Pēc notikuma

“Latvijai tik ļoti pietrūkst Aleksandra Ņikonova”

Tā aizvadīto ceturtdien, 14. novembra pēcpusdienā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē pirmajos akadēmiķa Aleksandra Ņikonova piemiņai veltītajos lasījumos teica Vilis Krūmiņš.

Pēcpusdienas krēslā mirguļoja viņa, akadēmiķim tik tuva cilvēka un domubiedra, iedegto sveču liesmas, un tikpat silti, dvēseliski plaiksnīja atmiņas, ik pa brīdim izlaužoties cauri zinātniski lietišķiem spriedumiem un izgaismojot vērienīgā lauksaimnieka un sirsnīgā cilvēka Aleksandra Ņikonova personības šķautnes.

Bija sapulcējušies daudzi lauksaimniecības zinatnes gaišākie un cienījamākie prāti, vairāki no viņiem — Aleksandra Ņikonova bijušie līdzgaitnieki. Cerīgi, ka pasākumā bija redzams pulka jaunu seju — akadēmiķa piemiņu godināja arī Ekonomikas fakultātes studenti.

Sarunu atklāja Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātnes akadēmijas prezidents un Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors profesors Voldemārs Strīķis:

— Akadēmiķis Aleksandrs Ņikonovs gan Latvijas, gan mūsu augstskolas vārdu aiznesis vistālāk pasaulē. Viņš atstājis dziļas pēdas gan agrārās zinātnes attīstībā un tās iedzīvināšanā praksē, gan zinātnes vēsturē. Ja Aleksandra Ņikonova grāmata “Gadsimtu drāmas spirāle: Krievijas agrārā zinātne un politika (XIII–XX gs.) guvusi lielu ievērību arī ASV zinātnieku aprindās, un to tulkos angļu valodā, tad Latvijā, kuras zemi viņš tik ļoti cienījis, šim darbam noteikti jābūt latviešu valodā, pieejamam zinātniekiem, studentiem, katram interesentam.

V.Srīķis stāstīja arī par jau veikto un vēl darāmo A.Ņikonova piemiņas saglabāšanā Latvijā un informēja, ka arī viņa dzimtajā pusē tagadējā Pitalovas novadā, bijušajā Abrenē, akadēmiķa vārdā nosaukts pilsētas lielākais laukums, iela, un pie skolas paredzēts uzstādīt piemiņas plāksni.

Savukārt piemiņas lasījumu rīkotājas, LLU Ekonomikas fakultātes dekānes profesores Baibas Rivžas lasījuma temats bija “Akadēmiķis A.Ņikonovs un Latvijas Lauksaimniecības universitāte”.

— Ar mūsu augstskolu Aleksandru Ņikonovu saista daudzas stīgas. Manuprāt, pirmā un ļoti būtiska: viņa palīdzība sarežģītajā laikā, kad lauksaimniecības augstskola tika no Rīgas pārcelta uz Jelgavu. Otrā stīga — lauksaimniecības ministrs Ņikonovs un vienlaikus — Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātes students Ņikonovs. Nu jau aizsaulē aizgājušais profesors Alberts Krastiņš, docētājs augstājkaja matemātikā, mums savās lekcijās allaž pieminēja Ņikonovu kā godprātīgākā studenta paraugu. Viņš nekad neesot izmantojis sava amata priekšrocības, lai vieglāk nokārtotu eksāmenus un uzsvēris, ka studē nevis atzīmju, bet zināšanu dēļ...

Trešā stīga — Aleksandrs Ņikonovs, Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidents — un toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas aspiranti un doktoranti. Akadēmiķis, būdams tālu Maskavā un ļoti aizņemts, vienmēr bija atsaucīgs un sniedza viņiem nepieciešamo informāciju, objektīvi recenzēja disertācijas; Latvijas zinātnieki saņēma viņa atbalstu un ieinteresētību.

Es iepazinos ar Aleksandru Ņikonovu Maskavā, kādā jauno zinātnieku konferencē. Pēc referāta, atbildējis uz jautājumiem, prezidents sacīja, ka arī viņam ir kas vaicājams. “Vai te ir kāds no Latvijas?” Nedroši pacēlu roku. Starpbrīdī Aleksandrs Ņikonovs lieliem soļiem nāca pie manis un interesējās, kā Latvijā klājas, kas ir mana zinātniskā darba vadītājs. Izdzirdējis profesora Benjamiņa Treija vārdu, īpaši atplauka un vēlēja nodot viņam siltus sveicienus.

Kad profesoram Treijam vienā elpas vilcienā pavēstīju par šo tikšanos, viņš man izstāstīja par tālo 1959. gadu; par to, kā Latvijas ekonomisti pēc Staļina nāves cerējuši vēl visu vērst uz labo pusi, izstrādājuši republikas attīstības koncepciju, orientētu uz vietējo izejvielu un vietējā darbaspēka izmantošanu. Tad pirmo reizi uzzināju gan par Paula Dzērves, gan viņa vietnieka Benjamiņa Treija, gan lauksaimniecības ministra Aleksandra Ņikonova un daudzu citu drosmīgu cilvēku traģiskajiem likteņiem...

Es varētu nosaukt vēl daudzas stīgas.Taču šodien gribu pieminēt vēl tikai vienu: Aleksandrs Ņikonovs vienmēr rosinājis jaunus, progresīvus pētījumus. Piemēram, piecdesmito gadu beigās, pretēji oficiālajām nostādnēm, viņš iestājās par lauksaimniecības produktu ražošanas pašizmaksas aprēķina un analīzes nepieciešamību. Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit astotajā gadā, kļuvis par Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas Ekonomikas nodaļas akadēmiķi sekretāru, Aleksandrs Ņikonovs rosināja Vissavienības akadēmiju attīstīt zinātnisko problemātiku, kas saistīta ar cilvēku laukos. Viņš uzsvēra cilvēka faktora lomu citu starpā un teica — jo trūcīgāki kādā vietā ir pārējie resursi, jo lielāka ir tieši cilvēka loma. Tā kā mūsu akadēmijā jau pirms dažiem gadiem bija notikušas konferences ar līdzīgu problemātiku, tad, šo tradīciju turpinot, no l978.gada sākām rīkot konferenču ciklu, kas ik gadu pulcēja ap četrdesmit zinātnieku no Baltijas un Krievijas. Pats Aleksandrs Ņikonovs piedalījās 1992.gada konferencē, kuras temats bija “Izmaiņas laukos un sociāli ekonomisko problēmu risināšanas ceļi”. Viņš nolasīja referātu “Agrārā reforma Krievijā un Eirāzijas valstīs: problēmas un risinājumi”. Togad līdz ar Baltijas, Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas zinātniekiem konferencē pirmoreiz piedalījās arī vācu, zviedru un kanādiešu kolēģi. Kopš 1992.gada konferenču tematika kļuvusi arvien daudzveidīgāka un plašāka; konferenču rīkošanā iesaistījies arī Latvijas lauksaimniecības universitātes Humanitārais institūts.Tā mēs turpinām akadēmiķa Aleksandra Ņikonova sākto darbu.

LLU Humanitārā institūta Pedagoģijas katedras docents SigizmundsTimšāns, kas labi pazinis akadēmiķi Aleksandru Ņikonovu, veido atmiņu grāmatu par viņu un piemiņas pēcpusdienā eksponēja arī ļoti plašu materiālu klāstu par ievērojamo cilvēku, savā uzrunā aicināja: “Rakstīsim Ņikonova biogrāfiju!”

— Kaut arī pēdējos gados esmu publicējis četrus Aleksandra Ņikonova dzīves aprakstus, tomēr uzskatu, ka īstā biogrāfija vēl arvien nav uzrakstīta, jo šeit nepieciešams spilgts psiholoģisks portrets. Viņš bija izcili augstas kultūras un erudīcijas cilvēks. Kā toreizējās Latvijas nomales zēns spēja kļūt par tik izcilu personību? Acīmredzot, sevi veidojot. Viņš bija ārkārtīgi godīgs cilvēks un gaidīja no citiem to pašu. Lauksaimniecības ministra laikos, kad pie viņa pēc palīdzības gāja daudzi no partijas stingrās rokas cietušie kolhozu priekšsēdētāji, viņš uzdeva vienu jautājumu: “Vai tu esi bijis godīgs?” Ja atbilde viņu apmierināja, lūdzējs saņēma atbalstu. Aleksandrs Ņikonovs ļoti labvēlīgi izturējās pret cilvēkiem, — sacīja Sigizmunds Timšāns.

Un tad Vilis Krūmiņš vaicāja it kā sev, it kā klātesošajiem:

— Vai Aleksandrs Ņikonovs būtu klusējis, ja pašlaik būtu mūsu vidū un redzētu, cik vienkārši tiek degradēti ražošanas spēki, īpaši laukos? Viņš attīstīja lauksaimniecības zinātni un lauksaimniecības ekonomiku. Aleksandru Ņikonovu kā zinātnieku pazīst Rietrumeiropā, Amerikas Savienotajās valstīs, Kanādā. Viņš parādīja, kā nelielu tautu var pacelt lielā augstumā...

Vilis Krūmiņš atcerējās arī kopīgi pārdzīvotos represiju gadus un uzsvēra, ka tieši 18.novembrī apritēja trīsdesmit pieci gadi, kopš dienasgaismu ieraudzīja partijas dokuments, kurā bija atmaskots nacionālistiskais grupējums: E.Berklavs, P.Dzērve, V.Krūmiņš un citi. Viņu vidū — "latviešu buržuāziskais" Latvijas krievs Aleksandrs Ņikonovs...

Rimti un apcerīgi raisījās atmiņu stāstījumi. Profesore Ligija Cjukša atcerējās gan skaisto jaunekli, kas Rēzeknē ballēs lauzis meiteņu sirdis, gan vēlākos gadus, kad jauneklis jau bija izaudzis līdz lauksaimniecības ministram, kas nekad neatteica palīdzību savai bijušajai augstskolai un arī — vēlākos grūtos laikus, kad atstādināto ministru pameta bijušie viltus draugi un palika tikai īstie; par pašas skatīto viņa trimdas laikā, kad Aleksandrs Ņikonovs strādāja par Stavropoles Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības institūta direktoru.

— Pirmajā gadā tur nekā nebija - šausmīgas telpas, bijušās kazarmas. Apkārt stepe, neviena kociņa. Pēc gadiem pieciem, kad no Latvijas pie viņa aizbraucām nākamreiz, jau bija uzcelta vesela pilsētiņa. Izveidoti dārzi, 20 tūkstošu hektāru liela palīgsaimniecība. Viņš parādīja apkārtējiem, kā vajag kulturāli saimniekot. Pirmais šajā novadā ieviesa gaļas lopkopību un pierādīja, ka tā šeit veiksmīgi var pastāvēt. Viņa saimniekošanu brauca skatīties kolēģi no daudzām valstīm. Un kas vēl — viņš saviem zinātniekiem cēla jaunas mājiņas, bet pats līdz pēdējam dzīvoja vecajā dzīvoklī. Tikai tad, kad visi bija nodrošināti, "atcerējās" sevi...

Vairākiem desmitiem LLU Ekonomikas fakultātes studentu iepazīšanās ar Aleksandra Ņikonova personību šajā dienā bija īsts atklājums

Pirmos Aleksandra Ņikonova lasījumus Latvijā simboliski atklāj zinātniekam un sabiedriskajam darbiniekam tuvs cilvēks Vilis Krūmiņš

Profesores Ligijas Cjukšas stāstījums bija veltīts ne tikai Aleksandra Ņikonova jaunības gaitām Latvijā, bet arī viņa veikumam tālajā Stavropolē, it īpaši sociālajā un kultūras sfērā

Emocionālas bija zinātnes un kultūras notikumu pētnieka Raimonda Boča pārdomas. Daudziem klātesošajiem par atklājumu kļuva viņa vēstījums saistībā ar Aleksandra Ņikonova un slavenā selekcionāra Pētera Upīša sadarbību

Aleksandru Ņikonovu dažādos laikos atcerējās Jānis Uzuleņš, Raimonds Bočs, Jānis Lucāns un citi. Un ik atmiņu dzīpars pierādīja, cik lielu cilvēku reiz izauklējusi Latvijas zeme.

Mudīte Luksa,

“LV” nozares redaktore

Foto: Sigizmunds Timšāns