diplomātija

“Lepojos, ka esmu Čīles daļa pie jums”

Viņa ekselence Ugo Kubiljoss (Hugo Cubillos),

Čīles Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Protams, lasītājus visvairāk interesē jūsu viedoklis par abu mūsu valstu pašreizējo stāvokli.

— Es teiktu, ka attiecības starp Čīli un Latviju ir teicamas. Čīles vēstnieks Latvijā es esmu kopš 1994. gada. Jau tad mana pirmā tikšanās ar prezidentu Ulmani notika draudzīgā atmosfērā. Mēs ļoti labi sapratāmies starptautiskās politikas jautājumos, arī tajos, kas skar valstu ekonomisko sadarbību nākotnē.

Mēs vienojāmies, ka šīs ekonomiskās attiecības starp Latviju un Čīli jāpaplašina, un ka valdības šo sadarbību atbalstīs plašākā spektrā. Šogad Čīles lielais pārtikas rūpniecības koncerns “Korpora” ieguldīja kapitālu Latvijā, atverot savu uzņēmumu Rīgā. Pavisam viņi plāno Latvijā investēt 50 miljonus dolāru. Ja tiks gūta laba peļņa, šo investīciju apjomu palielinās, jo kompānija plāno Rīgā ražot produktus ne vien Latvijas tirgum, bet arī eksportam uz Krieviju un vairākām citām Austrumeiropas valstīm. Tā ka ir pamats gandarījumam jau tagad. Taču mums ir daudz jāstrādā, lai tālāk sekmētu šo attīstību. “Korporas” pieredze var noderēt arī citām mūsu kompānijām, kas varētu investēt savus līdzekļus Latvijā. Pašlaik “Korporas” uzņēmumā Rīgā strādā septiņi Čīles speciālisti un uzņēmumā ir nodarbināts pussimts vietējo strādnieku. Čīle tagad investē līdzekļus ļoti daudzās valstīs, taču Latvija ir pirmā Austrumeiropā. Čīle apmēram 5 miljardus dolāru investējusi citās valstīs, galvenokārt Argentīnā, Brazīlijā, Urugvajā, Peru, Bolīvijā. Tagad, kā redzat, paplašinām savu investīciju ģeogrāfiju.

— Kā jūs iztēlojaties nākotnes sadarbību starp Latviju un Čīli?

— Mēs raugāmies uz priekšu, meklējot mehānismu savas sadarbības sekmēšanai. Viens solis bija Čīles valdības lēmums par Čīles goda konsulu Rīgā iecelt Oļegu Kuzņecovu, Starptautiskā biznesa centra prezidentu. Čīles goda konsuls sekmēs tirgus iespēju meklēšanu un informēs Čīles valdību par labākām sadarbības iespējām ar jūsu valsti. Tas ir ļoti būtiski — atrast Latvijas ekonomikā tieši tos aspektus, kuros mēs varam sadarboties vislabāk. Mēs zinām, ka Latvijā notiek valsts uzņēmumu privatizācijas process un ka jūs šajā procesā pieļaujat arī ārvalstu firmu piedalīšanos. Es domāju, mūsu kompānijas varētu būt ieinteresētas piedalīties šajā procesā. Čīles goda konsuls, lai sekmētu privāto biznesmeņu sadarbību, mums ir patiešām ļoti nepieciešams. Tiklīdz Latvijas valdība būs akceptējusi mūsu izraudzīto kandidatūru, Čīles goda konsuls sāks pildīt savas funkcijas, sekmējot abu valstu ekonomisko sadarbību.

— Preses konferencē Ārlietu ministrijā jūs runājāt arī par Latvijas tirdzniecības ostām.

— Jā, tā var būt laba mūsu sadarbības iespēja. Mēs jau tagad eksportējam Čīles preces uz Krieviju par vairāk nekā 100 miljoniem dolāru gadā un šo eksporta apjomu gatavojamies vēl paplašināt. Līdz šim savas preces esam sūtījuši caur Helsinkiem un Sanktpēterburgu. Ja Latvijas ostās būs atbilstoši apstākļi, mēs daudz labāk varētu izmantot tās. Mēs zinām, ka jums ir vairākas neaizsalstošas ostas un ka jūs tajās veidojat brīvās ekonomiskās zonas. Mēs esam ļoti ieinteresēti labās Čīles biznesmeņu sadarbības iespējās caur šīm Latvijas brīvajām ostām. Pašlaik esam koncentrējušies uz Latvijas ostu iespēju studēšanu. Ir redzams, ka daudz tiešāks Čīles preču transportēšanas ceļš uz Krieviju būtu caur Latvijas ostām.

— Lūdzu, pastāstiet īsi arī pats par sevi — kā jūs kļuvāt diplomāts, kādu apsvērumu dēļ izvēlējāties šo visai sarežģīto profesiju?

— Būtībā tā bija manas ģimenes tradīcija. Mans tēvs bija diplomāts, sāka strādāt Čīles diplomātiskajā dienestā 1925. gadā, un viņš bija Čīles vēstnieks līdz pat 1960. gadam. Viņa darbavietas bija Brazīlijā, Šveicē, bet Otrā pasaules kara laikā viņš pārstāvēja Čīli Višī valdības kontrolētajā teritorijā Francijā. Varbūt tieši šie kara gadu iespaidi un mana tēva grūtā pieredze, strādājot Višī pārvaldītajā teritorijā, ieinteresēja mani par diplomāta profesiju. Kad atgriezāmies Čīlē, studēju jurisprudenci un mācījos arī Čīles Diplomātiskajā akadēmijā. 1953. gadā sāku strādāt Ārlietu ministrijā. Pirmos sešus gadus nostrādāju turpat Čīlē, pēc tam tiku iecelts par Čīles konsulu Argentīnas ziemeļu daļā. Vēlāk pārzināju ekonomikas jautājumus Čīles pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO Eiropā. Šajā laikā man bija daudz jādara, sagatavojot ANO tirdzniecības un attīstības konferenci. Tad es tiku iecelts par ekonomikas padomnieku Čīles pastāvīgajā pārstāvniecībā Ženēvā un pildīju šos pienākumus no 1967. līdz 1971. gadam, kad prezidents Aljende mani atsauca uz Čīli pildīt Ārlietu ministrijas Ekonomikas departamenta ģenerāldirektora pienākumus. Šajā amatā es biju līdz 1972. gadam, kad mani iecēla par Čīles vēstnieku GATT organizācijā Ženēvā. Šo pienākumu pildīju līdz militārajam apvērsumam 1973. gada septembrī, kad atstāju savu amatu un paliku dzīvot Šveicē, Ženēvā kā ANO loceklis starptautiskajā civilajā dienestā. Es biju ANO Starptautiskās tirdzniecības programmas direktors, un tas man ļāva dot arī savu ieguldījumu Āfrikas valstu attīstības sekmēšanā, tāpat Āzijas un Latīņamerikas valstu attīstībā. Būtībā visu militārā režīma pastāvēšanas laiku. Pēc militārā režīma beigām mani atkal iecēla par Čīles vēstnieku starptautiskajās organizācijās Ženēvā, bet 1994. gadā — par Čīles vēstnieku Zviedrijā un Latvijā.

Arī Vitors Olmedo, mūsu vēstniecības pirmais sekretārs, kurš pašlaik ir ar mani kopā Rīgā, bija spiests atstāt Čīli — kādu laiku viņš dzīvoja Rumānijā, pēc tam Zviedrijā.

Diemžēl tajā laikā brīvi domājošiem cilvēkiem nebija iespējams dzīvot mūsu valstī. Tā es ilgus gadus nodzīvoju Šveicē. Tur mācījās arī mani bērni. Divi no viņiem Šveicē apprecējās un tā arī palika dzīvot šajā valstī. Diemžēl tā notika ar daudziem maniem tautiešiem. Ja viņi atstāja Čīli ar ģimenēm, tad bērni mācījās citās valstīs un laida savas saknes šajās mītnes zemēs. Pēc militārā puča režīma pastāvēšanas beigām daudzi tā arī palika ārzemēs. Tas ir ļoti skumjš stāsts. Zviedrijā vien dzīvo 45 tūkstoši čīliešu, apmēram 40 tūkstoši — Austrālijā un apmēram tikpat Vācijā, tāpat arī Francijā, Spānijā, Kanādā. Daudzi no viņiem nevar atgriezties Čīlē, jo viņu bērni jau kļuvuši šo patvēruma valstu pilsoņi.

— Pastāstiet, lūdzu, par savu ģimeni!

— Es esmu precējies ar savu māsīcu. Mums ir trīs bērni un jau seši mazbērni. Tagad Stokholmā es dzīvoju tikai ar sievu. Viena mana meita dzīvo Šveicē, jo precējusies ar šveicieti un strādā bankā. Dēls arī ir precējies ar šveicieti un strādā universitātes pētniecības centrā Šveicē. Otra meita precējusies ar čīlieti un dzīvo dzimtenē, viņiem ir četri bērni. Šī meita strādā mana znota fabrikā Čīlē.

— Kā jūs pats jūtaties ziemeļos — Stokholmā un Rīgā? Čīle taču ir dienvidu puslodes valsts.

— Ziniet, Čīles klimats ir visai līdzīgs šejienei. Pie mums nav tik karsts, kā, teiksim, Eiropā pie Vidusjūras. Pie mums arī ir visai aukstas ziemas, tāpēc man šajā ziņā nav nekādu problēmu.

— Jūs esat ļoti aizņemts, būdams vēstnieks divās valstīs.

— Jā, bet tas ir ļoti interesanti gan no ekonomiskā, gan politiskā viedokļa. Man ir jādara daudz visdažādāko lietu. Piemēram, pavisam drīz, 1. decembrī, Zviedrijas karalis un karaliene ieradīsies valsts vizītē Čīlē un ceļos pa Čīli. Man tagad ir daudz darba, sagatavojot šo vizīti. Daudz darba ir arī ar Latviju. Mēs patiešām gribam paplašināt savas ekonomiskās attiecības gan ar Zviedriju, gan Latviju un daudz strādājam šajā virzienā. Tāpēc arī tagad darba vizītē Latvijā kopā ar mani ir Vitors Olmedo, kurš mūsu vēstniecībā atbild par tirdzniecības sakariem ar Ziemeļvalstīm, arī ar Latviju un citām Baltijas valstīm. Viņš cenšas praktiski sasaistīt mūsu intereses ar šejienes apstākļiem.

— Pirmo reizi Rīgā jūs bijāt 1994. gada novembrī. Vai divu gadu laikā pie mums kas ir mainījies?

— Kad es šeit biju pirmoreiz, privatizācijas process vēl nebija sācies. Tagad es redzu, ka ekonomika attīstās daudz straujāk. Rodas jaunas iespējas. Es teiktu, jā, šajā jomā daudz kas ir mainījies, un tās ir ļoti pozitīvas pārmaiņas. Latvijas valdība, es domāju, daudz dara, sekmējot Latvijas ekonomiskās un sociālās situācijas uzlabošanos.

— Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku?

— Vienu vai divas reizes nedēļā spēlēju tenisu. Parasti spēlēju ar Vitoru Olmedo un citiem saviem kolēģiem Čīles vēstniecībā. Jaunībā spēlēju arī futbolu. Tā bija tiešām īsta aizraušanās, vēl universitātes gados. Tagad man ļoti patīk skatīties futbola spēles. Tas Čīlē ir nacionālais sporta veids, katrs čīlietis spēlē futbolu.

— Kāds ir jūsu galvenais iespaids šīs vizītes laikā Rīgā?

— Kā jau oficiālā vizītē, esmu ļoti aizņemts. Taču ļoti labu iespaidu uz mani atstājusi Latvijas oficiālo personu uzņemšana un jūsu dziļā interese par Čīli. Latvija taču ģeogrāfiski ir Čīlei tāla valsts. Tādēļ jo vairāk, redzot latviešu patieso interesi par Čīli, es jūtos aizkustināts. Man ļoti patīk Rīga, it īpaši vecpilsēta. Uzreiz redzams, ka jūsu pilsētai ir ļoti sena vēsture. Jums ir unikāli vēstures un kultūras pieminekļi — Doms, tāpat citas baznīcas. Tas viss uz mani ir atstājis patiešām dziļu iespaidu. Šī ir brīnišķīga valsts. Un esmu ļoti lepns, būdams Čīles vēstnieks Latvijā!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors