviškas midus" stenda, kura ražo alkoholiskos dzērienus, "Latvijas Vēstnesim" interviju neliedza uzņēmuma "Iļģuciems" komercdirektors Arnis Veinbergs. Viņš teica, ka uzņēmums nesen atsācis iesala ražošanu, bet strādā tikai ar desmito daļu jaudas. Latvijā iesalam praktiski noieta neesot, bet Lietuvas alkohola ražotāji jau noslēguši ar viņiem līgumu. Pirmās piegādes jau veiktas, un lietuvieši domājot pat tālāku sadarbību. "Iļģuciems" varot saražot daudz vairāk iesala — dažādu veidu un dažādām vajadzībām. Ja tikai būtu noiets. Tādēļ esot atnācis uz šo izstādi, lai uzsāktu sarunas ar Lietuvas pārtikas uzņēmumiem par iespējamo sadarbību.

Rūta Bierande,

lauksaimniecības nozares redaktore