No ministra redzespunkta

Valstij vajadzīga dinamika

Roberts Dilba, zemkopības ministrs,— “Latvijas Vēstnesim”

Vakar, 5. decembrī, Saeima trešajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos””. Runas par zemes pārdošanu ārvalstniekiem, dažādi “par” un “pret” laiku pa laikam uzvirmoja gan preses slejās, gan amatpersonu sarunās risinājās jau vairāku gadu garumā. Tagad šīm debatēm pielikts punkts, jo likums Saeimā ir pieņemts. Tādēļ uz sarunu “Latvijas Vēstnesis” aicināja zemkopības ministru Robertu Dilbu.

— Vai likums stāsies spēkā parastajā kārtībā?

— Jā. Nekādu īpašu ierobežojumu vai termiņu nav. Pēc tam, kad Valsts prezidents Guntis Ulmanis to apstiprinās ar savu parakstu, likums tiks publicēts oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un tas stāsies spēkā.

— Tātad — būs brīvais zemes tirgus. Kā tas izpaudīsies?

— Galvenais manā uztverē ir tas, ka šis likums beidzot ieviesīs skaidrību un būs noteikts, kam ir tiesības pirkt zemi. Beigsies tās ačgārnības, kas norisinājās līdz šim, kad zemi dažādos veidos formēja neoficiāli — it kā mantiniekiem, it kā uz nomas līguma pamata un tamlīdzīgi. Līdz ar to arī citu valstu uzņēmēji, kuri sākuši šeit veidot savu biznesu, kas sekmīgi darbojas lauksaimniecībā un vēlas paplašināt uzņēmumus, varēs likumīgi nokārtot juridiskās attiecības par zemes iegādi. Protams, pirkt un pārdot varēs tikai to zemi, kas reģistrēta zemesgrāmatā.

— Visu laiku no sabiedrības puses un arī no dažu partiju puses, piemēram, “Tēvzemei un Brīvībai”, ir bijusi pretestība, negatīva nostāja pret zemes pārdošanu ārvalstniekiem.

— Jā, “Tēvzemei un Brīvībai” stingri pretojas zemes pārdošanai nepilsoņiem, tā ir deklarēts arī šīs partijas programmā. Katra partija, katra frakcija un katrs cilvēks nedaudz savādāk uztver jēdzienu “brīvais zemes tirgus”. Tam tā arī jābūt. Ja nu tomēr mēs esam nolēmuši, ka valstī būs zemes tirgus, tad mums arī skaidri jādefinē nosacījumi, kas drīkst zemi iegādāties īpašumā. Pats galvenais ir nepieļaut iespēju kaut kādā veidā mānīties. Ja mēs ļaujam ārzemniekiem šeit veidot savus uzņēmumus, attīstīt ražošanu, tad mēs nedrīkstam aizliegt būtiska šī procesa elementa — zemes iegādāšanos. Agri vai vēlu sāksies vai nu mēģināšana apiet likumus un tomēr iegūt izmantojamo zemi īpašumā, vai arī uzņēmējs vispār atmetīs ar roku domai šeit uzsākt savu darbību.

Mēs nedrīkstam nerēķināties arī ar cilvēkiem, kuri grib savu zemi pārdot. Šobrīd pastāvošais un, manuprāt, izkropļotais tirgus nenosaka mūsu zemes īsto vērtību. Tā tiek pirkta un pārdota par pusvelti. Ja zemei pacelsies vērtība, tad arī pircējs rūpīgāk sāks domāt, kā šo zemi izmantot iespējami lietderīgi: cik lielu platību varēs reāli apsaimniekot, kāda būs atdeve no lauksaimnieciskās ražošanas un kāds būs galarezultāts. Nevar noliegt, ka daudzi pilsoņi, kuri ieguvuši zemi mantojuma ceļā, gaida, kad zemei paaugstināsies cena. Viņi to grib pārdot, zinot, ka paši šo zemi nekad neapstrādās.

— Bet mēs taču nesāksim noliegt to, ka ārzemnieki ir situētāki un viņiem ir vieglāk par zemi samaksāt vairāk nekā lielākajam vairumam Latvijas iedzīvotāju. Vai nebūs tā, ka atkal mēs nespēsim pildīt tās prasības, ko tirgus situācijā noteiks ārvalstu pircēji? Kas diktēs zemes cenu?

— Tā ir izveidojies, ka mūsu cilvēkiem nav tik lielas rocības un ka viņiem potenciāli ir mazākas iespējas šo zemi nopirkt. Taču nevajag domāt, ka ārzemnieki pirks Latvijas zemi tikai pirkšanas pēc. Ja viņi pirks zemi, tad tikai tādēļ, lai kaut ko būvētu un veidotu. Tas prasa ieguldījumus, finanses. Kaut vai situācija, kas izveidojusies un par ko daudz šobrīd runā, — par “Dobele Agra”. Šī konfliktsituācija izveidojusies sakarā ar auglīgo zemi, ko vēlas iegādāties vairāki pircēji. Ar zemes tirdzniecību saistītās lietas sarosījās. “Dobele Agra” gandrīz visu zemi nomā, tikai kādi 10 procenti ir viņu īpašumā. Uzņēmumā ir izveidota bāze, tas veiksmīgi saimnieko un attīstās, un vēlas savu darbību turpināt, veidojot arī tehnikas ringu. Līdz ar to ir darbavietas mūsu cilvēkiem, ir iespēja strādāt un pelnīt, un arī palīdzēt ar tehniku apkārtējiem zemes īpašniekiem, kuriem šīs tehnikas nav. Vai tas, ka zeme tiek apstrādāta, ka tā neaizaug ar nezālēm, ir peļami? No šī ārzemju uzņēmuma darbības labumu gūst gan pats uzņēmums, gan arī apkārtējo zemju īpašnieki. Strīda cēlonis starp “Dobele Agra” un paju sabiedrību “Tērvete” bija tieši zeme. Man ir gandarījums, ka abas saimniecības šo konfliktu civilizēti atrisināja un vienojās, ka netiks pārpirkta tā zeme, kuru šobrīd apsaimnieko paju sabiedrība “Tērvete”. “Dobele Agra” vadība teica, ka viņi šeit ir nākši strādāt, nevis meklēt problēmas un saasināt jautājumus, kurus var atrisināt sarunu gaitā.

— Vai ārzemniekiem būs kādi ierobežojumi, piemēram, noteikts hektāru skaits, ja viņi gribēs zemi pirkt? Vai to varēs iegādāties pilnīgi visu valstu pilsoņi?

— Pašreiz Latvijai ar daudzām valstīm ir noslēgti savstarpēji līgumi par investīciju un ieguldījumu aizsardzību, un šo valstu pilsoņiem nav ierobežojumu zemes pirkšanai. Turpmāk, noslēdzot šādus līgumus ar valstīm, ar kurām mums vēl to nav, Saeima lems, vai šo valstu pilsoņi drīkstēs vai nedrīkstēs pirkt zemi Latvijā. Tādi ierobežojumi kā, piemēram, noteikts hektāru skaits atkal radīs vēlmi tos apiet un krāpties. Domāju, ka tas nav vajadzīgs.

— Kurām valstīm varētu būt interese pirkt zemi Latvijā?

— Es negribētu teikt, ka šī likuma pieņemšana radīs milzīgi strauju vēlēšanos pirkt zemi Latvijā. Tā nebūs. Tiem, kuri jau ir sākuši darboties, šis likums dos iespēju legalizēties. Likums radīs priekšnoteikumus ražošanas attīstīšanai un paplašināšanai. Droši vien būs cilvēki, kuri vēlēsies šeit nopirkt zemi, taču nekādā gadījumā tas nenotiks masveidā. Cilvēkiem, it īpaši ārvalstu pilsoņiem, svarīga ir ne tikai zeme, bet arī dažāda veida drošība — veselības,dzīvības un finansu, labi ceļi, attīstīta infrastruktūra.

Likums nenoliedzami būs ierosme pašu cilvēkiem aktivizēties un domāt par zemes iegādāšanos. Šobrīd mēs strādājam arī pie jautājuma, lai Latvijas pilsoņiem nākamajā gadā būtu iespēja saņemt kredītu tieši zemes iegādei.

— Vai tomēr nav tāda sajūta, ka mēs kārtējo reizi pārdodam savu zemi un ka, iespējams, mūsu bērni un bērnubērni atkal to par dārgu naudu būs spiesti atpirkt?

— Piekrītu, ka šo psiholoģisko barjeru ir grūti pārvarēt. Izjūtas nav vienkārši formulējamas. Arī man šai milzīgai barjerai pāri tikt nebija viegli.

— Domāju, ka to grūti izdarīt lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju...

— Jā... Un tomēr mēs nevaram neļaut mūsu valstij straujāk attīstīties. Redzot kopumā to situāciju, kādā mēs atrodamies, pārejot no iepriekšējās saimniekošanas sistēmas uz tirgus ekonomiku un salīdzinot Latviju ar citām valstīm, mums šis solis tomēr bija jāsper. Zemes tirgus ir viens no nosacījumiem ātrākai ekonomiskai attīstībai.

Iestāšanās Eiropas Savienībā — jā, uz to mēs ejam. Taču mēs nedrīkstam tajā iekļauties vārgi un mazattīstīti. Tas, ka mūs vērtēs, ir tikai viena puse. Mums ir jāspēj sevi pierādīt un arī sevi vajadzības gadījumā aizstāvēt. To spēsim izdarīt tikai tad, ja būs ekonomiskais pamats, uz kā balstīties.

Skatot visus šos nosacījumus kopsakarībās, mēs nedrīkstam palikt uz vietas. Ja nebūs ekonomiskās bāzes, tad vēl ilgi mūsu cilvēki mocīsies. Nedrīkst dzīvot kā mucā. Tādēļ arī izšķīrāmies par brīvo zemes tirgu.

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore