Doma. Vārds

Dr.theol. Juris Rubenis, Rīgas Lutera draudzes mācītājs:

Tas Bērns, kas ir dots mums

Meditācija Ziemassvētku laikā

“Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu.

Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.

Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa pleciem.

Viņa vārds ir: Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs,

Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Jesajas grāmata 9: 1,5.

Tas ir smags, strupceļu un grūtu pārbaudījumu laiks, kurā lemts dzīvot pravietim Jesajam. Lai gan tā jau bieži liekas katra laikmeta cilvēkiem. Laiks, kad šķiet, ka visa tauta ap tevi ir apmaldījusies, kad lielākās vērtības un orientieri pazaudēti.

“Tauta, kas staigā tumsībā” — tā sajūt savu laikmetu Jesaja. Vai tā nav cilvēka esības šajā pasaulē pamatizjūta?

Tieši tāpēc ir tik savādi, ka lielā nākotnes zīme toreiz Jesajam un cilvēkiem ap viņu (kas droši vien, līdzīgi kā šodien, savā lielākajā daļā šos vārdus nesaprata), ka lielā nākotnes zīme ir Bērns. Bībele cilvēkam, kas saspringti jautā pēc izejas, pēc šī laika, visas manas dzīves jēgas, atbild pavisam negaidīti — ar Bērnu.

Savādi — te netiek stāstīts ne par kāda varoņa izcīnītiem varoņdarbiem, ne par kāda gudrā atrastām atziņām, ne par kāda svētā garīgiem sasniegumiem. Nē, tas, kas te sacīts, pārsniedz mūsu saprašanu: Bērna piedzimšanai jākļūst par lielo šīs īstenības pagrieziena punktu, kas nesīs visai cilvēcei pestīšanu. Tas, ap ko bez panākumiem nocīnījušies ķēniņi un valstsvīri, filozofi un mākslinieki, reliģiju dibinātāji un tikumības skolotāji, tas īstenosies nu caur kādu jaundzimušu bērnu. Kā visu mūsu cilvēcisko centienu un pūļu (ko mēs vērtējam tik augstu!) apkaunojums, kā zīme, lai mēs beidzot apstātos savā skrējienā, pamostos no murgiem — pasaules vēstures centrā ir nolikts Bērns. Tas ir pasaules atpestīšanas noslēpums. Bērns, dzimis no cilvēka, Dēls — Dieva dots. Viss pagājušais un viss nākošais ir apslēpts viņā. Neaptverami lielā Dieva nebeidzamā žēlsirdība nāk pie mums un atklājas bērna tēlā. Ka mums šis Bērns ir dzimis, man šis Dēls ir dots, ka es to pazīstu, ka man viņš ir, ka es to mīlu, ka es esmu viņa un viņš ir mans, no tā vienīgi nu ir atkarīga mana dzīve. Vienam Bērnam ir rokās visa mūsu dzīve.

Tas ir tik fantastiski, ka kristietības dzimšanas zīme ir tieši tāda — Bērns. Bērns, šīs pieaugušo, gudro, stipro, varmācīgo, viltīgo, veiklo, bet nelaimīgo cilvēku pasaules vidū.

Ko tas grib mums pasacīt, ļaut piedzīvot? Kāpēc katru gadu Ziemassvētkos Dievs šīs nogurušās pasaules vidū atkal un atkal noliek Bērnu, kā zīmi, kas mums jāizlasa, jāsaprot, jāsastop? Dievs, spēcīgākais šajā pasaulē, nāk kā nevarīgs, vēl runāt un staigāt nespējīgs, bezpalīdzīgs bērns, kā satricinošā zīme, ka savu īsto lielumu, savas dzīves laimi un piepildījumu mēs līdz šim esam meklējuši nepareizā virzienā un ka to nekad nespēsim sasniegt ar varu, varmācību, viltību, gudrību, veiklību. Lielums, ja tu to patiesi meklē, ir atrodams kādā pavisam citā ceļā, kādā citā virzienā. Tur, kur mēs visu mūžu vienmēr paliekam tikai bērni, atkarīgi no Tēva, kas te mūs var apdāvināt — mūsu iekšienē, mūsu dvēselē. Lielums ir nevis tajā, ar ko pieaugušie atšķiras no bērna, bet tajā, kas pieaugušajam ir kopīgs ar bērnu. Tajā, kas ir kopīgs itin visiem cilvēkiem šajā pasaulē. Tas ir tik svarīgi, ka Dievs, ienākot šajā pasaulē, sevi identificē ne ar visu to, ko mēs uzskatām par varenu, iespaidīgu, stipru, bet tieši ar to, kas pauž vislielāko nevarību un nespēku, pašu sākumu. Kāpēc? Tāpēc ka Dieva acīs mēs visi — arī tie, kas tā nedomājam, — esam vēl nevarīgi, bezpalīdzīgi un nedroši cilvēki, kas allaž tikai mācāmies spert pirmos nedrošos soļus.

Tieši pie tādiem nāk Dievs — vēl negatavajiem, izbiedētajiem, pazudušajiem. Tas ir ceļš, kurā krampjaino centienu un pūļu pasaulē cilvēks var beidzot sasniegt mieru. Šī nakts dod attaisnojumu, atvieglojumu visam cilvēcīgajam nespēkam un bezpalīdzībai. Kopš šīs nakts, kad Dievs ir kļuvis cilvēks, mēs drīkstam reiz beigt savus krampjainos pūliņus kļūt kā dieviem.

Katrs cilvēks, piedzimstot šajā pasaulē, nāk ar jautājumu: kas man šajā dzīvē jāpaveic, lai es varētu justies mīlēts, gribēts, vajadzīgs. Tieši no šī redzes viedokļa mēs ieraugām svētajā naktī mūsu pestīšanas sākumu: jo kopš Ādama dienām nevienam cilvēkam tas vairs nav pašsaprotami, ka viņš šajā pasaulē būs gribēts, mīlēts, vajadzīgs, ka viņš ar savu mazo dzīvi varētu būt dāvana šai pasaulei. Cik bieži mēs dzīvojam savu dzīvi kā zem lāsta, kas šķiet lemta mūžīgām nelaimēm, kur viena neveiksme izaug no otras, kur dzīves murgiem, šķiet, nebūs gala, kad jūtamies lieki un nevajadzīgi, kad uzdodam jautājumu: kāda vērtība un jēga galu galā ir manai dzīvei? Tieši te mūs aizsniedz svētā nakts. Dziļākajā naktī, kad gaisma jau pavisam draud izdzist, Dievs iededz savu gaismu. Katram cilvēkam šajā pasaulē skaidri pasakot, no kā un kā dēļ viņš var dzīvot, pārspējot aukstumu, vientulību, nabadzību, bezspēku. Jo mēs atrodamies bezgalīgas žēlastības straumē. Šī nakts katram no mums grib to palīdzēt saprast, ka katrā cilvēkā ir atpazīstama Dieva līdzība un ka katrā cilvēkā, ko tu sastopi, tu kā svētbildē vari ieraudzīt Dieva tuvumu. Tas nozīmē, ka šajā pasaulē vairs nedrīkstētu būt neviena bērna, kas, te ienācis, neatrastu kādu cilvēku, kas tam parādītu ceļu uz debesīm, lai viņš sevi varētu piedzīvot kā Dieva bērnu.

Ziemassvētku vēsts cilvēkam nozīmē sadzirdēt: tu esi pieņemts. Tāds, kāds tu esi. “Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” Ja mēs varam identificēties ar šiem vārdiem, tad tos sajūtam. Sajūtam, ko tas nozīmē: “Pār mums atspīdējis liels spožums...”

Jo viss kopš šīs nakts pieder mūsu Dievam: to nozīmē viņa cilvēktapšana, viņam pieņemot mūsu miesu. To nozīmē neparastie vārdi, ka vara, valdīšana ir uz šī Bērna pleciem. Bērns ir tas, kas valda, un ne mācītie, trenētie, gatavotie valdnieki. Šis Bērns ir brīnišķīgais padomdevējs, varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un miera valdnieks. Dievs nav atraidījis, bet pieņēmis tavu miesu un asinis. Palūkojies uz silīti! Bērna ķermenī, Dieva iemiesotajā vārdā visas tavas vajadzības. Bailes, dzīve ir piedotas un pārvērstas. Ja tu saki: visa mana esamība ir slima un man mūžīgi jābūt pazudušam, tad Ziemassvētku vēsts atbild: tava daba, visa tava esamība ir pieņemta un dziedināta, jo Jēzus to nes.

“Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls”. Tas, kas ikreiz notiek Ziemassvētkos, patiesi attiecas uz mums. Cik svarīgi to tieši tā piedzīvot. Tāpēc lielākais, ko varam, ir mēģināt ieklausīties un saprast, ko ir gribējis sacīt Luters, kādā vietā uzsvērdams pavisam īpaši, sakot: “Ziemassvētku vēstī nav kas sacīts par Bērnu kādā vispārīgā nozīmē, bet saprotiet: “Mums, mums, mums dzimis un mums dots!””

Mums — tautai, kas staigā tumsībā, un tiem, kas dzīvojam nāves ēnas zemē. Mums. Ja to piedzīvojam, tad ir Ziemassvētki, tad tie ir sastapti pa īstam.