Frakciju viedokļi

Pēc 13.–14. novembra sēdes

Latvijas Valsts radio tiešajā raidījumā

A. Jirgens (6. Saeimas priekšsēdētāja biedrs):

Vispirms acīmredzot ir jāapsveic jaunievēlētie Satversmes tiesas tiesneši, kuru kandidatūras izvirzīja Augstākās tiesas plēnums. Jāapsveic arī mūsu valsts ar to, ka beidzot Satversmes tiesa varēs uzsākt savu darbību, un jāizsaka cerība, ka šī darbība būs visnotaļ pozitīva un vērsta uz mūsu valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzību un nostiprināšanu.

Kā zināms, šīsdienas un vakardienas sēdē, jo tā bija viena sēde, būtiskākie jautājumi, par ko izraisījās lielākās debates, bija divi opozīcijas iesniegtie lēmuma projekti par neuzticības izteikšanu diviem ministriem, kuri nesaņēma Saeimas atbalstu. Līdz ar to kļuva skaidrs, ka Andra Šķēles valdība joprojām ir stabila un joprojām šai valdībai ir arī pārliecinošs atbalsts Saeimā.

Trešām kārtām ir jāpiemin lēmuma projekts par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu Nacionālās radio un televīzijas padomes darbības izvērtēšanai. Satversme vairākos punktos nosaka Saeimas deputātu mazākuma tiesības. Šis ir viens no tiem punktiem — ja 1/3 daļa deputātu ierosina, tad Saeimai šāda izmeklēšanas komisija ir jāizveido. Un tas arī tika izdarīts, lai gan debatēs izskanēja dažādi viedokļi par to, cik šīs komisijas darbs varētu būt lietderīgs. Arī man personīgi ir lielas šaubas par to. Bet par to mēs varēsim pārliecināties laika gaitā!

Šīsdienas lielākā daļa tika veltīta debatēm par zemes privatizācijas likumu, proti, par to, kam un kādā veidā tiks paplašinātas tiesības iegūt Latvijas zemi īpašumā. Šeit mēs varējām dzirdēt visdažādākos viedokļus, kādi ir gan Saeimā, gan sabiedrībā. Un es varbūt negribu to tālāk komentēt, jo domāju, ka frakciju pārstāvji arī izteiks katras frakcijas viedokli šajā tik ļoti būtiskajā jautājumā.

J. Sinka (frakcija “Tēvzemei un Brīvībai”):

Runājot par zemes privatizāciju lauku apvidos, visumā varējām atstāt otrā lasījuma variantu, kas kaut arī ne visur mūs apmierināja, bet varbūt šajā gadījumā, šajos apstākļos bija labāks.

Šajā nedēļā ļoti “degošs” jautājums bija Abrenes jautājums, mūsu sarunas ar Krieviju, jo bažas radīja Igaunijas it kā samierināšanās ar Krievijas prasībām un atteikšanās no 1920. gada miera līguma pieminēšanas. Kamēr, protams, šis jautājums nav galīgi noformulēts, arī mūsu apvienība ar Igaunijas kritiku nenodarbojas, bet tomēr savu viedokli valde pieņēma. Mēs nevaram, kā ir teikts, aizmirst 1920. gada Latvijas un Krievijas miera līgumu. Vienīgais kompromiss, kas ir pieļaujams Latvijas delegācijas starpvalstu sarunās, kā teikts valdes paziņojumā, neatsakoties no prasības par 1920. gada miera līguma atzīšanu, ir vienošanās par de facto robežas noteikšanu ar Krieviju, fiksējot arī de facto robežu Punduru stacijas rajonā, kāda tā bija pirms šīs teritorijas nelikumīgās atdošanas Krievijai 1991. gadā. Viedokļa izskaidrojumā mēs analizējām pazīstamā jurista doktora Leibera izteiktās domas par šo līgumu, kas ir mūsu brīvās Latvijas neatņemama sastāvdaļa, kas arī padara pavisam skaidri notikušo okupāciju nelegālu, tās rezultātā Abrenes apgabala pievienošanu Krievijai padara par nelegālu.

Satversmes 3. pants nosaka, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Un šīs pašas Satversmes 77. pants norāda, ka tā var iegūt tikai likuma spēku ar tautas nobalsošanu. Šis jautājums ir ļoti, ļoti uzmanīgi jāapsver mūsu valdībai.

J. Kaksītis (Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija):

Es domāju, ka ir jārunā vairāk par tiem notikumiem Saeimā, kas bija vakar un šodien, un konkrēti par darba kārtību, par pašiem nozīmīgākajiem likumprojektiem. Pirmkārt, jāatzīmē tas, ka Saeima ir nodevusi komisijai atkārtoti izskatīt dažus Obligātā militārā dienesta likuma pantus. Kā zināt, Valsts prezidents neizsludināja šo likumu, tātad stāv priekšā vēl diezgan būtisks un, es domāju, arī grūts darbs.

Otrkārt, es domāju, ka šodienas plenārsēdes darba kārtības pirmais punkts ir ļoti nozīmīgs notikums mūsu valsts dzīvē. Pirmo reizi Latvijas valsts vēsturē ir faktiski izveidota konstitucionālā tiesa, kas sauksies Satversmes tiesa, jo, kaut ar nelielu balsu vairākumu, tomēr atbilstoši likuma prasībām tika ievēlēti vēl divi Satversmes tiesas tiesneši. Varam uzskatīt, ka šodien deviņos un trīsdesmit piecās minūtēs bija šis vēsturiskais notikums, kad balsu skaitītāju vārdā tika paziņoti rezultāti. Ar to es arī visus gribu apsveikt, jo ir realizējusies gan Demokrātiskās partijas “Saimnieks”, gan Juridiskās komisijas iecere, lai šāda tiesa būtu.

Protams, otrs svarīgākais likumprojekts ir likumprojekts par grozījumiem likumā par zemes privatizāciju lauku apvidos. Tie, kas sekoja līdzi sēdes gaitai pie saviem radioaparātiem, dzirdēja, ka šis likumprojekts trešajā lasījumā vēl nav pilnībā pieņemts. Acīmredzot vēl pāris stundu darbs stāv priekšā nākošajā plenārsēdē, taču es domāju, ka arī ļoti būtiski jautājumi šodien jau tika izskatīti. Viens no būtiskākajiem šeit laikam ir darījumu subjektu loka noteikšana, ko Saeima jau izdarīja.

Protams, var būt dažāda attieksme, bet es esmu šajā jautājumā optimists. Domāju, ka parasti vislabākais pārbaudītājs likuma pareizībā ir laiks. Tas, es esmu pārliecināts, parādīs, ka šī situācija, kad pozitīvā nozīmē faktiski neizkustas ne no vietas zemes tirgus, ka tas ar šā likuma pieņemšanu tomēr realizēsies, šis zemes tirgus. Un tas nāks tikai par labu mūsu valsts iedzīvotājiem.

A. Panteļējevs (frakcija “Latvijas ceļš”):

Tiešām varbūt divi vēsturiski notikumi ir pēdējās divās plenārsēdēs — šodien un vakar. Kā pirmais ir jāmin Satversmes tiesas izveidošana. Kā atceramies, vēlme veidot Satversmes tiesu bija jau iepriekšējā Saeimā, bet tas neizdevās politisku apsvērumu dēļ. Arī šajā Saeimā tas negāja tik viegli. Šobrīd liekas, ka beidzot ir izprasta nepieciešamība izveidot šo Satversmes tiesu un ir ievēlēts pietiekams sastāvs, lai tiesa sāktu strādāt. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka vistuvākajās plenārsēdēs acīmredzot mums būs vēl jāievēl iztrūkstošie tiesneši, jo, protams, darbība nepilnā sastāvā nenodrošina nepieciešamo kvalitāti. Un es ceru, ka mēs atrisināsim to, ka Satversmes tiesa būs pilnā sastāvā.

Kas attiecas uz otru vēsturisko notikumu, tad, manuprāt, šodien diezgan interesantā veidā tika atrasts kompromiss zemes tirgus jautājumā vai jautājumā par lauku zemēm. Proti, no vienas puses tika ņemti vērā “Tēvzemei un brīvībai” ierosinātie ierobežojumi tirgus noteikšanai — tas bija arī zināms kompromiss no “Latvijas ceļa” puses, bet “Latvijas ceļš” atbalstīja deputāta Zīles priekšlikumu, kas nosaka ierobežojumus tieši zemes lietošanai. Tajā pašā laikā mēs vienojāmies un panācām, ka netika uzlikti, mūsuprāt, neattaisnoti ierobežojumi lietotāju lokam vai tiem, kas varētu būt lietotāji. Sevišķi būtiski ir tas, ka par šiem lietotājiem var kļūt arī publiskas akciju sabiedrības, kuras kotē savas akcijas biržā. Tātad tas nozīmē, ka mēs precīzi nevaram noteikt, vai tas ir tik vai tik procentu, cik pieder pilsoņiem un cik nepilsoņiem, bet katrā ziņā tur ir šī pozitīvā puse publiskajām akciju sabiedrībām, ka tās ir atklātas un mēs zinām, ar ko tās īsti nodarbojas.

Tajā pašā laikā es uzskatu arī par ļoti pozitīvu to, ka šodien Saeima izšķīrās nevis izstrādāt sīkas instrukcijas, kādas faktiski Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija bija sagatavojusi trešajam lasījumam un kuras pēc savas būtības galīgi neatbilda likumdevēju, pat teikšu, cieņai, bet vairāk izskatījās pēc birokrātisku instrukciju saraksta, kurš faktiski sevī saturēja vairāk iespējas izvērsties korupcijai. Katrs no mums ikdienā ir sastapies ar situāciju, kad jāiet no viena pie otra pēc dažādām izziņām, jānes viena izziņa pie otra, pēc tam pie trešā priekšnieka, jāgaida atbildes, rakstiskas, apstiprinātas, jāiet pēc tam tās kaut kur citur apstiprināt... Es domāju, ka nebūt tā sistēma nebūtu jāievieš arī zemes tirgū. Ja mēs, protams, gribam šo zemes tirgu uzreiz nobloķēt un nogremdēt, tad mēs varam šādu sistēmu radīt un tad tā nefunkcionēs, bet es gribētu teikt — paldies Dievam, šoreiz Saeima izšķīrās par to, ka pieņēma principiālos lēmumus. Šī te visa smagnējā birokrātiskā mašinērija tika noraidīta un faktiski spēkā palika otrajā lasījumā izstrādātā redakcija, kas nosaka, kā vajadzētu funkcionēt zemes tirgum.

J. Mauliņš (frakcija “Latvijai”):

Es īsti Panteļējeva kungam nevarētu pievienoties, bet es domāju, ka nav vērts te sākt diskusiju.

Saeimas sēde, kā zinām, notika divās dienās — vakar sākās un šodien tikai beidzās. Protams, naktī jau nenotika. Šodien interesantākais jautājums, manuprāt, bija par izmeklēšanas komisijas nodibināšanu Nacionālā radio un televīzijas padomes darbības izmeklēšanai. Un tur, man liekas, Odiseja Kostandas ziņojums par šādas komisijas nepieciešamību bija ļoti labi pamatots un liecināja par samilzušām problēmām un pārkāpumiem pašu svarīgāko sabiedrības saziņas līdzekļu lietošanā. Televīzija un radio veido politisko partiju un atsevišķu personu tēlu un manipulē ar sabiedrisko psihi, to mēs ļoti labi zinām, jo esam pieredzējuši komunistu laikus, kad sabiedrības informēšanas monopols iestāstīja tautai melnu par baltu un otrādi — iedvesa bailes, piemēram, no buržuāziskā nacionālisma, no kapitālisma un tā tālāk. Tagad šo informēšanas monopolu cenšas iegūt tie, kas vēlas grābt bagātību un paturēt varu. Un tas ir gluži dabiski, bet tas ir briesmīgi un liecina, ka nebūs demokrātija, drīzāk būs oligarhijas demokrātija vai elites demokrātija, uz ko mēs ejam. Paldies tiem deputātiem, kas bija pietiekoši apņēmīgi un droši un par spīti oligarhijas spiedienam atbalstīja izmeklēšanas komisijas izveidošanu, lai gan tur bija visādi interesanti starpnotikumi, pirms šo jautājumu izlēma galīgi.

Vakar plenārsēde bija skumjāka — Saeima nobalsoja pret bērnu dzimstību Latvijā, izslēdzot no darba stāža bērna kopšanas laiku no 1,5 līdz 3 gadu vecumam. Tagad par bērna kopšanu šajā vecumā māte vairs nesaņems apdrošināšanu, tātad — ieskaitīšanu darba stāžā par savu darbu. Vārdu sakot, pats vērtīgākais darbs tautas saglabāšanā — bērna audzināšana — tika atzīts par nevērtīgu, ko neieskaita pat darba stāžā un vispār neuzskata par darbu. Lai cik tas savādi, par šo likuma punktu visi kā viens balsoja “Tēvzemes un Brīvības” deputāti, kas, kā zinām, vārdos ļoti aizstāv tautas stiprumu un tautas izdzīvošanu, un neatkarību. Un balsoja arī “Latvijas ceļa” deputāti. Vārdu sakot, izklausījās gandrīz tā, ka tātad pa Latvijas ceļu uz Tēvzemes un tautas iznīcināšanu, jo, kā zinām, demogrāfiskais stāvoklis Latvijā ir bīstami zems, var teikt, traģisks, jo tikai uz vienu ģimeni dzimst viens bērns, tas nozīmē nākošajā paaudzē tikai pusi no šīs paaudzes, pēc 20 gadiem mūsu jaunatne būs divreiz mazāk nekā šobrīd, arī karavīru divreiz mazāk. Šis likums katrā ziņā vēl samazinās šo zemo dzimstību, un jāsaka, ka par to jāpateicas divu partiju balsotājiem — galvenokārt “Tēvzemes un Brīvības” un “Latvijas ceļa” balsotājiem.

G.Gannusa (frakcija “Tautai un taisnībai”):

Es pieskaršos tikai diviem jautājumiem, kas visvairāk ir skāruši manas frakcijas deputātus. Un tas ir atkal par šo parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu Nacionālās radio un televīzijas padomes darbības likumības un atbilstības sabiedrības interesēm izvērtēšanai. Jāsaka, ka atkal ļoti negodīgi Kostandas kungs ir apvainojis mūsu frakcijas deputātus tikai tāpēc, ka mēs esam atsaukuši savus parakstus no tā, jo it kā mēs esam atkal saņēmuši kārtējo naudu un nezin kādi labumi mums ir piesolīti, lai mēs šos parakstus atsauktu. Bet es jums viennozīmīgi varu pateikt, ka mēs frakcijas sēdē apspriedām — esam vienisprāt, tāpēc atsaucām šos parakstus, jo mēs esam pret šādām parlamentārās izmeklēšanas komisijām. Un kāpēc? Jāsaka, ka tajā laikā, kad izveidoja bankas “Baltija” izmeklēšanas komisiju, es faktiski biju viena no tām deputātēm, kas diezgan ātrā tempā savāca šos parakstus. Un komisija tika izveidota. Tagad ir pagājis gads, bet jāsaka atklāti, ka šie rezultāti, kas tur ir izmeklēti, es domāju, neattaisno to, kāpēc šī komisija tika izveidota. Jāsaka, toreiz to izveidoja pēc M.Vulfsona un O.Kostandas kunga iniciatīvas. Es tiešām arī toreiz kā jauna deputāte domāju, ka tie apkrāptie cilvēki tomēr pie kaut kādas jēgas un naudas atgūšanas nonāks. Bet gads ir pagājis, un mēs redzam, ka nauda ir iztērēta vēl vairāk, nekā šie cilvēki tur bija pazaudējuši. Es neticu nevienam šīs komisijas argumentam, ka šie cilvēki kādreiz šo naudu varētu atgūt. Noteikti valdība tuvākā laikā risinās pavisam citus jautājumus, bet es domāju, ka šie deputāti, kas it kā gadu šajā komisijā nostrādāja, varbūt vēl varētu atsaukties uz Ādamsona kunga godaprātu, varbūt arī uz mūsu frakcijas, kas nesen sāka strādāt — Rudzīša kunga godaprātu, ka šī komisija tomēr kaut kādus rezultātus publicēs un vainīgie tomēr tiks saukti pie atbildības.

Šodien ļoti saspringti strādājām pie likuma par lauku zemes privatizāciju. Mūsu frakcijai un man personīgi ir gandarījums, ka iebalsojām to, ka zemi varēs pirkt arī publiskās akciju sabiedrības. Tā kā es strādāju Valsts īpašuma fonda padomē, uzskatu, ka šis punkts varbūt daudziem cilvēkiem ir nesaprotams. Es domāju, ka šīs sabiedrības ir vienas no ļoti caurspīdīgām sabiedrībām, un es domāju, ka cilvēki būs ļoti apmierināti piedalīties šajās fondu biržu akciju izsolēs. Kā jau vienā no pārraidēm Nagļa kungs minēja, daudzi cilvēki ir guvuši zināmus ienākumus.

G.Valdmanis (Latvijas Vienības partijas frakcija):

Šitā nedēļa starp Lāčplēša dienu un 18.novembri it kā vajadzētu izsaukt jūsmas par mūsu tautu un nacionālismu, bet šī nedēļa bija drūma. Šķēles kungs un “Latvijas ceļš” parādīja savu spēku. Nav šaubas, ka neveiksme, kas viņiem ir, jeb veiksme, neveiksmi veidot, kas viņiem ir ekonomiskās lietās, ka tās sāpes būs uz maznodrošināto muguras. To “Tēvzemei un Brīvībai” vakar spilgti apstiprināja. Kā jūs zināt, mēs bijām izteikuši neuzticību diviem no viņu ministriem, mēs viņus gan lūdzām, lai viņi sāk cīnīties par savām ministrijām, par sev pakļautiem skolotājiem, skolas sistēmām, labklājības iestādēm, bet mēs to ne visai redzējām. Šodien mēs ķērāmies pie tās otrās svētās daļas, ko mēs esam mantojuši — nav tikai tauta, ko nīcina ārā, bet arī zemi. Un šodien visi solījumi par ierobežojumiem, ka būs tikai 10 un 5,5 hektāri un tā tālāk, ko varēs vienā gabalā ņemt, tie visi nozuda. Lielākajā daļā palika otrā lasījuma noteikumi spēkā. Panteļējeva kungs it īpaši izcēlās ar savu īkšķi, rādot uz leju. Un es saprotu, ka “Saimnieks” un “ceļš” šeit sadarbojās, kur ir gandrīz brīvs tirgus Latvijas zemes izpārdošanā, un mēs zinām, ka par tādām cenām, par ko tagad tiek runāts, Latvijas zemi ļoti daudzi labprāt pirks. Tā tauta un zeme ir apdraudēta, ja mēs kaut ko nedarīsim, tad acīmredzot mēs to Saeimā nespēsim darīt, ir jāmeklē ārpus Saeimas risinājums. Nākšu ar priekšlikumu par tautas attīrīšanas procesu. Mēs nāksim arī ar ekonomisko attīstības programmu priekš Latvijas — tā, lai tauta vairs neklausās tajās muļķībās, ka mums nav tās ekonomiskās spējas, ka Dievs mums nav devis zemi, jūras, mežus, spēcīgu tautu, kas spēj strādāt, kas spēj sev pelnīt bagātības. Mums visu to ļaunumu ir jāvērš uz labu. Es uzaicinu šajā varoņu dienā domāt, ko var darīt, kā mēs varam šito ļaunumu, kas mums ir virsū, novērst. Saeimā tas laikam nenotiks.

A.Seile (LNNK un LZP frakcija):

Es apsveicu jūs visus tuvojošajos Latvijas valsts svētkos — 18.novembrī, jo ne vienmēr būs iespējas aizbraukt uz tiem ielūgumiem, ko ir saņēmusi mūsu frakcija. Šī mums bija ļoti smaga nedēļa, jo vajadzēja sagatavot daudzus priekšlikumus visiem tiem likumu labojumiem, kas ir iesniegti Saeimā, lai uzlabotu un optimizētu valsts budžetu. Un tāpēc LNNK frakcija ļoti rūpīgi strādā pie priekšlikumiem likumam “Par valsts pensijām”, arī “Par īpašuma nodokli”, kur ir daudzas jaunas konceptuālas normas, bet par tām mēs acīmredzot runāsim nedaudz vēlāk — arī par ienākuma nodokli. LNNK valde vakar izteica arī savu attieksmi Abrenes jautājumā, uzskatīdama, ka tikai starpvalstu līgumos un jau noslēgtajā līgumā būtu jābūt atsaucei uz turpmākajiem darījumiem šajā sakarībā. Protams, valdībai jārisina šis jautājums, lai kaut kādā veidā normāli atrisinātu šo pagaidrobežas jautājumu.

Jā, protams, ļoti liels notikums bija tas, ka mēs tomēr saņēmām atpakaļ otrreizējai izskatīšanai Saeimā likumu “Par obligāto militāro dienestu”. Es domāju, ka daudzas nepamatoti iestrādātas privilēģijas neveicina jauniešu patriotismu un viņu dienēšanu armijā.

Bet pats galvenais, protams, šodien bija jautājums par zemi. Nu tad īstais brīdis ir klāt, kad mēs izšķiramies, vai Latvijā būs pilnīgi brīvs zemes tirgus vai arī tam būs kaut kādi nopietni ierobežojumi. Grūti pateikt, kāds izveidosies likums pēc haotiskiem balsojumiem, kādi notika šodien. Tāpēc ir labi, ka šodien neizskatīja likumu tekstu līdz galam un nepieņēma to pēdējā un galīgajā, trešajā lasījumā. Būs laiks cilvēkiem apdomāties, presei apdomāties un arī deputātiem varbūt apdomāties, izlasīt to, kas ir sabalsots, un veidot savu viedokli. Būtiskākais ir tas, ka šā likuma pirmajā daļā tika pieņemti daudzi tādi ierosinājumi, kas tik tiešām bija birokrātiski. Zemes īpašniekam vairs nav jāiesniedz, piemēram, nāvi apliecinoši dokumenti, ja viņš pats šo zemi nav pieprasījis. Bet pats būtiskākais ir tas, ka šodien tika nobalsots, ka publiskām akciju sabiedrībām, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā, ir pilnīgas tiesības iepirkt, es gribētu teikt, uzpirkt zemi. Man tas nav pieņemami, daļai frakcijas arī ne, un es domāju, ka daļai Latvijas tautas tas arī nav pieņemams. Padomāsim, ko šeit darīt! Varbūt nodot arī šo likumu Valsts prezidentam pārskatīšanai?

M.Vītols (LZS, KDS un LDP frakcija):

Šodien, protams, svarīgākais likumprojekts, ko izskatījām trešajā lasījumā, bija likumprojekts par zemes privatizāciju lauku apvidos. Mūsu frakcija pirms balsojuma uzdeva sev jautājumu, cik lielā mērā ir jāierobežo šodien zemes tirgus laukos, cik lielā mērā mums ir jāaizsargā pašreizējie zemes īpašnieki, uzņēmēji, kas strādā lauku saimniecībā? Mūsu viedoklis ir tāds, ka tiešām tuvākajos gados mums būs vēl nepieciešams ļaut nostiprināties lauku uzņēmējiem, ļaut paplašināties, uzpirkt viņiem jaunas zemes, jo ļoti daudz saimnieku šodien nestrādā paši uz savām zemēm, kas būtu viņu īpašumā, bet šīs zemes nomā. Mēs uzskatām, ka nebūtu godīti pakļaut viņus šodien netaisnīgai konkurencei ar ārzemju firmām, kuras var ienākt šeit ar ļoti brīvu un lielu kapitālu, un šādas naudas mūsu uzņēmējiem lauksaimniekiem šodien nav. Tāpēc mēs atbalstījām šo priekšlikumu, kas nosaka, ka šīs ārzemju firmas un kompānijas nevarēs iegādāties zemi lauksaimniecības un mežsaimniecības zonās. Tātad lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi šīs ārzemju firmas nevarēs uzpirkt laukos. Varbūt šāds priekšlikums nav piemērojams visai Latvijas teritorijai, tāpēc mēs uzskatām, ka depresīvajos reģionos, piemēram, Latgalē, lauksaimniecības zemi varētu nākotnē atļaut šīm firmām pirkt. Bet tur, kur ir šīs auglīgās zemes, kā Zemgalē, tomēr ir jāatbalsta pašreizējie saimnieki un jāļauj viņiem nostiprināties. Svarīgi arī tas, ko mēs atbalstījām, ka reliģiskas organizācijas, tātad draudzes, turpmāk varēs pieņemt ziedojumus zemes veidā. Tātad fiziskas personas, ja gribēs, varēs dāvināt baznīcām zemi, bet baznīcas varēs šo zemi nostiprināt savā īpašumā, kas ir ļoti būtiski, lai mēs atbalstītu baznīcas.

Pēc izdevuma

“Saeimas Vēstis”, nr.88

18. novembra svinīgā sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti! Mūsu viesi! Sāksim Latvijas Republikas Saeimas sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas proklamēšanas 78.gadadienai.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Aigars Jirgens.

Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim.

A.Čepānis (6.Saeimas priekšsēdētājs). Augsti godājamais Valsts prezidenta kungs, godājamais Ministru prezidenta kungs, godājamie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Šodien, mūsu nacionālo svētku dienā, vēlos uzrunāt jūs ne tikai kā brīvas un demokrātiskas valsts parlamenta vadītājs, bet pirmām un galvenām kārtām — kā šīs valsts pilsonis.

Ikdienā mēs reti kad apzināmies, ka mums pieder vērtība, ar ko var lepoties gan bagāts, gan nabags, gan jauns, gan vecs, gan latvietis, gan citai kultūrai piederīgais, — un šī vērtība ir Latvijas Republikas valstiskā neatkarība. Mums ir sava zeme, sava jūra un sava nacionālā nākotne. Mums ir savs karogs — un asinis, kuras lijušas, šo karogu aizstāvot, nevar nodzēst ne trūkums, ne izdangātās ielas un krūmiem aizaugušie tīrumi, ne amatpersonu korumpētība un bezatbildība. Mums ir savs svētums — un tas patiesībā ir vienīgais, kas piešķir jēgu mūsu ikdienas darbam šeit, šajā augstajā namā.

Jo, lai cik grūtos laikos mēs dzīvotu, neatkarība ir vienīgais garants arī pārējām vērtībām — demokrātijai, tiesiskumam, labklājībai un nacionālajai identitātei.

Šo vērtību vārdā mūsu valsts ir izvēlējusies ceļu uz Eiropas Savienību un NATO. Šo vērtību vārdā mums jāatrod sevī spēks un griba uzturēt labas attiecības ar saviem vistuvākajiem kaimiņiem — ne tikai tradicionālās attiecības ar Lietuvu un Igauniju, ne tikai reģionālās drošības un ekonomiskās sadarbības attiecības ar skandināvu draugiem, bet arī attiecības ar Austrumu kaimiņiem. Esmu pārliecināts — neatsakoties no savas vēstures, no 18. novembra idejas pēctecības, ir iespējams atrisināt ne tikai jautājumu par ekonomisko un cita veida sadarbību, bet arī jautājumu par Latvijas robežām.

Teikšu vēl vairāk — tieši neatkarības idejas vārdā mums ir jāskatās ne tikai atpakaļ, bet arī uz priekšu. Mums jārīkojas pietiekami gudri, elastīgi un diplomātiski, lai itin nekas neapdraudētu mūsu neatkarību turpmāk.

Šai procesā svarīga loma ir Latvijas Republikas Saeimai. Jo Saeima uz tās pilnvaru laiku ir pilsoņu kopuma gribas izteicēja un — pateicoties pārstāvēto politisko partiju atšķirīgajiem viedokļiem un diskusijām — zināmā mērā arī tās veidotāja un virzītāja.

Un tomēr. Nevienam no mums nav noslēpums, ka Saeimas autoritāte sabiedrības acīs pašlaik nav augsta. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli, taču daudz kas ir atkarīgs no tā, vai mēs spējam uzturēt atgriezenisko saikni starp likumdevēju un pilsoni. Vai partijiskās un personiskās ambīcijās nepazūd tā reālā dzīve, kuru dzīvo students un pensionārs, ārsts un skolotājs, uzņēmējs un ierēdnis?

Kā mūsu darbs ietekmē viņu darbu, viņu spēju pašiem veidot savu dzīvi, viņu iztikšanu un nākotnes izredzes? Protams, neviens no mums nevēl sliktu savai tautai un valstij — bet vai cilvēki, vēlētāji, kuru priekšā mēs esam atbildīgi, spēj saskatīt, ka strādājam viņu interesēs, ka mēs patiesi kalpojam viņiem? No šīs tribīnes vienmēr tiek deklarētas rūpes gan par sabiedrību kopumā, gan par atsevišķām tās kategorijām. Taču cilvēki arvien vairāk sāk apšaubīt šo vārdu patiesumu, jo piecos atjaunotās neatkarības gados valsts nav spējusi īstenot viņu sapņus un cerības. Tāpēc arvien biežāk sabiedrībā izskan ilgas pēc tā saucamās stiprās rokas, pēc vienpersoniska līdera, kurš uzņemtos atbildību izvest mūs visus uz vienīgā pareizā ceļa.

Negribu apgalvot, ka Latvijas demokrātija ir briesmās. Un tomēr jāapzinās, ka mūsu parlamentārajā iekārtā tieši Saeima ir valsts un sabiedrības attīstības noteicēja un virzītāja. Saeima ir demokrātijas galvenā nesēja, taču vienlaikus Saeimai piekrīt arī vislielākā atbildība par valsts stratēģisko virzību. Un tai mums patlaban būtu jāpievērš vislielākā uzmanība. Saeimas komisijām, manuprāt, būtu jāpārkārto savs darbs no atsevišķu, kaut arī visnotaļ būtisku likumprojektu izstrādāšanas uz lielo konceptuālo jautājumu kopskatīšanu, vērtējot valsts attīstību kopumā un gadiem uz priekšu. Arī Frakciju padomei būtu jāuzņemas papildu koordinējošās funkcijas, jo neviena partija atsevišķi nevar un nekad nevarēs izveidot visaptverošas valsts attīstības programmas.

Ārkārtīgi būtisks tāpēc ir jautājums par Saeimas sadarbību un kopdarbību ar valdību. Mūsu ērkšķainais reformu izstrādāšanas un īstenošanas ceļš ir atklājis būtisku pretrunu starp likumdevējas varas un izpildvaras prerogatīvām. Jā, mēs visi gribam stipru un rīcībspējīgu Saeimu, un tādai tai jābūt. Taču jo bieži Saeima uzņemas funkcijas, kuras jāpilda pat ne Ministru kabinetam, bet gan atsevišķām ministrijām, tāpat arī prokuratūrai un tiesu sistēmai. Vienlaikus mums nav stabila kontroles mehānisma, kas sekotu mūsu pieņemto likumu darbības efektivitātei, savlaicīgi apzinātu iespējamās sekas un palīdzētu izvairīties no kļūdām. Protams, var teikt, ka visu pārbauda pati dzīve, taču vai šāds iesakņojies priekšstats nav tieši tas, kura dēļ mēs līdz pat šim brīdim nespējam nedz efektīvi attīstīt tautsaimniecību, nedz novērst organizētās noziedzības, kontrabandas un korupcijas cēloņus? Varbūt Saeimas paspārnē būtu lietderīgi izveidot stratēģiskās plānošanas centru, kurā attiecīgi speciālisti, arī demogrāfi un sociologi, dotu mums savus ekspertu atzinumus par gatavojamiem likumprojektiem un izstrādātu ieteikumus likumdošanas virzībai.

Taču jautājums nav par Saeimas darba organizāciju vien. Pievērsiet uzmanību tādam paradoksam. Tieši tā valdība, kuras darbības rezultātā radies milzīgais budžeta deficīts, sāka izmantot Satversmes 81. pantā noteiktās tiesības kā universālu Saeimas tiesību apiešanas instrumentu. Arī pašreizējā valdība, gan ar pretēju motivāciju, taču šo praksi joprojām turpina.

Protams, vienmēr būs operatīvi risināmi jautājumi, un, protams, valdībai vienmēr būs likumdošanas iniciatīvas tiesības. Taču nav normāli, ka Ministru kabinets daudzkārt faktiski uzņemas parlamenta funkcijas.

Nav noslēpums, ka jau iepriekš, gaidot Saeimas brīvdienas, tiek gatavoti normatīvie akti, kuri līdz to izskatīšanai plenārsēdē būtiski ietekmē gan sociālo, gan ekonomisko situāciju, turklāt bieži vien pretēji tam kursam, kuru atbalsta Saeimas vairākums. Šāda prakse nebūtu atbalstāma — un pat tad, ja vajadzētu vienu vai otru soli pasteidzināt, tas būtu jādara, kontroli pār šiem soļiem paturot attiecīgajai Saeimas komisijai un Frakciju padomei. Pašreizējā situācijā Saeima nespēj efektīvi pārraudzīt valdības darbu, arī izmantojot deputātu jautājumus un pieprasījumus. Jo rakstveida atbildes — būsim atklāti! — ir klaji formālas, un valdības skaidrojumi tām bieži vien nav nekas cits kā vingrinājumi asprātībā.

Šajā sakarā es gribu teikt dažus vārdus par opozīciju. Mums ir izveidojusies nelāga prakse izturēties ar skepsi un pat smīnu pret tās iniciatīvām un jautājumiem — sak, tās ir tikai opozīcijas politiskās spēles. Taču gribu atgādināt, ka arī opozīcija pārstāv vēlētāju tūkstošus un pilntiesīgu Latvijas pilsoņu izvēli, un augstprātīga attieksme pret to nevairo Saeimas kopējo autoritāti.

Izmantojot gadījumu, gribu uzrunāt arī masu saziņas līdzekļu pārstāvjus. Jūs darāt lielu darbu, atspoguļojot likumdošanas procesus un informējot sabiedrību par svarīgāko, kas notiek šai augstajā namā. Un tomēr gribu aicināt jūs izturēties ar lielāku cieņu pret to, kas simbolizē mūsu valstisko iekārtu un augstāko varu, pret to, kas šo varu veido. Man šķiet, ka aizspriedumaina, negatīva attieksme pret vienu vai otru Saeimā pārstāvēto partiju vai deputātu, pret viņu aktivitātēm ne tikai aizvaino vēlētājus, bet arī vairo negatīvo attieksmi pret Saeimu kopumā. Demokrātijas vārdā — un šīs demokrātijas vistiešākais balsts ir brīva un neatkarīga prese — nedrīkst degradēt pašu demokrātijas un vēlētāju brīvas izvēles ideju. Stiprā roka un pāri Saeimai stāvoša valdība neatraisīs cilvēkos to, kas ir mūsu vislielākā cerība, — brīvs, uzņēmīgs, iniciatīvas bagāts un personiski atbildīgs cilvēks. Tāpēc vienlīdz bīstama ir gan Saeimas, gan valdības neprasme kopīgi strādāt, gan apzināti vai neapzināti mēģinājumi tās pretstatīt, apšaubot Saeimas autoritāti. Mūsu brīvvalsts vēsture ir jau pārliecinoši pierādījusi, pie kā tas var novest.

Demokrātiska valsts ir arī tiesiska valsts.

Jā, mums pieder visas tās tiesības, no kurām bijām šķirti padomju laikos. Taču joprojām vāji ir tie mehānismi, kuri varētu īstenot vienu no mūsu politiskā mantojuma skaistākajām idejām — viens likums, viena taisnība visiem. Joprojām reālo tiesību nesēji bieži vien ir tie, kuri, izmantodami tiesisko nesakārtotību, savukārt ir tikuši pie naudas un lielas mantas. Es, protams, nevēršos pret šiem cilvēkiem vai cilvēku grupām — es vēršos pret mūsu tiesībaizsardzības institūciju mazspēju cīnīties ar šiem cilvēkiem tad, kad viņi pārkāpj likumu, kad viņi aizskar citu cilvēku tiesības. Reālo tiesību nesēji diemžēl ir tie, kuru dēļ mēs nakts stundās nejūtamies droši uz ielām. Tomēr visreālākās tiesības pieder tiem, kuru ziņā ir patvaļīga likumu interpretācija mūsu joprojām nesakārtotajā likumdošanas aktu masīvā. Un tāpēc ar gandarījumu gribu atzīmēt to, ka Saeima ir sākusi izveidot Satversmes tiesu.

Godājamie deputāti!

Tikko ir apritējis gads, kopš pirmo reizi kopā pulcējās 6. Saeima. Ja mēs gribētu atskatīties uz aizvadīto laiku, varētu nosaukt veselu virkni padarīto darbu, tā pievēršot sabiedrības uzmanību pozitīvajām pārmaiņām valstī. Tomēr šobrīd man gribas akcentēt pozitīvās pārmaiņas mūsos pašos.

Varbūt pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas Saeimā ir vērojama stabila tendence uz valstisko interešu prioritāti pār valdošā grupējuma vai atsevišķas partijas interesēm. Tā visuzskatāmāk izpaužas apstāklī, ka Saeimas frakcijas meklē un atrod pozitīvus kompromisus tādu jautājumu risināšanā, kuri agrāk tika uzskatīti par partiju programmu neizkustināmu pamatu. Atcerēsimies, ka vēl pavisam nesen viens no populārākajiem Saeimas darba apzīmējumiem bija — balsošanas mašīna. Protams, arī šobrīd lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu, un tas bieži nepatīk mazākumā paliekošajiem. Taču zīmīgi, ka kopīgu valodu ik pa brīdim atrod spēki, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par politiskā spektra galējībām. Un tas nebūt nenozīmē atteikšanos no partiju identitātes vai frakciju disciplīnas. Gluži pretēji. Tiek atzīta patiesība, ka vienas partijas spēks ir finansu un sociālie jautājumi, ka citai partijai ir taisnība ekonomiskajā vai izglītības politikā, un galu galā, ka partijiskā identitāte nebūt nenozīmē tās realizāciju visās iespējamās jomās. Nostiprinās uzskats, ka valstiskā nacionālisma sfēra ir ekonomika, bet etniskā — kultūra. Šķiet, nekļūdīšos, teikdams, ka mūsu politiskā pieredze ir kļuvusi stipri bagātāka ar to, ko piedzīvojām, izveidojot valdību. Un — ka atšķirības starp partijām kļūst tādas pašas kā tradicionāli demokrātiskajās valstīs.

Protams, nule attēlotajam procesam ir arī savi negatīvie aspekti. Pirmkārt, lielais savas frakcijas atstājušo deputātu skaits — un cietēji te vispirms ir vēlētāji, kuri līdz ar to ir zaudējuši iespēju izmantot savu interešu aizstāvībai deputāta un partijas kopējo spēku. Otrkārt, otršķirīgo interešu pārsvars pār principiālajām, kā mēs to redzam nesen pieņemtajā “Obligātā militārā dienesta likumā”, kad aiz kokiem vairs nesaskatījām mežu. Un tomēr ieguvums ir daudz lielāks par zaudējumu. Tas vieš optimismu, ka Saeima spēs veiksmīgi atrisināt arī šobrīd aktuālāko — nākamā gada budžeta problēmu. Taču pirms es pievēršos tai, atļaujiet teikt dažus vārdus par kādu citu jautājumu, kurš tāpat prasīs kvalificētā Saeimas vairākuma atbalstu.

Runa ir par mūsu Satversmi.

Konstitūcija ir jebkuras valsts pamatdokuments, kas jāievēro vienmēr un jebkuros apstākļos. Uzsveru — atkāpšanās no tās nav pieļaujama, un nihilistiska attieksme pret to ir varbūt vissmagākais pilsoņa grēks.

Un tieši tāpēc šim dokumentam ir jābūt tādam, kas maksimāli atbilst pašreizējam valsts stāvoklim un reizē sniedz atbildes uz tiem jautājumiem, kurus rada tieksme skatīt ilglaicīgo valsts perspektīvu.

Patlaban sabiedrība aktīvi diskutē par divām tēmām — iespējamo pašvaldību reformu un Saeimas vēlēšanu sistēmu. Manuprāt, abas tās ir ļoti saistītas ar demokrātijas attīstības, pilsoņu interešu pārstāvības un varas atbildības problēmu. Un, lai gan līdzīga doma (tiesa, citā sakarā) skanēja jau 5. Saeimas laikā, ir pienācis brīdis to formulēt no jauna. Proti, jautājums par pašvaldību statusa noteikšanu Satversmes līmenī ir varbūt vienīgā alternatīva divpalātu parlamenta izveidei. Ceru, ka nesen ievēlētā Satversmes tiesa palīdzēs mums apzināt šīs problēmas politiskos un juridiskos aspektus.

Gribu uzsvērt — šai problēmai ir principiāls raksturs. Mums ir jāizvēlas, kam dot pārsvaru — pilsoniskajai atbildībai, respektīvi, maksimālai pašpārvaldei, vai — centralizētai varai, tātad, birokrātiskai sistēmai. Kas ir tas spēks, kurš liks ievērot likumu itin visiem, un vienlaikus sekmēs uzņēmību un privāto iniciatīvu? Man šķiet, ka atbilde nav tālu jāmeklē, ja mēs ticam mūsu pilsoņu vairākuma godaprātam un strādīgumam. Bet ir jārada iespējas tam izpausties.

Godājamie deputāti!

Savas runas sākumā es akcentēju nepieciešamību uzturēt saikni starp likumdevēju un pilsoni tā, lai ikvienam būtu iespēja samērot Saeimas darbu ar savu reālo ikdienas dzīvi. Šis krustpunkts šobrīd, vai mēs to gribam, vai ne, ir valsts ekonomiskā situācija, kurā daudziem par dilemmu kļuvusi elementāra izdzīvošana. Mēs nevaram rēķināties ar cilvēku pašcieņas un pašapziņas izaugsmi, politiskā brieduma un pilsoniskās atbildības pieaugumu, galu galā, ar patriotisma un Dzimtenes mīlestības jūtu atraisīšanos — visām tām vērtībām, par kurām nāktos runāt lielākajos nacionālajos svētkos, — ja nevaram cilvēkam nodrošināt iespēju nopelnīt iztikas līdzekļus sev, saviem bērniem un vecākiem.

Jebkuras valsts politiskais pamats ir tās politiskās nācijas griba pastāvēt. Ar vārdiem politiskā nācija es saprotu ne tikai pilsoņu kopumu neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, bet vispirms tā saucamo vidusslāni, kurš tiecas nosargāt savu valsti kā savu vitālo interešu iemiesojumu. Tieši uz šo slāni ir attiecināms jēdziens labklājība, tieši šis slānis Latvijā vēl nav kļuvis par valsti cementējošu, sabiedrību integrējošu spēku.

Jāatzīst, ka 5. Saeima, tāpat kā pēdējā Augstākā padome, ir daudz darījusi, lai Latvijā izveidotos tas īpašnieku un uzņēmēju augšējais slānis, bez kura nav iedomājama normāla tirgus ekonomikas pastāvēšana. Manuprāt, mūsu galvenais uzdevums ir radīt priekšnosacījumus tam, lai beidzot veidotos sabiedrības vidusšķira.

Esmu pārliecināts — un atļaušos atsaukties arī uz tās partijas viedokli, kura ir izvirzījusi mani šim augstajam Saeimas priekšsēdētāja amatam, — ka tieši šādā kontekstā mums ir jāvērtē arī budžeta projekts 1997. gadam. Vai tas rada šos priekšnosacījumus — vai vismaz bruģē tiem ceļu? Jā, mazā un vidējā biznesa — īpaši ražojošā biznesa — attīstības iespējas pie labas gribas tajā saskatīt var. Taču vienlaikus jāatzīst, ka daudz straujāk par vidusslāņa paplašināšanu esošais budžeta projekts sekmēs nabadzīgo slāņa pieaugumu. Un tā ir bīstama tendence. Tāpēc, lai cik grūti tas arī nāktos, mums šā budžeta ietvaros ir jāizveido tāda sociālās aizsardzības sistēma, kura nepieļaus izmisuma un bezcerības izplatīšanos sabiedrībā, kura nenovedīs pie lielas sabiedrības daļas degradēšanās.

Ja runājam par cilvēku iespēju nopelnīt iztiku, mēs nenovēršami nonākam līdz jautājumam par bezdarbu. Novirzot ievērojamu budžeta daļu dažādiem pabalstiem, mēs praktiski maz esam darījuši, lai attīstītu sabiedrisko darbu sistēmu, kas, no vienas puses, ļautu cilvēkiem nopelnīt kaut nelielu, bet reālu naudu, no otras — sekmētu vides un pašvaldību infrastruktūras sakopšanu.

Cilvēku iniciatīvu būtiski bremzē stipri ierobežotās iespējas saņemt nelielu — teiksim, 5 līdz 10 tūkstošu latu kredītu patstāvīgas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Varbūt izeja varētu būt tā saucamie mazā biznesa inkubatori, kuri pastāv daudzās attīstītajās valstīs? Varbūt brīvo ekonomisko zonu plašāka un ātrāka ieviešana palīdzētu atrisināt šo jautājumu? Šķiet, nule pieņemtā Rīgas tirdzniecības brīvostas likuma īstenošanas pieredze un Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumprojekta izskatīšana komisijās te varētu dot savu noteiktu pozitīvu impulsu.

Visnotaļ svarīgi ir pēc iespējas ātrāk ieviest brīvo zemes tirgu, kurš ļautu intensīvāk piesaistīt investīcijas, tā tiekot vaļā arī no nemitīgās kredītu ņemšanas. Protams, asas diskusijas un viedokļu sadursme te bija un būs neizbēgama, tomēr tā nedrīkst kavēt praktisku jautājumu meklēšanu.

Es runāju par iespējām sasniegt kaut cik normālu dzīves līmeni jau saskatāmā nākotnē un par to, kas Saeimai jadara šai virzienā. Pēc demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšanas man tas šķiet vissvarīgākais, taču runa jau nav tikai par materiālo labklājību vien.

Mūsu tauta ir pārliecinoši pierādījusi, ka tā spēj pārciest visas grūtības, ja mērķis ir skaidri redzams. Un šis mērķis nedrīkst aprobežoties tikai ar rūpēm par vēdera tiesu. Patiesa labklājība — tā ir arī garīgā labklājība, tā ir drošības un stabilitātes sajūta, tā ir skaidra apziņa par to, ka pastāv un vienmēr pastāvēs tās mūžīgās vērtības, kuras piešķir jēgu gan atsevišķa cilvēka, gan visas tautas dzīvei. Tāpēc, lai cik saspringta arī būtu ekonomiskā situācija, mums vēl un vēl jāakcentē kultūras, garīguma, ideālisma nozīme. Un varbūt pirmām kārtām — jaunatnes vidū.

Ārkārtīgi būtiska te ir attieksme pret 18. novembra burtu un garu. Tas patiesi ir principiāls jautājums, it īpaši, ja paturam prātā unificējošo, nivelējošo masu kultūras straumi, kas nes sev līdzi kosmopolītisko patērētājsabiedrības morāli. Protams, ar likumiem te maz ko var panākt. Tāpēc es gribu vērsties pie mūsu humanitāro nozaru speciālistiem, pie pedagogiem, filozofiem, kultūras un mākslas darbiniekiem ar aicinājumu atmest postsociālistiskos aizspriedumus pret jēdzienu ideoloģija un pieņemt šo laikmeta izaicinājumu. Proti, pievērsties ne tikai indivīda, inteliģences kā slāņa vai atsevišķas partijas identitātes meklējumiem, bet domāt un strādāt pie valstisko, vispārnacionālo ideju formulēšanas.

Mums ir savi svētumi, mēs gribam pastāvēt, un tas ir pats svarīgākais, ko šodien vēlējos pateikt.

Noslēgt Saeimas sēdi es aicinu ar Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju”. (Skan valsts himna.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Sēdes vadītājs. Saeimas sēdi, veltītu Latvijas valsts proklamēšanas 78.gadadienai, paziņoju par slēgtu. Paldies! Uz redzēšanos!

Trešdien, 20. novembrī

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis:

— tikās ar Vestminsteras Demokrātijas fonda galveno izpilddirektoru Stīvenu Koksu.

Aizsardzības un iekšlietu komisija:

— akceptēja izskatīšanai 3.lasījumā likumprojektu“Grozījumi likumā“Par policiju””.

Ārlietu komisija:

— neiebilst, ja Baltkrievijas vēstniecība savā teritorijā šī gada 24.novembrī Baltkrievijas pilsoņiem organizē referendumu;

— nolēma lūgt Saeimu izteikt neuzticību ārlietu ministram Valdim Birkavam;

— atbalstīja izskatīšanai 1.lasījumā kā steidzamu likumprojektu “Par Starptautisko konvenciju par savstarpējo administratīvo palīdzību muitas pārkāpumu novēršanā, izmeklēšanā un sodīšanā”;

— atbalstīja izskatīšanai 1.lasījumā kā steidzamu likumprojektu “Par Eiropas Padomes Antidopinga konvenciju nr.135”;

— atbalstīja izskatīšanai 1.lasījumā likumprojektu “Grozījums Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumā”.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija:

— noklausījās Ogres pilsētas domes priekšsēdētāja E.Bartkeviča informāciju par Ogres pilsētas domes finansiālajām problēmām;

— nolēma atbalstīt izskatīšanai 1.lasījumā likumprojektu “Grozījumi Medību likumā”.

Budžeta un finansu (nodokļu) komisija:

— izskatīja priekšlikumus un nolēma atbalstīt izskatīšanai 2.lasījumā likumprojektu “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””.

Tautsaimniecības, agrārās,

vides un reģionālās politikas komisija:

— nolēma lūgt Finansu ministriju sniegt papildu informāciju par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli””;

— noraidīja likumprojektu “Grozījumi likumā “Par pašvaldībām””;

— noraidīja likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts uzņēmumu””;

— atbalstīja izskatīšanai 1.lasījumā likumprojektu “Grozījumi likumā “Par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību””;

— akceptēja likumprojektu “Grozījumi likumā “Par radiācijas drošību un kodoldrošību”” izskatīšanai 1.lasījumā.

Juridiskā komisija:

— strādāja ar likumprojektiem “Grozījumi likumā “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā”” (Reģ. nr.89 un Reģ. nr.458);

— nolēma atbalstīt izskatīšanai 1.lasījumā likumprojektu “Par Starptautisko konvenciju par savstarpējo administratīvo palīdzību muitas pārkāpumu novēršanā, izmeklēšanā un sodīšanā”;

— nolēma atbalstīt izskatīšanai 1.lasījumā likumprojektu “Poligrāfisko un citu izdevumu bezmaksas obligāto eksemplāru piegādes likums”;

— nolēma atbalstīt izskatīšanai 1.lasījumā likumprojektu “Grozījumi likumā “Par Centrālo vēlēšanu komisiju””;

— nolēma sagatavot lēmuma projektu “Par A.Ušackas apstiprināšanu par Satversmes tiesas tiesnesi pēc Saeimas deputātu priekšlikuma”;

— nolēma atbalstīt izskatīšanai 1.lasījumā likumprojektu “Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām mājām”.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisija:

— izskatīja Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātos noteikumus par studentu kreditēšanu.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija:

— noklausījās informāciju par Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas darbu un nolēma uzsākt pamatlikuma bērnu tiesību aizsardzībai valstī izstrādāšanu;

— pieņēma zināšanai Zemgales priekšpilsētas valdes un politiski represēto nodaļas priekšlikumus par likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” piemērošanu un nolēma uzdot Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijai sarīkot semināru un sagatavot informatīvu materiālu pašvaldību komisijām, kas izsniegs jaunā parauga apliecības politiski represētajiem.

Sociālo un darba lietu komisija:

— nolēma virzīt 3.lasījumam likumprojektu “Grozījumi likumā “Par sociālo palīdzību””;

— strādāja ar likumprojektu “Grozījumi likumā “Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam””;

— strādāja ar likumprojektu “Grozījumi likumā “Par sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām””.

Ceturtdien, 21. novembrī

9.00 Saeimas sēde.

10.30 Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde.

Likumprojekts “Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums”.

10.30 Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde.

17.00 Radio tiešraide “Frakciju viedokļi”.

17.30 Saeimas sēde.

Deputātu jautājumi un atbildes.

Saeimas preses dienests