INFORMĀCIJA

Ar bažu un cerību skatu

Akadēmiķis Prof. Jānis Stradiņš: par Jāņa Labsvīra grāmatu “Kurp ejam? Atmiņas un pārdomas. 2.daļa.”

Amerikā, P.Krūklīša “Gaujas apgādā”, klajā nākusi pazīstamā latviešu tautsaimnieka, profesora, LZA vēstures goda doktora Jāņa Labsvīra “Atmiņu un pārdomu” 2.daļa. Atšķirībā no 1.daļas (1984), kur apcerēti notikumi Latvijas neatkarības gados līdz okupācijai 1940.gadā un kur daudz runāts par paša autora aktīvo pieredzi un līdzdalību notikumos (J.Labsvīrs bija Sabiedrisko lietu ministrijas sabiedriski kulturālā departamenta direktors), šī grāmata vairāk ir apcerīgs skatījums uz Latvijas problēmām no tāluma, tiesa, aktīva, ieinteresēta, kompetenta, dedzīga patriota skatījums.

Recenzējamā grāmata aptver neatkarības atgūšanas laiku, sākas ar astoņdesmitajiem gadiem, grupas “Helsinki – 86” aktivitātēm, Latvijas Tautas frontes organizēšanu un beidzas ar 5.Saeimas vēlēšanām. Savu grāmatu autors veltījis mūsu patriotu Gunāra Astras un Gunāra Freimaņa piemiņai. Būtībā tie ir autora pēdējo gadu publicistiskie raksti, hronoloģiski sakārtoti, dažviet īsināti. Kaut arī grāmatu varētu raksturot kā trimdinieka vērtējumu par pašreizējām norisēm Latvijas saimnieciskajā, politiskajā, sabiedriski kulturālajā dzīvē (autors ir Indianopoles universitātes emeritēts tautsaimniecības profesors), taču viscaur jūtama autora dzīvā klātbūtne, ieinteresētība par visu, kas ietekmējis Latvijas neatkarības veidošanu un atgūšanu un kas varētu ietekmēt Latvijas nākotni. Vēstījumā iedzirkstas arī pa atmiņu fragmentam — par Alfr. Bērziņu, T.Grīnbergu, profesoru K.Kundziņu, Dr.J.Sanderu, A.Šildi, čehu profesoru V.Benešu, kas grāmatai piedod īpašu šarmu un kam vietumis ir pat vēstures avota vērtība.

Raksti sakārtoti piecās nodaļās: “Latviešu tautas nākotne”, “Nacionālisms un patriotisms”, “Nacionālpolitiskie raksti”, “Laikmetīgi vērojumi”, “Dažādi raksti un recenzijas”. Vērtējot pēdējo gadu norises, galvenā vērība pievērsta latviešu tautas nākotnes izredzēm un potenciāli bīstamiem faktoriem, kas varētu apdraudēt Latvijas politisko neatkarību. Pirmajā nodaļā tiek pamatots brīdinājums, ka latviešu tauta iet pretī iznīcībai zemās dzimstības, augstās mirstības un līdz ar to novecošanās, kā arī imigrantu masu pieplūduma dēļ. Šajā ziņā autors atsaucas gan uz LU konferenci par latviešu tautas izdzīvošanas problēmām (1990.g. 28.septembrī), gan uz Latvijas mūsdienu demogrāfu P.Eglītes, P.Zvidriņa prognozēm. Autora pamatdoma ir tā, ka pirmajā vietā liekama latviešu tauta, bet otrajā — valsts, jo valstis dzimst, var uz laiku pārtraukt esksistenci un atkal atdzimt, kamēr tauta dzimst un mirst tikai vienu reizi. Starp citu, taisni šādu domu izvirzīja profesors Pauls Stradiņš 1937.gada 17.novembrī Veselības veicināšanas biedrības dibināšanas sapulcē, runājot par “tautas dzīvo spēku” kā tās pamatvērtību. Bez vitalitātes ne mazāk svarīgs faktors ir arī valoda.

Autors izceļ nacionālisma un patriotisma nozīmi, taču akcentē, ka nacionālisms nedrīkst apdraudēt citas tautas un etniskas minoritātes, kaut arī prioritāte ierādīta pamattautai — latviešiem Latvijā. Viņš dod ieskatu latviešu nacionālisma vēsturē, īpašus rakstus veltot gan Kronvalda Atim un viņa laikabiedriem, gan K.Ulmanim un 15.maija Latvijai. Interesanti, ka J.Labsvīrs (atsaucoties uz A.Švābi) tautiskās atmodas sākumu saista nevis ar 1856.gadu, kad klajā nāca J.Alunāna “Dziesmiņas” un sāka iznākt “Mājas viesis”, bet gan ar 1873.gada pirmajiem vispārējiem Dziesmu svētkiem (pats J.Labsvīrs bijis IX vispārējo Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēža prof. J.Vītola biedrs, kurš veica šo svētku administratīvo un tehnisko vadību). Autors cildina 15.maija saimnieciskos un nacionālpatriotiskos sasniegumus, dažuviet oponējot A.Aizsilnieka negatīvajam viedoklim, īpaši akcentējot sociālo likumdošanu un izglītību. Autors arī attaino K.Ulmaņa rīcību 1940.gadā, uzsverot, ka savus “lēmumus Ulmanis pieņēma, sekojot vienam mērķim — latviešu tautas izdzīvošanai”.

Nodaļās “Nacionālpolitiskie raksti” un “Laikmetīgi vērojumi” J.Labsvīrs iztirzā jaunāko Latvijas vēstures gaitu, sākot ar Molotova – Ribentropa paktu un beidzot ar norisēm pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Grāmatai mazāk pētnieciska, vairāk esejiska ievirze — daudz trāpīgu vērojumu, analīzes, pārdomu. Ne gluži visiem autora secinājumiem varētu pievienoties. Šķiet, autors pārvērtējis Pilsoņu komiteju lomu Latvijas neatkarības atgūšanas procesā, izvirzot tēzi, ka Tautas frontes ideja un īstenošana nākusi no Maskavas (96.lpp.). Liekas, ka pēdējā jautājumā autoram gan ir sava taisnība, taču vēstures gaita dažkārt iet paradoksālus līkločus, un Latvijas neatkarības atgūšanas maģistrālais ceļš 1990.—1991.gadā tomēr ir sekojis Tautas frontes ieteiktam variantam. Arī autors gluži pamatoti piebilst, ka “Maskava ar TF idejas iedzīvināšanu var arī pārrēķināties. Var gadīties, ka iedegtās nacionālisma liesmas nav nodzēšamas” (98.lpp.). Katrā ziņā prof. J.Labsvīra vērtējumus un atziņas vērts pārdomāt katram Latvijas vēsturniekam, kas ķersies pie šī Latvijas valsts vēstures posma objektīvas un zinātniskas izvērtēšanas. Tas attiecas īpaši uz aicinājumiem Baltijas valstu sadarbībai (143.lpp.) un gara kultūras saglabāšanai Latvijā (151.lpp.).

Grāmatas pēdējā nodaļa ietver dažāda satura apceres un var likties mazliet raiba, taču, mūsuprāt, tā ir visai vērtīga, jo dod laikabiedra interesantas, kaut arī varbūt subjektīvas liecības, piemēram, par preses brīvību un iepriekšējo cenzūru 15.maija Latvijā (191.lpp.), par sabiedrības attieksmi pret K.Ulmaņa “Draudzīgo aicinājumu” (177.lpp.), ieskicē nelielu polemiku ar prof. E.Dunsdorfu par dažām K.Ulmaņa darbības pusēm (turpat līdzās publicēts arī oponentu cildinošs E.Dusnsdorfa — astoņdesmitgadnieka jubilejas raksts). Pieminēsim arī recenzijas par Jūlija Auškāpa grāmatas “Zinātnei un tēvijai” 3.izdevumu (1993) un A.Šildes atmiņu grāmatu “Ardievas Rīgai” (1988), J.Zuševica grāmatu “Ievads agrārpolitikā” (1994), kā arī dažiem citiem izdevumiem un latviešu sabiedriskā darbinieka Ludviga Reitera jubilejas raksts (1995). Šajos materiālos ievijas ne tikai recenzenta vērtējumi, bet arī atziņas no personiskās pieredzes, no paša saskares ar grāmatu autoriem.

Pēcvārdos ietvertā atziņa lielā mērā apkopo grāmatas autora viedokli: “Ģeopolitiskā novietojuma dēļ mēs esam daudz cietuši, bet novietojums piešķir Latvijai arī zināmas priekšrocības. Ievērojot mūsu “tilta pozīcijas” starp rietumiem un austrumiem, Latvija piemērota tranzītam šī vārda plašākajā nozīmē. Tas bez šaubām jāievēro mūsu saimnieciskās dzīves noteicējiem. Tomēr vienmēr jāpatur vērā, ka no pareizas agrārpolitikas lielā mērā atkarīga latviešu tautas izdzīvošana un etniskās identitātes saglabāšana.”

Profesora Jāņa Labsvīra grāmata iznāk, tuvojoties šī ievērojamā sabiedriskā darbinieka un dedzīgā patriota 90 gadu dzimšanas dienai. Var just dziļu gandarījumu, ka viņš ir pieredzējis Latvijas neatkarības atjaunošanu un no atjaunotās tēvzemes varējis saņemt Triju Zvaigžņu ordeni par pašaizliedzīgo un auglīgo darbību ilgajos, sūrajos trimdas gados. Prof. J.Labsvīra grāmatu nevar uzlūkot kā noslēgtu pētījumu, tādu to autors nav arī iecerējis, bet šī grāmata ir rosinājums, laikmeta savdabīga liecība.

Autors citē boļševiku nošautā Latvijas izglītības ministra profesora Jūlija Auškāpa vārdus: “Es vēlos, lai mana ticība Latvijai, latviešu zinātnei un latviešu jaunatnei neapdzistu. Es gribu pa šo ceļu iet un tajā ceļā savā ticībā sadegt.” Šos vārdus var uzlūkot arī par profesora J.Labsvīra mūža kredo.

Kas vairāk godā ceļami — prinči vai Prinči?

LZA goda loceklis Tenu Karma: par kāda lībieša 200 gadu atceri Miķeļtornī, Rīgā un Ventspilī

Ja Latvijā pēc 200 gadiem publiski kādu pieminam, tad tas parasti nav bijis pamattautas pārstāvis. Rets izņēmums ir lībietis Jānis Princis seniors, kas dzimis 1796.gada 26.novembrī Pizē (Miķeļtornī) un miris 1868.gada 16.janvārī Ventspilī.

Jubilejas svinības 23.novembrī ievadīja dievkalpojums Pizes baznīcā (mācītājs Ilmārs Barons, draudzes priekšniece Alvīne Veinberga). Jānis Princis šajā draudzē XIX gadsimta pirmajā pusē pildījis ķestera pienākumus.

Par pirmo latviešu oriģināldzejas krājumu uzskatītas Neredzīgā Indriķa Dziesmas (Jelgava, 1806), bet kas uzrakstīja nākošo? Laikam tikai nedaudzi zina, ka tie bija tēvs un dēls Prinči. Ideja nāk no Jāņa Prinča vecākā.

Tieši jubilejas dienā, 26.novembrī, Līvu biedrība (vecākais Aldis Ermanbriks) un Latvijas Rakstnieku savienība (priekšsēdis Viktors Avotiņš) Rīgā rakstnieku namā bija sarīkojušas piemiņas vakaru. Tajā piedalījās arī lībieši no Rīgas un Ventspils, ansambļu “Līvlist”, “Kāndla”, kā arī “Skandinieku” dziedātāju pārstāvji.

Vakaru vadīja Dainis Stalts. Lībiešu vēsturniece Valda Šuvcāne iepazīstināja klausītājus ar Prinča ciltskoku un ar kādu Jāņa Prinča stāstītu pasaku. Filologs Tenu Karma runāja par Prinču dzejas krājuma tapšanu un tā radītājiem. Politiķis Eduards Berklavs dalījās atmiņās par Prinču dzimtas atvasi, lībiešu trešās atmodas iespaidīgo darbinieci, savu cīņu biedri Emmu Erenštreiti. Rakstnieks Gunārs Priede stāstīja par Prinču atdusas vietu Cirpstenes (resp. Cirspenes) kapos, kur guļ arī dramaturga senči. Dzejnieki Uldis Bērziņš un Māris Čaklais runāja savu dzeju par lībiešu tēmu. Gan solo, gan mazākā kopā, gan kopā ar klausītājiem tika skandinātas populāras lībiešu dziesmas. Nobeiguma vārdus teica Aldis Ermanbriks. Ar Jāņa Strupuļa darināto piemiņas medaļu tika apbalvoti Valda Šuvcāne, Andrejs Šulcs, Tenu Karma un Dainis Stalts.

Ventspilnieki jau septiņdesmito gadu beigās bija sameklējuši sava ievērojamā novadnieka atdusas vietu Cirpstenes kapos, kaut arī okupācijas gados tie bija aizauguši krūmos, kapu krusti nolauzti, nodoti metāllūžņos un daudzu cilvēku kapa vietas tur vairs nav atrodamas. Par Prinču kapa vietu bija rūpējusies šīs dzimtas atvase, bijusī pizniece Alvīne Veinberga. 7.novembrī kapu visaugstākajā paugurā, kur guļ Jānis Princis vecākais ar savu sievu un dēlu Pēteri, svinīgi atklāja un iesvētīja milzu ozolkoka krustu. Tekstu tajā bez atlīdzības bija iegriezis mākslinieks J.Igars. Materiālu atbalstu nebija liegušas firmas “Arbo”, “Variants”, “Santa–Aliance”, kā arī Tārgales pagasts. Pasākumā piedalījās “Kāndlas” un “Līvzemes” dziedātāji, pārstāvēts bija arī ansamblis “Līvlist”, paši ventspilnieki, lībieši un viņu draugi arī no Kolkas un Rīgas. Gunārs Priede dalījās savu bērnu dienu iespaidos par šiem kapiem. Kaps tika noklāts ar ziediem un pie tā aizdegtas sveces.

Piemiņas pasākums turpinājās Jūras zvejniecības brīvdabas muzejā pie lībiešiem veltītās ekspozīcijas. Pasākumu vadīja “Kāndlas” vecākā Pārsla Rasa. Viņa cēla priekšā arī dažus Jāņa Prinča dzejoļus un izteica pateicības vārdus tiem, kas materiāli bija atbalstījuši piemiņas krusta tapšanu, teksta iegriezējam, muzeja un kultūras pieminekļu inspekcijas ļaudīm Ingrīdai Štrumfai, Ingai Apmanei u.c., kas piedalījušies pasākumā. Par Jāni Princi runāja Tenu Karma, Ingrīda Štrumfa, šī, kā arī vairāku citu muzeju dibinātājs mākslinieks Andrejs Šulcs un daži Prinču dzimtas pārstāvji. Skanēja dziesmas lībiešu valodā.

Tālāk publicējam Tenu Karmas stāstījumu. (Sīkākas ziņas par Prinčiem lasāmas viņa rakstā “Kas nāca pēc Neredzīgā?” LM, 1978, 27.okt. un 3.nov., arī Lībiešu kalendārā 1995.gadam; par Jāņa Prinča seniora attēlu Lībiešu gadagrāmatā 1996.gadam.)

Prinčus mēs pazīstam no pasakām, arī no Marka Tvena, Oskara Vailda, de Sent–Ekziperī vai kāda cita sacerētām. Bet prinči joprojām vēl ir sastopami arī dzīvē: katrā karaļvalstī to ir vairāki. Prinču netrūkst pat Latvijā, lai gan Latvija nekad nav bijusi karaļvalsts. Karaļi vai ķēniņi tomēr it kā esot bijuši Latvijas otrai pamattautai lībiešiem.

Taču lībietis Jānis Princis, kuru mēs šodien esam sanākuši pieminēt, nav lībiešu karaļa vai ķēniņa dēls. Viņš piedzimis zvejnieku ģimenē pirms 200 gadiem. Vai atceraties vēl kādu latviešu rakstnieku, kura 200 gadu jubileja līdz šim būtu svinēta?

Angļiem tad sen jau bija miris Šekspīrs, vāciešiem pirms 200 gadiem bija Gēte, bet krieviem vēl nebija Puškina. Latviešiem bija Neredzīgais Indriķis, dzimtcilvēks, kas sacerēja dziesmas. Arī Jānis Princis piedzima kā dzimtcilvēks, kā Popes muižnieka īpašums Kurzemes rietumu krastā, Pizes ciema Viļumu mājās. Skolā viņš nav gājis, jo jūrmalniekiem skolu vēl nebija. Bet lasīt un rakstīt viņš bija iemācījies, iesvētībās par to izpelnījies visaugstāko atzinību un vēlāk izraudzīts pat par Pizes ķesteri. Jā, baznīca lībiešiem sen jau bija, kaut gan — Dievs tur bija jālūdz citā, ne dzimtajā valodā.

Kā Jānis Princis varēja kļūt par Neredzīgā Indriķa pēcteci, par latviešu dzejnieku?

Lībieši paši sevi saukuši par rāndalist vai par kalāmīed, t.i., par jūrmalniekiem vai zvejniekiem. Viņi tiešām ir bijuši jūrnieki un zvejnieki. Jūra ir bijusi viņu barotāja. Bet, jūrā ejot, neviens nevar zināt, vai tiks atkal malā. Senie lībieši ticēja, ka katram cilvēkam ir ne tikai dvēsele, bet arī sava nāve, kas viņu visu dzīvojamo mūžu pavada. (Viens pats izkaptnieks, kāds ir pazīstams citu tautu ticējumos, taču nespētu vienlaikus izvadīt garajā mūžā tūkstošiem, varbūt miljoniem cilvēku pasaulē.)

Pats Jānis Princis no saviem pieciem brāļiem vienīgais bija vienmēr atgriezies krastā. Bet 1842. gadā viņš jūrā bija nokļuvis situācijā, ko pats atcerējās tā: “Tā varen liela vētra tās laivas zēģeles gabalu gabalos saraustīja, tā ka tikai plikas virves vien atlika, un mēs dienu un nakti tapām no briesmīgiem viļņiem mētāti, brīžam gaisos pacelti, brīžam atkal jūras dibenā iestumti.” (Latviešu Avīzes, 1850, Nr. 6, 26. lpp.).

Kas viss nav solīts situācijā, kad visas cerības ir zaudētas un nāve stāv acu priekšā! Jānis Princis Dievam solīja kaut ko pavisam neparastu, ko jūs neatradīsit pat literatūrā, kur nu vēl dzīvē. Viņš apsolīja Dievam — rakstīt dziesmu, protams, slavas dziesmu. Un kad Dievs viņa lūgumu bija uzklausījis un arī šoreiz ļāvis viņam tikt malā, Jānis Princis savu solījumu neparastā kārtā arī izpildīja. Viņš sacerēja ne tikai vienu dziesmu vien, bet aicināja talkā savu vecāko dēlu Jāni (kuram šogad arī bija jubileja — 175 gadi) un sarakstīja veselu dziesmu krājumu.

Ir teikts, ka pie Dieva jāgriežas tikai dzimtajā valodā. Lībiešiem gadu simteņiem baznīcas valoda bija bijusi latviešu valoda. Tā radās nevis pirmais lībiešu, bet gan otrais latviešu oriģināldzejas krājums “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”, kas iznāca 1845. gadā Jelgavā, kur pirms 39 gadiem bija izdotas arī “Tā neredzīgā Indriķa dziesmas”.

Tas bija solis uz priekšu ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Šais dzejoļos nebija vairs tik daudz zemošanās kā Indriķim, tie neslavināja vairs arī kungus ar mazo, bet tikai to Kungu ar lielo burtu. Pirmo reizi latviešu dzejā un vispār latviešu literatūrā parādījās jūras tematika. Tikai negaidiet, ka šī dzeja mūsdienu lasītājam būtu īpaši baudāma. Neaizmirsīsim, ka tas tomēr bija vēl tikai sākums.

Jānis Princis mīlēja savu dzimto valodu, bet nebija pārliecināts, vai tā būs mūžīga. Tanī laikā tās runātāju bija vēl vairāki tūkstoši. Vai apstākļos, kad valoda netiek lietota ne baznīcā, ne skolā, ne muižā, kad nedrukā grāmatas lībiešu valodā, kad paši lībieši vēl nezināja, kā viņu valoda rakstāma, šie daži tūkstoši šo valodu spēj ilgi saglabāt?

Diez vai viņam bija zināms, ka arī mācīti vīri bija sākuši uztraukties par lībiešu valodas drīzo izzušanu un pārmest vācu mācītājiem un muižniekiem par šī procesa veicināšanu. Jānis Princis, gribēdams nākamajām paaudzēm atstāt kādas liecības par savu dzimto valodu, neatkarīgi no viņiem, pēc savas iniciatīvas sastādīja mazo lībiešu valodas vārdnīcu, lai atdotu to mūžīgai saglabāšanai Rindas un Popes mācītājam V. Hilneram (Hillner). Pēc mācītāja ierosmes viņš atdzejoja arī kādas garīgas dziesmas no latviešu valodas. Jānis Princis bija pirmais lībietis, kas kaut ko mēģinājis rakstīt savā valodā.

Lai dokumentētu lībiešu valodu, kamēr nebūs par vēlu, 1846. gadā no Pēterburgas pie viņiem ieradās akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns (Sjögren). Viņš nebija ne krievs, ne zviedrs (kā varētu domāt pēc vārda), bet soms, radu tautas pārstāvis. Šēgrēna lielākais palīgs rietumlībiešos kļuva Vecais Princis. Šo nepakļāvīgo vīru muižnieks jau pirms daudziem gadiem no dzimtajām Viļumu mājām pašā ciema centrā bija pārcēlis uz nomali, vairākus kilometrus attālām Piznieku mājām. Un pirms pāris gadiem viņš bija nolicis ķestera pienākumus un pārcēlies uz Ventspili. Tur tad arī satikās divu radu tautu pārstāvji.

Tuvojoties Ventspils Ostgalā norādītajai mājai, Šēgrēns tās durvju priekšā redzēja vidēja auguma tumšmatainu vīru, kas ar cirvi kaut ko meistaroja. Pēc pirmā iespaida viņam bija gandrīz mongoliska seja, zema, drusku sarauta piere, nesmuks, plats deguns, diezgan izvirzīti vaigukauli, iekritušas, bet citādi dzīvas un gudras acis. Visā viņa būtībā bija drūma, gandrīz atbaidoša nopietnība. Tas bija pats Piznieks, kā jaunajā dzīves vietā arvien vēl sauca Veco Princi. Turpināsim tieši ar Šēgrēna vārdiem:

“Uzrunāju viņu sākumā vāciski un, tā kā viņš nelikās uz to reaģējam, tad krieviski, uz ko viņš man, savu darbu turpinot, latviešu valodā sausi atbildēja, ka viņš nerunājot ne vāciski, ne krieviski, bet vienīgi latviski un lībiski, drusku arī igauniski. Sapratu tagad, ka man jānāk klajā ar savu lauzīto lībiešu valodu, un prasīju viņam, vai Hilnera mācītājs viņam ir stāstījis par kādu kungu, kas viņa vadībā vēlas mācīties lībiešu valodu. Tikpat sausi, darbu nepārtraucot, viņš atbildēja, ka mācītājs viņam stāstījis gan par kādu kungu, ko gribot atvest pie viņa, taču par to neesot nekas dzirdams.”

Kad Šēgrēns paskaidrojis, ka tieši viņš esot tas cilvēks, Princis kļuvis laipnāks, aicinājis Šēgrēnu ienākt istabā, kur viņam pēc brīža, kad bija darbu pabeidzis, sekojis arī pats. Starp neskoloto jūrmalnieku un Pēterpils akadēmiķi radās dziļa savstarpēja cieņa, pat draudzība, un cieša sadarbība. Jūrmalniekam bija interese par valodām, un viņš izrādījās lingvistiski apdāvināts — viņš no atmiņu atvilktnēm dabūja ārā senus, citu jau aizmirstus vārdus, vajadzības gadījumā bija spējīgs radīt pat jaunus lībiskus apzīmējumus dažiem jēdzieniem. Valodas materiāla došanā un rakstu darbos iesaistījās arī citi ģimenes locekļi.

Jānim Princim bija astoņi dēli un viena meita, kas gan nomira četru nedēļu vecumā. Kultūras darbā viņam pirmais palīgs bija vecākais dēls Jānis (1821—1904), kas bija arī ciema vecākais. Nākošo, Pidriķi, jūrā nosita zibens. Trešais bija Didriķis (1825—1850). Neviens no viņiem, tāpat kā tēvs, nebija dabūjis iet skolā. Tikai Didriķis kļuva par ciema pirmo skolotāju, un viens no viņa jaunākiem brāļiem — Pēteris (1831—1889) pēc viņa nāves turpināja šo darbu. Arī Pēteris bija tēva palīgs un darbu turpinātājs rakstniecībā. Prinči devuši vērtīgu materiālu par rietumlībiešu izloksni ne tikai Šēgrēnam, bet arī turpmākajiem lībiešu valodas pētniekiem. Tie publicēti Šēgrēna un Vīdemaņa gramatikas valodas paraugos, ietilpināti viņu lībiešu–vācu un vācu–lībiešu vārdnīcā, kā arī Ēmiļa Nestora Seteles (Setälä) tekstu krājumā.

Valodnieks Šēgrēns saprata, ka valodas mūža pagarināšanai ir jāpaplašina tās lietošanas sfēra, jāizrauj tā no mājas četrām sienām, kur svešinieku vara to bija iespiedusi jau vairākus gadsimtus. Vispirms šī tikai runātā valoda ir jāpadara par rakstu valodu, par grāmatu valodu. Un visreālāk un varbūt visietekmīgāk būtu mēģināt to padarīt reizē arī par baznīcas valodu.

Akadēmiķis Princī un viņa dēlos saskatīja potenci šīs domas īstenošanai. Pēc A. J. Šēgrēna un pēc viņa nāves — akad. F. J. Vīdemaņa (Wiedemann) mudinājuma Jānis Princis vecākais, Jānis Princis jaunākais un Pēteris Princis pārtulkoja rietumlībiešu izloksnē Mateja evaņģēliju, kuram izdevēju atrada Londonā — Napoleona brāļadēlu Luiju Lisjēnu Bonapartu (Bonaparte). To pašu evaņģēliju austrumlībiski bija tulkojis Nika Polmanis (1823—1903). Abi tulkojumi tika iespiesti Londonā 1863. gadā. Tas bija lībiešu grāmatniecības sākums. Tas bija arī lībiešu pirmās atmodas cerīgs sākums. Pēc Latvijas, Igaunijas un Somijas patstāvības atgūšanas sekoja otra, vēl cerīgāka lībiešu atmoda, ko pārtrauca 1939. un sekojošo gadu varmācības.

Varbūt mums citiem šodien nebūtu vēl par vēlu domāt, cik viegli var pazaudēt to, kas ar grūtībām panākts un ko lībieši ne tikai savas vainas dēļ īsti nepaspēja sasniegt.