PĒC CEĻA

Pa saujai Indijas saules un domu

Turpinājums, sākums “LV”

nr.179., 180., 181., 182., 187., 188., 206., 210

Jānis Ūdris, “Latvija Vēstneša” ārpolitikas redaktors,— pēc trīspadsmit dienām un naktīm Austrumu Lotosa zemē

Indijas mājamatnieki un tirgotāji

Sākums “LV” nr.210

Indijas ceļos var redzēt, kā siens vai tikko nopļauta zāle, meldri, cukurniedru stublāji un cita lopbarība tiek nesta sainī uz galvas vai vesta uz velosipēda bagāžnieka. Ja daudz, tad tāda neliela kaudzīte ēzelīša vai vērša vilktos ratos. Ciematu un arī pilsētu nomales ielās cienīgi savā nodabā klīst govis. Ja grib, palaiž garām braucošu mašīnu. Negrib — braucējs apstājas un gaida. Govis bieži ganās šaurajā zāliena joslā starp abu virzienu brauktuvēm. Nereti govis meklē ko ēdamu pie atkritumu konteineriem. “Vai tiešām govis pie jums tiek uzskatītas par svētiem dzīvniekiem?” es pajautāju, un indieši sāka labsirdīgi smieties. Ne jau nu gluži tā, ka viņi govis pielūgtu. Taču viņi patiešām ciena un mīl šos rāmos ragulopus. Jo govs dod pienu. Bet piens ir mātes, dzīvības simbols. Taču šī mīlestība indiešiem izpaužas savādāk, nekā mums Latvijā, kad saimnieces savu Zīmaļu vai Raibaļu no rīta piesien leknā pļavā, bet vakarā dzen mājās. Indijas govis tiek atstātas savā vaļā un klīst mitekļa tuvumā.

Visoptimistiskāko iespaidu Indijā pavadītajās dienās es guvu Indijas vismazākajā — Keralas — štatā Austrumjūras piekrastē. Liekas, pats Dievs šeit cilvēkiem lēmis dzīvot pārticīgi, Ārkārtīgi dāsnā zeme un jūra čakliem cilvēkiem dod bagātīgus augļus — garšvielas, visdažādās zivis, garneles, ko keralieši audzē mākslīgos dīķos. Keralas štatā visi iedzīvotāji prot lasīt un rakstīt, un štata galvaspilsētā Kočinā es neredzēju nevienu ubagu. Toties prātā iespiedušies divi puisēni, kas atšķirībā no saviem ubagojošajiem vienaudžiem acīmredzot cer dzīvē tikt uz priekšu.

Pastaigājoties gar jūras attekā izbūvēto krastmalu, es pamanīju baskājainu puisēnu, kurš, graciozi augšup paceltā plaukstā balansējot paplāti, piedāvāja savu preci. Sākumā likās, ka tas ir saldējuma pārdevējs. Taču, kad zēns pienāca tuvāk, redzēju, ka paplāte būtībā ir visai primitīvi apstrādāta skārda plāksne, un zēna piedāvātā prece ir sīkās avīžpapīra tūtiņās iesaiņoti rieksti. Cena — viena rūpija par tūtiņu. Cilvēki pirks. Rūpija pie rūpijas — godīgi nopelnīta nauda. Mans pavadonis paskaidroja, ka tas esot šādu puisēnu “bizness”: tirgū viņš šos riekstus nopērk par 40 rūpijām kilogramā. No kilograma viņš sataisa apmēram simts tūtiņu. Tā, dienā iztirgojot kilogramu riekstu, tīrā peļņa ir 60 rūpijas. Gandrīz divi dolāri vai viens lats. Indijā tā ir tīri pieklājīga nauda (35 rūpijas – 1 USD).

Devu mazajam “biznesmenim” pašu spožāko rūpiju, un viņš to saņēma tik pašapzinīgi kā bankas čeku, pats izraudzījās man tūtiņu, pataustīja, vai avīzes papīrs apakšā neris vaļā un cienīgi sniedza man: “Lūdzu, ser. Labi rieksti! Ēdiet uz veselību!” Gribējās smaidīt, acīs riesās asaras, paša baskāja zēnība Rīgas nomalē. “Ar Dievpalīgu, mazais,” es domās teicu, bet puisēns jau bija aizsteidzies pie nākamā pircēja. Tieši šis puišelis man likās —

Indijas nākotnes simbols

Indijas valdība tiešām daudz dara nabadzības novēršanai. Ik ciematā redzama vienkārša skolas ēka, ko atdzīvina formastērpos — baltos vai koši zilos (katrā štatā ir savādāki) — tērpti bērni skolas pagalmā. Izglītība jau sen vairs nav bagāto cilvēku privilēģija. Īpaša vērība tiek veltīta meiteņu izglītošanai — lai arī tādējādi likvidētu vēl aizvien dziļo plaisu starp sievietes un vīrieša vietu sabiedrībā. Taču milzīgajā valstī ikviens pasākums izglītības un vispār sociālajā jomā prasa kolosālus līdzekļus, ko ārkārtīgi grūti izdalīt no saspriegtā valsts budžeta.

Taču Indija pēdējos gados pēc ekonomikas liberalizācijas uzņēmusi īpaši strauju attīstības tempu, un spējīgiem jauniešiem ar asu prātu un vēlēšanos dzīvē tikt uz augšu rodas aizvien jaunas iespējas.

Īpaši uzskatāmi par to varēju pārliecināties slavenās “Titāns” kompānijas pulksteņu fabrikā pie Bengaloras, Karnatakas štatā.

Šajā astoņdesmitajos gados uzceltajā modernajā fabrikā nodarbināti apmēram 600 strādnieki — galvenokārt jaunieši no apkārtējiem ciemiem. Interesants ir firmās praktizētais atlases princips. Galvenā uzmanība netiek veltīta īpašām zināšanām vai profesionālām iemaņām – firmā iedibināts uzskats, ka zināšanas var iedot un iemaņas iemācīt. Daudz lielāka vērība tiek veltīta pretendentu morālajām īpašībām un, protams, veselībai. Galvenokārt vajadzīga asa redze un veikli pirksti. Taču izšķirošais pārbaudījums ir atlases komisijas saruna ar pretendentu. Galvenais kritērijs — meitenes vai jaunekļa godīgums un vaļsirdība.

Kā klasisku negodīguma piemēru man minēja kāda pretendenta noliedzošu atbildi uz jautājumu: “Vai jūs kādreiz melojat?” “Mēs visi kādreiz melojam,” pārliecināti deklarēja fabrikas personāla daļas vadītājs S.Surešs. Galvenais ir, lai cilvēks to apzinātos un attiecīgi novērtētu. Lai būtu godīgs pret saviem darba devējiem!

Uz katru strādnieka vietu “Titānā” pretendē apmēram 50 jaunieši. Šāda interese ir viegli saprotamam: strādnieki “Titānā” pelna apmēram 7 000 rūpiju (200 dolāru) mēnesī. Indijas apstākļos tā ir ļoti laba alga. Firma jaunuzņemtos apmāca vairākus mēnešus. Visnotaļ pievilcīgi ir arī darba apstākļi ražošanas telpās (te gan tāpat kā gandrīz visos Indijas rūpniecības uzņēmumos ir kategoriski aizliegts fotografēt). Žilbinoša tīrība. Meitenes pie montāžas konveijera strādā speciālos uzsvārčos un cepurītēs, vietām ar marles saitēm uz sejas. Apmeklētāji uz šīm svarīgākajām ražošanas telpām var noraudzīties tikai caur stikla sienu – darīts viss, lai saglabātu sterilitātei tuvu tīrību.

Lielu uzmanību šajā uzņēmumā pievērš strādnieku psiholoģiskajam noskaņojumam. Piemēram, cehā, kurā izgatavo miniatūras pulksteņu mehānisma detaļas, katrā sekcijā stikla vitrīnā aplūkojams 50 reižu palielināts attiecīgās detaļas makets. Lai strādniekam viņa izgatavojamā detaļa neliktos “anonīms puteklītis”... Fabrikā ir plašs sporta klubs ar beisbola un volejbola komandām, ar teicamu trenažieru zāli. Ir arī visdažādākie mākslinieciskās pašdarbības pulciņi. Īpaši populāras ir tautas mūzikas grupas. Taču uzņēmuma vadību pārsteidza mans jautājums, vai firma arī algo profesionālus mākslinieciskos vadītājus. “Kāpēc gan tādi lai būtu vajadzīgi?” man tika pārjautāts: “Talantīgākie strādnieki paši parāda darba biedriem savas muzikālās iemaņas...”

Plašajā fabrikas ēdnīcā mani pārsteidza divi skaitļi. Pirmkārt, labas pusdienas strādniekiem šeit maksā 15 rūpijas (23 santīmi). Otrkārt, pats strādnieks no šīs summas maksā tikai 2 rūpijas (3 santīmus), kas tiek atskaitītas no viņa algas. Pārējo summu sedz “Titāns” no sava sociālā budžeta. Visai savdabīga ir arī jauno strādnieku ievadīšana fabrikas kolektīva dzīvē. Īpašā visiem aplūkojamā stendā jaunajiem jāizpilda ailes ar noteiktu tematiku: proti, jāuzraksta, kāds ir viņu hobijs, kurš ir mīļākais aktieris, mūziķis, sportists, kurai personībai viņš gribētu līdzināties. Kādas savas rakstura īpašības vērtē visaugstāk un ar kādām pats nav apmierināts?

Tieši “Titānā” es jo uzskatāmi redzēju jaunās Indijas seju: jaunus un skaistus, čaklus un prasmīgus cilvēkus. Jauniešus, kas jau šodien veido savas zemes nākotni. Veido to labāku par vakardienu un šodienu. Un ikvienam rūp, lai Indija ieņemtu savai dižajai vēsturei un savam potenciālam adekvātu vietu mūsdienu pasaulē.

Šādi domājošu cilvēku, arī vidējā un vecākajā paaudzē, Indijā ir daudz. Par vienu no viņiem — nākamajā “Indijas saules un domu saujā”.

Karnatakas štata valdības Informācijas un sabiedrisko attiecību departamenta vadītājs Pranajs Ponapa un firmas personāldaļas vadītājs Sudhirs Surešs slavenajā Bangalores “Titan Industries Ltd” pulksteņu fabrikā

“Latvijas Vēstneša” pārstāvis viesos pie jaunā indiešu privātuzņēmēja garneļu audzētavas īpašnieka Pranaja Aruna

Autora foto