diplomātija

Šo vēstnieka amatues uzņēmu kā savu pienākumu

Gvido Zemrībo, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks

Dānijas Karalistē un Islandē,— “Latvijas Vēstnesim”

— Vispirms atļaujiet izteikt jums pateicību, ka, neraugoties uz savu lielo aizņemtību Kopenhāgenā, tomēr atrodat arī laiku sadarboties ar “Latvijas Vēstnesi”. Jūsu publikācijas par juridiskajiem jautājumiem ir izpelnījušās lielu mūsu lasītāju interesi.

— Paldies! Būtu daudz jautājumu, kurus man kā juristam gribētos apspriest vai komentēt. Lasot Latvijas presi, es bieži jūtu, ka “nagi niez” izteikt arī savu profesionālo viedokli. Bet visam diemžēl neatliek laika. Griba būtu, bet bieži vien pietrūkst laika. Piemēram, dažkārt man šķiet, ka ar mūsu likumdošanu ne viss ir tā kā vajadzētu. Piemēram, tagad Latvijas presē daudz raksta par Satversmes tiesas vēlēšanām. Man šķiet, ka šis jautājums ir pārāk politizēts. Nedrīkst jaukt tiesu ar parlamentu vai ar valdību, tās ir pilnīgi dažādas institūcijas ar dažādām funkcijām. Pret tiesnešiem jābūt vienam kritērijam. Ir jābūt pārliecībai, ka viņš ir zinošs un, protams, godīgs cilvēks. Un nav svarīgi, pie kādas partijas viņš pieder, jo tiesnesis nedrīkst spriest pēc savas partijas nostādnes! Ir tikai viens kritērijs, vai likums atbilst Satversmei vai neatbilst. Tā ir tiesas jēga. Bet man brīžiem liekas, ja tā turpināsim, nonāksim galējībās. Varam gandrīz vai paironizēt: teiksim, ja operā Lāčplēsis būtu no “Latvijas ceļa”, tad Spīdolai vajadzētu būt no “Saimnieka” un Laimdotai — no “Tēvzemei un brīvībai”. Un, ja tas tā nebūs, tad nevar uzvest operu.

— Es saprotu tā, ka šeit jūs attiecīgās partijas minējāt nosacīti — tikpat labi savam piemēram varējāt izvēlēties citus politiskos spēkus.

— Jā, dabiski! Es principā runāju par to, ka mēs ejam pārāk tālu šajā parlamentārajā demokrātijā, mazliet izkropļojot pašu ideju un jēgu.

— Jūs esat Latvijas vēstnieks divās valstīs — Dānijas Karalistē un Islandē. Jāteic, ka par šo otro valsti mūsu presē bijis daudz mazāk informācijas. Atceros, ka pirms dažiem gadiem izskanēja ziņa par eventuālu Islandes prezidentes vizīti Latvijā. Taču vēlāk tā tomēr nenotika. Liekas, ka tikai šoruden mūsu diplomātiskās attiecības ar šo patālo valsti tā pa īstam aktivizējās. Islandē vizītē bija Ministru prezidents Andris Šķēle un ārlietu ministrs Valdis Birkavs.

— Jums taisnība. Diemžēl, Islandes prezidentes Vigdisas Finnbogadoutiras vizīte Latvijā tika vairākkārt atlikta. Tai vajadzēja notikt jau 1994.gadā, tad 1995.gadā. Taču tā atkal un atkal tika atlikta. Es vairākkārt interesējos, kāpēc tas tā. Allaž bija kādas iebildes. Beidzot minēju 1996.gadu, bet atbilde atkal bija izvairīga, sak, mēs nezinām, vai prezidente vispār izvirzīs savu kandidatūru...

Jo viņa šo posteni ieņem jau piecas reizes pēc kārtas —Islandē šajā jomā nav ierobežojumu. Prezidenti ievēl uz trim gadiem. Tātad nu jau pavisam piecpadsmit gadu. Es nevaru pat pateikt, vai mēs nebijām ko izdarījuši līdz galam, vai bija kāds cits iemesls, taču Islandes prezidentes vizīte Latvijā vēl joprojām nav notikusi.

— Kaut arī Islande bija pati pirmā valsts, kas 1991.gada augustā atzina Latvijas neatkarību.

— Jā! Mūsu kaimiņiem Lietuvai un Igaunijai attiecības ar Islandi tagad ir daudz labākas. Ir notikušas premjerministru vizītes, ārlietu ministru vizītes. Var teikt, ka 1995.gads man pagāja gandrīz pa tukšo šajā jomā. 1996.gadā notika arī Islandes vēstnieka maiņa Kopenhāgenā, tur ieradās cits Islandes vēstnieks. Tas arī man ļoti palīdzēja. Pamazām izdevās lietas iekustināt, un beidzot kopā notika divas vizītes: bija paredzēta mūsu premjerministra vizīte septembrī un oktobrī — ārlietu ministra vizīte.

Ārlietu ministrijā gribēja vienu no šīm vizītēm pabīdīt tālāk, bet es tomēr pārliecināju, ka to nedrīkst darīt — ja mēs šo vizīti atliksim, tas atkal var būt uz vairākiem gadiem. Izdevās ļoti labi pieskaņot mūsu Ministru prezidenta vizīti Islandē viņa braucienam uz ANO. Rezultātā, es domāju, ka vizīte bija ļoti svētīga. Pirmkārt, divi premjerministri varēja daudz ko pārrunāt. Otrkārt, bija tikšanās ar Islandes biznesmeņiem. Es biju pārsteigts, ka tādā nelielā valsti ir tik liela interese par Latviju un ka ir tomēr diezgan daudz biznesmeņu, kas sadarbojas ar Latviju. Savukārt Latvijas premjerministra komanda nodemonstrēja visas mūsu ekonomiskās sadarbības iespējas.

Tika arī parakstīta vienošanās, ka viņi dod atvieglojumus mūsu lauksaimniecības produktu eksportam uz Islandi. Tas viss ļoti iekustināja mūsu sadarbību. Protams, Latvijas velte Reikjavīkai —skulpturālais akmens — bija simbolisks akcents mūsu premjerministra vizītei. Ārlietu ministra Birkava vizīte izvērtās kā pirmās vizītes turpinājums. Protams, ārlietu ministrs vairāk akcentēja tieši politiskos un ārpolitikas jautājumus. Taču arī viņam bija tikšanās ar biznesmeņiem. Domāju, tas beidzot ir iekustinājis mūsu attiecības, un ceru, ka tuvākajā laikā būs arī attiecīgas pretvizītes. Gan Islandes premjerministra, gan ārlietu ministra vizītes Latvijā. Taču vajadzētu, protams, tikt beidzot skaidrībā arī ar prezidentu vizītēm un atsākt to, kas tika nokavēts.

Mums arī bija tāds morāls parāds pret bijušo Islandes ārlietu ministru Jonu Baldvinu Hanibalsonu, — jo Islande bija pati pirmā valsts, kas atzina mūsu neatkarību, un ministra Hanibalsona personiskais ieguldījums šajā ziņā bija liels. Tieši viņš ar savu enerģiju panāca šo Islandes lēmumu. Mūsu kaimiņi arī šajā jomā aizsteidzās mums priekšā: Hanibalsons ir Viļņas goda pilsonis, un arī igauņi viņam jau bija pasnieguši savu apbalvojumu. Beidzot ārlietu ministra Valda Birkava vizītes laikā arī viņam tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.

— Klausoties jūsu stāstījumā, reāli jūtam, ka Islande ir daudz tālāk nekā Dānija — tas, diemžēl izpaudies arī mūsu valstu attiecībās. Dānija ir ne vien tuvāka, bet arī lielāka.

— Bez šaubām! Taču, kaut arī maza, tomēr Islande mūsu valstij ir ļoti svarīga. Pirmkārt, tā ir NATO locekle. Un Islandes premjerministrs arī allaž ir bijis tādās domās, ka Latvijai jākļūst NATO dalībvalstij jau pirmajā paplašināšanas kārtā. Islandes politiķi, protams, saprot, ka galvenā nozīme šajā jautājumā būs ASV nostājai. Taču NATO, tāpat kā Eiropas Savienība, ir kolektīva organizācija, kurā tiek uzklausītas visas dalībvalstis.

Un beidzot par Islandi. Ir ļoti interesants moments. Ja saka, ka Latvijas armija nav pietiekami sagatavota, lai iestātos NATO u.tml., tad jāatceras, ka Islandei vispār nav armijas. Bet Islande ir NATO locekle jau no 1949.gada, un 1951.gadā tā vēl papildus ar ASV noslēdza militārās sadarbības līgumu. Tā ir viela pārdomām.

— Acīmredzot šeit ļoti liela nozīme bija Islandes ģeogrāfiski stratēģiskajam stāvoklim.

— Protams! Protams! Tāpēc arī tas 5.pants Vašingtonas līgumā, par kuru tā īpaši nemēdz runāt — es domāju, tas pašlaik tiek traktēts visai dažādi. Es domāju, ka arī Luksemburga 1949.gadā nebija tik spēcīga, ka varētu dot īpašu ieguldījumu ASV aizsardzībā.

Beidzot ir arī panākts, ka mums ir arī savs goda konsuls Islandē. Tas ir islandiešu biznesmenis Jans Snorrasons. Man tika piedāvātas dažādas kandidatūras. Bet ar goda konsuliem ir tā: var dabūt ļoti jauku cilvēku, piemēram, kādu cienījamu universitātes profesoru, bet goda konsulam tomēr jābūt arī ar kādu materiālo rocību. J.Snorrasons ir biznesmenis, kurš ir arī ļoti ieinteresēts sadarbībā ar Latviju. Viņa firma ir diezgan liela un Islandē pazīstama. Viņi pārdod dažādas mājas iekārtošanas preces un darbarīkus, arī dažādas apkures iekārtas. Visu, kas nepieciešams mājai. Šī firma importē kokmateriālus no Latvijas.

J.Snorrasons ir ļoti pazīstams biznesa aprindās. Tagad mums Islandē ir cilvēks, kuram jebkurā brīdī varam piezvanīt un lūgt nokārtot kādu jautājumu vai saņemt informāciju.

— Vispirms jūs savu akreditācijas rakstu iesniedzāt Dānijā.

— Jā, tas bija 1994.gada maijā. Nu jau vairāk nekā divus gadus esmu šajā amatā un vairāk vai mazāk pazīstu cilvēkus Kopenhāgenā, un, protams, tagad ir nesalīdzināmi vieglāk strādāt nekā sākumā. Godīgi sakot, mani it kā “iemeta ūdenī” un tad bija “jāmācās peldēt”. Protams, man bija priekšstats par diplomātisko dienestu, jo es universitātē šo to pasniedzu šajos jautājumos. Bet viens ir zināt teoriju, pavisam kas cits — sadurties ar šiem jautājumiem praksē. Taču nu jau esmu pirmajai saskarsmei pāri. Pirmkārt jāsaka, ka ar Dāniju mums ir tradicionāli labas attiecības. Man pat kādreiz citu valstu diplomāti ar tādu kā skaudību saka: “Jums jau te Kopenhāgenā ir tik viegli strādāt! Pret jums šeit tik labi izturas.” Tā man pavisam nesen teica Vācijas vēstnieks, kad mums vajadzēja nokārtot kādu praktisku jautājumu kopā ar vietējām varas iestādēm. Ļoti labas attiecības mums patiešām ir ar ārlietu ministriju un pašu ministru, tāpat ar ministrijas dažāda ranga ierēdņiem. Tas jau arī izpaužas lielo ārpolitikas jautājumu risināšanā. Ja paskatās šo divu gadu laikā, tad tolaik, kad es sāku strādāt Dānijā, jautājums par Eiropas Savienību bija vēl sākumstadijā. Un tad dažkārt runāja tā: “Viduseiropas un austrumeiropas valstis ir jāuzņem ES.” Bieži vien minēja gan Čehiju, gan Poliju, gan Rumāniju un Bulgāriju, bet aizmirsa Baltijas valstis. Un tie bija dāņi, kas nepārtraukti “sita” vienā un tajā pašā punktā: “Viduseiropas un Eiropas Austrumu valstis, ieskaitot Baltijas valstis.” To viņi atkārtoja tik bieži, ka beidzot nevienam vairāk nebija šaubu, ka Baltijas valstis minamas kopā ar visām šīm pārējām valstīm. Viņi ir konsekventi par to, ka mums jābūt Eiropas Savienībā. Vairākkārt Dānijas premjers, uzstājoties parlamentā, ir teicis, ka Baltijas valstīm ir jābūt ES. Ka “arī mēs (Dānija) esam tajā ieinteresēti. Varbūt sākumā tas no mums prasīs arī kādus upurus, būs jāmaksā vairāk nauda, bet ar laiku mums veidosies labas ekonomiskās attiecības un to naudu, kas sākumā it kā tiks zaudēta, mēs atgūsim ar uzviju”. Tāpat arī attiecībā uz NATO — viņi uzskata, ka Baltijas valstu drošība ir arī Dānijas, visas Ziemeļeiropas valstu un, galu galā, visas Eiropas drošība. To varbūt ne tik labi saprot tās ES un NATO dalībvalstis, kas atrodas Vidusjūras baseinā. No tām valstīm mēs pat varam sagaidīt zināmu pretdarbību. Jo viņi saskata, ka, piemēram, Portugāle Eiropas Savienībā ir tāds kā “nabaga radinieks”. Un ka tagad šo “nabaga radinieku” lomu varētu uzņemties Baltijas valstis vai vēl kāda no Austrumeiropas valstīm.

— Jā, Portugāle ir saņēmusi lielu palīdzību no ES, un acīmredzot arī mēs tādu uzņemšanas gadījumā saņemtu.

— Protams! Tāpēc jau arī nevienam nebija šaubu, kad ES gribēja iestāties Zviedrija, Somija vai Austrija, — jo tie bija tie “bagātie radinieki” un tika uzņemti ar prieku. Ar mums tas būs savādāk. Mums ir jāpierāda, ka tiešām esam gatavi būt ES. Kaut gan Dānijas politiķi uzskata, un visai pamatoti, ka mēs astoņdesmito gadu beigās, atmodas sākumā, domājām tikai par politisko neatkarību. Mēs cerējām, ka tad, kad būsim neatkarīgi, nāks kas līdzīgs Māršala plānam, kas mums palīdzēs ātri nostāties uz kājām. Bet jāsaka godīgi, ka mūsu cerības neattaisnojās. Un dāņi, arī viņu premjerministrs, ir vairākkārt uzsvēruši, ka Eiropas Savienība varētu pildīt šāda nosacīta Māršala plāna lomu — palīdzēt Baltijas valstīm ātrāk tikt uz ceļa, pietuvināties ekonomiskās attīstības ziņā pārējām ES valstīm.

— Viņi tātad uzskata, ka tas arī būtu ES morāls pienākums.

— Tieši tā.

— Un ne jau tik neizpildāms. Galu galā, lielās Rietumu valstis taču arī ir atbildīgas par Baltijas valstu neatkarības sagraušanu 1940.gadā un mūsu pusgadsimtu ilgo dramatisko likteni.

— Baltijas valstis nav lielas. Tiesa, nevienam nav šaubu, ka jāuzņem Polija. Bet Polija ir daudz lielāka. Turklāt es negribu teikt, ka Polija ekonomiski būtu augstāk attīstīta par mums. Ir gluži pretēji. Un, ja nav nekādu šaubu par Poliju, tad nevajadzētu būt arī nekādām šaubām par Baltiju.

— Latvija taču patiešām nav tukšām rokām. Mums ir infrastruktūra, ir vērtīgi rūpniecības uzņēmumi, kam diemžēl gan nepieciešama modernizācija. Tātad šeit ir, ko darīt.

— Neapšaubāmi. Un mums ir arī kvalificētas darbarokas.

— Es nesen biju Indijā, un tagad es savādāk raugos uz apzīmējumu “atpalicis”.

— Es kādreiz dāņiem saku, ka mēs pirms kara ražojām mazāko fotoaparātu pasaulē, ko ilgus gadus lietoja visas pasaules spiegi. Bet informācijas trūkuma dēļ vēl aizvien daudzi domā, ka mēs neko nezinām un neko neprotam. Jāsaka, diemžēl dažkārt arī paši latvieši to veicina, apgalvojot, ka mums nekad nekas nav bijis, ka mēs neko nezinām. Mēs bieži vien paši sevi noniecinām. Ir jābūt nacionālajam lepnumam un godam. Galu galā, tik briesmīgi jau nekad pie mums nav bijis. Protams, Padomju Savienība, šī staļiniskā diktatūra, no demokrātijas viedokļa bija briesmīga. Un mūsu preces tajā laikā bija daudz zemākas kvalitātes.

— Bet mūsu intelektuālais potenciāls tomēr arī tajā laikā, tāpat kā šodien, ir augsts. Pat salīdzinot ar pasaules attīstītākajām valstīm.

— Tas tiesa. Protams, staļiniskās represijas galvenokārt skāra tautas labākos prātus, kas tika iznīcināti, izsūtīti uz Sibīriju vai bija spiesti emigrēt. Un savā laikā mūsu universitātes pasniedzēju sastāvs bija, maigi sakot, stipri viduvējs. Bet līdzās viņiem arī tolaik bija ļoti cienījamas personas. Un laika gaitā atkal radās mūsu pašu inteliģence. Latviešu tauta tāpat kā Fēnikss atkal un atkal ir atdzimusi no pelniem. Mēs taču vairākkārt esam bijuši uz bezdibeņa malas un tomēr vienmēr esam izķepurojušies. Nevajadzētu noniecināt visu to, kas pie mums ir bijis. Daudzi taču ir sajūsmā par mūsu kultūru.

— Lūk, arī šajā aspektā Latvijas attiecībās ar Dāniju neesam tikai ņēmēji, bet arī devēji.

— Vai jūs to domājat, runājot tieši par kultūru?

— Par kultūru un arī par ekonomiku. Piemēram, dāņu “House of Prince”, ienākot ar savu kapitālu un modernizējot Rīgas tabakas fabriku, taču nebūt nenodarbojās ar labdarību, bet domāja par peļņu un sava tirgus paplašināšanu. Viņus piesaistīja arī šejienes daudz lētākais darbaspēks.

— Neapšaubāmi. Saprotams, ka dāņu uzņēmējs, nākot uz Latviju, grib nopelnīt. Būtu naivi domāt, ka viņš mums ko dāvinās.

— Daudzi Latvijā jūs atceras kā autoritatīvu juristu, un jūsu publikācijas “Latvijas Vēstnesī” par jurisprudences jautājumiem to tikai apstiprina. Vai bija viegli jau brieduma gados mainīt profesiju un kļūt par diplomātu? Vai abās šajās profesijās ir kādi saskares momenti?

— Kad man piedāvāja šo darbu, es nebiju bezdarbnieks. Es ieņēmu ļoti augstu un cienījamu amatu — biju Augstākās tiesas priekšsēdētājs, un neviens mani no šī amata nepadzina. Šo vēstnieka posteni man piedāvāja toreizējais premjerministrs Valdis Birkavs un arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Teicu, ka neesmu vēl padarījis visu to, ko gribēju veikt kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Jo diemžēl mums Latvijā ir maz kvalificētu juristu. Strādājam pie likumdošanas par grašiem, aiz patriotisma jūtām. Es vadīju likumdošanas komisiju, kas izstrādāja likumu par tiesu varu. Tādā veidā mēs likām pamatu tiesu reformai. Šajā likumā mēs ietvērām visu progresīvo, kas ir Rietumos. Tā šim likumam vairs nav vajadzīga nekāda harmonizācija ar ES likumdošanu, tur viss jau ir iekšā. Pēc tam es ķēros pie likuma projekta par Civilprocesa kodeksu. Es vadīju arī šo komisiju, un pamatā mēs šo to jau beidzām. Tomēr pilnībā šis darbs vēl nebija paveikts līdz galam. Likums netika pieņemts, un diemžēl tas nav pieņemts vēl šodien. Tādēļ prezidentam teicu, ka man jāpadara šis darbs. Bet viņš atbildēja, ka visus darbus jau nekad nevarot padarīt. Man atlika vien teikt: “Ja uzskatāt, ka šodien esmu vairāk vajadzīgs Dānijā nekā Latvijā, tad mans pienākums ir būt tur.”

Kādreiz mūsu prese vaicāja tautietei Lailai Freivaldei, kura, kā zināms, bija Zviedrijas tieslietu ministre. Bet, kad sociāldemokrāti zaudēja vēlēšanās, viņa strādāja kādā advokātu firmā un ļoti labi pelnīja. Kad viņa atkal atgriezās ministres krēslā, mūsu žurnālisti bija izbrīnīti, kāpēc viņa to dara, jo kā ministre saņems daudz mazāku atalgojumu. Un Freivalde atbildēja: “Mani aicināja premjers. Un to ir jāprot novērtēt. Katru premjers neaicina.” Patiesības labad gan jāsaka, ka mani šis darbs vienmēr interesējis. Kaut arī par to pat sapņot, protams, nevarēju. Es vienmēr esmu šajā virzienā interesējies, un, kad kļuvu vēstnieks, man vajadzēja tikai atkal paņemt grāmatas no plaukta. Tas gan bija saistīts arī ar to, ka universitātē lasīju lekcijas priekšmetā, ko padomju laikā sauca “buržuāzisko valstu valsts tiesības”, bet civilizētā valodā to var nosaukt par salīdzinošajām konstitucionālajām tiesībām. Studenti tika iepazīstināti ar ASV, Anglijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Japānas un citu attīstītāko valstu konstitūciju. Tāpēc es labi pārzinu šo valstu konstitūcijas, varu salīdzināt mūsu Satversmi ar citām konstitūcijām. Tuvs jautājums man bija arī Ziemeļvalstu tiesības. Dānija man juridiskā aspektā nebija nekāds noslēpums.

— Sakiet, kādus argumentus toreiz minēja Valsts prezidents un Ministru prezidents, piedāvājot šo amatu tik augsta ranga amatpersonai?

— Tāda bija izveidojusies situācija. Jūs jau zināt, mūsu valstī nav karjeras diplomātu. Tagadējie Ārlietu ministrijas un vēstniecību darbinieki varbūt pēc gadiem desmit būs sasnieguši vēstnieku līmeni, un tad mums būs tā sauktie karjeras diplomāti. Mums vajadzēja uzreiz aizpildīt vēstnieku vietas. Jā, Dānijā jau gan bija vēstnieks Jānis Ritenis. Bet viņš izvirzīja savu kandidatūru Saeimas vēlēšanās un tika arī ievēlēts par deputātu 1993.gada vasarā. Pēc tam viņš kļuva par ministru. Es kļuvu par vēstnieku 1994.gada maijā. Tātad gandrīz gadu šī vieta bija vakanta.

Nezinu, vai tiešām nebija neviena cita kandidāta. Kad man to piedāvāja, es, protams, domāju un konsultējos ar saviem ģimenes locekļiem, jo tas tiešām bija būtisks pavērsiens. Es taču visu mūžu biju strādājis tikai Rīgā. Esmu dzimis rīdzinieks, mani vecāki bija rīdzinieki. Mani bērni un mazbērni ir rīdzinieki.

Protams, es jau arī tagad neesmu aizmirsis, ka esmu jurists, un kādreiz tāda smadzeņu “ģimnastika” arī pietrūkst. Sevišķi civillietās, ar kurām es nodarbojos — tur bija ļoti interesanta dažādu kāzusu risināšana. Likumā jūs ne katrreiz varat atrast precīzu formulējumu, kā šī lieta jāizprot — tikai diletantiem šķiet, ka tas tā ir. Parasti jau ir jābūt dziļai juridiskajai analīzei, un tas ir ļoti interesanti. Tiesneša darbs patiešām ir ļoti interesants. Bet, no otras puses, mani arī šis darbs apmierina, un es domāju, ka pildu to pēc labākās sirdsapziņas.

— Kurš darbs ir grūtāks?

— Grūti pateikt. Tie, protams, ir ļoti atšķirīgi darbi. Un nekur jau maize nav bez garozas.

— Vai jūsu lēmums ietekmēja ģimeni?

— Protams. Tiesa, abi mani bērni ir pieauguši. Meita ir Rīgā zobārste. Viņai ir sava ģimene, ir divi dēli. Dabīgi, viņu tas ne sevišķi skāra. Ar dēlu ir mazliet savādāk. Dēls ir ķīmiķis, beidzis Tehnisko universitāti un pašlaik strādā pie doktora disertācijas ASV. Es pajautāju arī viņiem.

Protams, Kopenhāgenā man pietrūkst šo ģimenes locekļu. Bet ar dēlu es jau tāpat tagad nebūtu kopā.

— Jūs Kopenhāgenā dzīvojat ar kundzi. Kā esat šajā pilsētā iejuties?

— Dānija, salīdzinot ar Rīgu, ir mierīgāka. Piemēram, kriminālas situācijas Dānijā ir ļoti retas. Sevišķi rajonā, kurā es dzīvoju. Es tur esmu jau iedzīvojies. Cenšos sportot. Neesmu atmetis arī tenisu — tas ir mans hobijs numur viens.

— Jūs bijāt arī Latvijas Tenisa federācijas prezidents.

— Jā, arī šo posteni man nācās atstāt, braucot uz Dāniju. Domāju, ka arī kā Tenisa federācijas prezidents es varu justies gandarīts: man izdevās Latvijai izkarot tās likumīgo vietu Starptautiskā tenisa federācijā un pēc tam — arī Eiropas tenisa asociācijā. Katrā ziņā tas ir padarīts. Bet es joprojām spēlēju tenisu, arī Latvijā. Es piedalos Latvijas veterānu čempionātos un pagājušajā gadā, tāpat šogad, izcīnīju otro vietu savā vecuma grupā. Tā ka man ir sudraba medaļas.

— Piedodiet par jautājumu, bet kura vecuma grupa tā bija? Pēc izskata jums varētu dot tā ap 50.

— Ir gan vairāk. Mana vecuma grupa ir tie, kam pāri 60.

— Ar ko jūs tenisu spēlējat Dānijā?

— Mums ir diplomātu grupa: Anglijas vēstnieks, Kanādas vēstnieks, Francijas vēstnieks. Diemžēl ASV un Francijas vēstnieki tagad ir aizbraukuši. Tur esmu arī vietējā tenisa klubā. Šajā klubā ir arī Dānijas ārlietu ministrs, arī ar viņu ir nācies uzspēlēt.

— Kādi rezultāti bijuši šajās spēlēs? Varbūt Latvijas interesēs būtu, ja jūs viņam pacenstos zaudēt?

— Ha—ha... Kad Dānijas ārlietu ministrs šī gada martā bija pie mums oficiālā vizītē, mums bija tāds mačs: Dānijas ārlietu ministrs ar vēstnieku un Latvijas ārlietu ministrs ar vēstnieku. Kad septembrī Valdis Birkavs bija vizītē Dānijā, tad bija citāda kombinācija: vēstnieki spēlēja pret ministriem. Rezultātā... Es jau Dānijas vēstniekam tā pa jokam teicu: “Klausies, varbūt nevinnēsim?” “Nē, jāspēlē godīgi,” viņš nopietni atbildēja. (Ha—ha.) Pēc tam Dānijas ārlietu ministrs dāņu presē teica, ka vēstnieki bijuši labi tenisisti, bet slikti politiķi...

— Kā atrisināti vēstniecības praktiskie jautājumi: darbinieki, telpas?

— Latvijai pieder vēstniecības māja — tā tika nopirkta vēl tad, kad Riteņa kungs bija vēstnieks. Tā ir maza Latvijas teritorija. Savs stūrītis Latvijas zemes Kopenhāgenā. Pats es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, kur man ir dzīvoklis. Diemžēl mēs nevaram līdzināties lielo valstu plašajām vēstniecībām. Mēs savā ēkā nevaram arī rīkot plašas “black tie” pieņemšanas vakartērpos. Tās mums jārīko citās telpās. Vēstniecības personāls sastāv no dažiem cilvēkiem — vēstnieka un vēl diviem diplomātiem: pirmā un otrā sekretāra. Mums nav ne tirdzniecības, ne kultūras, ne militārā atašeja. Tāpēc man kā vēstniekam iznāk nodarboties arī šais jomās. Ņemot vērā, ka Kopenhāgena pašlaik ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, esmu iecerējis Dānijas attiecīgajām institūcijām ierosināt radīt Eiropā starptautisku fondu, kas sekmētu mazo tautu literatūras tulkošanu lielākajās Eiropas valodās. Man bieži nāk prātā Annas Brigaderes vārdi, ka mākslā arī mazās tautas var būt lielas. Gleznai vai skulptūrai jau nevajag tulku, bet romānam vajag. Ceru, ka mana iecere gūs atbalstu. Taču negribu teikt “hop!”, pirms neesmu pārlēcis to grāvi. Mēs vēstniecībā darām daudz arī tirdzniecības sakaru jomā. Vārdu sakot, Latvijas vēstniecība Kopenhāgenā strādā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors