DOMAS

Kultūras ministrijas, Rakstnieku savienības un Grāmatizdevēju asociācijas konferencē. Piektdien, 29. novembrī

Mēs savā kultūrvidē

Laiku griežos

Par latviešu rakstniecības un grāmatniecības pašreizējo situāciju un attīstības perspektīvām tika diskutēts konferencē “Oriģinālliteratūras attīstības ceļi un strupceļi”, kas 29. novembrī notika Rakstnieku savienībā. Uz saskarīgo nozaru ciešāku sadarbību grāmatu rakstītājus, izdevējus un literatūras popularizētājus aicināja Kultūras ministrijas valsts sekretārs Aivars Gailis. Viņš atgādināja, ka jaunās saimniekošanas metodes liek citā gaismā skatīt arī kultūras vērtību radīšanas, saglabāšanas un sabiedriskās pieejamības problēmas, meklēt saskares punktus. Kultūras ministrijā patlaban tiek veidota Nacionālā grāmatniecības padome. Tā būs konsultatīva padomdevēja institūcija, kas veicinās rakstnieku un izdevēju kontaktu veidošanos un sekmēs grāmatniecības likumu izskatīšanu, kā arī šai jomā vērojamo likumdošanas nepilnību novēršanu. Par Nacionālās grāmatniecības padomes izveides nepieciešamību un iespējamiem darbības virzieniem plašāk runāja Kultūras ministrijas speciāliste grāmatniecības un teātru jautājumos Valentīna Gavare. Savukārt apgāda “Preses nams” vadītāja Māra Caune aicināja veidot latviešu oriģinālliteratūras centru, kas varētu palīdzēt izdzīvot šai latviešu kultūrai vitāli svarīgajai nozarei. Dažādus izdevējdarbības aspektus aplūkoja Grāmatizdevēju asociācijas prezidents Māris Ozoliņš, apgādu “Jumava” un “Sprīdītis” direktori Juris Visockis un Jāzeps Osmanis. Aivara Gaiļa aizsākto sarunu par bibliotēkām nepieciešamo dotējumu, kas sekmētu garīgi pilnvērtīgas literatūras nokļūšanu pie iespējami plašāka lasītāju loka, turpināja Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, LNB Bibliogrāfijas institūta galvenā bibliogrāfe Skaidrīte Rozenbaha un LNB Bibliotēku dienesta vadītāja Dzidra Šmita.

Par Ziemeļvalstu informācijas biroja devumu un iecerēm latviešu literatūras izdošanā Skandināvijas valstīs runāja šī biroja vadītājs Rihards Berugs.

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktore Vija Virtmane aplūkoja kultūrkapitāla veidošanas un izmantošanas iespējas, kas varētu būt arī labas literatūras izdošanas finansēšanas avots.

Par to, kā kultūrkapitāls sekmē igauņu grāmatniecības attīstību, runāja rakstnieks Andress Ehins. Ar grāmatizdošanas situāciju Lietuvā iepazīstināja Lietuvas Kultūras ministrijas galvenais speciālists literatūras jautājumos Vaids Stepšis. Par literatūru un grāmatniecību politiķa skatījumā runāja Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis.

Tā Rakstnieku savienībā bija spraiga darba diena.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Māra Zālīte, dzejniece:

Latviešu rakstniecība tirgus laukumā. Diktāti un sacerējumi

Grāmatniecības situācija un līmenis raksturo sabiedrību un valsti.

Labi apzinos, ka jēdziens — grāmatniecība — satur sevī plašu nozaru spektru — papīrrūpniecība, poligrāfija, realizācijas tīkls, bibliotēku sistēma, statistika u.tml. Tomēr visā šai rūpnieciski tehnoloģiskajā un tirgus kompleksā ir kāda īpaši atzīmējama zona ar īpašu izstarojumu un īpašu nozīmi. Tā ir oriģinālliteratūras zona, un šobrīd tā ir pilnīgi neaizsargāta. Tajā aiz celulozes ķīpām, papīra tonnām, drukājamo mašīnu druknajiem stāviem un datoru eleganti fascinējošiem ekrāniem mīt oriģinālliteratūras rādītājs — grāmatas autors — rakstnieks. Grāmata sākas ar rakstnieku, un tieši viņš ir “vainojams” visā tālākajā kņadā. Būtu interesanti paskatīties uz rakstnieku šajā — darba devēja aspektā — cik cilvēkus nodarbina un tātad arī uztur, piemēram, Imants Ziedonis, kamēr top viņa radītā grāmata, kamēr tā nonāk pie lasītāja, kur Imanta Ziedoņa uzturētāja loma turpinās – tikai jau citā — garīgā izpratnē.

Nav iespējams dot viennozīmīgu atbildi uz jautājumu “Kas ir literatūra?”, un arī es negribu, ka mani tur aizdomās par vienpusīgu un šauru šī jēdziena izpratni. Tomēr es šobrīd lieku uzsvaru uz to, ka nacionālā rakstniecība vairāk nekā jebkura no kultūrapziņas formām ir nācijas garīgā uzturētāja. Galvenokārt jau tāpēc, ka tā izsaka sevi vārdiskā formā. Tā ir valodas miteklis, māja, perēklis, tā rada valodu un realizējas caur valodu — šo pirmo nācijas pazīmi un nākotnē — iespējams, arī vienīgo nācijas pazīmi, jo citas Eiropas integrācijas procesā savu nozīmi zaudēs. Ciešā sakarā ar valodu ir nācijas mentalitāte, kas izcilos literāros darbos iekodēta, turpinās no paaudzes paaudzē un ļauj runāt par tautas garīgo suverenitāti. Grūti iedomāties latvisko patību bez Blaumaņa, Raiņa, Brigaderes, Jaunsudrabiņa, Plūdoņa, Virzas un daudzu citu latviešu rakstnieku darbiem, nemaz nerunājot par mūsu rakstniecības mentālo pamatu — folkloru. Kultūras suverenitāte un vēlēšanās to nodrošināt rada vajadzību pēc valsts. Lietuviešu vēstures un kultūras politiķis Leonīds Donskis saka, ka “pirmskara Lietuvas valsts radās kā kultūras projekts”. Ar to sasaucas spārnotais teiciens, ka Latviju sadzejojuši dzejnieki. Bet Leonīds Donskis turpina: “Mūsdienu Lietuvas valsts emancipējas no kultūras, un kultūras elite ir arvien mazāk identificējama ar valsti.” Līdzīgi izsakās arī igauņu kritiķis Reins Veidemans žurnāla “Karogs” š.g. janvāra numurā rakstā “Šis vilinošais pēcisms”, kuru iesaku izlasīt, jo latviešu literatūrkritika pagaidām tik būtisku un dziļu situācijas analīzi nav sniegusi. Igauņus un lietuviešus es še pieminu arī tāpēc, ka viņi daudz agrāk par mums sākuši diskutēt šīs lietas un gan kultūrfilozofiskā, gan reālā kultūrpolitiskā aspektā tikuši ievērojami tālāk.

Sakars ir tiešs un mijiedarbīgs. Kā saturam ar formu, kā rieksta kodolam ar čaumalu. (Tiesa gan, rakstniecība var zināmu laiku eksistēt bez valsts (kā tas bija gadsimta sākumā, kā tas bija padomju gados), bet nacionālai valstij bez rakstniecības — nav perspektīvas.) Latvijas valsts – šai gadījumā es to identificēju ar valdošajām aprindām – Latvijas valsts joprojām pienācīgi nenovērtē iracionālo faktoru savā eksistencē. Tās ir tās pašas pragmatiķu nicinātās emocijas, jūtu sfēra, kolektīvās zemapziņas potenciāls. Tieši iracionālais faktors jau divas reizes šai gadsimtā ir bijis noteicošs Latvijas valsts radīšanā. Lai cik izdevīgi būtu ārējie politiskie apstākļi, bez emocionālas motivācijas mūsu tauta nebūtu cīnījusies pret Bermontu un nebūtu gājusi uz barikādēm. To nedarītu tauta, kam nav savas grāmatniecības, savas literatūras, savas kultūras.

Pieci gadi brīvā valstī un brīvā tirgū ir pietiekams laiks, lai būtu nobriedusi šodienas saruna. Mums ir pieredze. Mēs esam izbaudījuši pašregulējošo tirgus stihiju un varam sākt novērtēt tās pozitīvās un negatīvās sekas. Kaut arī ieilgušais apjukuma laiks nesis daudz zudējumu, tas bijis vajadzīgs gluži kā pieci studiju gadi augstskolā. Es ceru, ka šī konference būs auglīgāka nekā visai nveiksmīgie dialogi starp varu un rakstniekiem neatkarības sākumā, kad blakus citam varējām vērot visai interesantu sociālpsiholoģisku fenomenu – jauno politisko un ekonomisko autoritāšu “maigu” izrēķināšanos ar veco morālo autoritāti. Rakstniecība kopumā ar savu milzīgo ietekmi uz sabiedrisko domu tāda nenoliedzami bija. Pa šiem gadiem latviešu rakstniecība ir nogājusi sūru pazemības ceļu, un, šķiet, politiķu acīs vairs nav varas konkurents. Tas dialogu varētu atvieglot.

Literatūra kā alternatīvs sabiedrības saziņas līdzeklis jeb neoficiāls masu medijs padomju laikā ir zaudējusi savu nozīmi, un šo lomu pārņēmusi žurnālistika. Tas būtu tikai normāli, ja vien šodienas masu mediji būtu pārņēmuši arī rakstniecības kādreizējās apgaismības funkcijas, apelāciju pie sabiedrības labākajām jūtām — garīguma, cilvēcības, patiesīguma, nācijas konsolidācijas funkcijas, humanitāro vērtību sargātājfunkcijas. Tas nav noticis. Kas tad ir noticis? Stājies spēkā jauns totalitārisms, un tas ir tirgus totalitārisms.

Šogad, laizdama klajā R.Blaumaņa Kopotos rakstus, bankrotu cietusi izdevniecība “Cīrulis”. Tā bankrotējusi, nevis izdodama kādu mazpazīstamu dzejnieku grāmatas, nevis kādus “sarežģītus” un “pārmodernus” romānus, nevis kādai šaurai elitei adresētas literāras “garšvielas”, bet gan R.Blaumaņa darbus – “Skroderdienas Silmačos”, “Indrānus”, “Pazudušo dēlu”, “Nāves ēnā”, “Ugunī” un daudzus citus darbus, kas ir mūsu nacionālās literatūras lepnums. Un — bankrots. Kas tad īsti te bankrotē — izdevniecība, Blaumanis ar saviem vārdiem “Mans zelts ir mana tauta” vai pats “zelts”, proti, lasošā latviešu publika? Citiem vārdiem — kuru no trīs vaļiem, uz kuriem balstās mūsu grāmatniecība — Rakstnieks, Izdevējs, Lasītājs — ķērusi šī laika triektā nāvējošā harpūna? Vēl citiem vārdiem — kurš no posmiem vainojams šai, manuprāt, kliedzošajā faktā — neapsviedīgais izdevējs, nekam nederīgā literatūra vai... (izvairos no apzīmējuma) lasītājs, resp., nelasītājs. Ja runa nebūtu par Blaumani, tad visticamāk, ka atbilde skanētu: nekam nederīgā literatūra! Visskaļāk to sauktu valsts augstākā ierēdniecība, kas ir tieši atbildīga par valsts kultūrpolitiku un kam šāds pieņēmums — vainīga nekam nederīgā literatūra! – visus sirdsapziņas pārmetumus aizmēztu kā ar slotu. Bet runa tomēr ir par Blaumani. Tirgus pragmatiķu viedoklis ir dzelžains — prece, ko nepērk, ir slikta prece. Un Blaumanis, redziet, ir tāda pati prece kā suņu barība, tualetes papīrs, pamperi vai caurejas zāles. (Starp citu, vai esat ievērojuši, cik lielas rūpes pēdējā laikā masu mediji izrāda tām funkcijām, kas saistās ar tautas valodā dēvēto “otro galu”?) Nezinu — nevīžība, slinkums vai bērnišķība izpaužas šajā totālā tirgus likumu attiecināšanā uz oriģinālliteratūru. Rodas iespaids, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kas funkcionē tirgus apstākļos, it ka visapkārt nebūtu daudzu citu lielāku un mazāku valstu pieredzes savu nacionālo rakstniecību aizsardzībā. Pat tik lielai valstij kā Apvienotā Karaliste ir sīki izstrādāti, valsts akceptēti dokumenti par nacionālās rakstniecības stratēģiju ar atsevišķu nodaļu “Stratēģija masu informācijas līdzekļos”. No Latvijas medijiem literatūra ir praktiski izspiesta. Pamazām tiek radīts priekšstats, ka latviešu rakstniecības vispār nav, bet, ka arī kādā kaktā tā vēl čurn, tas nevar attiekties uz visu Latvijas sabiedrību, kā, teiksim, kārtējā dzelzceļa avārija Indijā vai caurules plīsums Dzelzavas ielā 8. Panākt, lai Latvijas nacionālā televīzija atspoguļotu kādu nozīmīgu literāru sarīkojumu vai klasiķa jubileju, nemaz nerunājot par nopietnām diskusijām par literatūru, ir gandrīz neiespējami. Vērtību hierarhijai masu medijos varētu veltīt daudz rūgtu vārdu, bet viens ir skaidrs — grāmata, radoša personība un to pārstāvētās vērtības šai hierarhijā ir viszemāk. Ņemot vērā, ka apmaksātu reklāmu latviešu grāmatu izdevējs atļauties nevar, tādas arī nav. Toties lubenes bez sirdsapziņas pārmetumiem reklamē grāmatu biznesa “Public Relations” meitenes un zēni. Sabiedrība tiek pilnīgi dezinformēta un pakļauta nez kāpēc ar tādu kā ļaunu prieku uztieptam viedoklim, ka latviešu literatūrā “nekā nav”. Šo viedokli apgāzt es šobrīd neturu par savu mērķi, tas arī būtu iespējams vienīgi ilgstošā, normālā literārās aprites procesā — lasīšanā, polemikās, diskusijās, vismaz izsmeļošā informācijā. Es varu vienīgi iebrēkties — kā tad nav! Bet Belševica, Bels, Indrāne, Ezera, Birze, Bērziņš, Čaklais, Ikstena, Einfelds, Ziedonis, Rozītis, Vanaga, Vēveris, Aizpuriete, Asare, Brūveris, Skujenieks, un vēl un vēl, un vēl! Bet Tirgus — šī mitoloģizētā substance — teic: “Domājiet par mani! Ne mirkli neaizmirstiet, ka jūsu darbs ir tāda pat prece kā pārējās. Rakstiet tā, lai jūsu grāmatas pērk!” Nē, rakstniekam nav jādomā par tirgu. Rakstniekam nav jāraksta tirgus diktāti, bet tikai un vienīgi brīvie sacerējumi, jāraksta savās talanta robežās, tās nepārtraukti paplašinot. Un grāmata nudien nav tas pats, kas veļaspulveris vai zeķubikses.

Daudz vairāk par tirgu ir jādomā izdevējam. Un tas arī domā. No milzīgā izdevniecību skaita, kas registrēts Latvijā, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas tās izdevniecības, kas konsekventi izdod oriģinālliteratūru. 98 procentos no 100 tā nes zaudējumus. Visas man zināmās oriģinālliteratūras izdevniecības ir uz bankrota sliekšņa. Tās turas vienīgi uz ideālisma. Ja netiks mainīta valsts politika izdevējdarbībā attiecībā uz oriģinālliteratūru, tās izdošana apsīks vistuvākajā laikā.

Protams, situācija būtu pavisam cita, ja grāmata varētu maksāt to, ko tā maksā. Grāmatu cenas Latvijā sasniedz tikai 1/3 daļu no vidējām grāmatu cenām pasaulē (tai pat laikā papīra cena un tipogrāfiju pakalpojumi atbilst pasaules cenu līmenim). Starpība visbiežāk tiek kompensēta tieši uz autora — rakstnieka rēķina, padarot viņa darba samaksu (honorārus) smieklīgi mazu. Tas noved pie tā, ka Latvijā profesionāla rakstnieka statuss praktiski nav iespējams. Lasītāja pirktspēja ir ārkārtēji zema. Šodien latvieši, iedzīti gan fiziskā, gan garīgā nabadzībā, savu literatūru uzturēt nespēj. Vismaz ne individuālā kārtā. Caur valsts budžeta līdzsvarojumu viņi to varētu, bet budžets, kā zināms, ir valsts politikas sfēra. Tā ir sfēra, pie kuras šodien apelējam. Un izrādās — nav nekādu problēmu atrast naudu grāmatai, ja vien tā ir deputāta grāmata. Līdz šim rakstnieku neapmierinātību par grāmatniecības stāvokli Latvijā ir mēģināts skaidrot ar nostalģiju pēc zaudētā sociālā statusa padomju laikos, pēc milzīgajām grāmatu tirāžām, sabiedriskā prestiža un popularitātes. Gribu teikt: tas nav godīgi. Latviešu rakstniecības problēmas nav tikai rakstnieku problēmas. Tās ir mūsu nācijas, mūsu valsts problēmas. Ar gandarījumu redzu, ka šodien zālē ir dažādu nozaru speciālisti, kas nāks ar konstruktīviem, lietišķiem priekšlikumiem stāvokļa uzlabošanai.

Uz šo brīdi Grāmatizdevēju asociācijas ekspertu slēdziens ir īss: oriģinālliteratūrai pie līdzšinējās situācijas nav pastāvēšanas izredžu. Diezin vai kāds no klātesošajiem vēlēsies ar to samierināties. Tādēļ konferences uzdevums ir izveidot nacionālās grāmatniecības padomi, kuras uzdevums savukārt būs visu priekšlikumu un ieteikumu apkopošana, lai izveidotu latviešu grāmatniecības, it īpaši oriģinālliteratūras, aizsardzības koncepciju un panāktu tās mehānisma reālu darbību.

Nobeidzot es gribētu atgādināt grāmatniecības situāciju Latvijā pirms 10—15 gadiem, zinot, ka cilvēku atmiņai piemīt viens būtisks trūkums, proti — tā ir īsa. Tātad:

1. Totāla valsts kontrole. Visu izdevniecību plānu saskaņošana ne vien ar padomju Latvijas vietvalžu institūcijām, bet arī “Maskavu”.

2. Cenzūra. Tā ir daudzpakāpju — iztapīgi redaktori — Galvenā literatūras pārvalde, partijas CK ideologi, VDK, pašcenzūra.

3. Specfondi. Aizliegtā literatūra, aizliegtie autori. Nozīmīga latviešu grāmatniecības dala aiz deviņām atslēgām. Vēl astoņdesmito gadu vidū tiek vajāti un represēti cilvēki par aizliegtu grāmatu — Mauriņas, Virzas, Grīna, Orvela, Solžeņicina u.c. — lasīšanu un izplatīšanu. Tiek notiesāti G.Freimanis un G.Astra. (Tas notiek tikai pirms 10 gadiem, es nepieminu agrāku laiku upurus — K.Skujenieku, franču grupu u.c.). Vārda brīvība — šis šodien tik pašsaprotamais jēdziens skan kā rūgts izsmiekls. Rakstnieku savienība kā organizācija un rakstnieki kā indivīdi atrodas zem nepārtraukta ideoloģiska un psiholoģiska spiediena. To realizē gan atklāti (CK ideoloģiskais spiediens — vadoši norādījumi sapulcēs, konferencēs, avīžrakstos), gan slēpti (VDK visuredzošā acs, visudzirdošā auss — mājas aresti, kratīšanas, ziņotāju vervēšana utt.).

Aizmirst to visu uz šodienas problēmu fona mēs nedrīkstam.

Tirgus ir labāks par cietumu. Tirgus nav mitoloģisks pūķis, kuram obligāti jāupurē skaistākās jaunavas, pārdabiska stihija, pār kuru cilvēkam nebūtu varas. Vēlreiz gribu citēt Reina Veidemana rakstu: “... lai saglabātos kā suga, ir jāspēj piemēroties mežonīgajiem apstākļiem, taču tas mūs kā cilvēkus neatbrīvo no pienākuma piemērot arī apstākļus cilvēcisku vērtību mērauklām.”

Valdis Rūmnieks, rakstnieks:

Grāmatas ceļš pie lasītāja

Kas tad ir rakstnieks? Donors, sēklas kaisītājs, labākā gadījumā dzemdību trešais izpalīgs? Un viņa bērns — grāmata — klīst pa pasauli, Dievs vien zina, kādos ceļos?

Divi viedokļi, kurus ietekmē šodienas situācija grāmatniecībā. Pirmais. Mans darbs ir uzrakstīt, tur manas dzemdību mokas un prieks, citu – izdevēju, pārdevēju, bibliotekāru, skolotāju, sponsoru pienākums aizvadīt grāmatu līdz katram lasītājam. Un otrs viedoklis. Grāmata ir piedzimis bērns, par cilvēku tā taps, kad pēdējais eksemplārs būs nonācis pie lasītāja; man, kurš radījis savu pirmdzimto, nav tiesību to atstāt citu cilvēku likteņa varā, kaut arī viņus vadītu vislabākie nodomi. Tie, protms, ir apzināti izkāpināti viedokļi, taču izkāpināta ir arī mūsu ekonomiskā situācija. Mūsu saruna par oriģinālliteratūras ceļiem un strupceļiem būtu gluži citādāka, ja kāds burvis pēkšņi likvidētu pēdējo padomju palieku — mūsu grāmatu pircēju zemās algas un pielīdzinātu tās tik ļoti ilgotās Eiropas līmenim, bet mēs arī zinām, ka tā nenotiks. Situācija ir konkrēta. Rakstnieks grib izdot savu grāmatu, izdevējiem nav naudas, lai to izdarītu, lasītājam nav naudas, lai grāmatu nopirktu. Process ir ieguvis pretēju virzienu: lasītājs prasa samazināt grāmatas cenu, izdevējs prasa naudu autoram, lai izdotu viņa grāmatu, bet autoram nav naudas, lai nopirktu naudas drukājamo mašīnu.

Kā pārraut apburto loku? Varbūt sāksim no pēdējā posma, it īpaši tāpēc, ka oriģinālgrāmatu eksemplāri, kuri uzkrājas bāzēs, noliktavās un grāmatveikalos, ir mūsu bērni, jau dzimušie. Padomjlaika lielie grāmatu metieni ar plašu un reizēm nevērīgu roku tika kaisīti Latvijā. Tagad, kad oriģinālliteratūras vidējais metiens tikko pārsniedz četrus tūkstošus un tas krītas katru gadu, katra eksemplāra dzīvotspēja iegūst īpašu jēgu. Manuprāt, rakstniekam šajā ziņā jāiet līdz galam. Negribu teikt, ka visiem latviešu rakstniekiem jākļūst par tirgotājiem, kaut tendence tāda ir un nav nekas traģisks, ja rakstnieks neatrodas ārkārtējā starojumā aiz kontrolieru, puķu un starmešu kordona, bet tepat blakus savam pircējam un tātad nākamajam lasītājam. Padomāsim vispirms par to, kādus garīgās saskarsmes krustpunktus mūsu idejas iezīmē. Kā tas notiek? Pirms nedēļas LRS valdes sēdē izskanēja doma par Literatūras propagandas biroja atjaunošanas nepieciešamību. Kā? Iesauksies vieni. Vai tad neesam pietiekoši braukuši, runājuši, ieteikuši? Klusēs otri, kuri nav saistīti ar izdevējdarbību, kuriem gadu nasta, raksturs un neticība vairāk mudina uzturēties sava rakstāmgalda tuvumā. To labi izjūtu, itin bieži piedaloties literāros sarīkojumos Latvijas pilsētās un pagastos, skolās un bibliotēkās. Mēs taču ļoti labi zinām “tautās gājēju” nelielo skaitu. Jāatjauno rakstnieka vieta sabiedrības garīgajā dzīvē. Un ne tikai dzejnieka un bērnu rakstnieka, bet arī prozista, literatūras vērtētāja, dramaturga un publicista vieta. Mūsu izkāpinātajā sabiedrībā spēlei jānotiek ar atklātām kārtīm: rakstnieks nevar izvilkt pēdējo lasītāja latu, lai tikai viņš nopirktu jaunāko grāmatu, bet rakstniekam ar savu radošo darbu ir jāstāv krustcelēs, jo viņš nevar citādi.

Lasītājs ir depresēts ne jau tikai tāpēc, ka viņa naudas maks noguris rāda savu iztukšotību. Ja tukšība būtu absolūta, absolūtu krahu būtu cietuši arī tabakas, alkohola un košļeņu ražotāji. Bet depresija var uznākt arī tam lasītājam, kurš varonīgi paiet garām cigaretēm, alus bundžiņai un košļenei. It seviški tad, kad grāmatveikalā viņš ierauga milzīgu gubu lubeņu krāsainos vākos. Paldies Dievam, latviešu rakstnieks tādu mantu nav iemācījies producēt, bet tik un tā lubene izšķīdina, aizklāj, burtiski noslēpj oriģinālgrāmatu. Lasītājam jāsadzird rakstnieks. Un pēc iespējas — visi. Sadzirdamība šobrīd dinamiski mainās. Sen nav vairs rajonu spices vīru partijas komitejā vai izpildkomitejā, kas ar savu priekšniecisko labvēlību un finansiālo atbalstu uzkurinātu Dzejas dienu un citu sarīkojumu rīkotājus; daudzviet nav kultūras namu un vienkārši fanātiķu, kuri spēj pārkāpt pāri barjerai — vai tas ietilpst manos darba pienākumos, vai man par to maksā? Bet gribu būt arī vecmodīgs un izteikt virkni slavinošu vārdu. Bibliotekāriem, mūsu grāmatu uzkrājējiem, nav kur tālāk atkāpties: viņu algas, tāpat kā grāmatu iepirkšanai atvēlētie līdzekļi ir gluži fantastiski un jūs labi saprotat, kādā virzienā ved šī fantastika, bet bibliotekāri turas kā klints. Aizvien biežāk rakstnieki izjūt brīnišķīgus garīgās kopības brīžus bibliotēkās, aizvien biežāk bibliotekāri, nevis skolotāji vai priekšnieki, ir pirmie cilvēki pagastā, ap kuriem griežas garīgā pasaule. Mūsu kultūraina būtu daudz nabagāka, ja Talsos nestrādātu Ilze Jaunbērziņa un Vija Nagle, Rojā — Inta Celmiņa, Liepājā — Ilga Erba, Bauskā — Baiba Tormane, Kuldīgā — Elita Berga, Alūksnē — Dzidra Bauere, Cēsīs — Inese Majore, Smiltenē — Ilze Nātre, Valmierā — Ilze Karsa un Daiga Rokpelne, Pilsrundālē — Inta Poča, Valkā — Elga Zelča, Aizkrauklē — Rasma Geikina, Limbažos — Gunta Beķere. Tā, protams, ir tikai maza daļiņa no tiem kultūras spēka avotiem, kas neļauj izšķīst oriģinālgrāmatai komiksu un lubeņu jūrā. Ar bibliotēkām saistu oriģinālgrāmatas izdzīvošanas cerības. Neviens Eiropas fonds nepaaugstinās Latvijas iedzīvotāju algas, un nepārmetīsim cilvēkiem, ja algu paaugstināšanas gadījumā viņi metīsies nevis uz grāmatveikaliem, bet normāli paēdīs, sūtīs bērnus uz skolu un varbūt pat dzīvokļus izremontēs. Bet, ja oriģinālgrāmata pilnībā atradīs ceļu uz bibliotēku, ieguvējs būs lasītājs, kuram nav naudas, izdevējs, kurš nolād sevi, ka izdevis nerentablu oriģinālgrāmatu un, protams, rakstnieks. Kāpēc tad oriģinālgrāmatas nenonāk visas bibliotēkās, ja tur strādā tik labi cilvēki? Gluži vienkārši – nav naudas. Un nauda mīl konkrētību. Izeja nav meklējama vispārējā bibliotēku darba veicināšanā, atbalstīšanā utt. Jāķeras beidzot pie konkrētā projekta, kurš daudzkārt izteikts, bet priekšnieku mainīšanās ātrums it kā automātiski liedz iespēju iesākto sagremot un tālākvirzīt. Minēšu labi zināmo Ziemeļvalstu piemēru. Valsts veicināts noteikts oriģinālliteratūras daudzums tiek nopirkts un izplatīts bibliotēkās. Norvēģijā 1990.gadā, piemēram, 1000 katras pieaugušo, 1500 bērnu grāmatu eksemplāru saņēma bibliotēkas. Un ja nu līdzīga sistēma būtu Latvijā? Tie nebūt nav daudzmiljonu skaitļi. Pērn oriģinālliteratūras pirmizdevumu skaits bija 130. Ja valsts subsidētu šos 130 pirmizdevumus kaut vai ar 500 eksemplāru iepirkumu bibliotēkām, tad, ņemot vērā pašreizējās cenas, tie ir ap Ls 150 000, varbūt dārgāks šis iepirkums būtu attiecībā uz bērnu literatūru, bet katrā ziņā šie skaitļi nav tādi, lai biedētu politiķus par miljonīgām pretenzijām. Un runa taču nav par ārišķībām, apšaubāmu biznesu vai aplamām investīcijām, bet mūsu kultūras pamatu pamatu — latviešu grāmatu. Un šādu iepirkumu nevajadzētu padarīt atkarīgu no viena vai otra priekšnieka labvēlības. Ir nepieciešams īss, faktiski vienā teikumā izsakāms Latvijas Republikas likums “Par latviešu oriģinālgrāmatu valsts iepirkumu bibliotēkām”. Ļoti ceru, ka šodien izveidosim grāmatniecības padomi un tā palīdzēs virzīt tālāk gan šo, gan citas šīsdienas konferences idejas.

Oriģinālgrāmatu dzīvotspēja nav tikai rakstnieku, izdevēju vai bibliotekāru jautājums. Tas ir jautājums par mūsu nācijas izdzīvošanu un tālāku attīstību. Uzdrošinos apgalvot, ka rakstnieki ir gatavi uz spēku maksimālu sasprindzinājumu, cerot, ka tādā pašā sapratnē strādās arī izdevēji, grāmattirgotāji un tie likumdevēji un izpildvaras pārstāvji, kuriem rūp oriģinālgrāmata, — latviešu cilvēka dzīvotspējas nodrošinātāja. Kā ūdens, maize un gaiss.

Knuts Skujenieks, dzejnieks:

Apgaismības darbā — ar grāmatu rokā

Manuprāt, šobrīd ir runājams ne tik daudz par oriģinālliteratūras attīstību, cik par literatūras nonākšanu pie lasītāja. Literārais process neapstāsies arī visnelabvēlīgākajā ekonomiskajā situācijā: tikai tad tā būs par rakstāmgalda vai rokrakstu literatūru, kurai ar vispārējo kultūras apriti tikpat kā nebūs nekāda sakara.

Nacionālās literatūras nozīmīgums sabiedrības dzīvē ir aksioma. No tās izriet nepieciešamība šo literatūru saglabāt pastāvīgā klātbūtnē, kā arī stimulēt tās pieaugumu.

Ņemot vērā tos integrācijas procesus, kuros Latvija iesaistās, latviski rakstītais vārds kļūst par arvien nozīmīgāku politisku, tātad arī valstisku, problēmu. Daudzkārt minētā identitāte, tās uzturēšana un attīstīšana vispirmā kārtā ir saistīta ar valodu, tātad arī ar literatūru. Tirgus ekonomikas apstākļos mēs nevaram grāmatu uzskatīt tikai par preci.

It īpaši tas būtu sakāms par nekomerciālo literatūru. Šajā kategorijā latviešu oriģinālliteratūrā mēs varam ieskaitīt praktiski visu no tās pirmsākumiem līdz tikko tapušam darbam. Stihiskā tirgū bez pienācīgas reklāmas un kvalificēta tirdzniecības darba tā nespēj konkurēt ar atklātu subkultūras produkciju. Atsaukšanās uz pieprasījumu kā uz vienīgo argumentu, ja pieprasījums netiek mērķtiecīgi veidots, nozīmē sabiedrības notrulināšanu. Palūkojot grāmatu topus, to samērā skaidri var redzēt.

Tātad literatūra prasās būt aizsargājama. Demokrātijas un decentralizācijas apstākļos to nevar un arī nevajag panākt administrējot. Nepieciešams ekonomiskās aizsardzības mehānisms, kas dotu iespēju grāmatu izdot, neizputinot izdevēju, un iespēju grāmatu iegādāties, neizputinot pircēju. Kā to panākt, manuprāt, labāk izspriedīs attiecīgo nozaru speciālisti. Es vēlējos tikai lieku reizi saasināt šo mūsu garīgajai dzīvei vitālo jautājumu.

Pieminēšu trīs literatūras atzarus, kuriem vajadzīga īpaša gādība. Varbūt, ka ar to es nesamērīgi paplašinu konferences tēmu, bet visi šie trīs atzari ir savstarpēji saistīti. Un kāpēc gan šeit aizķertais temats nevarētu noderēt par izejas punktu nākamajām konferencēm? Pirmais un galvenais atzars neapšaubāmi ir latviešu oriģinālliteratūra. Taču tas ir tik plašs lauks, ka tajā ir grūti ievilkt kādas vadlīnijas. Jo ne jau nu absolūti viss, kas pretendē uz izdošanu, kaut arī latviski rakstīts, būtu aizsardzības cienīgs un arī ne visam tā būtu nepieciešama. Šeit tomēr būtu vajadzīgas mērauklas.

Protams, pirmā vietā ir vērtīgas un perspektīvas, arī eksperimentālas literatūras pirmizdevumi, bet tā ir tikai viena medaļas puse, stimulējošā. Vienlaikus mums nāktos saglabāt pastāvīgu mūsu zelta fonda klātbūtni, lai arī klasika būtu pieejama katrā vietā un katrā laikā.

Runājot par latviešu literatūru, mēs nevaram aizmirst arī tulkojumus, jo tie ar oriģinālliteratūru ir nesaraujami saistīti. Tulkotās literatūras loma mūsu pašu dzimtās literatūras attīstībā nav nekad tā īsti novērtēta. Lingvistiskie pētījumi pierāda, ka, piemēram, atdzeja attīsta latviešu dzejas poētiku, stilistiku un valodu aktīvāk un daudzpusīgāk nekā pati oriģināldzeja. Atdzeja latviešu augsnē reāli veido jaunas tradīcijas un paplašina jau esošās. Mazākā mērā, bet to pašu var sacīt arī par prozas tulkojumiem. Spriežot kaut vai pēc jau pieminētajiem topiem, laba un kvalitatīvi tulkotā literatūra ir gandrīz iznīdēta no ļaužu apziņas. Maz izdota un vēl jo mazāk propagandēta, tā pasīvi slīkst bojeviku, trilleru, dāmu romānu un seksa rokasgrāmatu plūdos. Neaizmirsīsim arī to, ka latviešu oriģinālliteratūras rašanos mēs tradicionāli saistām ar aktīvu tulkošanas darbu. Šodien šī kopsakarība nav mazinājusies un nemazināsies arī nākotnē. Ja tiek veidota literatūras izdošanas un izplatīšanas stratēģija, tad šo atzaru nedrīkstētu atstāt bez atbalsta, kaut arī šeit būtu vajadzīgas vēl stingrākas mērauklas nekā oriģinālliteratūrai.

Vēl es gribētu minēt kādu literatūras atzaru, kas mūsu grāmatniecībā šobrīd gandrīz nemaz nav pārstāvēts. Tie ir latviešu literatūras tulkojumi citvalodās. Šim atzaram ir it kā vismazākais sakars ar mūsu šīsdienas tēmu, taču šāds sakars pastāv. Pietiek pārlūkot latviešu literatūras bibliogrāfiju svešvalodās, lai ieraudzītu nožēlojamu ainu. Atskaitot dažu latviešu literatūras fanu pūliņus, kuri tomēr nespēj uzturēt kvalificētu interesi, mūsu rakstniecības devums cittautiešiem praktiski ir neaprakstīta lapa. Ja, piemēram, igauņi atrod iespēju pieticīgi, bet mērķtiecīgi prezentēt sevi franciski, holandiski, itāliski, par angļu, krievu un vācu valodām nemaz nerunājot, tad latviešiem atliek stāvēt maliņā un kaunīgi turēt muti. Atceros, ka vēl padomju laikā igauņu izdevniecības publicēja savus autorus angliski, vāciski, somiski. Vērā ņemamas bija esperanto publikācijas Igaunijā. Šajā pat sakarā atceros, ka Latvijā jau sagatavotu Čaka esperanto izlasi uzskatīja par nevajadzīgu un tā nogrima aizmirstībā. Mēs gremžamies, ka mūs maz pazīst un neievēro, bet neko šajā sakarā nedarām. Vārdu sakot, esam tas suns, kurš pats nevīžo celt savu asti. Līdz ar to mēs citzemju lasītājiem (un savējiem arī) nostiprinām pārliecību par latviešu literatūras nenozīmīgumu un mazvērtību.

Kaut arī lielākā daļa tulkotās latviešu literatūras iznāk un iznāks ārzemēs, taču bez mūsu grāmatnieku līdzdarbības šajā darbā neiztikt. Savulaik konsultāciju vai citāda veida palīdzību savu iespēju robežās sniedza Rakstnieku savienība. Tagad vairs šādu iespēju nav un nebūs. Vēl es gribētu piebilst, ka šeit, Latvijā, ir izveidojies zināms tulkotāju potenciāls, kas būtībā netiek izmantots. Iemesls — nav pasūtījuma. Un nav arī, kam šādu pasūtījumu apmaksāt.

Ja arī visi šie manis minētie atzari konferencei šķiet pārāk kupli, tad tomēr dibināmās Nacionālās grāmatniecības padomes stratēģijā tie būtu uzņemami obligāti.

Parasti aktīvu nacionālās kultūras aizsardzību un propagandu saista ar sociāli orientētu politisko režīmu valstī. Tiesa, mūsu ziemeļzemju kaimiņos lielākoties tas tā arī ir. Taču arī citas valstis, piemēram, Francija tērē prāvus līdzekļus kultūras, tātad nacionālā prestiža uzturēšanai. Tādai nelielai valstij kā Latvija, kura turklāt atrodas ne visai labvēlīgā starptautiskā situācijā, šis prestiža jautājums allaž būs aktuāls, neraugoties uz to, kāda partija vai koalīcija veido politiku. Tas būtu skats uz ārpusi. Savukārt, raugoties uz iekšpusi, mēs redzam, kā ir noslīdējusi sabiedrības un skolas interese par reālām mūsu kultūras vērtībām. Bez izglītības līmeņa celšanas nepieciešams arī vārda tiešā nozīmē apgaismības darbs. Taču to var darīt tikai ar grāmatu rokā. Ar grāmatu, kura cenas ziņā spēj izkonkurēt tās raibās sēnalas, kas ne tikai piepilda grāmatnīcas, bet iespiežas arī pieticīgajos bibliotēku plauktos.

Grāmatniecības padomei līdz ar savas stratēģijas veidošanu ir nopietni jādomā par savu juridisko statusu un iespējamām pilnvarām. Ja tā būs kārtējā lūdzēju organizācija, kuras ieteikumus var mierīgi izkvēpināt skurstenī, kā tas parasti notiek, tad izredzes uz labākiem laikiem ir visai mazas.

Kādā veidā varētu izpausties valsts rūpe par nacionālo grāmatniecību — tieši vai pastarpināti — par to varētu un vajadzētu diskutēt. Diskutēt līdz pat reālam rezultātam. Tas, ka tik aktīvi šīs konferences organizēšanā iesaistījusies Kultūras ministrija, ir cerīgs moments. Mēģināsim kopīgiem spēkiem neļaut šai cerībai novīst. Kompetenta padoma balstīta valstiska griba — tas šobrīd ir nepieciešams, lai mēs staignājā uztaustītu cietu taku. Un lai mums izdotos to atrast!