mēs — savā laikā

Piebalgas bērniem ir mirdzošas acis

Jaunpiebalgas vidusskola ir viena no desmit Latvijas skolām, kas piedalās Eiropas Padomes veselību veicinošo skolu projektā. Vesels bērns labāk mācās, un vesels skolotājs labāk māca. Tāpēc šo skolu devīze ir sekmēt veselīgas vides un sabiedrības veidošanos un savstarpēji palīdzēt (pirmkārt jau bērniem) kļūt laimīgiem, garīgi un fiziski veseliem un labi justies. Skolotāji apgūst prasmi un māca skolēniem saprast sevi, patikt sev, satikt ar citiem, būt atbildīgiem un pārliecinātiem par sevi, atbrīvoties no spriedzes, ar patiku iet uz skolu un iespējami labāk izmantot tās piedāvātās iespējas. Skola palīdz vecākiem labāk izprast savu bērnu attīstību, izturēšanos un noskaņojumu, saprast izglītības prasības un iespējas un palīdzēt bērniem izraudzīties dzīves mērķi un gūt panākumus.

Savā pedagoģijas maģistra darbā pamatojot lēmumu iekļauties šajā projektā, skolas direktore Ulla Logina atzīmē skolotāju augsto kvalifikāciju un interesi par savu darbu, skolas ģeogrāfisko stāvokli un iepriekšējo skolēnu un skolotāju paaudžu atstāto mantojumu.

Pēdējos gadu desmitos skolas veidols un labā slava spodrināti ar apkārtnes iekopšanu, koku stādīšanu, dīķu ierīkošanu un novadpētniecības muzeja izveidi. Bet tālākā atskatā šo novadu stipru dara sazarotais skolu tīkls 330 gadu garumā, bagātā kultūrvide ar brāļu draudžu saieta namiem, kultūras un dziedāšanas biedrībām, bibliotēkām un muzejiem. Pašā Jaunpiebalgas vidusskolā, kas savus aizsākumus saista ar 1668. gadā dibināto Ķirspeles skolu un vēlāko draudzes skolu, skolēnus darba tikumā, dzīves gudrībā un skaistuma izpratnē audzinājuši simtiem pašaizliedzīgu tautskolotāju, arī vairākas pedagogu dzimtas. Ulla Logina arī nāk no skolotāju ģimenes. Ar viņas tēva Pētera Knāķa vārdu saistās skolas dramatiskā pulciņa darbība un sadzīves tradīciju kopšana, parka izveide un dīķu rakšana. Bet no mātes Astrīdas Knāķes Ulla tieši pārņēmusi skolas vadības grožus. Arī tā ir šīs skolas īpatnība: no 363 skolotājiem, kas te strādājuši 1946.—1996. gadā, 67 ir tās bijušie audzēkņi vai jaunpiebaldzēni.

Skolas gaitai uz jauno attīstības loku, ko iezīmē iekļaušanās Eiropas Padomes programmā, var izsekot novadpētniecības muzejā, ko līdz 1996. gada 1. aprīlim bija apmeklējuši 15 700 cilvēku. Plašajā ekspozīcijas daļā, kas stāsta par Piebalgu un piebaldzēniem senāk un tagad, ir interesanti materiāli, sākot ar Jaunpiebalgas muižas plānu un ziņām par pirmajiem šī novada sabiedriskajiem darbiniekiem un beidzot ar Trešās atmodas liecībām. Savu artavu jau minētā paaudžu mantojuma veidošanā devuši gan pedagogi, gan daudzi citi šī novada mācītie vīri — Jēkabs Zvaigznīte, Kārlis Miesnieks, Emīls Dārziņš, Marģeris Zariņš, Emīls Mačs, Augusts Ģiezens un daudzi citi. Bet selekcionāra Kārļa Ruka dālijas vēl ilgi ziedēs Jaunpiebalgas dārzos. Turpinās arī novada pedagogu tradīcija atstāt nākamajām paaudzēm sava laika skolu dzīves aprakstus. Kā veltījumu savas skolas jubilejai Astrīda Knāķe ar novadnieku atbalstu izdevusi grāmatiņu “Jaunpiebalgas vidusskolai 50”. Tā izvadā pa atmiņu takām pašus jaunpiebaldzēnus un dod vielu pārdomām ikvienam lasītājam.

Deju svētkos skolotāja Lāsma Damroze pamana — “Piebalgas bērniem ir mirdzošas acis. Viņiem dejā klāt ir sirsniņa.” Esiet veseli un laimīgi, un jūs būsit noderīgi — kaut vai paši sev! — arī uz to mudina veselību veicinoša skola, atgādinot, ka dzīves pašvērtība ir visa pamats.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore