Par lauksaimniecības tirgu un cenām

Divas dienas Latvijas un Vācijas kopīgajā seminārā

Šonedēļ, 3. un 4. decembrī, Valsts agrārās ekonomikas institūtā norisinājās seminārs “Lauksaimniecības tirgus un cenu informācijas izveidošana Latvijā”. To rīkoja Agrārās ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs (LTVC) sadarbībā ar Latvijas Zemkopības ministriju, Bonnas Lauksaimniecības sektora analīzes institūtu (ASA) un Vācijas Pārtikas, lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas atbalstu.

Kooperācijas valsts ministrs Atis Slakteris, atklājot semināru, teica, ka par lauksaimniecības cenu un informācijas sistēmas (TICIS) izveidošanu Latvijā ir radusies interese,un tajā pašā laikā arī neizpratne: kā to veikt. Semināra gaitā vajadzētu rasties priekšstatam, kāda tā varētu izskatīties Latvijā. Darbs, kas iesākts agrārā sektora informācijas apkopošanai, ir ļoti vajadzīgs. Bez sistematizētas informācijas Latvija nevarēs iekļauties nedz Baltijas, nedz arī Eiropas tirgū. Tādēļ milzīgs paldies sakāms gan uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas šo darbu Latvijā sākuši, gan arī Vācijas kolēģiem, kuri neliedz palīdzību.

Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše secināja, ka cilvēki nonākuši pie slēdziena par TICIS nepieciešamību. Galaprodukts, kas iekļūst tirgū, ir pats svarīgākais ķēdes posms lauksaimniecības preču apritē. Ja nav šī tirgus, nav noieta, tad arī preces un to ražošana kļūst bezjēdzīga. Tirgū nevar iekļūt bez informācijas par tā struktūru, cenām, konjunktūru, bez prognozēm. Tādēļ arī Zemkopības ministrija ir ieinteresēta TICIS izveidošanā un tās veiksmīgā funkcionēšanā.

Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs semināru nosauca par pasākumu, kurā nekas gatavs priekšā netiks celts. Tas tiek rīkots tādēļ, lai dalībnieki kopīgi apspriestu, kāda cenu un informācijas sistēma Latvijai būtu optimālākā, lai tā spētu darboties pastāvīgi un ilglaicīgi. Latvijā šādas sistēmas nav līdz pat šim brīdim, un tas ir viens no lielākajiem kavējošajiem faktoriem produkcijas realizācijā gan zemniekiem, gan pārstrādes uzņēmumiem. TICIS ir vajadzīga visai Latvijas lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības sistēmai, tā ir ikdienas nepieciešamība — arī tādā gadījumā, ja kādam šobrīd šī sistēma šķiet pilnīgi nevajadzīga, jo līdz šim mēs esam bez tās iztikuši.

Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja (LTVC) Ingūna Gulbe, kura ir arī viena no semināra organizētājām, labprāt atbildēja uz jautājumiem:

— Kas ir Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrs un kur to meklēt?

— Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centru (LTVC) izveidoja 1995. gadā kā Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta struktūru. Tā darbības sfēra ir apkopot informāciju par lauksaimniecības produktu klasifikāciju, sertifikāciju un licencēšanu.

— Kādā veidā, izpētot dažādu Austrumu bloka valstu pieredzi, tiks veidota TICIS Latvijā?

— Pilnīgi precīzi mēs vēl to nevaram pateikt, lielāka skaidrība varētu rasties tieši semināra laikā. Mēs esam atkarīgi no finansējuma. Vācijā un Slovakijā analogas organizācijas finansē no valsts budžeta līdzekļiem. Arī Polijā valsts atbalsta informācijas sistēmas darbību. Salīdzinot dažādu valstu informācijas sistēmas, mums visatbilstošākais šķiet Čehijas AGRONET modelis, protams, pielāgojot to mūsu lauksaimnieku vajadzībām un lauksaimniecības īpatnībām.

—Kādēļ jūs TICIS izveidošanā sadarbojaties tieši ar Vācijas Centrālā tirgus un cenu informācijas biroju (ZMP) Berlīnē un Lauksaimniecības sektora analīzes institūtu (ASA) Bonnā?

— Tādēļ ka paši vācu kolēģi bija ar mieru sadarboties un iepazīstināt mūs ar savu pieredzi. Viņi no savas Pārtikas, lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrijas ir dabūjuši arī finansējumu, lai palīdzētu Latvijā veidot TICIS.

Vācijā ir pieņemts likums, kas ir tiesiskā bāze tirgus un cenu informācijas darbībai. Ja valsts vēlēsies dot savu ieguldījumu TICIS izveidošanā Latvijā, tad mēs būsim priecīgi, ja kas līdzīgs tiks pieņemts arī pie mums. Taču tas ir atkarīgs gan no šī semināra, kurā piedalās arī Saeimas deputāti, Zemkopības ministrijas vadošie darbinieki un daudzu lauksaimniecības organizāciju vadītāji, gan arī no sabiedrības attieksmes pret šo jautājumu.

— Vai jūs apkoposie informāciju arī no lauksaimnieciskajiem ražotājiem, zemnieku saimniecībām? Pagaidām ticamu datu Latvijā trūkst tieši šajā sektorā.

— Tā ir vislielākā problēma. Par to mēs vēl runāsim ar zemniekiem, lielākajiem pārstrādes uzņēmumiem un lauksaimniecības organizācijām. Mūsu mērķis ir apkopot informāciju tieši tādēļ, lai palīdzētu ražotājiem — graudkopjiem, lopkopjiem u. c., bet neapšaubāmi vajadzīga arī savstarpēja informācijas apmaiņa. Vispār jau ir dīvini, ka informāciju par sējumu platībām, par ražību, par cenām, importu un eksportu no Lietuvas un Igaunijas mēs varam iegūt ātri un bez problēmām. Taču — kur Latvijā ir pieejama šāda informācija? Praktiski nekur. Mēs bieži vien (pretēji mūsu kaimiņvalstīm) neizmantojam dažādas iespējas tieši informācijas trūkuma dēļ. Es pat gribētu teikt — mēs esam nepiemēroti brīvā tirgus apstākļiem tieši tādēļ, ka esam neinformēti, mums nav nepieciešamās tirgus izglītotības. Ja lielu firmu vadītāji var pateikt, ka uzņēmuma vairumcenas ir komercnoslēpums, tad — ko tur vēl var piebilst?

— Cik brīva pieeja šiem datiem būs masu informācijas līdzekļiem?

— Tāpat kā citiem interesentiem— šos datus varēs nopirkt. Tāda prakse ir lielākajā daļā valstu, arī Vācijā.

Seminārā varēja iepazīties ar tikko kā iznākušā biļetena “Tirgus & cenu apskats” pirmo numuru, par to stāsta Igors Milčs, Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra projektu vadītājs:

— Šis pirmais numurs zināmā mērā ir eksperimentāls izdevums, un mēs paši to apzinājāmies. Un arī sapratām, ka TICIS izveidošana nebūs vienkārša. Daudzu citu valstu speciālisti, kurās ir jau izveidota informācijas sistēma, mūs brīdināja, ka tas būs sarežģīti. To teica arī Lietuvas un Igaunijas kolēģi.

— Vai Lietuvā un Igaunijā ir izveidota līdzīga datu bāze?

— Igaunijā centralizētas informācijas sistēmas nav, bet savām vajadzībām datus apkopo lielie uzņēmumi un firmas. Lietuvā ir vienkāršāk, skatoties no organizatoriskā viedokļa, jo viņiem gandrīz pilnībā ir saglabājusies vecā pārvaldes un statistikas sistēma, līdz ar to datu sniegšana ir obligāta. Mēs vēlamies, lai arī Latvijā būtu obligāta vidējo rādītāju un datu sniegšana, un tādēļ priecājamies, ka par šo projektu interesējas Zemkopības ministrija.

— Cik bieži paredzēta biļetena izdošana?

— Ceram, ka spēsim to darīt divas reizes mēnesī un sezonas laikā — katru nedēļu. Vai izdosies, tas atkarīgs arī no finansējuma.

— Kam šī informācija būs pieejama?

— Visiem, kas to vēlēsies, — uzņēmējiem, zemniekiem, lauksaimniecības organizācijām. Domājam, ka to izplatīsim ar pasta palīdzību. Taču tā būs jāpērk, par brīvu saņemtu informāciju cilvēki bieži vien nenovērtē, un tās savākšana, biļetena izdošana un izplatīšana arī maksā naudu, turklāt diezgan lielu. Ja šo informāciju mēs sniegsim par brīvu, tad gadā LTVC būs vajadzīgi apmēram 70 000 latu. Tādas naudas pagaidām mūsu centram, nav un diez vai tāda summa atradīsies arī valsts budžetā. Tādēļ mums jādomā, kā naudu atpelnīt, bet vispirms mums vajadzīgs starta kapitāls, kaut vai īstermiņa kredīta veidā.

— Kad gaidāms nākamais biļetena “Tirgus & cenu apskats” numurs?

— Ja viss veiksies, kā plānots, tad — pēc divām nedēļām.

— Paldies par sarunu!

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares

redaktore