viedokļi

Par Latvijas nākotni

Eiropas Savienībā

Inteliģences diskusija Diplomātiskajā salonā

“Eiropas Savienība un mazo tautu identitāte” — šāds temats bija izraudzīts Žurnālistu nama Diplomātiskā salona diskusijai, kurā piedalījās īpašo uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās Aleksandrs Kiršteins, Eiropas integrācijas biroja vadītājs Jānis Vaivads, Eiropas komisijas vēstnieks Latvijā Ginters Veiss, kā arī žurnāla “Karogs” galvenā redaktore, dzejniece Māra Zālīte un dzejnieks Imants Ziedonis. Diskusijā par šo aktuālo tematu iesaistījās arī vairāki “Latvijas Vēstneša”, “Rīgas Balss”, “Neatkarīgās Rīta Avīzes” un vairāku citu izdevumu žurnālisti. Klāt bija arī Izraēlas, Ķīnas, Čehijas, Krievijas Federācijas, Ukrainas un vairāku citu ārvalstu diplomāti.

Diskusijas vadītājs Latvijas Universitātes Žurnālistikas katedras docents Miervaldis Mozers sākumā aicināja dalībniekus formulēt galvenās atšķirības starp Eiropas Savienību (par ko mūsu sabiedrība pēc klātesošo vienprātīga atzinuma vēl ir nepilnīgi informēta) un vēl tik dzīvā negatīvā atmiņā esošo Padomju Savienību.

Imants Ziedonis kā galveno atšķirību minēja PSRS pretdabisko nacionālo uzbūvi. Šajā formējumā tautas bija apvienotas piespiedu kārtā, tāpēc padomju impērija bija lemta sabrukumam. Dzejnieks šo situāciju salīdzināja ar dabā pastāvošo materiālu savienojamības likumu, kas neļauj ne ar kādu spēku izjaukt dabīgo likumsakarību procesu. Aleksandrs Kiršteins savukārt Padomju Savienību raksturoja kā lielu paradoksu zemi, kuras vadītāji nemitīgi centās kaut ko pārveidot. Viņi solīja pārvērst tuksnešus jūrās un pagriezt ziemeļu upes uz dienvidiem, bet patiesībā jūras tika pārvērstas tuksnešos. Ginters Veiss uzsvēra, ka Eiropas Savienības principiāla atšķirība ir šīs organizācijas demokrātiskā būtība, kas atstāj tās dalībvalstīm plašu patstāvību un attīstības iespējas. Neviena valsts netiek iekļauta Eiropas Savienībā ar varu. Gluži pretēji — valstis pašas izsaka vēlēšanos iestāties ES un cenšas apliecināt gatavību šādam solim. Lēmumu par kādas jaunas dalībvalsts uzņemšanu Eiropas Savienībā pieņem visas šīs starptautiskās organizācijas dalībvalstis. Savukārt attiecīgajā kandidātvalstī galavārds par iestāšanos ES jāsaka tās iedzīvotājiem referendumā.

Māra Zālīte, runājot par Latvijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā, ierosināja paplašināt argumentācijas diapazonu. Parasti šī mūsu vēlme tiek motivēta ar drošības un ekonomiskajiem apsvērumiem. Taču ne mazāk būtiski ir šo mūsu perspektīvu skatīt kultūras vērtību kontekstā. Savukārt Jānis Vaivads runāja par Latvijas drošību. Mūsu zemes dramatiskā vēsture liecina, ka maza tauta nedrīkst palikt viena pasaules politisko lielvaru interešu sadursmes punktos. J.Vaivads minēja teorētisku pieņēmumu, ka savas drošības garantēšanai mēs savā laikā būtu varējuši arī akceptēt Padomju Savienību, kas bija viena no pasaules “supervarām”. Taču, pieņemot šādu izvēli, būtu jārēķinās ar bezgala dārgu cenu — latviešu tautas izzušanu anonīmajās “padomju tautas” masās.

“Latvijas Vēstneša” pārstāvis, atgādinot vēl kādu būtisku PSRS atšķirību no Eiropas Savienības, — to, ka padomju impērija mūsu zemi konsekventi izlaupīja, — aicināja diskusijas dalībniekus vairāk padomāt par psiholoģisko aspektu: vai politisko procesu labvēlīgas attīstības gadījumā, relatīvi drīz iestājoties ES, mēs, latvieši, sev līdzi nepaņemsim “nabadzīgā radinieka” sindromu. Un vai bagātās Rietumeiropas lielvalstis spēs novērtēt ļoti nozīmīgo Latvijas ieguldījumu Eiropas Savienības kopējo bagātību pūrā — mūsu zemes augsto intelektuālo potenciālu un mūsu garīgās vērtības. Būtisks ir arī jautājums, vai Eiropas Savienības vadošajām valstīm pietiks godaprāta apzināties, ka mūsu valsts salīdzinoši zemais dzīves standarts ir ilgo padomju okupācijas gadu sekas, bet par dramatisko Latvijas vēstures pagriezienu 1940.gadā atbildīgas ir arī lielās Rietumeiropas valstis.

Eiropas komisijas vēstnieks Latvijā Ginters Veiss, atbildot uz to, teica, ka arī pašlaik Eiropas Savienības dalībvalstīs ir vērojami ļoti atšķirīgi dzīves standarti. Piemēram, daudz nabadzīgākas par attīstītākajām ES valstīm ir Īrija un Portugāle. Liela dzīves līmeņu atšķirība vērojama pat vienas valsts robežās — piemēram, starp Sicīliju un Itālijas ziemeļu rajoniem. Taču Eiropas Savienības pamatprincipiem pieder vienlīdz demokrātiska attieksme pret visām dalībvalstīm. ES arī sniedz būtisku palīdzību vājāk attīstīto valstu infrastruktūras un sociālās sfēras attīstīšanai.

Eiropas integrācijas biroja vadītājs Jānis Vaivads izteica pārliecību, ka, gatavojoties iestāties ES — pilnveidojot Latvijas likumdošanu un ekonomisko bāzi atbilstoši Eiropas standartiem, izmainīšoties arī Latvijas iedzīvotāju psiholoģiskais noskaņojums. Savukārt īpašo uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās Aleksandrs Kiršteins izteica pārliecību, ka jau šodien Latvija nav nabadzīga valsts. Piemēram, par mūsu kolosālo potenciālu liecina tas, ka uz katriem 800 tūkstošiem valsts iedzīvotāju ir viena liela osta. Tāpat iespaidīgais mežu (kokmateriālu) daudzums vidēji uz katru Latvijas iedzīvotāju — arī šajā parametrā Latvija ir labvēlīgākā situācijā par daudzām (arī bagātākajām) pasaules valstīm. A.Kiršteins atgādināja VEF pirms kara radīto “Minox” fotoaparātu, latviešu leģendāros kuģu būvētājus un jūras braucējus pagājušajā gadsimtā un citus spilgtus latviešu uzņēmības paraugus, kam, pēc īpašo uzdevumu ministra domām, jau tuvākajā nākotnē būs daudz sekotāju.

Vēlāk vakara gaitā Eiropas komisijas vēstnieks Ginters Veiss izteica domu, ka Latvijas eventuālais pienesums Eiropas Savienībai — latviešu tautas garīgās vērtības un intelektuālais potenciāls — varētu būt īpašas diskusijas vai pat zinātniskas konferences temats. Jo īpaši latviešu pieredze pusgadsimtu ilgajos okupācijas apstākļos saglabāt savu nacionālo kultūru un vairot tās bagātības.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors