Pēc notikuma

Tautas iekšejā kultūra ir valsts pamats

Spīdolas tradīciju kurot un turpinot

Latvijas Kultūras fonda dienas Ventspilī, kuru programmā bija kultūras dzīves organizētāju un uzņēmēju sarunas pilsētas domē, literārie sarīkojumi ar iepriekšējo gadu Spīdolas balvas laureātu piedalīšanos, mākslas izstāžu atvēršana un koncerti, svētdien, 8. decembrī, vainagojās ar LKF akadēmisko sanāksmi un Spīdolas balvas pasniegšanas ceremoniju.

Kā to televīzijas tiešraidē varēja vērot visā Latvijā, akadēmiskās runas teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, mākslas zinātnieks Pēteris Bankovskis un luterāņu mācītājs Guntis Dišlers. Tika iedegta otrā Adventes svece, kas Ventspili varbūt vēl vairāk satuvināja ar visu Latviju, mudinot ikvienu padomāt par Tēvzemes garīgā spēka uzturēšanu un stiprināšanu.

Mācītājs svinīgajā brīdī atgādināja Svēto rakstu vārdus: “Redzi—viss, kas ir bijis, ir pagājis. Viss ir tapis jauns.” Šajā skatījumā viņš mudināja uz konstruktīvu rīcību jaunajā situācijā, uz kristīgu pragmatismu. Šķiet, garīgo un materiālo vērtību sasaiste, dialogs starp kultūras personībām un pilsētas saimniekiem un uzņēmējiem ir pats lielākais šo kultūras dienu ieguvums. Starp to dalībniekiem bija daudzi ievērojami zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki, iepriekšējo gadu Spīdolas balvas laureāti un valstsvīri, arī Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis.

Spīdolas balvu saņēma zinātnieki Maija un Rihards Kūļi par eksperimentālo mācību grāmatu filozofijā un ārsts Dainis Kalns par opermākslas svētku organizēšanu Siguldā.

Pateicības vārdos akadēmiķe Maija Kūle izteica gandarījumu par to, ka filozofija atrod savu nišu Latvijas kultūrā, bet Dainis Kalns ventspilniekus un visus Latvijas ļaudis mudināja izvirzīt lielus mēķus un tiekties uz tiem.

Priecādamās par sekmīgi iesākto dialogu, kas vainagojies ar sadarbības līgumu, kurš nākotnē ļaus piešķirt vairāk Spīdolas stipendiju un iedibināt balvu arī par sasniegumiem tautsaimniecībā, Kultūras fonda prezidente Ramona Umblija izteica cerību, ka Spīdolas balvas pasniegšanas svētki tik drīz neatgriezīsies Rīgā. Gatavību jau nākamgad rīkot tos savā pilsētā apliecināja Alūksnes rajona padomes priekšsēdētāja Veronika Jurča. Apjautājos, vai pēc ventspilnieku vērienīgajiem svētkiem nav mazliet bail uzņemties saimnieces lomu? Viņa nebūt nešķita samulsusi: —Ar ko tad Alūksne sliktāka? Mums ir atkal kas savs!

Atklāt to, kas katram Latvijas novadam savs, tikai tam piemītošs, arī aicināta kultūras decentralizācija, kas mūsu valstī kļūst aizvien aktuālāka.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Valsts prezidents Guntis Ulmanis — 8. decembrī Ventspilī:

Godātie ventspilnieki un šīvakara viesi,

godātie televīzijas skatītāji!

“Ikkatra vara, fiziska un mehāniska, līdz šim ir tikusi pārveikta no gara, un nau domājams, ka reiz būtu citādi. Ja būtu, tad nebūtu nekādas kultūras un nekāda progresa. Tad arī nebūtu nekādas jēgas dzīvot.” Šie latviešu tautas dižgara dzejnieka Jāņa Raiņa vārdi liek aizdomāties par dziļāko kultūras būtību, par to, kā organizējas kultūrvide un kā būtu jāveido valsts kultūrpolitika.

Tautas kultūras pakāpi, tātad arī valsts kulturālo satvaru, vislielākā mērā nosaka katra cilvēka kultūras līmenis, un stipra ir tādas valsts un tāda cilvēka saimniecība, kurā ir sakopti garīgā lauka apcirkņi. Tieši tautas iekšējā kultūra un nevis kāds konkrēts lielums, kāda spēcīga institūcija vai saliedēta vara ir valsts stabilitātes un varenības pamatā. Bez dvēseles kustības, mainības un atjaunotnes nevienas pārmaiņas nesniedz gandarījumu un gaidīto rezultātu, jo attīstība kā visu pasauli pārvaldošs princips sakņojas garīgā pārliecībā un pašizziņas tieksmē, bet materiāla labklājība var būt tikai pastarpināts mērķis sabiedrības kopumā un katra indivīda atsevišķi ceļā uz pilnību un harmoniju.

Šajos sarežģītajos pārmaiņu laikos, kad sabiedrība pārdzīvo reizēm sāpīgus pārorientācijas procesus, ļoti liela, būtiska nozīme ir katra inteliģenta cilvēka spējai pašorganizēties un ar savu personisko piemēru rosināt uz to līdzpilsoņus. Tieši tikpat svarīga ir dažādu sabiedrisko institūciju — fondu, radošo savienību — spēja pašorganizēties, uzņemties iniciatīvu un sabiedrisku atbildību.

Latvijas Kultūras fonds savā nu jau gandrīz desmit gadu ilgajā pastāvēšanas periodā ir pierādījis, ka arī lielos pārmaiņu un dažādu krīžu laikos ir iespējams pastāvēt, pie tam — neatsakoties no saviem principiem, programmas un stājas. Īpaši pēdējos gados Kultūras fonds savu darbību izvērsis vides materiālās un garīgās kultūras sakārtošanai, jo sakopta Latvijas kultūrainava ir vistiešākais mūsu interešu, aicinājuma un gribas darbības apliecinājums. Baznīcu baltums, lauku sētu atdzimšana, tāpat kā aparta zeme un salaboti ceļi, ir kvalitātes, kuras nekad nebūs mērāmas pēc kādiem citiem parametriem kā vien ļaužu alkām, kas ved uz atjaunotni un dzīves pārvēršanu uz skaistumu.

Apkārtējās vides sakopšanā katrs darbs, visniecīgākās izmaiņas ar plus zīmi ir svarīgs ieguldījums mūsu sabiedrības ceļā uz kultūrvides progresu. Sakārtot savas mājas jau nenozīmē tikai iekārtot savu dzīvokli vai uzlabot savas dzīves vietas apstākļus. Mājas plašākā kontekstā cilvēkam ir viņa zeme, viņa dzimtene, bet cilvēka sūtības daļa ir nosargāt mājas mieru un gādāt par mājas kārtību. Un šo uzdevumu nevar realizēt bez pārliecības par saviem spēkiem, zināšanām un racionālas pieejas problēmu risinājumos.

Šodienas sabiedrības nespēja konsolidēties ir mūsu ticības pārbaudījums. Šis laiks no mums prasa aktīvu rīcību un vērtīgākās pieredzes izsvēršanu, piemērošanu konkrētai situācijai, savukārt reizēm tik populārā nedienu uzskaitīšana būtu jāuztver kā nespēja izrauties no teoretizēšanas burvju varas vai aizvērtība jaunām vēsmām. Protams, ka pārmaiņas nes sev līdz arī neizbēgamas grūtības, tomēr — cik nav spilgtu piemēru un cerīgu paraugu, kā Latvijas kultūrvidē top interesanti projekti un radošas idejas.

Šobrīd sadarbībā ar pašvaldībām plašumā iet Daugavas programma — Kultūras fonda iniciēta pasākumu virkne dažādos Latvijas rajonos, kam ir nozīmīga loma tautas nacionālās pašapziņas veidošanā un attīstīšanā. Latvijas novadi ir bagāti ar savām tradīcijām, neatkārtojama un vienreizēja ir to kultūrvēsture, tāpēc ļoti būtiski ir apzināt un novērtēt šīsdienas norišu, savstarpējo attiecību unikumu šādu pasākumu ietvaros. Daugavas programma ir iespēja pateikt pašiem sev, cik bagāti un brīvi mēs esam savā dvēselē un darbos, cik atvērti kultūras aprites procesā viens otram un pasaulei. Tā ir nepieciešamība atbrīvoties no ikdienas steigas un paviršības radītām banalitātēm, maldīgiem priekšstatiem un subkultūras stereotipiem. Tā ir atbalsts un izaicinājums novadu kultūras pastāvībai.

Daugavas programmas veiksme ir labu partneru klātbūtne tās īstenošanas gaitā, un kā viens no pamatīgākajiem te jāmin pašvaldības. Arī šodien šeit — Ziemeļkurzemē, Ventspilī, pateicoties Ventspils domes vadībai, pilsētas biznesa vadītāju atsaucībai un sadarbībai ar Kultūras fondu, Latvijas ļaudis var būt liecinieki vienam no nozīmīgākajiem gada kultūras notikumiem — Spīdolas balvu pasniegšanai, kas vienlaikus ir arī sabiedriska diskusija par profesionalitāti un cilvēciskajām vērtībām.

Šobrīd ir aktuāls jautājums, vai vienmēr un katrs var bilst, ka primārā ir bijusi iekšējā prasība pēc visaugstākā līmeņa radošas profesionālas un ētiskas kvalitātes? Un tikai pēc tam sekojis obligātā nodrošinājuma pieprasījums?

Manuprāt, Kultūras fonds pašlaik spēlē nozīmīgu pašiniciatīvas veicinātāja lomu sabiedrībā. Tā darbība un klātesamība Latvijas kultūras dzīves procesos nav ļāvusi atslābt garīgās aprites intensitātei, bet, kas vēl svarīgāk, vērsusi uzmanību uz tādas parādības izvirzīšanos kultūras jomā kā mecenātisms.

Pagājušo un nākamo paaudžu priekšā mēs esam atbildīgi par to, kādu šodien veidojam savas zemes kultūrpolitiku, un no tā daudzējādā ziņā ir atkarīgs Latvijas veidols un vieta kopējā Eiropas valstu saimē. Domājot par savas zemes, pilsētas, novada saimniecisko attīstību, nevar kaut kur nomaļus, atrauti eksistēt interese par kultūras aktivitātēm — tie ir savstarpēji saistīti procesi, starp kuriem pastāv visdziļākā likumsakarība. Diemžēl jāatzīst, ka visām kultūras, izglītības, mākslas vēlmēm nepietiek ar budžeta atvēlētajiem līdzekļiem. Tādējādi mecenātisms ir vistiešākā atbildība par valsts kultūrainavas kopskatu, godpilna līdzdalība tās veidošanā un kopšanā. Mecenātisms liecina par noteiktu biznesa aprindu vērtīborientāciju, pamatnostādnēm un filozofisku briedumu attieksmē pret sabiedrisko attiecību veidošanos un dzīves norišu patiesu izpratni.

Pats vārds “mecenāts” nāk no senās Romas, bet tā būtība ir nozīmīga un vajadzīga visām kultūrtautām. Jāuzsver, ka mecenātisms ir pilnīgi kas cits nekā pēdējā laikā daudz pieminētā sponsorēšana. Jo sponsorēt var jebkurš pelnītājs, nereti kādas acumirkļa iegribas vadīts. Mecenāts turpretī var būt tikai tas, kurš saprot, ka nauda un tai līdznākošā vara ir tikai un vienīgi līdzekļi. Gluži tāpat kā cilvēks savā šīszemes dzīvē ir tikai līdzeklis Dieva nodomu īstenošanai. Mecenāts labi saprot, ka ir lietas, ko viņš ne par kādu naudu nespēs nopirkt, bet bez kurām tautas izdzīvošana un uzņēmīgo cilvēku centieni būs apdraudēti. Pie šādām lietām pieskaitāma kultūra un izglītība šo vārdu visplašākajā nozīmē.

Kultūras fonds varētu uzņemties mecenātu padomdevēja funkcijas un būtībā kļūt par virsvērtības radītāju kultūras sfērā. Jaunradītā vērtību izsvērt skaitļos ir gandrīz neiespējami, bet īsta talanta atdeve ir jūtama vienmēr — vai valdošā noskaņa, vai līdzcilvēku attieksme, vai konkrētā situācija to pasaka priekšā.

Atgriežoties pie šodienas galvenā notikuma — Spīdolas balvu pasniegšanas, ir patīkami konstatēt faktu, ka šogad tas notiek tieši Ventspils Kultūras centrā.

Šodien izdaudzinātā Ventspils sevi apliecina kā bagātu un zinošu kultūras mecenātu, kas atbalsta Latvijas Kultūras fonda Vislatvijas programmas. Veidojot savas nākamgad atklājamās augstskolas metus, Ventspils ir lietpratīgs izglītības mecenāts.

Ventspils ir pilsēta, kurā ik uz soļa jaušama enerģisku, uzņēmīgu cilvēku klātbūtne visās sabiedriskās dzīves norisēs un kuras ieguldījums valsts reģionālās attīstības politikas koncepcijas izstrādē izpaužas mērķtiecīgos centienos paplašināt un nostiprināt vietējos kultūras un izglītības centrus. Vietējās reģionālās politikas pieredzē ventspilnieki varētu dalīties arī ar citiem Latvijas novadiem, izvērtējot uzņēmējdarbības, kultūras, izglītības aktualitātes un savstarpējās sadarbības tendences.

Ja pieņemtu, ka Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonija katru gadu notiktu citā Latvijas pilsētā... Šāda perspektīva veicinātu visu Latvijas novadu iesaistīšanos dinamiskos kultūras dzīves procesos, liekot tiem apjaust sevi kā neatņemamu visas valsts kultūras aprites sastāvdaļu.

Laikā, kad mūsu zemē izveidojušās būtībā pilnīgi jaunas attiecības starp valsti un tajā darbojošos kultūras sistēmu, pats svarīgākais ir dot iespēju un telpu garīguma apritei, kas ir ikvienas sevi cienošas tautas vitāla nepieciešamība un kultūras saturs, savstarpējo attiecību dziļākā jēga un augstākais mērķis.

Es apsveicu šāgada Spīdolas balvu laureātus un novēlu viņiem tālākus radošus meklējumus. Es apsveicu Latvijas Kultūras fondu un Ventspili par abpusēji izdevīgas sadarbības modeļa izveidi. Man ir patiess prieks, ka šodien, otrajā Adventes svētdienā, varu būt klāt tādā apliecinošā un uz nākotni vērstā brīdī.