pūrs

Trīs domu un darba biedri: latviešu tautasdziesmu plašas vākšanas un publicēšanas aizsācējs Fricis Brīvzemnieks (labajā pusē), viņa darba turpinātājs Krišjānis Barons (vidū) un "Latvju Dainu" pirmais izdevējs Henrijs Visendorfs 1901. gadā.

Saulveža Cimermaņa reprodukcija.

Latviešu kultūras celmlauzim Fricim Brīvzemniekam — 150

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Šodien, 10.decembrī Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē, Merķeļa ielā 13, notiek Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Latviešu biedrības kārtējā kopsēde. Tā atkal veltīta pētījumiem “Letonikā”. Arī šoreiz — visai nozīmīgam latviešu zinātnes un kultūras dzīves notikumam — Friča Brīvzemnieka (Treilanda) 150. dzimšanas dienai un viņa mūža lielākajam darbam. Mūsu nolūks atcerēties šā labi izglītotā kurzemnieka radošo dzīvi, nedaudz ieskatīties tajā laikmetā, izvērtēt viņa paliekošo devumu no mūsdienu zinātnes viedokļa un rosināt pētniekus turpmākiem meklējumiem, jo visas Brīvzemnieka darbības jomas nav izzinātas tik dziļi, kā to prasa viņa veikums. Visa Brīvzemnieka darbība bija veltīta vienam augstākam kopmērķim — latviešu tautas izglītošanai, tās stāvokļa uzlabošanai, kultūras vērtību izzināšanai, uzkrāšanai, popularizēšanai un saglabāšanai.

F.Brīvzemnieks piedzima 1846.gada 1.novembrī bijušajā Aizputes apriņķa Rokaižu krogū, kas atradās pusceļā starp Aizputi un Kazdangu, tātad — ar tautas tradicionālās kultūras un mākslas vērtībām, tāpat arī ar profesionālās arhitektūras un mākslas objektiem bagātā apvidū. Tos objektus mēs šodien uzskatām par izciliem Latvijas kultūras pieminekļiem. Viņa vecākiem bija etniskā ziņā jaukta, tiem laikiem samērā labi situēta ģimene: tēvs latvietis, kurš bija apguvis laukos tik vajadzīgo sedlinieka un dažu citu amatu un nomāja arī minēto krogu, māte — vāciete. Tēva māte, būdama laba tautas dzīves un folkloras zinātāja, audzināja zēnu Kurzemes laucinieku tradīciju garā. Acīmredzot šī bērnības un jaunības vide atviegloja Brīvzemniekam valodu apgūšanu, palīdzēja iejusties etniski jauktās cilvēku kopās, modināja interesi par tautas tradicionālo kultūru. Tam visam bija liela nozīme Brīvzemnieka turpmākajos dzīves un darba gados.

Talanta, personīgo interešu un oficiālās izglītības dēļ Brīvzemnieks izveidojās par visai zinošu un daudzpusīgu cilvēku. Pēc profesijas viņš bija mērnieks un vācu valodas skolotājs, labi orientējās statistikā, tautsaimniecībā, vēsturē. Atbilstoši savām dotībām viņš dzejoja, darbojās kā etnogrāfijas un folkloras materiālu vācējs un apstrādātājs, publicists, rakstnieks, skolotājs, skolu inspektors, tulkotājs. Divdesmit gadu (1867 — 1887) dzīvodams un strādādams Maskavā un tās apkārtnē, Brīvzemnieks kļuva par Maskavas universitātes Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības līdzstrādnieku un par biedrības etnogrāfijas nodaļas īsteno locekli. Viņš aktīvi sadarbojās ar ietekmīgiem krievu laikrakstiem $Vjcrjdcrbt dtljvjcnb$> $Hecm$ un citiem, kuriem sniedza Baltijas vācu muižniekiem tik nepatīkamās objektīvās ziņas par Latviju un latviešu stāvokli tajā. Rakstīja arī populārākajiem latviešu laikrakstiem. Bija aktīvs Maskavā dzīvojošo latviešu kultūras un sabiedriskās dzīves organizētājs un rosinātājs, sadarbojās ar Krišjāni Valdemāru. Valdemāra rosināts, viņš kopā ar Krišjāni Kalniņu, Indriķi Laubi un Andreju Spāģi sastādīja Krievu — latviešu — vācu vārdnīcu, kas iznāca 1872.gadā.

LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš sēdes dalībniekiem stāstīs par Frici Brīvzemnieku kā par vienu no latviešu populārzinātniskās un tulkojumu grāmatniecības pamatlicējiem. Brīvzemnieks visu mūžu strādāja tautas izglītošanas un nacionālās apziņas audzināšanas jomā. To darīja, vēstīdams par ievērojamu cilvēku darba un dzīves ceļu, par radošo rīcību dažādu grūtību pārvarēšanā un mērķu sasniegšanā. Te minami viņa stāstījumi par ievērojamo krievu zinātnieku Mihailu Lomonosovu, publicistu Ivanu Aksakovu, pareizticīgās baznīcas kalpotāju Ņikonu. Viņš rakstīja arī par saviem laikabiedriem — latviešu kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem Dāvi Jurjānu, Ati Kronvaldu, Indriķi Laubi, Andreju Spāģi. Šie un citi rakstījumi ir nozīmīgs avots par aprakstīto cilvēku darbu un dzīvi. To būtiska ievirze ir mudinājums apdāvinātiem, centīgiem un enerģiskiem cilvēkiem mācīties un strādāt savas tautas labā, tās stāvokļa uzlabošanas un labklājības celšanas druvā.

Filoloģijas doktors Jānis Rozenbergs runās par Brīvzemnieku kā par folkloras materiālu vākšanas ekspedīciju sācēju Latvijā. 1864.gadā dibinātā jau minētā Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība kļuva par valsts mēroga centru, kas organizēja un sekmēja Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiālu vākšanu un publicēšanu. Valdemāra rosināts, Brīvzemnieks nodibināja sakarus ar biedrības etnogrāfijas nodaļas vadītāju, Maskavas universitātes profesoru Nilu Popovu, kurš ierosināja uzrakstīt referātu par latviešiem un nolasīt to biedrības etnogrāfijas nodaļas sēdē. Brīvzemnieks piekrita un uzrakstīja referātu par latviešu tautasdziesmām. Kā avotus viņš izmantoja Rumjanceva muzejā un Valdemāra personīgajā bibliotēkā esošās grāmatas, kurās atrasto papildināja ar paša jaunības dienās Kurzemē redzēto un dzirdēto. Referātā viņš stāstīja par dziesmu saturu, par dziedāšanas veidiem un arī par to, kā latvieši vērtē savas dziesmas. Biedrības sēdes dalībnieki Rumjanceva muzejā Brīvzemnieka sniegumu novērtēja atzinīgi. Drīz pēc sēdes viņš saņēma paziņojumu, ka viņam uzticēts vākt etnogrāfiskas ziņas par latviešiem, tās apkopot un sagatavot iespiešanai. Ar to 1869.gadā sākās Brīvzemnieka mērķtiecīga darbība latviešu folkloras vākšanā, vākšanas organizēšanā un materiālu publicēšanā.

LZA goda loceklis Konstantīns Karulis referēs par Brīvzemnieka saikni ar tālaika Krievijas impērijas valdošo aprindu centieniem latīņu burtus latviešu rakstībā aizstāt ar krievu burtiem. Latīņu rakstības aizstāšana ar krievu rakstību Krievijas mazo tautu rakstos XIX gadsimta otrajā pusē bija plaša sabiedriski politiska valsts mēroga akcija. Tā sākās pēc poļu 1863.gada sacelšanās un bija viens no mazo etnosu pārkrievošanas centienu pasākumiem. Latvijā šī politika vissmagāk skāra latviešu apdzīvotos Vitebskas guberņas apriņķus, kuros latīņu burtu lietošanas aizliegums pastāvēja līdz 1904.gadam. Brīvzemnieka uzskati šajā jomā vēl nav pietiekami izzināti. 1872.gadā izdotajā latviešu tautasdziesmu krājumā (grāmatas titullapā iedrukāts 1873.gads) katra lappuse ir iespiesta divās slejās: vienā slejā dziesmas latviešu teksts nodrukāts ar krievu burtiem, no kuriem daži pārveidoti (papildināti), otrā slejā nodrukāts dziesmas tulkojums krievu valodā. Brīvzemnieks pats raksta, ka viņš ir zīmējis tos krievu burtus, kuriem latviešu teksta rakstīšanai vajadzīgas papildu zīmes. Viņš bilst arī to, ka savu iespēju robežās ir protestējis pret latviešu tautasdziesmu drukāšanu ar krievu burtiem, bet piekāpies, paklausīdams Valdemāra spriedumiem.

Friča Brīvzemnieka darbība bija visai daudzpusīga. Tāpēc papildus pamatreferātiem runās arī citi viņa darba un dzīves zinātāji. Aizputes vidusskolas skolotāja un novadpētniece Mirdza Birzniece stāstīs par to, kā novadā saglabā atmiņas par Brīvzemnieku un kā godina viņa veikumu. LZA akadēmiķe Aina Blinkena atcerēsies Brīvzemnieka valodniecisko darbību, bet filoloģijas doktore Biruta Gudriķe — viņa devumu latviešu literatūrā. Latviešu Folkloras krātuves zinātniskā arhīva pārzine Māra Vīksna runās par Brīvzemnieka vākumu turpmākajiem likteņiem un stāvokli mūsdienās. Kā zināms, 1878.gadā Brīvzemnieka sākto latviešu folkloras vākšanu pārņēma un turpināja Krišjānis Barons. Arī viņš 1881.gadā kļuva par minētās Maskavas biedrības līdzstrādnieku.

Fricis Brīvzemnieks deva nopietnu ierosmi arī ziņu vākšanai par latviešu darbu, dzīves veidu, materiālo un garīgo kultūru jeb ierosmi etnogrāfisko materiālu vākšanai. Piebilstams, ka XIX gadsimta 60.gados vārdkopā “etnogrāfiskas ziņas” apvienoja kā etnogrāfijas, tā folkloras materiālus, bet reālajā vākumā nospiedošs vairums bija folklorai, it īpaši tautasdziesmām. Interesi par etnogrāfiskajām ziņām Brīvzemniekā modināja iepazīšanās ar Maskavā esošā Rumjanceva muzeja etnogrāfijas nodaļas kolekcijām, kas bija izveidotas no 1867.gada plašās izstādes eksponātiem. Par šo muzeju viņš stāstīja Latvijas lasītājiem “Baltijas Vēstneša” 1869.gada 5. un 9.aprīļa numuros. Ar to autors mudināja latviešus apzināties sevi kā kultūras tautu un vākt ziņas par savu darbu un dzīvi. Pēc viņa domām, to vajadzēja darīt ar salīdzinošu pieeju, t.i., noskaidrot latviešu darba, dzīves un kultūras savdabības dažādos apvidos un latviešu savdabības salīdzinājumā ar citām tautām.

“Baltijas Vēstneša” 1869. gada 26. aprīļa numurā Brīvzemnieks ievietoja Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības etnogrāfijas nodaļas vadītāja N. Popova izstrādāto materiālu vākšanas programmu savā latviešu tulkojumā. Tajā Brīvzemnieks ir norādīts kā biedrības līdzstrādnieks, kuram uzticēta ziņu vākšana un apstrāde, kā arī sakaru uzturēšana ar tiem mācītiem ļaudīm Baltijā, kuri vēlētos piedalīties ziņu vākšanā. Publicētajā programmā uzsvērts, ka savāktās ziņas nodomāts izdot īpašā grāmatā par latviešiem. Kā pirmās, acīmredzot svarīgākās ziņas minētas “Latviešu fiziska tipa (auguma, sejas) aprakstīšana, par latviešu dzīvokļiem, ēdieniem, mājas būšanu, par latviešu dzīvi darbdienās, svētdienās un svētkos, par viņu famīlijas un biedrīgām ieražām, kuras vēl ievēro un izpilda kristībās, kāzās, bērēs, laucinieku svētkos jeb dzīrēs, pie pļaušanas, augļu ievākšanas u.t. jpr.”. Prasītas arī ziņas “par latviešu tautas ģeografīgu izplātīšanos un izšķiršanos savā starpā, par latviešu tautas zīmēšanos uz citām tautām no latviešu—leišu tautu grupas”. Kā ļoti noderīgas minētas “proves, modeles, ceiķinējumi jeb bildes no latviešu mājām un apģērbiem”.

Uzskaitījums pārliecina par to, ka šīs sākotnējās programmas īstenošana būtu devusi samērā plašu avotu bāzi turpmākiem pētījumiem. 1869. gada vasarā biedrības uzdevumā viņš četrus mēnešus ilgā braucienā apmeklēja daudzas Latvijas vietas visos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos, kur pierakstīja tautasdziesmas un citus materiālus. Viņa tēvs Jēkabs Treilands izgatavoja kurzemnieku spīļu arkla un citu zemnieku darba piederumu modeļus, kurus nodeva Daškova muzejam Maskavā. Brīvzemnieks mēģināja nodibināt sakarus ar latviešu folkloras un dzīvesveida pētnieku Augustu Bīlenšteinu, kurš pret viņa piedāvājumu izturējās noraidoši.

Par Brīvzemnieka etnogrāfisko darbību sēdē stāstīs latviešu etnogrāfijas pētniece Lilita Vanaga.

Sēde sniegs tās dalībniekiem bagātu, jaunu informāciju par Friča Brīvzemnieka darbību, par latviešu dzīvesveida un kultūras pētīšanas vēsturi. Sanāksmē dzirdētais sasauksies ar Zinātņu akadēmijas iepriekšējās sēdēs dzirdēto par akadēmiķa J.A. Šēgrēna 1846. gada ekspedīciju un lībiešu pētīšanas sākumiem, par 1896. gada pirmās latviešu etnogrāfiskās izstādes tapšanu, saturu un paliekošajiem rezultātiem.

Sēdi bagātinās Aizputes pilsētas folkloras kopas “Tautasdziesma”, Aizputes vidusskolas bērnu folkloras kopas, Kupravas etnogrāfiskā ansambļa un Rīgas folkloras kopas “Skandinieki” koncerts.

Latviešu tautas lietišķās mākslas biedrības iekārtotajā izstādē skatīsim Abrenes, Bārtas un Zemgales latviešu tradicionālo goda tērpu komplektus, dažādu apvidu rakstainos cimdus, galda un gultas segas.