Pēc notikuma

Latvijā — vienā no vienpadsmit pēcsociālisma valstīm

Valsts statistikas komitejā notika neordināra preses konference. Tā bija veltīta aizvadītā gada nogalē ar Eiropas Savienības statistikas biroja (Eurostat) metodoloģisko un Eiropas Savienības finansiālo atbalstu (Latvijai, cita starpā, tika atvēlēti 50 000 ekiju) izdarītajam uzņēmumu darbības apsekojumam. Tas vienlaikus notika vienpadsmit Viduseiropas un Baltijas valstīs, lai varētu izpētīt uzņēmumu veidošanos un attīstību pārejas ekonomikas apstākļos. Latvijā pētījumā tika iekļauti laikposmā no 1991. līdz 1994. gadam reģistrētie uzņēmumi, aptuveni katrs desmitais no tiem kas savulaik fiksēti Uzņēmumu reģistrā. Precīzāk —5487. Saskaņā ar Eurostat metodiku ārpus pētījuma palikušas zemnieku saimniecības un uzņēmumi, kuru darbības galvenā sfēra ir lauksaimniecība.

Kā preses konferencē izteicās Valsts statistikas komitejas Uzņēmumu un organizāciju reģistra daļas vadītāja Daina Dimitre, jau oktobra beigās Eiropas Savienības statistikas biroja mītnē Briselē vairāku simtu žurnālistu klātbūtnē sniegts pirmais pārskats par šo unikālo pētījumu. Tas ļauj secināt, ka tas, ko mēs cits par citu zinām, ļauj tikai ieskicēt dažas tendences un prognozēt turpmākās darbības risinājumus.

Pēc Eurostat apkopotajiem datiem Viduseiropas un Baltijas valstīs šobrīd aktīvi darbojas aptuveni trīsarpus miljoni uzņēmumu. Salīdzinājumā ar pārējām apsekojumā iesaistītajām valstīm Latvijā ir vismazākais aktīvo uzņēmumu skaits, aptuveni 40 procenti no reģistrētajiem uzņēmumiem. Kā izteicās D. Dimitre, kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad sākās uzņēmumu reģistrācija, notikušas būtiskas pārmaiņas ne vien to darbību raksturā, bet arī fiziskajā (mantiskajā) izpausmē. VSK darbinieki konstatējuši, ka daļa uzņēmumu kopš reģistrācijas vispār nav uzsākuši darbību (galvenokārt finansiālu problēmu dēļ), tātad uzskatāmi par “mirušiem” kaut gan (tas juridiski nav nokārtots), daļa cer uz labākiem laikiem un uzskatāmi par “snaudošiem”.Citiem vārdiem uzņēmumu jēdziens ir ļoti plašs, arī domājot par aktīvajiem uzņēmumiem. Preses konferencē tika minēti šādi iespaidīgi skaitļi. Vienpadsmit Eiropas “jaunattīstības” ( D. Dimitre gan teica “tranzītvalstīs”) zemēs ir 3362 uzņēmumi, tātad vidēji pāri par trīssimt. Polijā tādu ir pāri par tūkstoti, Čehijā vairāk par 700, Lietuvā — 57 tūkstoši, Igaunijā vairāk nekā 30 tūkstoši, bet Latvijā nepilni 26 tūkstoši (25,7).

Turklāt Latvijā ir arī minimāls aktīvo uzņēmumu skaits, rēķinot uz tūkstoš iedzīvotājiem tikai 10,1 salīdzinājumā ar Lietuvu (15,4), Igauniju (20,3), Poliju (27,4) vai Čehiju (68,4).Tā sakot, viela pārdomām, kaut gan, spriežot pēc citiem datiem, uzņēmēju vidējais vecums Latvijā, tāpat kā visās citās valstīs, vidēji ir zem 40 gadiem (vecāki par 60 gadiem esot tikai trīs procenti uzņēmēju).

Zīmīga ir uzņēmumu ģeogrāfija. Kā vēstī VSK dati, no kopīgā aktīvo uzņēmumu skaita Latvijas pilsētās darbojas aptuveni ceturtā daļa, bet laukos — piektdaļa uzņēmumu.

Vēl kāda līdz šim mazāk populāra sadaļa — aktīvo individuālo uzņēmumu īpatsvars visu aktīvo uzņēmumu kopskaitā. Palūk: Čehija —89,9 procenti, Slovakija — 87,3 procenti, Bulgārija — 84,2 procenti, Albānija — 82,3 procenti, Polija — 82,2 procenti, Lietuva — 70,4 procenti, Ungārija — 66,4 procenti, paldies Dievam ne gluži pastarīte Latvija — 24,4 procenti, jo aiz mums vēl paliek Igaunija ar 22,6 procentiem. Atliek tikai piebilst, ka vidēji vienpadsmit valstīs šis skaitlis ir 74,6 procenti.

Konstatēts, ka Latvijā, tāpat arī Igaunijā visaktīvākie ir vidējie uzņēmumi, kuros nav vairāk par piecdesmit darbiniekiem. Interesanti, ka Lietuvā un arī Slovēnijā gandrīz pusei uzņēmumu neesot algotu darbinieku, jo tos (galvenokārt tirdzniecībā un pakalpojumu sfērā) apkalpo ģimenes vai tuvu radu “klans”.

Vispopulārākais uzņēmējdarbības paveids — mazumtirdzniecība. D. Dimitre norādīja, ka uzņēmumu demogrāfijas (ir arī tāds jēdziens — M.G.) ziņā. Šai sfērai ir sava pievilcība: ir ģimenes, kas tieši te jūt savu aicinājumu, tādu mums ir gandrīz 20 procenti, tātad piektā daļa, jo te visvairāk izpaužas “saviskuma” jēdziens, patlaban te rādās vislielākās iespējas visdrīzākajā laikā uzkrāt sākuma kapitālu, kas nepieciešams turpmākajai darbībai. Bet tajā pašā laikā nevar neredzēt, ka tieši te ir vissīvākā konkurence. Salīdzinājumam: mazumtirdzniecība Latvijā (procentos) — 50,5, transports un tā pakalpojumi — 22,3, citi pakalpojumi — 17,3, rūpniecība —13,4, celtniecība — 8,2... Gandrīz tāpat arī Lietuvā (50,9 procenti), jūtami mazāk Igaunijā (41,4), aptuveni tāpat Polijā (42,3).

Deviņas desmitdaļas uzņēmumu vadītāju atzīst, ka patlaban galvenais turpmākās attīstības kavēklis ir līdzekļu trūkums, grūtības saņemt kredītus. Visai zīmīgs akcents: tikai puse Latvijas uzņēmumu aizvadītā gada laikā spējuši izdarīt kapitālieguldījumus savu uzņēmumu attīstībā.

Daina Dimitre preses konferences nobeigumā atzina, ka patlaban apkopota šī pētījuma pirmā, visērtāk saskatāmā daļa. Jau pēc pāris mēnešiem kļūs zināmas arī detaļas. Kā rādās, statistiķi savu būs izdarījuši. Tagad kārta ekonomistiem. Secinājumiem — kas darāms, lai Latvija vienpadsmit valstu saimē nebūtu bārenīte?

Mintauts Ģeibaks,

“LV” īpašu uzdevumu redaktors