VALSTS KONTROLES ZIŅAS

Redzeslokā privatizācija

Indulis Šķibelis, Valsts kontroles Privatizācijas procesa kontroles departamenta direktors

Mūsu departamenta uzdevums ir kontrolēt privatizācijas procesu valstī. Ja sākotnēji šis darbs attiecās uz valsts īpašuma privatizāciju, tad pēc izmaiņām likumā “Par Valsts kontroli” klāt nācis uzdevums kontrolēt privatizācijas procesu pašvaldībās.

Tiesa, ja runa ir par pašvaldību mantas privatizāciju, tad šeit iestrādnes mums ir vēl mazas. Valsts mantas privatizācijas sakarā VK ir divi galvenie klienti — tā ir Privatizācijas aģentūra, kura pamatā veic valsts mantas privatizāciju, un otrs klients, kuram gan uzņēmumu skaits samazinās, jo to nodod Privatizācijas aģentūrai — tā ir Zemkopības ministrija. Taču mums iznāk to revidēt arī par periodu, kad tā bija vēl Lauksaimniecības ministrija.

Pašlaik Privatizācijas aģentūras redzeslokā ir vairāk nekā tūkstotis objektu. Tie ir dažādi uzņēmumi, kurus privatizē, ir uzņēmumi, kurus atdod bijušajiem īpašniekiem, ir valsts nami. Tā ka spektrs šeit ir diezgan plašs.

Ja rēķina gluži aritmētiski, katra privatizācijas procesa kontroles departamenta darbinieka pārraudzībā vajadzētu būt aptuveni 50 objektiem, kas ir Privatizācijas aģentūras pārraudzībā. Vēl jāpieskaita tie, kuru patieso skaitu tā īsti nemaz nevar noteikt. Pēdējie ir Zemkopības un bijušās Lauksaimniecības ministrijas pārraudzības objekti.

Privatizācijas process dalās trijos posmos. No tā momenta, kad objekts tiek nodots Privatizācijas aģentūrai, noris šī objekta sagatavošana privatizācijai. Šajā periodā Privatizācijas aģentūras uzdevums ir iecelt valsts pilnvarniekus, kuru pienākums savukārt ir ne tikai gatavot uzņēmumu privatizācijai, bet arī sekot, lai to normāli apsaimnieko, lai šajā posmā uzņēmuma stāvoklis nepasliktinātos.

Otrs posms ir pati privatizācija. Tā ir privatizācijas noteikumu izstrāde, pretendentu atlase un privatizācijas veikšana. Tieši otrajā daļā mūsu departaments par galveno uzdevumu uzskata sekot, lai šis privatizācijas process noritētu likumīgi, jo iejaukties tajā un ieteikt labāko ekonomisko risinājumu ir grūti. Piemēram, lielos uzņēmumos tas nav vienas vai divu dienu darbs, lai pareizi novērtētu tirgus situāciju, lai novērtētu uzņēmuma perspektīvas un piedalītos pretendentu atlasē. Šajā īsajā laika periodā mūsu departamenta spēkiem tas nav iespējams. Tādēļ galveno akcentu liekam uz šī procesa likumības izvērtējumu — lai likumīgi notiktu pretendentu atlase, izsoles procesa organizēšana, pati izsole.

Trešais posms ir lielāks — tā ir privatizācijas noteikumu izpilde. Vairumā gadījumu darbojas modelis, kad pēc jaunā īpašnieka konstituēšanās, izstrādātie privatizācijas noteikumi darbojas trīs gadus.

Tajā laikā atkarībā no privatizācijas noteikumiem jaunajiem īpašniekiem ir jāveic, pirmkārt, investīcijas, otrkārt, par šo objektu jāizdara pirkuma maksājumi un, treškārt, vairumā gadījumu viņiem ir jāsedz privatizēto uzņēmumu parādi. Privatizācijas noteikumos ir paredzēts, kādā periodā kādi maksājumi ir jāveic, arī tas, ka ir jāsaglabā uzņēmuma darbības profils un darba vietas.

Pēdējā laikā vairāk esam pievērsušies tieši šim posmam, kas notiek pēc privatizācijas. Jo mums radies iespaids, ka Privatizācijas aģentūra nepietiekami seko līdzi šim procesam. Notikušas vairākas pārbaudes, kas tuvojas noslēgumam, un mūsu bažas, diemžēl, pēc šo provizorisko pārbaužu rezultātiem attaisnojās. Privatizācijas aģentūras darbs pēc objektu privatizācijas tajos objektos, ko esam pārbaudījuši, ir ļoti vājš. Privatizācijas aģentūra slikti raudzījusies, kā tiek veikti nodokļu maksājumi, kā tiek samaksāti parādi, vai privatizētais objekts tiek pietiekami apsaimniekots un saglabātas darba vietas utt. Lūk, agrāk slavenais, bet pat īsti savu darbību neuzsākušais objekts — Rīgas robotu rūpnīca. Šis uzņēmums pirms privatizācijas tika sadalīts deviņos objektos. Pārbaudes rezultātā varējām konstatēt pilnu spektru: no atsevišķiem privatizētajiem objektiem, kas strādā ļoti veiksmīgi un atbilstoši privatizācijas noteikumiem, līdz pat otram galējam variantam, kad, ierodoties pārbaudē privatizētajā objektā, ir pilnīgi skaidrs — tur nenotiek nekas, jo pie ieejas durvīm viss aizaudzis ar zāli. Arī kādu par šo objektu atbildīgu personu izdodas atrast tikai pēc nedēļu ilgiem pūliņiem. Par šo konkrēto privatizēto uzņēmumu paredzēta departamenta kolēģijas sēde, un sabiedrību ar pārbaudes rezultātiem iepazīstināsim plašāk.

Mēs esam pievērsušies arī tam periodam, kas notiek ar uzņēmumiem no to nodošanas Privatizācijas aģentūrai līdz pašai privatizācijai. Ja šis periods ir īss, tad lielu izmaiņu nevar būt, bet, ja tas ir garāks, tostarp ir strīdi, tiesāšanās utt., kā tas ir, piemēram, Olaines farmaceitiskās rūpnīcas gadījumā, tad nav pat nepieciešama īpaša revīzija, lai konstatētu, ka nodokļu parādi aug diezgan straujā tempā. Pašlaik Olaines farmaceitiskajā rūpnīcā notiek Valsts kontroles pārbaude, lai noskaidrotu, kāpēc šajā uzņēmumā īsā laikā parādi ir pieauguši. Vai šie parādi veidojas no iepriekšējā laika periodā nesamaksāto parādu soda naudas procentiem, vai parādi radušies papildus. Iepriekšminētā uzņēmuma privatizācija nebija īpaši veiksmīga, jo, pirmkārt, pati Privatizācijas aģentūra privatizācijā nebija ievērojusi visus sīkumus un nianses, un, otrkārt, pretendents, kurš privatizēja Olaines farmaceitisko rūpnīcu, nebija īsti maksāt un darbotiesspējīgs. Šajā gadījumā var teikt, ka privatizācija turpinās.

Lielu darbu prasa privātpersonu iesniegumi un sūdzības. Mēs dažkārt nevaram palīdzēt ne tikai noslogotības dēļ, bet arī — vai nu likumu nesakārtotības, vai Valsts kontroles ierobežotā darbības lauka dēļ. Piemēram, diezgan raksturīga situācija, kāda ir gadījumā ar Cēsu rajona SCO dzīvojamo fondu. Tur ir bijušas trīs pārbaudes, situācija ir noskaidrota, bet reāli palīdzēt cilvēkiem neesam spējīgi. Savā laikā SCO un līdzīgas iestādes, kurām ir savs resora dzīvojamais fonds, tika privatizētas. Tā laika likumdošana neparedzēja, ka līdz ar ražošanu telpām, ēkām, iekārtām utt. tiek privatizēts arī dzīvojamais fonds. Šajā gadījumā ļoti nepatīkamā situācijā ir nonākuši tie, kas savā laikā šādā resora dzīvojamā mājā ir saņēmuši dzīvokli, paši nebūdami šī resora darbinieki, piemēram, ārsti, skolotāji. Vietējā pašvaldība no savas daļas šiem cilvēkiem izdalīja dzīvokli resora mājā, jo atsevišķas iestādes piedalījās ar saviem līdzekļiem šī resora māju celtniecībā, bet īpašumtiesības visa tā rezultātā šiem cilvēkiem tomēr neradās. Tāpēc pēc šo iestāžu privatizācijas viena daļa, kuriem bija pajas šajās privatizētajās iestādēs, šo dzīvojamo fondu izpirka un tas pārgāja viņu īpašumā. Šī iedzīvotāju daļa varēja mierīgi dzīvot tālāk, un šis dzīvojamais fonds palika juridiskas personas īpašumā. Šīm personām klājās dažādi — viena daļa bija spiesta savu mantu pārdot vai arī manta tika izpārdota ar tiesas lēmumu. Tā tika izpārdots dzīvojamais fonds. Pašlaik mums notiek sarakste par bijušo Cēsu SCO. Cēsu rajona laikrakstā vairākkārt ir bijuši sludinājumi par dzīvokļu izsoli. Sludinājumos tiek minēta iela, nams, dzīvoklis un sākotnējā izsoles cena. Sludinājumā tiek arī pieminēts, ka īrniekiem, kas atrodas šajā dzīvoklī, ir pirmpirkuma tiesības. Šo dzīvokļu īrnieki, protams, sūdzējās, un mēs veicām pārbaudi, bet jāsecina, ka palīdzēt šiem cilvēkiem nevaram, jo likums ir SIA “Cēsu SCO” pusē. Dzīvojamais fonds ir SIA “Cēsu SCO” īpašumā, un to var pārdot. Viss ir noticis likumīgi, un arī šī izsole ir likumīga. Pēc pārbaudes savā atzinumā ieteicām izdarīt izmaiņas likumdošanā, lai šādi gadījumi nebūtu iespējami nākotnē. Mūsu ieteikums ir ņemts vērā, un likums tiks papildināts ar speciāli izdalītu nodaļu par resoru dzīvojamo fondu. Tā redakcija ir šāda: ja resora dzīvojamais fonds nav pārgājis kādas juridiskas personas īpašumā, tad šo dzīvojamo fondu varētu privatizēt par sertifikātiem, tāpat kā pārējo dzīvojamo fondu.

Mūsu departamenta darbības rezultātā tiek noteikts arī zaudējuma lielums valstij. Viens no objektiem, kuru pārbaudījām un kas bija Lauksaimniecības ministrijas pakļautībā, tika uzsācis privatizācijas jeb, pareizāk sakot, izsaimniekošanas procesu un turpināja to arī tad, kad atradās gan Zemkopības ministrijas, gan Privatizacijas aģentūras valdījumā. Tāpēc šis objekts nokļuva stipri bēdīgā stāvoklī. Tā ir Jelgavas eksperimentāli mehāniskā rūpnīca. Šajā gadījumā revīzijā precīzi konstatēt, cik lieli zaudējumi valstij ir nodarīti, nemaz nebija iespējams, jo grāmatvedības uzskaitē valdīja diezgan liels haoss. Beidzot revīziju, konstatējām, ka zaudējumi varētu būt aptuveni pusmiljons latu. Uzrēķinu uzlikām par aptuveni desmit reizes mazāku summu, jo, kā jau minēju, visa manta nemaz netika precīzi uzskaitīta un inventarizēta. Šajā gadījumā ierosinātas divas krimināllietas un divas civillietas par pretlikumīgām darbībām, izpārdodot valsts mantu.

Sakarā ar civilpersonu sūdzībām kolēģija apsprieda jautājumu par Zvejniekciema zivju konservu rūpnīcu, kas arī bija viens no pirmajiem privatizētajiem uzņēmumiem. Šeit kopā ar ražošanas objektiem tika privatizēts dzīvojamais fonds. Atšķirībā no Cēsīm šeit privatizācijā tika atklāti vairāki pārkāpumi. Par šo faktu ieinteresējusies arī Ģenerālprokuratūra. Šeit īrniekiem jāgaida tiesas lēmums, kas, iespējams, atcels privatizācijas faktu kā tādu.

Lielas problēmas rada uzņēmumi, kas ir nodoti agrāk nomā ar izpirkumu. Mēs secinām, ka arī šeit neapmierinoši ievēro likumdošanu. Piemēram, tika pārbaudīta privatizācijas procesa noteikumu ievērošana Zaķumuižas vistu kompleksā, kas tika privatizēts jau Zemkopības ministrijas darbības laikā. Kā konstatējām pārbaudē, uzņēmuma saimnieciskās darbības vienīgā izpausmes forma bija jaunākās, no profilētā alumīnija izgatavotās, vistu kūts nojaukšana un realizācija. Cita saimnieciskā darbība no mūra celtajās vecajās vistu kūtīs tā arī netika uzsākta un vienīgā t.s. “saimniekošana” izpaudās izpārdošanā.

Lielas problēmas rada uzņēmumi, kuriem neizdodas izvēlēties pareizo privatizētāju. Piemēram, Rīgas kokapstrādes rūpnīca. Tagad uzņēmums ir atkal paņemts Privatizācijas aģentūras valdījumā un privatizācija notiks atkārtoti, jo 1994.gadā privatizācijā pieļautas nelikumības. Jau 1995.gadā VK Valsts saimnieciskās darbības revīziju departaments veica revīziju Rīgas kokapstrādes rūpnīcā un revīzija bija noslēgta. Bet, tā kā ir jauni materiāli, Valsts kontroles padome pieņēma lēmumu revīziju atjaunot, un to darīs mūsu departaments.

Pašlaik Privatizācijas procesa kontroles departamentā ir 20 darbinieki, kuri veic revīzijas aptuveni 20 objektos. Tas nozīmē, ka katram revidentam jāizdara apmēram divas revīzijas, jo no šiem 20 darbiniekiem daļa ir revidenta palīgi, vecākie un jaunākie revidenta palīgi, kuri patstāvīgi revīzijas neveic.

Tādas īsumā ir problēmas mūsu neilgās darbības periodā kopš šī gada februāra mēneša.

Referāts nolasīts seminārā par Valsts kontroles darbības principiem, tās vietu un lomu LR likumsargājošo institūciju vidū 1996.gada 29.novembrī